Senāta Krimināllietu departaments, izskatījis kasācijas sūdzību par Kurzemes apgabaltiesas lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts pirmās instances tiesas notiesājošais spriedums par svešas mantas tīšu bojāšanu, ir to atcēlis pilnībā un nodevis lietu jaunai izskatīšanai Kurzemes apgabaltiesā.

Senāts konstatēja, ka nosakot, vai manta no tās bojātāja viedokļa ir uzskatāma par svešu, ir jāizmanto jau starpkaru periodā iedibinātā judikatūra, kurā ticis atzīts, ka izšķirīga nozīme ir apstākļu civiltiesiskajam vērtējumam. Tādēļ lietā ir piemērojamas civiltiesību normas, saskaņā ar kurām uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu, bet iebūvējot materiālus ēkā, kas atrodas uz svešas zemes, par to īpašnieku kļūst zemes īpašnieks. Līdz ar to, iztiesājot lietu, tiesa ir pamatoti secinājusi, ka būve, ko apsūdzētais uzbūvējis uz citai personai piederošas zemes, izmantojot sev piederošus materiālus, ir atzīstama par svešu mantu.

Tomēr tiesa nav izvērtējusi, kāda nozīme lietā varētu būt bijusi apstāklim, ka apsūdzētais bijis subjektīvi pārliecināts par savām tiesībām uz bojāto mantu un minējis iemeslus šādai pārliecībai. Iztiesāšanas laikā apsūdzētais ir norādījis, ka savu tiesību aizsardzības nolūkā jau iepriekš demontējis materiālus, par kuriem nav norēķinājies cietušais, un strīdā vairākkārt iesaistījusies arī policija, kas līdz civiltiesiskā strīda atrisināšanai aizliegusi cietušajam šos materiālus izmantot.

Senāts norāda, ka šādās situācijās, kad mantas bojātājs kļūdaini varētu būt uzskatījis, ka manta patiesībā varētu piederēt viņam, nav piemērojams arī princips “likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības”, jo ir nepieciešams konstatēt, ka ar nodomu tikusi bojāta manta, par kuru bojātājs apzinājies, ka tā ir sveša – proti, ka tā viņam nepieder un nav arī bezīpašnieka manta.

Senāta ieskatā, tiesa nepamatoti atzinusi, ka apsūdzētais jāsoda tieši ar brīvības atņemšanu, jo viņa ienākumu neesība liedzot piemērot naudas sodu un invaliditāte – sabiedrisko darbu. Senāts atgādina, ka personas mantiskais stāvoklis pats par sevi nevar būt iemesls smagāka soda veida noteikšanai, savukārt spēkā esošais Krimināllikuma regulējums paredz, ka spēja veikt sabiedrisko darbu katrā gadījumā jāizvērtē individuāli. Arī nosacīti noteikts brīvības atņemšanas sods uzskatāms par bargāko no šiem soda veidiem, un tiesai bija jāpārliecinās par tā samērīgumu.

Izskatot krimināllietu, pirmās instances tiesa bija konstatējusi, ka apsūdzētais, izmantojot savus materiālus, bija uz cietušās personas zemes uzbūvējis malkas šķūni, bet pēc tam, kad abu starpā bija radušās domstarpības par norēķināšanos par paveikto, atlauzis no šķūņa apdares dēļus un sazāģējis koka brusas, kā arī ar krāsas baloniņu uzkrāsojis uz šķūņa uzrakstu “atdod parādu”. Apsūdzētais bija ticis atzīts par vainīgu svešas mantas tīšā bojāšanā un notiesāts nosacīti ar pārbaudes laiku uz sešiem mēnešiem. Kurzemes apgabaltiesa, izskatījusi lietu apelācijas instancē, bija atstājusi pirmās instances tiesas spriedumu negrozītu.

Lieta SKK-297/2025 (11380013122)

Informāciju sagatavoja Viesturs Lācis, Augstākās tiesas padomnieks Senāta komunikācijas jautājumos

Tālr. 67020302; e-pasts: viesturs.lacis@at.gov.lv