Senāts: bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības mērķi kā pamatu atbrīvojumam no PVN nevar tulkot paplašināti
8. jūlijs, 2026.
Senāta Administratīvo lietu departaments ir atcēlis Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru apmierināts pieteikums lietā par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora lēmuma atcelšanu, un nodevis lietu atkārtotai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.
Pieteikumu tiesā iesniegusi biedrība, kas organizē tenisa nodarbības bērniem un jauniešiem. Valsts ieņēmumu dienests bija atzinis, ka pieteicējas gūtie ienākumi no nodarbību organizēšanas ir uzskatāmi par ieņēmumiem no saimnieciskās darbības, kas ir apliekami ar pievienotās vērtības nodokli (PVN). Tā kā pieteicēja nebija reģistrējusies kā PVN maksātāja, dienests pēc datu atbilstības pārbaudes bija uzlicis tai pienākumu samaksāt aprēķināto PVN un nokavējuma naudu. Pieteicēja tam nepiekrita, jo uzskatīja, ka tās sniegtie pakalpojumi ir sabiedriskā labuma darbība bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības mērķiem, tādēļ tiem būtu jāpiemēro atbrīvojums no PVN maksāšanas.
Administratīvā rajona tiesa noraidīja pieteikumu, turpretī Administratīvā apgabaltiesa to apmierināja, atzīstot, ka pieteicēja strīdus laikposmā bija sabiedriskā labuma organizācija, kuras darbība bija vērsta uz to, lai sasniegtu bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības mērķus, proti, nodrošinātu bērnu tiesības uz fizisko attīstību un veselīgu dzīvesveidu, kas ir visas sabiedrības interesēs. Tiesa bija ņēmusi vērā, ka tenisa nodarbību augstās izmaksas sadārdzinātos vēl vairāk, ja tās tiktu apliktas ar PVN, un konstatējusi, ka ir saskatāms likumdevēja mērķis atbrīvot šādas bērnu nodarbības no aplikšanas ar PVN.
Izskatījis Valsts ieņēmumu dienesta iesniegto kasācijas sūdzību, Senāts atzina, ka tiesas veiktā bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības jēdziena interpretācija, ar kuru pamatots atbrīvojums strīdus laikposmā, ir pārāk plaša, tādēļ pārsūdzētais spriedums ir atceļams. Kā norāda Senāts, ja pieņemtu, ka uz bērnu un jauniešu tiesību aizsardzību ir vērsts viss, kas nāk par labu bērnu fiziskajai un intelektuālajai attīstībai, tad atbrīvojums faktiski būtu jāattiecina uz jebkurām bērnu precēm un bērniem paredzētiem pakalpojumiem. Senāta ieskatā, atbrīvojumu no PVN maksāšanas būtu bijis pamats piemērot, ja pakalpojumi būtu sniegti konkrēti sabiedriskā labuma mērķim, tomēr apgabaltiesa spriedumā nav pamatojusi, ar ko pieteicējas darbība atšķiras no parastas pakalpojumu sniegšanas brīvā tirgus apstākļos. Arī no Eiropas Savienības Tiesas prakses izriet, ka bērnu sporta nodarbībām atbrīvojums no PVN maksāšanas tieši ar pamatojumu, ka tā ir darbība, kas cieši saistīta ar bērnu un jauniešu aizsardzības mērķiem, nebūtu piemērojams, un ka atbrīvojuma nepamatota attiecināšana uz darījumiem, kuri tieši konkurē ar komercuzņēmumu veiktiem darījumiem, par kuriem tiek maksāts PVN, nonāk pretrunā ar nodokļu neitralitātes principu un var radīt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
Lieta SKA-103/2026 (A420186622)
Informāciju sagatavoja Viesturs Lācis, Augstākās tiesas padomnieks Senāta komunikācijas jautājumos
Tālr. 67020302; e-pasts: viesturs.lacis@at.gov.lv