Pašaizsargājošās demokrātijas princips Latvijas tiesiskajā sistēmā

1. Latvijas tiesiskajā sistēmā kā tiesību norma pastāv ideja, ka demokrātiskā valsts iekārta ir aizsargājama un tiesiski nav iespējama Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts likvidēšana.

Pienākums aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, kā arī nepieļaut tiesisku tās likvidēšanu ir Latvijas tiesiskās sistēmas vispārējs tiesību princips, kas atvasināms no tiesiskās sistēmas pamatnormas – demokrātiska tiesiska valsts.

Latviešu juridiskajā un politiskajā terminoloģijā ir lietoti vairāki jēdzieni šā principa apzīmēšanai – „aizsargāties spējīga demokrātija”, „pašaizsargājošā demokrātija” un „kaujasspējīga demokrātija”. Terminoloģiski ir nostiprinājies „pašaizsargājošā demokrātija”.

2. Pašaizsargājošās demokrātijas princips ir Rietumu tiesību tradīcijai piederīgas demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincips. Tā pamatā ir Karla Lēvenšteina 1937.gadā publicētie raksti par demokrātijas aizsardzības nepieciešamību pret fašismu un sekmīgiem paņēmieniem šā mērķa sasniegšanai.

Pēc Otrā pasaules kara pašaizsargājošās demokrātijas princips attīstīts, lai nepieļautu vēstures atkārtošanos un demokrātijas legālu sabrukumu. Īpaši nozīmīga šajā ziņā ir Vācijas un Izraēlas konstitucionālā teorija.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi pašaizsargājošās demokrātijas principa esību.

3. Latvijas tiesību zinātnē pašaizsargājošās demokrātijas princips atsevišķi nav plaši analizēts.

Līdz šim plašāko pētījumu no tiesību zinātnes perspektīvas veikusi Arianda Jonāne, savukārt politikas zinātnes perspektīvā – Ivars Ijabs. Atsevišķus šā principa elementus saistībā ar nacionālo drošību skārusi Dita Plepa.

Savā prezidentūrā (2019–2023) politiski attiecīgo principu mērķtiecīgi konkretizējis Valsts prezidents Egils Levits. Viņš arī kā pirmais savulaik attiecīgo principu rosinājis atgriezt Latvijas tiesiskajā sistēmā.

4. Pašaizsargājošās demokrātijas princips ticis piemērots starpkaru periodā – parlamentārās demokrātijas laikā. Tajā laikā tika apzināta nepieciešamība aizsargāt Satversmi un tajā noteikto demokrātisko valsts iekārtu no iespējamiem apdraudējumiem kā no labējiem, tā arī kreisajiem ekstrēmistiem.

Norādāms, ka attiecīgais elements konstatēts arī jaunākajā tiesu praksē. Pārbaudot jautājumu par pērkoņkrustiešu (Gustava Celmiņa sekotāju) piemiņas godināšanas saderību ar demokrātiskas valsts iekārtas principiem, Administratīvā rajona tiesa atsaucās uz IV Saeimas pilnvaru termiņā noteiktu aizliegumu šāda tipa ideoloģijas uzturēšanai.

5. Pēc neatkarības atjaunošanas pašaizsargājošās demokrātijas princips piemērots pilnā mērā, lai stabilizētu atjaunoto demokrātiju un novērstu potenciālos apdraudējumus no tās ienaidniekiem (Augstākās padomes deputātu, kas darbojušies pret Latvijas Republiku, izslēgšana no Augstākās padomes, okupācijas varas atslēgas organizāciju, kas vērsušās pret Latvijas Republiku, aizliegums, kā arī aizliegums noteiktām personām piedalīties politiskajos procesos).

Tieši kontekstā ar šiem aizliegumiem attiecīgais princips nonācis un ticis akceptēts Satversmes tiesas praksē. Kā lietā atzina Satversmes tiesa, „pamatots ir Saeimas pārstāvja apgalvojums, ka demokrātiska valsts iekārta ir jāaizsargā no cilvēkiem, kuri ētiskajā ziņā nav kvalificēti kļūt par demokrātiskas valsts pārstāvjiem politiskajā vai pārvaldes līmenī un kuri ar savu darbību ir pierādījuši, ka nav bijuši lojāli pret demokrātisko valsts iekārtu, tas ir, no personām, kuras strādāja okupācijas varas īstenotajā tiešās apspiešanas un tiešo represiju aparātā, un personām, kuras pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas centās atjaunot totalitāru nedemokrātisku režīmu un pretojās leģitīmajai valsts varai.”

6. Satversmes tiesa līdzīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesai atzinusi pašaizsargājošās demokrātijas (aizsargāties spējīgas demokrātijas) principu kā tiesisko pamatu aizliegumiem noteiktām personām pildīt valsts dienestu.

Šādu ierobežojumu leģitīmais mērķis ir valsts dienesta pienācīga darbība, kā arī nepieciešamība novērst demo-krātiskas valsts iekārtas un nacionālās drošības apdraudējumu. Tiesa atzina: „Lai garantētu stabilitāti un demokrātiskās sistēmas efektivitāti, valstij var būt nepieciešams izmantot tādus līdzekļus, kas aizsargātu šīs vērtības (sk.: Ždanoka v. Latvia, [GC],  no.58278/00, para. 100). It īpaši tas attiecas uz jaunajām demokrātiskajām valstīm, arī Latviju. Viens no svarīgākajiem šo valstu uzdevumiem ir nodrošināt tautas uzticēšanos valsts institūcijām, jo tas ir būtisks demokrātijas stabilitātes priekšnoteikums.”

Satversmes tiesa savā praksē atsaukusies arī uz Čehoslovākijas Konstitucionālās tiesas atziņām: „Čehoslovākijas Konstitucionālā tiesa, lemjot par lustrācijas likumu atbilstību Konstitūcijai un starptautiskajām cilvēktiesību normām, secina, ka „demokrātiskai valstij ir ne vien tiesības, bet arī pienākums aizsargāt principus, pamatojoties uz kuriem tā izveidota.” (Čehoslovākijas Konstitucionālās tiesas 1992. gada 26. novembra spriedums lietā Nr. Pl. US 1/92 „On the Lustration Statute”, www.codices.coe.int).”

Satversmes tiesa arī tālejoši norādījusi uz būtisku apstākli, kas demokrātijas aizsardzību Baltijas valstīs atšķir no situācijas Centrāleiropas valstīs: „Atšķirībā no vairuma citu Eiropas postsociālistisko valstu, kuru valstiskā suverenitāte arī sociālistiskā režīma laikā netika apšaubīta, Baltijas valstīm, pārejot no totalitārisma uz demokrātiju, bija jārisina dubults uzdevums, proti, jāatjauno gan demokrātisko režīmu, gan valstisko suverenitāti. Turklāt tieši Latviju PSRS kolonizācijas politika bija skārusi sevišķi smagi.”

Tāpat Satversmes tiesa secinājusi, ka cilvēktiesību izmantošana nedrīkst tikt vērsta pret demokrātiju kā tādu.

7. Pašaizsargājošās demokrātijas princips tiešā tekstā piemērots salīdzinoši reti – piemēram, uz šo principu tieši Satversmes tiesa atsaukusies tikai piecos nolēmumos.

Lielā mērā tas saistāms ar to, ka pašaizsargājošās demokrātijas principa konkretizācija un ieviešana tiesiskajā sistēmā primāri ir likumdevēja uzdevums. Likumdevējs, lai aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu, ievieš tiesiskajā regulējumā tam nepieciešamos instrumentus. Savukārt tiesību piemērotāji nepieciešamības gadījumā piemēro jau šos likumdevēja detalizētos instrumentus.

Līdz ar to pienācīgi normatīvi regulētā sabiedrībā pašaizsargājošās demokrātijas principa tieša piemērošana ir rets un tiesībpolitiski indikatīvs signāls. Normālos apstākļos demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzībai vajadzētu pietikt ar likumdevēja savlaicīgi paredzētiem un normativizētiem instrumentiem.

Pašaizsargājošās demokrātijas principa tieša piemērošana iespējama gadījumā, kad likumdevējs nav paredzējis pietiekamu regulējumu demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzībai, esošie instrumenti nav efektīvi un pietiekami apdraudējuma novēršanai vai arī radies jauna veida apdraudējums, kurš likumdošanas procesā vēl nav reflektēts.

Šādos apstākļos tiesību piemērotājam ir pienākums pašam konkretizēt un tieši piemērot pašaizsargājošās demokrātijas principu, lai aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu.

8. Pašaizsargājošās demokrātijas principa mērķis ir aizsargāt Latvijas valsts neatkarību, kā arī no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas izrietošos un Satversmē ietvertos Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts principus no to potenciāla apdraudējuma.

Pašaizsargājošā demokrātija ir preventīva un tiesiska demokrātijas aizsardzība no pašiznīcināšanās, proti, no personām, kuru mērķis ir demokrātiskas valsts iekārtas iznīcināšana ar tiesiskiem līdzekļiem, izmantojot demokrātijā pastāvošās tiesību normas pretēji to būtībai.

Tiesību doktrīnā ir identificēti šādi pašaizsargājošās demokrātijas instrumenti: konstitucionālās identitātes aizsardzība (neaizskaramais Satversmes kodols), biedrošanās un pulcēšanās brīvības ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums, lojalitātes prasības attiecībās ar valsti, administratīvā konstitūcijas aizsardzība, tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums, izņēmuma stāvoklis, kvorumi un balsu vairākumi likumdošanas procesā.

Ja kāds no šiem instrumentiem ir nepietiekams, var būt nepieciešama pašaizsargājošās demokrātijas principa konkretizācija un tieša piemērošana.

9. Pašaizsargājošās demokrātijas principa tieša konkretizācija ir tiesiskajā sistēmā ietverts kodolierocis, kura mērķis ir nevis regulāra piemērošana, bet gan potenciālo adresātu atturēšana no iecerētās darbības pret demokrātisko valsts iekārtu.

Jo mazāka nepieciešamība tieši piemērot principu, jo efektīvāka ir atturēšana un apdraudējumu novēršana.

10. Regulāra pašaizsargājošās demokrātijas principa piemērošana uzrāda demokrātiskās valsts iekārtas vājumu – pietiekami reprezentablas sabiedrības un politiskās elites daļas vēršanos pret pastāvošo demokrātisko valsts iekārtu. Tā ir negatīva indikācija, jo uzrāda demokrātijas trauslumu un nestabilitāti. Ilgtermiņā tiesību piemērotāji vieni nespēj uzturēt demokrātisko valsts iekārtu ar pašaizsargājošās demokrātijas principa palīdzību vien.

Tāpat pašaizsargājošās demokrātijas principa tieša piemērošana demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzībai izgaismo politiskajā diskursā šā instrumenta pielietotājus – tiesību piemērotājus, visupirms jau civildienestu un tiesu varu. Savukārt tas rada apdraudējumu paša instrumenta aizsardzībai, proti, demokrātijas pretiniekiem var rasties vēlme attiecīgo jautājumu nokārtot un pakļaut savai gribai civildienestu un tiesu varu.

Piemēram, šajā kontekstā Vojcehs Šadurskis nesen popularizēja Pjero Kalamendrei atziņu par fašistu režīmu Itālijā: ja tajā laikā Itālijā būtu stingra konstitūcija un konstitucionālā tiesa, fašisti kā pirmajiem uzbruktu nevis parlamentam, bet tiesai, mēģinot panākt varas konsolidāciju un demokrātijas likvidāciju.

11. Pašaizsargājošās demokrātijas principa piemērošana pēc savas būtības koriģē un konservē politiskos procesus sabiedrībā un politiskajā elitē. Tas sevī ietver riskus, ka demokrātijas aizsardzības nolūkos var tikt pārkāpta un likvidēta demokrātija, kā arī tās sargiem ir risks kļūt par nākamiem tirāniem. Kā senatore Padme Amidala norādījusi „Zvaigžņu karu” III epizodē „Situ atriebība” – „brīvība iet bojā, skanot grandioziem aplausiem”.

Regulāra pašaizsargājošās demokrātijas principa piemērošana faktiski ir atkāpe no normalitātes, un šādas situācijas ilgstoša uzturēšana ir konstitucionāls izaicinājums.

12. Senāts attiecībā uz pašaizsargājošās demokrātijas principa konkretizāciju Latvijas tiesiskajā sistēmā atslēgas lietā norādījis vairākus būtiskus elementus.

Pirmkārt, „demokrātija ir „Eiropas sabiedriskās kārtības” pamatelements. Tas ir acīmredzams, pirmkārt, Konvencijas preambulā, kas ļoti skaidri nodibina saikni starp Konvenciju un demokrātiju, nosakot, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un turpmāku to īstenošanu vislabāk nodrošina efektīva politiska demokrātija, no vienas puses, un vienota cilvēktiesību izpratne un ievērošana, no otras puses. [..] Konvencijas mērķis faktiski ir demokrātiskas sabiedrības ideālu un vērtību saglabāšana un veicināšana. Citiem vārdiem runājot, demokrātija ir vienīgais politiskais modelis, ko paredz Konvencija, un tādējādi vienīgais, kas ir ar to savienojams.”

Otrkārt, „nevar izslēgt to, ka persona vai personu grupa atsauksies uz Konvencijā vai tās protokolos nostiprinātajām tiesībām, lai tām būtu „tiesības” uz rīcību, kas praksē nozīmē darbības, kuru nodoms ir Konvencijā noteikto tiesību vai brīvību sagraušana; jebkāda šāda graujoša darbība darītu galu demokrātijai. [..] nevajadzētu nevienam atļaut balstīties uz Konvencijas noteikumiem, lai vājinātu vai iznīcinātu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības.”

Treškārt, „demokrātiskai valstij nebūt nav jānogaida, kamēr attiecīgās darbības, kas vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas likvidēšanu, būtu sasniegušas tādu līmeni, ka tās jau konkrēti destabilizētu un apdraudētu šo iekārtu. Tad apdraudējuma novēršana prasītu no valsts lielākas pūles, sabiedrībai varētu būt jāpacieš lielāki tiesību ierobežojumi, un iznākums būtu nedrošāks. Tādēļ valsts ir tiesīga un tai var būt pienākums nepieļaut šādu apdraudējumu jau agrā stadijā.”

13. Par demokrātiskā sabiedrībā nepieļaujamām atzītas darbības, kas vērstas uz nepareizu Latvijas vēstures interpretāciju, sabiedrības šķelšanu, PSRS normatīvo aktu spēkā esības atzīšanu un antikonstitucionālu statusu piešķiršanu Latvijas pilsētām, vēršoties pie citas valsts prezidenta.

Tāpat nav pieļaujamas darbības, kas būtu pretrunā ar valsts nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnu, piemēram, automātiskas pilsonības piešķiršana visiem nepilsoņiem, un neaizskaramajā Satversmes kodolā ietilpstošo Latvijas valststiesiskās identitātes aizsardzību.

Tiesa arī atzinusi, ka nav aizsargājama tādas organizācijas un tās biedru darbība, kura ir bijusi vērsta pret demokrātiskas Latvijas Republikas pastāvēšanu un kura savu mērķu sasniegšanai ir izmantojusi teroristiskas metodes, jo tā ir pretēja Satversmē un Konvencijā nostiprinātajām demokrātiskas sabiedrības vērtībām.