Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, kolēģi, viesi.
Man ir gan gods, gan prieks sveikt jūs visus Rīgā, piedaloties šajā seminārā.
Tiesām ir īpaša vieta valsts attiecībās ar sabiedrību. No vienas puses, tiesa stāv nomaļus no valsts galvenā modus vivendi – politikas, kur it kā notiek viss interesantākais. No otras puses, tiesa tajā visā ir iesaistīta citā – nepolitiskā – kapacitātē. Un tas rada izaicinājumus.
Tiesa ir būtisks spēlētājs valsts varas funkciju pildīšanā. Jā, tiesa nav aktīvs spēlētājs, salīdzinot ar likumdevēju un izpildvaru, taču tas nemaina tiesas kā valsts orgāna būtību.
Administratīvajai tiesai šajā ainā ir īpaši īpaša vieta, jo administratīvā tiesa skata strīdus par publiskās varas aktiem, un tie ir strīdi starp valsti un privātpersonām par viņu tiesību aizskārumu.
Tas rada administratīvajai tiesai unikālus izaicinājumus. Administratīvā tiesa, tāpat kā jebkura tiesa, ir valsts aparāta daļa, un tas rada jau iedzimtu risku, ka cilvēki to var uztvert kā neobjektīvu. Jau tautas gudrības to saka: vārna vārnai acīs neknābj, roka roku mazgā utt. Ja vēl uzdod jautājumu – kurš finansē tiesu? Atbilde – valsts. Secinājums – nevar būt objektīva, jo kā var kreisā roka kontrolēt labo?
Vēl cits sakāmvārds – kurš maksā, tas pasūta mūziku. Šāda domu gājiena kļūdainums parādās atbildē „tiesu finansē valsts”. Patiesībā tiesu finansē sabiedrība, kuras drošības un labklājības dēļ valsts arī vispār pastāv.
Bet jebkurā gadījumā administratīvajai tiesai jāpieliek īpašas pūles, lai savu objektivitāti uzturētu un mazinātu šādu pārmetumu izteikšanas iespējamību.
To zināmā mērā nodrošina, pirmkārt, noteikti procesuālie instrumenti (objektīvās izmeklēšanas princips), otrkārt, profesionāla, neitrāla darbība, treškārt, izpratne par tiesneša lomu.
Tas par pārmetumiem no sabiedrības puses.
Bet arī no otras puses – no pārējo valsts varas atzaru puses – mēdz rasties pārmetumi.
Bieži vien politiķiem un ierēdņiem nepatīk tiesu spriedumi, ar kuriem tiek atcelti publiskās varas akti. Tad tiesas mēdz tikt apvainotas tiesu aktīvismā, iejaukšanās politikā u.tml.
Mums nav bijuši ļoti nopietni šāda veida ekscesi administratīvajās tiesās, bet tādi ir bijuši konstitucionālās uzraudzības jomā. Var minēt vairākus piemērus.
Nevēlēšanās pildīt Satversmes tiesas spriedumus, piemēram, jautājumā par viendzimuma pāru tiesību atzīšanu, kā rezultātā, starp citu, tieši administratīvās tiesas ir spiestas politiķu vietā risināt šo jautājumu individuālās tiesvedībās un saņemt par to pārmetumus no visām pusēm.
Otrs piemērs – bijušās Satversmes tiesas priekšsēdētājas neapstiprināšana par Augstākās tiesas tiesnesi tāpēc, ka daļai politiķu nepatika viens konkrēts Satversmes tiesas spriedums.
Šajā kontekstā īpašu nozīmi iegūst tiesneša neatkarības princips un tā nodrošināšanas dažādie aspekti.
Administratīvo tiesu tiesneši, tāpat kā vispārējo tiesu tiesneši, tiek iecelti uz mūžu, līdz ar to viņu ietekmēšanas iespējas šādā veidā ir izslēgtas.
Tomēr šāda veida pārmetumi spēj negatīvi ietekmēt tiesas prestižu un sabiedrības uzticēšanos tai. Daļa politiķu aktīvi atbalsta tiesu neatkarību, daļa nē, bet daļa izliekas, ka nekādas problēmas nav.
Šajā kontekstā šodienas konferences temats – administratīvā klusēšana, jeb kā to dēvē arī par inerto administrāciju, un tiesu diskrecionārā vara – ir ļoti interesanti temati no tiesneša skatupunkta. Jo personas tiesības var tikt skartas ne vien ar aktīvu valsts rīcību, bet arī ar nekā nedarīšanu. Un ja reiz tiesības ir skartas, tiesai nav pamata atteikt šādu lietu skatīšanu tikai tāpēc, ka nav bijusi aktīva rīcība. Tas neizbēgami rada jautājumu – vai tiesas atkal netiks apvainotas tiesu aktīvismā, mēģinot aizstāt „klusējošo izpildvaru”?
Bet, kā saka vēl viena tautas gudrība – runāšana ir sudrabs, klusēšana – zelts (to gan, iespējams, nevajadzētu attiecināt uz administratīvajām tiesībām). Tāpēc es šobrīd kļūšu diskrēts un paklusēšu, ļaujot runāt jomas speciālistiem. Veiksmīgu semināru!
QR
