Administratīvo tiesu prakse lietās par bāriņtiesu lēmumiem

IEVADS

Ir izveidojusies stabila administratīvo tiesu prakse lietās par bāriņtiesu lēmumiem un tiesas savos nolēmumos nākušas pie svarīgām atziņām – secināts tiesu prakses vispārinājumā, ko veicis Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments sadarbībā ar Judikatūras nodaļu un juristi Ivetu Zalpēteri.

Vispārinājumā analizētas 92 administratīvās lietas, kas izskatītas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā un Administratīvajā apgabaltiesā laikā no 2005. līdz 2014. gadam.

Administratīvajā procesā tiesā tiek kontrolētas bāriņtiesas darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp pašvaldību un privātpersonu. Bāriņtiesu kompetence pamatā noteikta Bāriņtiesu likumā un Civillikumā. Administratīvajā procesā tiesā izskatītajās lietās galvenokārt risināti ar bērna aprūpes un aizgādības tiesībām, vecāku domstarpību risināšanu, bērna personisko interešu aizstāvību un rīcībnespējīgu personu aizgādnību saistīti jautājumi. Atsevišķos gadījumos vienlaikus risināts arī jautājums par zaudējumu un nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību.

Tiesu prakses vispārinājums pieejams Augstākās tiesas mājaslapā
sadaļā Judikatūra/ Tiesu prakses apkopojumi/ Administratīvās tiesības

SECINĀJUMI

Apkopojot tiesu praksi un vispārinājumā izdarītos secinājumus, konstatējams, ka administratīvās tiesas, piemērojot bāriņtiesu darbību regulējošās vispārinājumā aplūkotās tiesību normas, savos nolēmumos nākušas pie vairākām atziņām, un šo tiesību normu piemērošanā ir izveidojusies stabila prakse.

1. Jautājumi, kas saistīti ar bērnu tiesībām, ir ārkārtīgi būtiski, tādēļ lēmumiem, kas skar bērnu tiesības, izvirzāmas īpaši augstas prasības attiecībā uz to pamatojumu.

2. Visos gadījumos, kad ar administratīvu aktu tiek izlemti jautājumi, kas skar bērnus, vērtējot administratīvā akta tiesiskumu, ir jāizvērtē:
   1) vai lēmuma pieņemšanas brīdī pastāvēja priekšnoteikumi tā pieņemšanai,
   2) vai lēmums atbilst bērna vislabākajām interesēm.

3. Aizgādības tiesību pārtraukšana skar ļoti nozīmīgas personas tiesības uz ģimeni, tādēļ, pieņemot lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu, ir jāvērtē, vai iespējams novērst nelabvēlīgos apstākļus, bērnam paliekot ģimenē, vai iespējami citi saudzējošāki līdzekļi, kā nodrošināt bērna vislabākās intereses.
   
   Aizgādības tiesību pārtraukšana vecākiem ir radikāls veids, kā nodrošināt bērna tiesību aizsardzību, tādēļ bērna interesēs faktiskie un tiesiskie apstākļi izvērtējami rūpīgi un kopsakarā.

4. Bērnu tiesību aizsardzības nolūkā tiek sagaidīts, ka ikvienā gadījumā, kad bērna aizgādības pienākums netiek pienācīgi pildīts, kompetentajai iestādei bērna interesēs ir tiesības un pienākums iejaukties, liedzot vecākiem bērna aizgādības tiesības.

5. Lai novērstu būtisku apdraudējumu bērna veselībai un dzīvībai vai attīstībai, bāriņtiesas amatpersonas ir tiesīgas vienpersoniski lemt par aizgādības tiesību pārtraukšanu bērna vecākiem, ja:
   1)  bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos,
   2)  bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību.
   
   Bāriņtiesas priekšsēdētāja, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieka vai bāriņtiesas locekļa vienpersoniskie lēmumi ir pagaidu risinājums.

6. Izlemjot jautājumus, kas skar bērna intereses, ņemams vērā bērna viedoklis atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei. Ja bērns ir nobrieduša pusaudža vecumā, viņa viedoklim jābūt noteicošajam. Ja tiesa izlemj pretēji bērna viedoklim, tiesai tas īpaši ir jāmotivē.

7. Gan bāriņtiesai, gan tiesai katrā konkrētajā gadījumā ir jāizvērtē bērna vislabākās intereses, kas, vērtējot objektīvi, var nesakrist ar bērna subjektīvo viedokli.

8. Jebkurā tiesas vai iestādes procesā, kas skar bērna intereses, viņu var uzklausīt tieši vai arī ar pārstāvja starpniecību.

9. Ja tiesa uzskata, ka nepilngadīgās personas likumisko pārstāvju vai likumisko pārstāvju un nepilngadīgās personas intereses ir savstarpēji atšķirīgas, tā pēc sava ieskata, izprasot bāriņtiesas viedokli, par nepilngadīgās personas pārstāvi var noteikt arī citu personu vai lūgt bāriņtiesu iecelt nepilngadīgajai personai sevišķo aizbildni šīs personas tiesību un interešu aizsardzībai konkrētā lietā. Bāriņtiesa nevar par sevišķo aizbildni iecelt kādu no saviem darbiniekiem.

10. Aizgādības tiesību pārtraukšana ir tiesiskais stāvoklis, kad vecāku aizgādības tiesības ir ierobežotas. Tomēr šāds tiesiskais stāvoklis bērna interešu nodrošināšanas nolūkā ir ierobežots laikā. Ja gada laikā no aizgādības tiesību pārtraukšanas nav iespējams tās atjaunot, bāriņtiesai jālemj par nepieciešamību atņemt vecākam aizgādības tiesības.

11. Tiesu praksē redzams, ka pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošana faktiski iespējama, ja
    1)  tiesa atzīst, ka aizgādības tiesību pārtraukšanai nebija pietiekama pamata;
    2)  vai arī zudis apstāklis, kas bija bāriņtiesas lēmuma pamatā.

12. Administratīvā tiesas procesa mērķis ir dot iespēju personai prasīt savu tiesību aizsardzību tiesā.
    
    Līdz ar to, lai persona varētu vērsties ar pieteikumu administratīvajā tiesā, nepieciešams konstatēt tās tiesību vai tiesisko interešu esošu vai iespējamu aizskārumu, vai arī likumā īpaši paredzētu gadījumu, kad ar pieteikumu administratīvajā tiesā persona var vērsties, lai aizsargātu citas personas vai sabiedrības tiesības vai intereses.

13. Aizgādības tiesību pārtraukšana un bērna izņemšana no ģimenes skar ļoti nozīmīgas tiesības uz ģimeni. Turklāt bērna izņemšana no ģimenes visradikālākajā veidā ietekmē šīs tiesības.
    
    Ja aizgādības tiesību pārtraukšana ir bijusi prettiesiska, personai ir tiesības prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību

14. Bāriņtiesa par fiziskas personas aizgādni ieceļ laulāto vai izraugās aizgādni no tuvāko radinieku vidus.
    
    Būtiski ir visos gadījumos noskaidrot rīcībnespējīgās personas viedokli. Rīcībnespējīgas personas vēlmes ir jāņem vērā pienācīgā mērā, atbilstoši rīcībnespējīgas personas interesēm.

15. Attiecībā par aizgādņa iecelšanu mantai izšķiroša nozīme piešķirama personas spējām un prasmēm pārraudzīt un saglabāt atstāto mantu.
    
    Aizgādņus izrauga mantojuma lietā ieinteresētas personas un, ja viņiem ir vajadzīgās īpašības, apstiprina bāriņtiesa. Tas nozīmē, ka vienlaikus nepieciešams, lai būtu izpildīti divi kritēriji:
    •   ir noskaidrots mantojuma lietā ieinteresēto personu viedoklis un
    •   aizgādnim piemīt atbilstošas spējas.

16. Tiesu praksē vairākkārt norādīts uz pienākumu, nevis tiesībām kļūt par aizbildni vai aizgādni.

17. Tiesai ir jāuzklausa argumenti, bet tai nav pienākuma detalizēti analizēt spriedumā jebkuru argumentu. Tiesa izvērtē argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa.

18. Pierādīšanas pienākums uzlikts bāriņtiesai. Atsaukties var tikai uz tiem pamatojumiem, kas minēti administratīvajā aktā. Ja administratīvā procesa dalībnieku iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, tiesa pierādījumus, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā, savāc pēc savas iniciatīvas.