Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera apvieno lielāko uzņēmēju skaitu, kāds ir kādā no organizācijām – mūsu biedri ir vairāk nekā 2600 dažādas individuālas kompānijas, vairāk nekā 60 asociācijas, un biedru kopējais apgrozījums sastāda gandrīz trešdaļu no Latvijas kopējā uzņēmumu apgrozījuma. Mazi biedri, lieli biedri, vidēji biedri, dažādās nozarēs, ar dažādiem kapitāliem – vietējo, ārvalstu, publisko, privāto.
Te bija jautājums, kāpēc Augstākā tiesa ir vaicājusi šos jautājumus tieši uzņēmējiem – es teiktu, tas ir tiešām lieliski, ka ar uzņēmējiem ir sākts. Jā, ir daudzas svarīgas iedzīvotāju grupas, bet Latvijas kontekstā, patiesībā ne tikai Latvijas kontekstā, no tā, kā tiesu sistēmu vērtē uzņēmēji, ļoti lielā mērā ir atkarīga valsts iedzīvotāju labklājība kā tāda. Nesaukšu konkrētas valstis, bet ir tādas, kuras no biznesa perspektīvas izskatās ļoti labi – tirgus ir, kaut ko pārdot var, bet bieži vien, zinot, ka tur vienā dienā var palikt bez visiem saviem īpašumiem un nesaprotamos veidos savas investīcijas var pazaudēt, risks ir par lielu, un uzņēmēji atturas no investīcijām šajās valstīs. Mērīt to, kā uzņēmēji kopumā – gan vietējie, gan citi – vērtē Latvijas tiesu sistēmu, ir ļoti svarīgs jautājums no nākotnes labklājības viedokļa. Ja kopumā būs sajūta, ka ir slikti, nevar paļauties uz tiesu sistēmu un var pazaudēt savas investīcijas, tad vairāk un vairāk uzņēmēji pārcelsies uz citām valstīm, mazāk un mazāk ieradīsies šeit Latvijā. Ja tā sajūta būs kopumā laba, tad būs arī vairāk uz vietas esošo uzņēmēju, un to izjutīs katrs iedzīvotājs savos maciņos – jo no kā tad veidojas algas? Tās veido uzņēmumi, un tad valsts budžetā nauda tiek pārdalīta, tai skaitā tiesnešu algām. Paldies Augstākajai tiesai, ka tā jūt „temperatūru” uzņēmēju vidū, un tā ir ļoti pareiza izvēle aptaujāt uzņēmējus. Protams, atsevišķās lietu kategorijās noteikti ir ļoti svarīgi vērtēt lietas dalībnieku, specifiskākas auditorijas vajadzības un vēlmes.
Gatavojoties šodienas pasākumam, mēs arī jautājām saviem biedriem, kādas ir sajūtas un kā vērtē Augstāko tiesu šobrīd. Tas, ko varu apliecināt – informācija, kas nonāca pie manis, ir kopumā ļoti pozitīva. Protams, mēs neveicām oficiālas aptaujas, tā bija e-pastu izsūtīšana tiem, kas vairāk saskaras ar tiesu, un ir saņemtas tiešām pozitīvas atsauksmes. Tas, ko ļoti atzinīgi novērtē, ir sajūta, ka pēdējos divos gados acīmredzami nepamatotas lietas tiešām netiek pieņemtas izskatīšanai civillietu kategorijā. Redzējām arī Augstākās tiesas statistikas datos, ka 62% ir atteikums ierosināt kasācijas tiesvedību. Jautājums, vai to vērtēt labi vai slikti, – ja ir acīmredzami nepamatoti, tas ir labi, un ir jāstāsta cilvēkiem, ka nevajag acīmredzami nepamatotus pieteikumus iesniegt. Atzinīgi vērtēta arī judikatūra – spriedumi ir pieejami, un tas ir kopumā ļoti pozitīvi.
Bet lai nebūtu pašslavinošs pasākums, bet būtu arī pievienotā vērtība, ir skaidrs, ka vienmēr var ko uzlabot. Pirmā lieta, kuru gribētu pieminēt, kas arī aptaujas prezentācijā parādījās, – kādas ir gaidas un kāda ir realitāte. 85% aptaujāto uzņēmēju uzskata, ka lietas jāizskata gada laikā – tā tas tiešām arī ir, arī pēc manām sajūtām, cik esam Kamerā runājuši. Realitātē lietas tiek izskatītas vidēji astoņos mēnešos, bet – paskatāmies tālāk pa kategorijām. Cepuri nost Civillietu departamentam, tur izskatīšanas laiks ir zem astoņiem mēnešiem, bet administratīvo lietu kategorijā izskatīšanas laiks ir vairāk nekā gads. Ja to būtu iespējams samazināt līdz gadam, būtu lieliski.
Protams, ir dilemma, kā šo jautājumu risināt, jo tiesnešus ievēl uz mūžu un pēkšņi pieņemt darbā tiesnešus uz laiku nevar. Civillietu departamenta priekšsēdētājs ļoti precīzi iezīmēja, kā šo problēmu risināt. Vienalga, vai tā ir tiesu lieta, vai kāda cita dokumenta izskatīšana, jautājums ir par to, cik ilgs laiks ir objektīvi vajadzīgs vienas lietas izskatīšanai, un otrs – cik ilgi lieta gaida savu izskatīšanu. Lietu skaits ir tāds, kāds ir, un izskatīšanas laiks arī ir tāds, kāds ir – jautājums ir, kā Strupiša kungs minēja, kā mēs sākam lietu skatīt – vai no rīta atnākam pie tukša galda un, kāda lieta nāk, to arī skatām (es šobrīd mazliet vienkāršoju), vai mums ir milzīga kaudze iekrājusies. Man tiešām prieks dzirdēt, ka vajadzētu domāt, kādā veidā – droši vien kampaņveidīgi – mazināt lietu uzkrājumu, lai kaut kādā brīdī nonākam nosacīti pie tukša galda. Kā to izdarīt – tiesnešus pieņemt darbā droši vien nē, jo, kā jau Augstākās tiesas priekšsēdētājs minēja, Latvijā tiesnešu skaits jau ir augstāks nekā vidēji Eiropā, bet atbalsta personālu gan ir iespējams laikā terminēt. Piesaistīt papildu atbalsta personālu līdz brīdim, kamēr tiktu galā ar lietu uzkrājumu, un nav problēmu atbalsta personālu pēc tam mazināt. Tas tiešām ir ļoti svarīgi, jo viena lieta ir, cik ilgi skata pēc būtības, otra – cik ilgi lieta gaida izskatīšanu.
Tas, kas mani mazliet baida šajā kontekstā, ir tas, ka tuvākajā laikā, iespējams, varētu gaidīt kādu ekonomikas satricinājumu. Ekonomisti saka, ka krīzes notiek tajā brīdī, kad iepriekšējās visi ir aizmirsuši un cilvēki sāk pieņemt ekonomiski nepārdomātus lēmumus. Ir jūtamas ekonomikas sabremzēšanās pazīmes – ekonomika ir cikliska. Līdz ar to, lai atkal nerastos milzīgi lietu uzkrājumi, būtu ļoti svarīgi jau šobrīd domāt, kā dabūt „tīru galdu”, jo tad, kad būs (un ticami, ka tuvākajā laikā būs) kādi ekonomiski satricinājumi, lietu, protams, būs vairāk. Ja tās nāks pa virsu esošajām uzkrātajām lietām, baidos, ka mēs neredzēsim tādus izskatīšanas termiņus, kādus redzam šobrīd. Katrā ziņā Tirdzniecības un rūpniecības kamera no savas puses ir gatava iestāties par šīm idejām, darīt visu, lai tās virzītu uz priekšu, ja Augstākā tiesa redz, ka tas ir risinājums.
Par izglītošanos un uzņēmēju izpratni. Ja 90% uzņēmēju, kā redzams aptaujā, nav saskārušies ar Augstāko tiesu, tad ir grūti vērtēt šīs atbildes. No praktiskās puses varu teikt – iespējams izmantot arī Tirdzniecības un rūpniecības kameras lielo biedru loku un mācības (mums ir vairāk nekā 200 mācības biedriem). Ja Augstākās tiesas pārstāvji būtu gatavi nākt un pastāstīt par ierastākajām tiesāšanās kļūdām, domāju, ka zāles būtu pilnas, un tas varētu līdzēt samazināt nepamatoto pieteikumu skaitu, tādējādi samazinot arī lietu apjomu pašā tiesā. Uzņēmēji vairumā gadījumu nav juristi – ja juristi viņiem saka: „Vajag pārsūdzēt lēmumu, viss būs labi”, tad jāatceras, ka juristam jau par to maksā naudu, un kādēļ gan vēl mazliet nepatiesāties? Tad beigās lieta tiek zaudēta, un viņi saka – jā, Augstākā tiesa neko nesaprot utt. Skaidrot šīs lietas uzņēmējiem noteikti būtu lietderīgi.
Par spriedumu skaidrību. Tā vispār ir šodienas normatīvo aktu, dokumentu problēma, ka cilvēkiem nav laika lasīt sarežģītas lietas. Zinu par uzņēmējiem – ja mēs iedodam saviem biedriem kaut ko vairāk par vienu A4 lapu, tad principā ar to arī viss beidzas. Šajā vienā lapā ir jāiedod ar vienkāršiem vārdiem informāciju, lai tad, ja ir interese, varētu likt klāt vairāk un dziļāk. Ir svarīgi prast nevis vienkāršu lietu pateikt sarežģīti, bet sarežģītu lietu – vienkārši. Tas ir grūti. Ir pētījumi, ka mūsdienās jauniešiem 20 sekunžu videoklips jau ir par garu. Ko mēs gribam, ja iedodam 15 lappušu rakstu darbu? Skaidrs, ka nebūs laika izlasīt, pateiks – neko nesaprotu un punkts. Tā ir problēma un izaicinājums visiem. Mēs arī domājam, kā vienkāršot informāciju, kā to „nolikt uz paplātes”. Iespējams, nākotnē varētu būt mazā Twitter formāta anotācija par spriedumu, kas nebūtu juridiska rakstura rakstu darbs, bet lai labāk saprastu – varbūt tas ir virziens, kā, sekojot mūsdienu norisēm, varētu vairot izpratni.
Par specializāciju – mēs esam pārliecībā par to, ka specializācijai ir ļoti būtiska nozīme, un mēs vairāk pozitīvi skatāmies uz ekonomisko lietu tiesu, bet mums ir arī skepse: specializācija komerclietās – jā, bet kā būs ar specializāciju komerclietās un krimināllietās – par to ir jautājumi, jo šo lietu kategorijas ir ļoti atšķirīgas.
Visbeidzot, kā Vainovska kungs jau minēja, prognozējamība noteikti ir viens no atslēgas jautājumiem – gan tiesu darba apjomam, gan investīciju klimatam. Jo mazāk būs situāciju, kad uz tiesu spriedumu gaidām kā uz loteriju, jo vairāk pusēm būs absolūti skaidrs – viens zaudēs, viens uzvarēs – dabiski, būs arī mazāk lietu, jo juridiskie konsultanti teiks – šī lieta ir zaudēta, vai arī šī lieta ir vinnēta. Ļoti spēcīga, stabila, vienota judikatūra šeit ir atslēgas jautājums.
Noslēgumā par aptaujām kopumā. Esmu runājis ar Kaktiņa kungu, pētījumu centra SKDS direktoru, kā izskatāmies starptautiski. Arī viņš piekrīt atziņai, ka Latvijā sabiedrība pēc definīcijas ir skeptiskāka nekā citur pasaulē.
Es pirmo reizi to sapratu, lasot pētījumu, kur bija konstatēts, ka Latvijā ir viena no bēdīgākajām situācijām pasaulē attiecībā uz attieksmi pret citu valstu tūristiem. Domāju – pēc sajūtām neliekas, ka būtu milzīgas problēmas, vai tiešām ir tik traki? Papētot metodoloģiju, kāpēc bija šādi rezultāti, redzams – vietējiem cilvēkiem katrā valstī bija jautāts: „Novērtējiet 10 ballu sistēmā, kā jums šķiet, kā jūsu valstī apietas ar tūristiem?” Latvieši bija lielākoties atbildējuši ar 7 (labi). Tas bija viens no sliktākajiem novērtējumiem pasaulē. Ziņa, kas no tā aiziet pasaulē – te viss ir ļoti slikti. Mums ir dabisku vai kādu citu iemeslu dēļ lielāka skepse, turpretī igauņi daudzās pozīcijās ir pat vājāki, bet tas, kā viņi sevi pasniedz – šķiet, jābrauc uz Igauniju, tur viss ir lieliski! Bet tā nav. Tā ir lieta, kas, skatot dažādas aptaujas, ir jāņem vērā.
QR
