IEVADS
Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (normatīvajos aktos un judikatūrā vārds „aizsardzības” nereti tiek izlaists un princips tiek dēvēts vienkārši par tiesiskās paļāvības principu) un tiesiskās drošības princips jebkura valsts pārvaldes lēmuma sagatavošanas procesā liek izvērtēt tā ietekmi uz privātpersonu jau iegūtajām tiesībām un nepieciešamību šo situāciju mainīt. Šajā rakstā tiesiskā paļāvība aplūkota no administratīvā procesa tiesību (regulē publiski tiesiskās attiecības starp valsti un indivīdu) skatu punkta. Proti, kādā mērā privātpersona var atsaukties uz savu tiesisko paļāvību gadījumos, kad tiek izdots viņu ietekmējošs administratīvais akts.
Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir attīstījies no taisnīguma principa, kas tāpat kā citi demokrātiskas un tiesiskas valsts principi ir jāievēro administratīvajā procesā. Tas sakņojas arī konstitucionālajā tiesiskas valsts principā, kas attiecībās ar privātpersonām no pārvaldes prasa konsekvenci, paredzamību un noteiktību. Starp tiesiskās paļāvības aizsardzības un citiem administratīvā procesa principiem nereti rodas kolīzija. Visbiežāk tiesiskās paļāvības princips saduras ar tiesiskuma principu. Tas rodas situācijā, kad atklājas, ka izdotais privātpersonai labvēlīgais administratīvais akts vai izdotā uzziņa ir prettiesiska, bet ir arī gadījumi, kad personas tiesiskā paļāvība jāizvērtē arī tiesiska administratīvā akta vai uzziņas gadījumā, kad nav pieļauta iestādes kļūda, bet ir būtiski mainījušies tiesiskie vai faktiskie apstākļi. Šāda principu kolīzija atrisināma ar svēršanas un salīdzināšanas metodes palīdzību, iegūstot labāko iespējamo kompromisu. Tiesiskuma princips ne vienmēr ir noteicošais.
Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa izpratnes vadlīnijas likumdevējs ir devis Administratīvā procesa likuma 10.pantā, nosakot, ka privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa, bet iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas. Citiem vārdiem, princips ļauj administratīvā akta adresātam un arī trešajai personai rēķināties ar no administratīvā akta izrietošo tiesisko noregulējumu pat tad, ja iestāde ir kļūdījusies. Praktiski no administratīvā procesa viedokļa tiesiskās paļāvības aizsardzības principam vislielielāka nozīme ir gadījumos, kad iestādei ir jālemj par privātpersonai (administratīvā akta adresātam vai trešajai personai) lavēlīga administratīvā akta atcelšanu. Administratīvā procesa likuma 85. un 86.pantā ir paredzēti vairāki privātpersonai labvēlīga administratīvā akta atcelšanas gadījumi. Dažos no tiem paredzēti gadījumi, kad paļāvība uz situācijas nemainīgumu privātpersonai nevar rasties vai, pat ja tā tomēr radusies, tā nav leģitīma un nav tiesiski aizsargājama. Piemēram, ja adresāts administratīvo aktu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu vai citām prettiesiskām darbībām, ja administratīvā akta prettiesiskums ir acīmredzams un adresātam to vajadzēja apzināties. Paļāvība šādos gadījumos netiek aizsargāta, jo, izmantojot Eiropas Padomes dokumentos lietoto terminoloģiju, tā nav aizsardzības vērta. Administratīvais akts šādos gadījumos ir atceļams, nevērtējot adresāta paļāvību jeb cerību, ka prettiesiskais akts paliks spēkā.
Eiropas Savienības Tiesa norādījusi, ka atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar arī tad, ja uzmanīgs un apdomīgs saimnieciskās darbības subjekts var paredzēt, ka konkrētā lietā var tikt veiktas papildu pārbaudes vai kāda cita iemesla dēļ grozīta tiesiskā situācija. Vienīgi tādas kļūdas, ko pieļāvušas iestādes ar aktīvu rīcību un kuras privātpersona nav veicinājusi vai apzinājusies, nedrīkst radīt personai nelabvēlīgas sekas.
TIESISKĀS PAĻĀVĪBAS VĒRTĒŠANA TIESISKA ADMINISTRATĪVĀ AKTA ATCELŠANAS GADĪJUMĀ
Ja izdotais administratīvais akts ir tiesisks un iestādē aktualizējas jautājums par tā atcelšanu (tiesiska administratīvā akta atcelšana galvenokārt kalpo tam, lai administratīvo aktu pielāgotu apstākļu maiņai) pretēji adresāta interesēm, gandrīz vienmēr ir izdarāmi ar tiesiskās paļāvības principu saistīti apsvērumi, jo adresāts vai trešā persona (ja administratīvais akts aizsargā tieši trešās personas intereses) paļaujas uz to, ka administratīvais akts turpinās pastāvēt. Šādi apsvērumi nav izdarāmi tikai tad, ja administratīvā akta adresātam tiesiskā paļāvība uz administratīvā akta pastāvīgumu nevarēja rasties vai nu tāpēc, ka likumā paredzēti šāda akta atcelšanas gadījumi, vai tāpēc, ka pašā administratīvajā aktā ir iekļauti nosacījumi, kuriem iestājoties, šis akts var tikt atcelts.
Piemēram, atbilstoši Būvniecības likuma 17.panta sestajai daļai būvatļauju var atcelt, ja pasūtītājs neievēro būvniecību regulējošos normatīvajos aktos noteikto. Tātad, ja būvatļauja tiek anulēta būvniecības noteikumu pārkāpšanas dēļ, būvatļaujas saņēmējs nevar atsaukties uz to, ka paļāvies uz būvatļaujas spēkā esību. Tāpat, ja iestāde izdevusi restorāna atvēršanas atļauju ar atrunu (nosacījumu), ka tā var tikt atcelta, ja apkārtējie iedzīvotāji sūdzēsies par troksni, un atļauja tiek atcelta tieši iedzīvotāju sūdzību dēļ, atļaujas saņēmējs nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību, jo ar administratīvajā aktā iekļauto nosacījumu ir bijis brīdināts par šādu iznākumu.
Ja tiesiska administratīvā akta adresāts ar tiesību normu vai nosacījumu nav brīdināts par akta iespējamu atcelšanu, to var atcelt, ja būtiski ir izmainījušies fakti un apstākļi, kas tika ņemti vērā, izdodot administratīvo aktu, turklāt sabiedrības intereses, lai akts tiktu atcelts, pārsniedz adresāta tiesības un intereses. Šādā gadījumā vienmēr ir jāizvērtē adresāta (un/vai trešās personas) tiesiskā paļāvība uz administratīvā akta pastāvīgumu un sabiedrības (un/vai trešo personu) tiesiskā interese, lai administratīvais akts tiktu atcelts. Faktisko vai tiesisko apstākļu maiņai ir jābūt tādai, ka, ja šie apstākļi būtu pastāvējuši administratīvā akta izdošanas brīdī, iestāde šādu administratīvo aktu nebūtu izdevusi.
Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 85.panta trešajai daļai, ja tiesisku administratīvo aktu atceļ sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu, attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona atlīdzina adresātam zaudējumus un personisko kaitējumu, kas tam radies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu (tiesiskās paļāvības principa aizskārumu). Lemjot par atlīdzinājumu, jāvērtē personas tiesiskās paļāvības līmenis. Kā norādīts Vācijas administratīvā procesa likuma 48.panta trešajā daļā, iestāde uz iesnieguma pamata atlīdzina materiālo kaitējumu, kas radies tādēļ, ka viņa paļāvās uz administratīvā akta patstāvīgumu, ja viņas paļāvība salīdzinājumā ar sabiedrības interesēm ir aizsargāšanas vērta. Atlīdzinājuma kopsumma tomēr nevar būt lielāka kā personas paļāvība uz administratīvā akta pastāvīgumu. Atlīdzināmi ir tikai tie zaudējumi, kas personai citādi (ja atceltais administratīvais akts vispār nebūtu izdots) nebūtu radušies. Tie var būt gan tādi, kas jau ir radušies, gan tādi, kas nākotnē nepārprotami radīsies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu.
TIESISKĀS PAĻĀVĪBAS VĒRTĒŠANA PRETTIESISKA ADMINISTRATĪVĀ AKTA GADĪJUMĀ
Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips aizsargā arī prettiesisku administratīvo aktu, ja tā saņēmējs nav vainojams pie prettiesiskuma un to nevarēja apzināties. To regulē Administratīvā procesa likuma 86.panta otrā daļa, kurā paredzēti prettiesiska labvēlīga administratīvā akta atcelšanas gadījumi. Tātad, šāds akts nav atceļams vienmēr, kad atklājas, ka tas ir prettiesisks, bet gan: 1) ja adresāts vēl to nav izmantojis, 2) ja tiesību norma paredz atcelšanas gadījumus un tādi ir iestājušies, 3) ja administratīvā aktā iekļauts nosacījums, brīdinot adresātu par atcelšanas iespējām, 4) ja administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Par tiesiskās paļāvības apsvērumiem var runāt tikai pirmajā un pēdējā gadījumā. Turklāt pēdējā gadījumā, tāpat kā tiesiska administratīvā akta gadījumā, adresātam ir tiesības uz atlīdzinājumu.
Arī prettiesiska administratīvā akta atcelšana parasti ir rīcības brīvības jautājums. Tas nozīmē, ka, pieņemot šādu lēmumu, iestādei jāizdara rīcības brīvības apsvērumi atbilstoši Administratīvā procesa likuma 66.pantam. Lemjot par to, vai atcelt prettiesisku, bet labvēlīgu administratīvo aktu, vienmēr jāizvērtē prettiesiskuma intensitāte, kā arī jāsamēro sabiedrības intereses, kas prasa tiesiskuma ievērošanu, un privātās intereses, kas prasa tiesiskās paļāvības aizsardzību. Pirmās ne vienmēr ir noteicošās. Administratīvo aktu nevar atcelt, ja labuma guvējs pamatoti ir paļāvies uz administratīvā akta pastāvīgumu un viņa paļaušanās, samērojot atcelšanas publisko interesi, ir aizsardzības vērta. Tādējādi, lemjot par labvēlīga administratīvā akta atcelšanu, vienmēr ir izvērtējams: 1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība, 2) vai tā ir aizsardzības vērta, 3) vai administratīvā akta atcelšanas interese ir lielāka nekā personas tiesiskā paļāvība. Tas, vai iestāde ir pareizi veikusi šo apstākļu izvērtējumu, pilnībā ir pakļauts arī tiesas kontrolei.
Piemēram, kādā lietā aministratīvā tiesa vērtēja, vai privātpersona varēja paļauties uz Zemes komisijas lēmumu par zemes piešķiršanu, un secināja, ka šai personai vajadzēja ņemt vērā apstākli, ka lēmumu nebija iespējams izpildīt, tas savukārt liecināja, ka šī persona varēja un viņai arī vajadzēja apzināties, ka ar konkrēto zemesgabalu ir kādas problēmas. Tādējādi tiesa secināja, ka personas tiesiskā paļāvība nevarēja turpināties un tā nepelna aizsardzību.
Vērtējot tiesisko paļāvību, jāņem vērā: 1) administratīvā procesa veids (piemēram, kā attiecīgajā procesā sadalās pierādījumu nasta), 2) cik ilgs laiks ir pagājis no sākotnējā administratīvā akta izdošanas (jo ilgāks laiks, jo augstāka tiesiskā paļāvība), 3) administratīvā akta spēkā palikšanas ietekme uz sabiedrības interesēm (jo niecīgāka, jo augstāka tiesiskā paļāvība), 4) cik viegli ir novērst ar administratīvo aktu radītās sekas.
Turklāt tiesiskās noteiktības princips ierobežo iespēju apšaubīt privātpersonas tiesisko situāciju bezgalīgi. Jo ilgāks laiks kopš administratīvā akta izdošanas ir pagājis, jo tiesiskā paļāvība ir vairāk aizsargājama. Ja likumdevējs nav noteicis noilguma termiņu administratīvā akta atcelšanai, valsts pārvaldei ir rīcības brīvība, taču tai ir jāievēro saprātīga termiņa robežas. Saprātīgs termiņš interpretējams, ņemot vērā sabiedrības intereses, kas prasa administratīvā akta atcelšanu, un privātpersonas intereses, lai administratīvais akta paliktu spēkā.
TIESISKĀ PAĻĀVĪBA APSTRĪDĒŠANAS UN PROCESA UZSĀKŠANAS NO JAUNA STADIJĀ
Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips aizsargā tikai neapstrīdamu administratīvo aktu. Apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas laikā adresātam vai trešajai personai (ja tas ir administratīvais akts ar dubultu iedarību), ir jārēķinās ar to, ka kāda persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts aizskar, šo administratīvo aktu var apstrīdēt (attiecīgi arī pārsūdzēt). Tiesiskās paļāvības princips administratīvā akta apstrīdēšanas procesā ir jāievēro tikai tad, ja attiecīgajā procesā ir vairākas privātpersonas ar atšķirīgām interesēm un jautājums tiek izlemts vēlāk nekā vienu mēnesi pēc administratīvā akta spēkā stāšanās dienas. Proti, ja iestādei iesniegts lūgums par nokavētā apstrīdēšanas termiņa atjaunošanu, iestādei, no vienas puses, jāņem vērā privātpersonas tiesību ievērošanas princis, no otras – tiesiskās noteiktības (drošības) princips. Ja administratīvo aktu apstrīd nevis adresāts, bet cita persona, iestādei jāsamēro iesniedzēja tiesiskā interese atjaunot termiņu un adresāta tiesiskā paļāvība, ka viņam labvēlīgais administratīvais akts kļuvis neaptrīdams. Jo ilgāks laiks ir pagājis no brīža, kad administratīvais akts ir neapstrīdams, jo lielāka nozīme piešķirama adresāta tiesiskajai paļāvībai.
Tiesiskās paļāvības princips administratīvajā procesā saistīts arī ar procesa uzsākšanu no jauna (regulē Administratīvā procesa likuma 87. un 88.pants). No tiesiskās drošības jeb noteiktības principa izriet, ka ar administratīvo aktu starp privātpersonu un publisko tiesību subjektu nodibinātām konkrētām publiski tiesiskām attiecībām vispārīgi nevajadzētu tikt pārskatītām, jo administratīvajam aktam, kas kļuvis neapstrīdams, piemīt galīgā noregulējuma raksturs. Nodibinātās tiesiskās attiecības var tikt pārskatītas, tikai pastāvot konkrētiem likumā paredzētiem priekšnoteikumiem. Procesa uzsākšana no jauna ietekmē tiesisko drošību (noteiktību), lai nodrošinātu konkrēta individuāla gadījuma tiesisku atrisinājumu. Tāpēc administratīvā procesa uzsākšana no jauna ir tiesību aizsardzības izņēmuma līdzeklis. Šajā procesā iestāde vēlreiz pēc būtības uzsāk administratīvo procesu, kas noslēdzies ar neapstrīdamu, tas ir, pēc apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) termiņa beigām spēkā stājušos administratīvo aktu, pārbauda noteiktus jautājumus un lemj par administratīvā akta atcelšanu vai grozīšanu, attiecīgi atkāpjoties no iepriekšējā administratīvā akta pastāvīgās spēkā esības.
Tiesiskās paļāvības princips no materiālā aspekta jeb tiesiskās noteiktības princips ir radniecisks vienlīdzības principam. Tomēr tas, ka persona var paļauties, ka attiecībā uz viņu tiks izdots tāds pats administratīvais akts vai veikta tāda pati faktiskā rīcība kā kādam citam tādā pašā situācijā, vairāk attiecināms uz vienlīdzības principu, nevis tiesiskās paļāvības principu.
TIESISKĀ PAĻĀVĪBA UZ SOLĪJUMIEM UN UZZIŅU
Tiesiskās paļāvības princips attiecas ne tikai uz jau izdotu administratīvo aktu, bet arī uz solījumiem un norādēm. Tiesiskās paļāvības princips tiek piemērots gadījumā, kad „iestāde ir modinājusi indivīdā pamatotas cerības” uz kādām tiesībām vai citu leģitīmu pozīciju. Par garantijām, kas var radīt šādas cerības, lai arī kāda būtu forma, kurā tās ir paziņotas, ir uzskatāma precīza, beznosacījumu un saskaņota informācija no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Ja personas paļāvība uz to, ka iestāde veiks noteiktas darbības vai pieņems attiecīgu lēmumu, ir bijusi leģitīma, personas paļāvība tiek aizsargāta, jo īpaši tad, ja bez attiecīgā solījuma vai norādēm persona kaut ko nebūtu darījusi vai būtu darījusi citādi. Taču nav iespējams apgalvot, ka šis princips ir pārkāpts, ja iestāde nav devusi konkrētus solījumus.
Administratīvā procesa likuma 98.pantā iestrādāts īpašs uzziņas institūts, kura galvenais mērķis ir dot iespēju personai uzzināt kompetentās iestādes viedokli attiecīgajā jautājumā, pirms valsts nodibinājusi publiski tiesiskās attiecības administratīvā akta veidā. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 101.panta otrajai daļai, ja uzziņas adresāts ir rīkojies atbilstoši tam izsniegtajai uzziņai, tad iestādes vēlāk izdotais administratīvais akts, kas attiecas uz jautājumu, par kuru uzziņa sniegta, nevar būt adresātam nelabvēlīgāks arī tad, ja iestāde vēlāk konstatē, ka uzziņa nav bijusi pareiza.
Tomēr praksē un tiesību literatūrā atzīts, ka tiesiskā paļāvība uz uzziņu nav absolūta. Proti, ir iespējami gadījumi, kad kļūdaina uzziņa nepasargā indivīdu no tam adresēta administratīvā akta izdošanas, kurš ir nelabvēlīgāks nekā sniegtā uzziņa. Ja iestāde, konstatējot uzziņas tiesisku kļūdainumu, tomēr vēlāk izdos administratīvo aktu atbilstoši uzziņā teiktajam, tā rīkosies pretēji tiesību normām. Tātad katrā šādā gadījumā saduras divi tiesību principi: tiesiskās paļāvības princips un tiesiskuma princips. To, kuram principam ir dodama priekšroka, izlemj katrā konkrētajā gadījumā. Tomēr, to vērtējot, jāņem vērā, ka gadījumos, kad sniegta uzziņa, tiesiskai paļāvībai ir īpaša nozīme. Tādējādi, lai tiesiskuma principam dotu priekšroku, administratīvajam aktam, ja to izdotu, ievērojot uzziņā norādīto, būtu jābūt būtiski prettiesiskam vai sabiedrības interesēm būtiski aizskartām.
KOPSAVILKUMS
Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips no administratīvā procesa tiesību viedokļa aizsargā privātpersonai ar administratīvo aktu piešķirtu labumu, kā arī ar iestādes uzziņu radītu pārliecību par tiesiskās situācijas vērtējumu.
Ja likumdevējs nav noteicis noilguma termiņu administratīvā akta atcelšanai, valsts pārvaldei ir rīcības brīvība, taču tai ir jāievēro saprātīga termiņa robežas. Saprātīgs termiņš interpretējams, ņemot vērā sabiedrības intereses, kas prasa administratīvā akta atcelšanu, un privātpersonas intereses, lai administratīvais akts paliktu spēkā.
Tiesiskās paļāvības princips administratīvā akta apstrīdēšanas procesā ir jāievēro tikai tad, ja attiecīgajā procesā ir vairākas privātpersonas ar atšķirīgām interesēm un jautājums tiek izlemts vēlāk nekā vienu mēnesi pēc administratīvā akta spēkā stāšanās dienas.
Ņemot vērā tiesiskās paļāvības principu, labvēlīga administratīvā akta atcelšana pat tad, ja tā ir tiesiska un pamatota, var radīt privātpersonai tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu.
QR
