Tiesnešu biedrībai jāpaplašina tiesnešu interešu loks un jāstiprina pašapziņa

Šodienas Tiesnešu biedrības konferences tēma pieteikta ar jautājumu, uz kuru atbilde šķiet vienkārša un pašsaprotama.

Kāds mērķis ir tiesu varas neatkarībai? vai tas ir valstij nozīmīgs mērķis, vai šaurs tiesu varas pašmērķis? Mēs zinām atbildi – tiesu varas neatkarība ir valstiski nepieciešama, jo neatkarīga tiesa un neatkarīgi tiesneši ir vajadzīgi ikvienam valsts cilvēkam – ne tikai tam, kura dzīves sarežģījumu izlemj tiesa, bet arī tādam, kurš nekad nav nonācis saskarsmē ar tiesu. Tikai tad, ja cilvēks ticēs, ka tiesa vienmēr tiek spriesta pēc zeltītā uzraksta vēsturiskajā Senāta zālē – viens likums, viena taisnība visiem – viņš dzīvos taisnīgu, godīgu dzīvi, nemēģinot pārkāpt vai apiet likumu.

Bet ja kāds domā, ka tiesneša ietekmējamība viņam kādā brīdī var būt izdevīga, jo tā nāk viņam par labu, tas „zāģē zaru”, uz kura pats sēž. Jo citā reizē šāda tiesa varētu būt neizdevīga viņam pašam, ja kāda ietekme izrādītos spēcīgāka.

Tad kāpēc šis pašsaprotami atbildamais jautājums par tiesu varas un tiesnešu neatkarību joprojām ir aktuāls? Atbildi uz to meklējām jau pirms diviem gadiem visas Latvijas tiesnešu konferencē, un darām to atkal, šoreiz Tiesnešu biedrības konferencē. Acīmredzot jautājuma aktualitāte nav mazinājusies. Tas arī nevar notikt ātri, ar vienu lēmumu vai labas gribas apņemšanos būt neatkarīgiem.

Toreiz Tiesnešu konferencē mūsu jautājums bija: kāpēc Latvijas tiesneši, jautāti, vai jūtas neatkarīgi, ir visskeptiskākie no visām Eiropas valstīm. Atbildi uz šo jautājumu meklējām trīs neatkarības līmeņos:

• pirmkārt, ārējā neatkarībā (tas ir – normatīvos noteiktajā un mijiedarbībā ar sabiedrību un citām varām, arī ar neformālo, ceturto varu – medijiem);

• otrkārt, tiesu sistēmas iekšējā neatkarībā (tas ir – tiesu vadības, tiesnešu pašpārvaldes, arī tiesnešu biedrību ietekmē uz tiesneša neatkarību);

• treškārt, katra tiesneša individuālajā neatkarības pašnovērtējumā (tas ir – cik brīvs vai nebrīvs tiesnesis jūtas, arī pateicoties garantijām un par spīti riskiem, kas izriet no abiem iepriekšējiem punktiem. par tiesneša personību, stāju, mugurkaulu).

Kas mainījies pa šiem diviem gadiem?

Par pirmo – ārējās neatkarības nodrošināšanu – jāsaka – mainījies daudz:

• Ir mazināta likumdevēja ietekme tiesneša karjerā – Saeima tiesnesi amatā apstiprina tikai vienreiz, tālāko karjeras virzību nododot Tieslietu padomes kompetencē;

• Mainījusies tiesu priekšsēdētāju izvirzīšanas un iecelšanas kārtība – tas vairs nav tieslietu ministra lēmums, arī tas tagad ir Tieslietu padomes kompetence;

• pēc Tieslietu padomes pieteikuma Satversmes tiesa skatījusi tiesnešu atalgojuma jautājumu, un, pildot Satversmes tiesas spriedumu, tiesnešu atalgojums 2019.gadā ir palielināts.

Tie ir labi signāli jeb priekšnosacījumi, lai liktu tiesnesim justies neatkarīgākam.

Otrais – tiesu sistēmas iekšējā neatkarība. Arī šajā jomā ir izmaiņas:

• ir noslēgusies tiesu teritoriālā reforma, pirmās instances tiesas kļuvušas lielākas, iespējama tiesnešu specializācija;

• ņemot vērā Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas priekšlikumus, Tieslietu padome pilnveidojusi tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanas procesu un apstiprinājusi jaunu Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas reglamentu;

• paplašināta Tiesnešu disciplinārkolēģijas kompetence – kolēģija var nosūtīt tiesnesi uz profesionālās darbības papildu novērtējumu;

• Tieslietu padomē gandrīz pilnībā nomainījies vēlēto tiesnešu sastāvs, un, kas interesanti – starp ievēlētajiem nav neviena tiesu priekšsēdētāja, šos amatus ieņem tiesu tiesneši.

Kā šīs tiesu sistēmas iekšējās pārmaiņas ietekmējušas tiesnešu neatkarību? – ceru, ka arī šajā konferencē par to tiks runāts un tas tiks analizēts.

Visbeidzot – tiesneša individuālais neatkarības pašvērtējums. Jau pieminētajā Tiesnešu konferencē pirms diviem gadiem uz to tika likts vislielākais uzsvars. lai atceramies Egila Levita definētās morālā brieduma septiņas pakāpes un viņa rādīto šumeru valsts tiesneša spriedumu uz māla tāfelītes ķīļrakstā, kurā rakstīts, ka vienīgais, ar ko tiesnesis apspriedies pirms sprieduma pieņemšanas, ir gudrības dievs Enki. Tātad – tiesnesis ir tiesnesis tikai tad, ja viņam ir gudrība un morāls briedums būt neatkarīgam un neietekmējamam. Lai atceramies arī basketbola tiesnesi Oļegu Latiševu, kurš toreiz mums stāstīja, kā viņš 20  000 „uzkarsētu” līdzjutēju acu priekšā pieņem 250–300 lēmumus vienas spēles laikā. Viņa vēlējums bija būt drosmīgiem, nebaidīties pieņemt lēmumus, arī nepopulārus, un palikt konsekventiem savos lēmumos.

Esmu pārliecināts, ka ikviens no jums ir atradis vēl ne vienu vien paraugu, no kura mācīties un kura padomos ieklausīties. Arī mācīšanās no kolēģu un citu profesionālu autoritāšu dzīves pieredzes ir iespēja tiesnesim pieņemties gudrībā un morālā briedumā.

Pagājušais gads bija jo sevišķi labvēlīgs laiks šai iespējai. Tas bija Latvijas valsts simtgades gads un arī tiesu sistēmas simtgades gads. Mēs daudz vairāk pētījām savu amata priekšteču dzīves gājumus, personību iezīmes, atziņas par tiesneša misiju. Ceru, ka tas mūs stiprināja un cēla mūsu pašapziņu.

Runājot par Tiesnešu biedrības lomu, arī atsaukšos uz Latvijas tiesu sistēmas pirmsākumu pieredzi un minēšu vienu no tā laika Tiesnešu biedrības iniciatīvām – priekšlasījumu ciklu organizēšanu tiesnešiem. Tie bija priekšlasījumi par dažādām, ne tikai juridiskām tēmām, kuru mērķis, kā atzīmēja tā laika Tiesnešu biedrības priekšsēdis senators Jānis Skudre, bija „dot ierosmi mūsu garam, neļaut ierastam ikdienas darbam pakļaut savai vienmuļībai arī mūsu prātus un domas”. Skudre uzskatīja, ka gara darbinieks, inteliģents cilvēks (kāds neapšaubāmi ir arī tiesnesis) nedrīkst ierobežot savu domāšanas loku ar savu dažreiz šauro darba sfēru, bet lielākai vai mazākai interesei viņam jābūt par visu, kas skar cilvēces kulturālos sasniegumus un sevišķi, kas skar viņa paša tautas un valsts kulturālo un saimniecisko dzīvi.

Aicinu Tiesnešu biedrību šodien būt atbalstam tiesnešiem arī šajā ziņā – paplašināt interešu loku un stiprināt pašapziņu. lai tiesneši kā morāli nobriedušas personības ar pārliecību justos neietekmējami savos lēmumos, līdz ar to stiprinot sabiedrības ticību neatkarīgai tiesu varai.