Tiesu prakse juridiskās personas maksātnespējas procesa lietās

IEVADS

Akceptēts Civillietu departamenta tiesnešu kopsapulcē
2015.gada 27.janvārī

Pētījumā aplūkoti Augstākās tiesas Civillietu departamenta nolēmumi, kas pieņemti, izskatot protestus par tiesas nolēmumiem juridiskās personas maksātnespējas procesa lietās laika posmā no 2011.gada līdz 2014.gadam, kas sakrīt ar laiku, kopš ir spēkā pašreizējais Maksātnespējas likums. Civillietu departaments ir pieņēmis nolēmumus arī maksātnespējas procesa lietās, kuras regulē 2007.gada 1.novembra Maksātnespējas likums, un pētījumā ir iekļauti tie nolēmumi, kuru tēzes ir izmantojamas arī pašreiz spēkā esošā Maksātnespējas likuma piemērošanā.

Juridiskās personas maksātnespējas procesu lietas izskata rajona (pilsētas) tiesas, un tiesas spriedums par juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu vai arī maksātnespējas procesa pieteikuma noraidīšanu nav pārsūdzams. Nav pārsūdzami arī tiesas lēmumi, kas pieņemti, izskatot pieteikumus un sūdzības juridiskas personas maksātnespējas procesa lietās. Vienīgā iespēja, kā novērst būtiskus materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumus nepārsūdzamajos tiesas nolēmumos juridiskās personas maksātnespējas procesa lietās, ir šo nolēmumu protestēšana Civilprocesa likuma 60.nodaļā noteiktajā kārtībā. Protestu par spēkā stājušos tiesas nolēmumu Augstākajai tiesai var iesniegt ģenerālprokurors vai Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurors, protestus izskata Augstākās tiesas Civillietu departaments Civilprocesa likuma 464.–477.pantā norādītajā kārtībā.

Apkopojumu veicis zvērinātu advokātu biroja „Deloitte Legal” vadošais jurists Helmuts Jauja.

Apkopojums pieejams Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā
Judikatūra/ Tiesu prakses apkopojumi/ Civiltiesības

KOPSAVILKUMS

1. Atšķirībā no Civilprocesa likuma 363.² panta (kreditora juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma saturs), kura ceturtajā daļā noteikts, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāpievieno pierādījumi par prasījuma pamatojumu un apmēru, Civilprocesa likuma 363.3  pants (parādnieka maksātnespējas procesa pieteikuma saturs) šādas prasības neizvirza. Civilprocesa likuma 363.3 pantā noteikts parādnieka maksātnespējas procesa pieteikuma saturs un izsmeļoši norādīti pieteikumam pievienojamie dokumenti. Minētā norma neuzliek parādniekam pienākumu pieteikumam pievienot pierādījumus par maksātnespējas procesa pazīmes esamību (SPC-50/2012, SPC-53/2013).

2. Parādnieks ir uzskatāms par maksātnespējīgu tikai tad, ja nepilda saistības, par kurām nav strīda. Kreditora brīdinājums ir likuma obligāta prasība pirms maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas tiesā (Maksātnespējas likuma 57.panta 2.punkts). Savukārt juridiskās personas pamatoti iebildumi uz brīdinājumu ir vienīgais tiesiskās aizsardzības līdzeklis pret tās maksātnespējas procesu. Tāpēc šīs prasības neievērošana atzīstama par patstāvīgu pieteikuma noraidīšanas pamatu. Tiesai, izskatot maksātnespējas procesa pieteikumu, nav jāizšķir pēc būtības strīds par kreditora un parādnieka saistību pastāvēšanu, bet tikai jāvērtē, vai iebildumi, ko parādnieks cēlis, ir tādi, kas liek apšaubīt to, ka parāda nemaksāšanas vienīgais iemesls ir parādnieka nespēja samaksāt. Maksātnespējas procesa lietā par nepamatotiem būtu uzskatāmi tikai tādi iebildumi, kas ir formāli, ar pierādījumiem neapstiprināti un acīmredzami virzīti tikai uz to, lai faktiski maksātnespējīgs parādnieks izvairītos no maksātnespējas procesa pasludināšanas (SPC-109/2010, SPC-25/2012).

3. Kaut arī no Maksātnespējas likuma 57.panta 2.punkta izriet prezumpcija, ka parādnieks ir uzskatāms par maksātnespējīgu, ja nepilda saistības, par kurām nav strīda, tomēr tiesai, formāli konstatējot šos apstākļus, būtu jāpārbauda arī citi apstākļi, kas liek apšaubīt prezumpciju, ka nemaksāšana ir saistīta ar nespēju samaksāt (SPC-7/2014).

4. Parādnieka likumiskās tiesības uz taisnīgu tiesu ir nodrošinātas tikai tad, ja ir strikti ievērota Maksātnespējas likuma 57.panta 2.punkta prasība par brīdinājuma nosūtīšanu. Tiesai ir pamats apmierināt maksātnespējas procesa pieteikumu, kas pamatots ar Maksātnespējas likuma 57.panta 2.punkta maksātnespējas pazīmi, ja kreditors tieši par pieteikumā norādīto parādsaistību ir brīdinājis parādnieku, dodot tam trīs nedēļu termiņu iebildumu celšanai (SPC-66/2011, SPC-25/2012).

5. Tiesas pienākums ir nodrošināt parādniekam likumā garantēto tiesību izmantošanu ne vien piedalīties tiesas sēdē, bet arī būt informētam par ierosināto maksātnespējas procesu un iesniegto pieteikumu (SPC-22/2014).

6. Maksātnespējas likuma noteikumi neuzliek pieteicējam pienākumu atsaukt pieteikumu dienā, kad saņemts saistības izpildījums, un neliedz atsaukumu iesniegt tiesai līdz pieteikuma izskatīšanas pēc būtības uzsākšanai. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 62.panta piektās daļas 2.punktu depozīts kreditoram nav atmaksājam tikai tad, ja kreditors, kurš saņēmis sava prasījuma apmierinājumu, nav atsaucis pieteikumu un attiecīgajā tiesas sēdē maksātnespējas procesa pieteikumu tiesa izskatījusi pēc būtības (SPC-53/2012).

7. Nedz Maksātnespējas likuma, nedz Civilprocesa likuma noteikumi neierobežo kreditora maksātnespējas likuma pieteikumu juridiskas personas vārdā iesniegt pilnvarotajam pārstāvim, ja pilnvara ietver atbilstošas tiesības (SPC-15/2011).

8. Kaut arī Maksātnespējas likums (redakcija līdz 2014. gada 25. septembra likuma „Grozījumi Maksātnespējas likumā” spēkā stāšanās) tieši neparedz trešo personu, kuras ir ķīlas (hipotēkas) ņēmējas, atzīšanu par nodrošināto kreditoru, tomēr, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 6. pantā noteiktos principus, kā arī hipotēkas liettiesisko raksturu, tostarp Civillikuma 1286. pantā noteikto, ka ķīlas tiesība paliek spēkā tik ilgi, kamēr pilnībā apmierināts kreditors, secināms, ka ķīlas ņēmējs saglabā tiesības uz prasījumu apmierināšanu no ieķīlātās lietas neatkarīgi no tā, vai ķīlas devējam ir pasludināts maksātnespējas process. Tas nozīmē, ka persona, kura piekritusi hipotēkas vai komercķīlas nodibināšanai un ar savu īpašumu garantējusi saistību izpildi, uzskatāma šā likuma izpratnē par parādnieku (SPC-10/2014).

9. Maksātnespējas administratora rīkotas izsoles rezultātā iegūto naudas summu sadali administrators veic nevis pēc Civilprocesa likuma 75.nodaļas normām (621.–631.pants), bet pēc maksātnespējas likuma 116.panta, kas reglamentē nodrošinātā kreditora tiesības prasīt par nodrošinājumu kalpojošās (ieķīlātās) parādnieka mantas pārdošanu, un 118.panta, kas noteic kreditoru prasījumu segšanas kārtību (SPC-10/2014).

10. Gadījumā, ja parādnieks ir devis ķīlu par trešās personas saistībām, atzīstot ķīlas kreditora nodrošināto prasījumu ķīlas parādnieka maksātnespējas procesā, nodrošinātā prasījuma apmērs ir nosakāms, ņemot vērā faktisko prasījumu un ķīlas līgumā noteikto nodrošinātā prasījuma summu (SPC-3/2014).

11. Maksātnespējas likuma izpratnē kreditors nodrošinātā kreditora statusu vai prasījumu izpildījumu var iegūt tikai gadījumā, ja tā prasījuma tiesības pret parādnieku ir nodrošinātas ar pašam parādniekam piederošu lietu, jo maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procesā kreditoru saistību dzēšana notiek ar parādniekam piederošu mantu (SPC-42/2013, SPC-58/2013, SPC-12/2014).

12. Maksātnespējas administratora lēmums par izsoles izdevumu un administratora atlīdzības aprēķināšanu ir pārsūdzams Maksātnespējas administrācijā, par kuras lēmumu savukārt ir tiesības iesniegt sūdzību tiesā, kas izskata attiecīgo maksātnespējas procesa lietu (SPC-33/2013).

13. Lai personu, t.  sk. Kreditoru, atzītu par ieinteresēto personu pret maksātnespējīgo parādnieku, nepietiek ar vienpusēji izdotas komercpilnvaras fakta konstatēšanu. Ir nepieciešams konstatēt, ka starp pusēm noslēgts pilnvarojuma līgums (SPC-30/2014).