Senāta Civillietu departaments ir izskatījis divas civillietas, kurās AS "Latvijas Valsts Meži" ir cēlusi prasības pret SIA "OGA G" un SIA "Amils" par zaudējumu atlīdzināšanu, kas prasītājai nodarīti ar konkurences tiesību pārkāpumu – atbildētāju savstarpēju aizliegtu vienošanos (karteli) par dalību prasītājas rīkotajā iepirkumā 2014.gadā. Abās civillietās Senāts ar līdzīgu argumentāciju ir atcēlis Rīgas apgabaltiesas spriedumus, ar kuriem prasības tikušas apmierinātas, un nodevis lietas jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

Lietā pastāvēja strīds par to, kuras tiesību normas piemērojamas attiecībā uz tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas nodarīti pirms 2017.gadā pieņemtajiem grozījumiem Konkurences likumā. Prasītāja uzskatīja, ka zaudējumi un to apmērs ir prezumējami saskaņā ar prasības celšanas laikā 2022.gadā un arī pašreiz spēkā esošo Konkurences likuma 21.panta trešo daļu, atbilstoši kurai karteļa vienošanās gadījumā  tiek prezumēts, ka pārkāpums radījis kaitējumu un tā rezultātā cena paaugstināta par 10 procentiem, ja vien netiek pierādīts pretējais. Savukārt atbildētājas uzskatīja, ka šī norma nav piemērojama, jo tā nebija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, un prasītājai ir jāpierāda zaudējumu esība un apmērs, ko prasītāja nav izdarījusi. Turklāt prasītājai nekādi zaudējumi nav nodarīti, jo tā jebkurā gadījumā ar kādu no daudzajiem konkursa pretendentiem būtu slēgusi līgumu un atbildētāju piedāvājums bija vislētākais starp visiem piedāvājumiem. Senāts, citstarp ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas atziņas, norādīja, ka izskatāmajā lietā nav piemērojama Konkurences likuma pašreiz spēkā esošā 21.panta trešā daļa, kas paredz minētās prezumpcijas, jo tā ir materiālo tiesību norma. Tās vietā ir piemērojams Konkurences likuma 21.pants redakcijā, kāda bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā 2014.gadā un kas prezumpcijas neparedzēja. Savukārt izskatāmajā lietā ir piemērojams Konkurences likuma 21.panta pirmās daļas 2.teikums, kas ir spēkā kopš 2017.gada 1.novembra, kā procesuālo tiesību norma. Šī norma paredz, ka, ja konkurences tiesību pārkāpuma radīto zaudējumu apmēru praktiski nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti precīzi noteikt, tiesa nosaka zaudējumu apmēru, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem.

Ievērojot minēto, Senāts atzina, ka zaudējumu nodarīšanas un zaudējumu apmēra pierādīšanas nasta ir prasītājai un likums paredz izņēmumu vienīgi attiecībā uz pierādīšanas standartu. Proti, gadījumos, kad prasītājs ir izdarījis visu saprātīgi iespējamo, lai pierādītu viņam nodarīto zaudējumu apmēru, tomēr precīzu zaudējumu apmēru ir neiespējami vai pārmērīgi grūti noteikt, tiesa pēc sava ieskata zaudējumu atlīdzības apmēru noteic nevis precīzu, izmantojot matemātiski precīzus aprēķinus, bet gan aptuvenu, izmantojot pēc iespējas tuvākās aplēses. Tomēr arī šādā gadījumā aptuveno aplēšu pamatā ir nevis lietas materiālos nebalstīti vispārīgi pieņēmumi, bet gan ar konkrēto pārkāpumu saistīti konkrēti apstākļi un uz konkrēto pārkāpumu attiecināmi un izskatāmajā lietā iesniegti un pārbaudīti pierādījumi.

Senāts secināja, ka apgabaltiesa, nosakot ar pārkāpumu nodarīto zaudējumu apmēru, pareizi atzinusi, ka abās lietās nav piemērojama Konkurences likuma pašreizējā redakcijā noteiktās zaudējumu nodarīšanas prezumpcija un zaudējumu apmēra prezumpcija, tomēr tās faktiski ir piemērojusi, jo 10 procentu zaudējumu apmēru pamatojusi ar pieņēmumu, nevis ar apstākļiem un pierādījumiem lietā.

Šo iemeslu dēļ Senāts atzina, ka apgabaltiesas pieļautie trūkumi materiālo tiesību normu piemērošanā un procesuālie pārkāpumi varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, tādēļ spriedumi ir atceļami.

Lietas SKC-16/2025 (C75015022), SKC-105/2025 (C75014822)

Informāciju sagatavoja Viesturs Lācis, Augstākās tiesas padomnieks Senāta komunikācijas jautājumos

Tālr. 67020302; e-pasts: viesturs.lacis@at.gov.lv