Gada sākumā pēc ilgāka pārtraukuma Senātā tapa spriedums darba lietā Nr. SKC-129/2024, kurā norādīts uz to, ka darbiniekam ir tiesības prasīt likumiskos nokavējuma procentus, ja darba devējs ir nepamatoti atteicies izmaksāt darbiniekam kādu no summām, kas darbiniekam pienākas atlaišanas dienā, t.i., darbiniekam ir tiesības uz likumiskajiem nokavējuma procentiem.
Šī jautājuma izvērstā analīzē Senāts atzina, ka šajā gadījumā pusēm nebija strīda par to, ka Darba likumā nav noteikts darba devēja pienākums maksāt darbiniekam nokavējuma procentus maksājumu kavējuma gadījumā.
Taču Civillikuma 1759.panta 1.punkts paredz, ka procenti jāmaksā arī bez noteiktas norunas uz likuma pamata, par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem.
Lai būtu pamats Civillikuma 1759.panta 1.punkta piemērošanai un nokavējuma procentu piedziņai, tiesai ir jākonstatē nokavējums (saistības izpildīšanas prettiesisks novilcinājums (Civillikuma 1651.pants)) atbilstoši Civillikuma 1652.pantam.
Civillikuma 1652.panta pirmās daļas 3.punkts noteic, ka parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis, kad viņš palaidis garām termiņu, kas nolikts izpildīšanai vai nu ar likumu, vai ar līgumu, vai arī pēc parašas.
Prasītāja procentu prasījumu pamatojusi ar Darba likuma 128.panta pirmajā daļā noteiktā termiņa nokavējumu. Proti, Darba likuma 128.panta pirmā daļa paredz, ka, atlaižot darbinieku no darba, visas naudas summas, kas viņam pienākas no darba devēja, izmaksājamas atlaišanas dienā; ja darbinieks atlaišanas dienā nav veicis darbu, viņam pienākošās naudas summas izmaksā ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc tam, kad darbinieks pieprasījis aprēķinu. Nebija strīda par to, ka atbildētāja nav izmaksājusi prasītājai pienākošos atlaišanas pabalstu ne šajā termiņā, ne arī vēlāk.
Nepiekrītot apgabaltiesas ieskatam par Darba likuma 128. panta otrajai un trešajai daļai kā speciālām tiesību normām, Senāts atgādināja, ka darba līgums ir viens no civiltiesisku līgumu veidiem, kuru regulē ne tikai Darba likums, bet arī Civillikuma 2178.–2195.pants. No Darba likuma 1.panta kopsakarā ar 28.panta trešo daļu izriet, ka darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām kā civiltiesiskām attiecībām piemērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl Darba likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi.
Senāta ieskatā Darba likuma 128.panta trešā daļa paredz, ja darba tiesiskās attiecības izbeigušās un darba samaksa darba devēja vainas dēļ nav laikus izmaksāta, viņam ir pienākums atlīdzināt darbiniekam radušos zaudējumus.
Kā pareizi norādīts kasācijas pretsūdzībā, pienākums atlīdzināt zaudējumus neizslēdz pienākumu maksāt nokavējuma procentus. Procenti (un to maksāšana) un zaudējumi (un to atlīdzināšana) Civillikumā ir regulēti atsevišķās nodaļās kā patstāvīgi tiesību institūti. Civillikums parādnieka nokavējuma gadījumā paredz kreditoram iespēju prasīt gan zaudējumu atlīdzību (1662.pants), gan nokavējuma procentus (1759.panta 1.punkts). Tādējādi zaudējumu atlīdzināšanas pienākums neizslēdz pienākumu maksāt likumiskos procentus.
Strīda esība tiesā un parādnieka iebildumi pret prasību (tostarp saistības pilnīga vai daļēja neatzīšana) paši par sevi nevar būt pamats Civillikuma 1656.pantā paredzēto tiesisko seku piemērošanai.
Tādējādi izklāstīto argumentu kopums Senāta ieskatā ļauj secināt, ka konstatētie apgabaltiesas pieļautie trūkumi materiālo tiesību normu iztulkošanā un piemērošanā attiecībā uz nokavējuma procentu piedziņas prasījumu vērtējami kā tādi, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Tas dod pamatu sprieduma atcelšanai šajā daļā. Tas ir pirmais spriedums ar tik izvērstu šī jautājuma pamatojumu.
Tomēr jau sākumā norādīts, ka šādas atziņas darba lietā paustas pēc ilgāka pārtraukuma.
Senāts 2011.gada 25.maija spriedumā lietā Nr.SKC-745/2011 atzina, ka kavējums samaksāt pēc vienošanās norunāto summu ietilpst Civillikuma
1759.panta 1.punkta tvērumā un šī norma ir attiecināma arī uz darba samaksas kavējumu. Šajā lietā darbinieks cēla prasību par uzņēmuma līguma atzīšanu par darba līgumu, neizmaksātās darba algas, līgumsoda un procentu piedziņu.
Tiesa noraidīja prasību daļā par darba tiesisko attiecību pastāvēšanas fakta konstatēšanu. Taču prasītāja prasījums pēc būtības bija vērsts uz atlīdzības par darbu piedziņu, tiesa prasītāja prasītās darba algas vietā piedzina atlīdzību par darbu. Senāts atzina, ka, lai gan prasītāja pieprasītajai naudas kā darba algas summai un tiesas piedzītajai kā atlīdzības par darbu summai ir atšķirīga tiesiskā daba, tomēr tiesa tādējādi nav pārkāpusi lietas izskatīšanas robežas un nav grozījusi prasības priekšmetu.
Mūsdienās procentu prasījums par laikā neizmaksāto algu vēl nav ierasta prakse, taču starpkaru Senāta praksē tā bija katras darba algas prasījuma neatņemama sastāvdaļa. Nolēmuma galviņā to formulēja kā prasību par Ls (summa) ar % darba algas. Par to var pārliecināties Senāta internetvietnē pieejamos Latvijas Valsts Vēstures arhīva materiālos, piem., 1940.gada 14.jūnija CKD spriedumā lietā Nr.40/432; 1940.gada 10.jūlija CKD spriedumā lietā Nr.40/613 u. c. Turklāt nolēmuma oriģinālā galviņas formulējumā lietoja % zīmi, nevis rakstīja „ar procentiem”.
Par tiesībām uz zaudējumu atlīdzību laikā neizmaksātās algas dēļ jau 1924.gadā 29.maija Senāta CKD spriedumā lietā Nr.24/96 norādīts uz apgabaltiesas konstatējumu, ka prasītājs tikai tiesas ceļā dabūjis no atbildētāja laikā neatdoto algu, kuras dēļ prasītājs ar atbildētāju prāvojies un bijis spiests nomāt siltas drēbes atbildētāja vilcināšanās dēļ ar algas izmaksu. Izejot no šī konstatējuma, apgabaltiesa, saskaņā ar priv. lik. 3320. p. varēja nākt pie slēdziena, ka atbildētājam, kā pielaidušam, nokavējumu algas izmaksā prasītājam, jāatbild pēdējam par visiem zaudējumiem, kuri prasītājam cēlušies caur šo nokavējumu. Ar to pašu atkrīt atbildētāja aizrādījums kasācijas sūdzībā, ka neesot pierādīts, ka pieprasītājam pēc līguma būtu bijusi tiesība nomāt kažoku uz to gadījumu, ja atbildētājs laikā nenodotu viņam norunāto silto uzvalku.
Te jāpiebilst, ka neviens speciālais likums neregulēja šādu zaudējumu atlīdzību darbiniekam, t.i., jautājums tika izšķirts uz 1864.gada Privātlikuma pamata.
Savu viedokli par likumisko procentu piedziņu, atsaucoties uz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 29.pantā ietverto speciālo regulējumu, paudis arī Senāta Administratīvo lietu departaments 2022.gada 15.decembra spriedumā lietā Nr.SKA-68/2022.
Īpašu ievērību šajā spriedumā pelna naudas vērtības krituma atlīdzināšanas jautājuma analīze saistībā ar laikā neveikto darba samaksu. Par to Senātā vēl nav izveidojusies stabila tiesu prakse, tādēļ turpinājumā sniegtas galvenās atziņas no šī nolēmuma.
Lietā ir strīds par inflācijas koeficienta piemērošanu aprēķinātajai zaudējumu summai. Pieteicējs kasācijas sūdzībā norāda, ka no tā, ka Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 12.pantā nav tiešas norādes uz inflācijas koeficienta un likumisko procentu piemērošanu attiecībā uz izmaksājamo nesaņemto darba samaksu, neizriet, ka prasījums ir noraidāms. Senāts atzīst, ka pēc būtības ir pamatots arguments par pieteicēja tiesībām prasīt mantisko zaudējumu atlīdzinājumu par naudas vērtības kritumu.
Apgabaltiesa pareizi norādījusi, ka Zaudējumu atlīdzināšanas likumā exspressis verbis nav paredzēta inflācijas koeficientu piemērošana, tostarp izmaksājot zaudējuma atlīdzinājumu, kas sastāv no nesaņemtās darba samaksas. Vienlaikus turpmāk minētie apsvērumi ir pamats secināt, ka inflācijas izraisīts naudas vērtības kritums var tikt uzskatīts par mantisko zaudējumu un persona ir tiesīga prasīt atlīdzinājumu par šo naudas vērtības kritumu.
Inflācijas apmērs Latvijā ir uzskatāms par tādu, kuru var objektīvi pierādīt, jo inflācijas līmeni Latvijā aprēķina Centrālā statistikas pārvalde un inflācijas apmēru var noteikt, izmantojot tās izveidoto inflācijas kalkulatoru (Inflācijas kalkulators (csb.gov.lv). Līdz ar to zaudējumu aprēķinā papildus tiešajiem mantiskajiem zaudējumiem var tikt aprēķināts šo zaudējumu naudas summas vērtības kritums, kas radies inflācijas rezultātā.
Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir lietas, kurās ir risināts jautājums par inflācijas koeficienta piemērošanu, aprēķinot zaudējumus. Vienlaikus jāņem vērā tiesas nolēmumos lietoto jēdzienu „kompensācijas procenti” un „nokavējuma procenti” atšķirīgā izpratne. Proti, ar jēdzienu „kompensācijas procenti” (angļu val. – compensatory interest; vācu val. – Ausgleichszinsen; franču val. – intérets compensatoires) ir jāsaprot procenti, kas ir saistīti ar naudas vērtības kritumu (galvenokārt inflācijas dēļ), savukārt ar jēdzienu „nokavējuma procenti” (angļu val. – default interest; vācu val. – Verzugszinsen; franču val. – Intérets moratoires) ir jāsaprot procenti Civillikuma 1759. panta pirmā punkta izpratnē, proti, „procenti ir jāmaksā arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, [..]: 1) par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem[..].”
Eiropas Savienības Tiesas praksē ir noteiktas personu tiesības uz kompensācijas procentiem. Šis procentu veids ir saistīts ar naudas vērtības kritumu, t.sk. vērtības kritumu, kuru ir izraisījusi inflācija un kuru mērķis ir kompensēt laiku, kas ir pagājis no zaudējumu rašanās brīža līdz zaudējuma apmēra novērtējumam. Tomēr vienlaikus ir norādāms, ka ne no vienas sprieduma atziņas neizriet, ka šāds papildu atlīdzinājums (kompensācijas procenti) būtu obligātajā aprēķinā, līdz ar to var secināt, ka šāda atlīdzinājuma prasīšana ir paša cietušā izvēle.
Aplūkojot Eiropas Savienības Tiesas praksi lietās, kurās vienā lietā zaudējumu atlīdzībai piemēro gan kompensācijas procentus, gan nokavējuma procentus, konstatējams, ka šos abu procentu veidus piemēro alternatīvi, proti, nevis par vienu un to pašu laika posmu, bet gan par dažādiem laika posmiem. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas praksei kompensācijas procentus aprēķina par laika posmu no pārkāpuma izdarīšanas brīža līdz spriedumam, ar kuru uzliek par pienākumu atlīdzināt zaudējumus. Savukārt nokavējuma procentus rēķina, sākot no sprieduma pieņemšanas dienas līdz zaudējumu atlīdzināšanas dienai.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa 1997. un 1998.gadā ir risinājusi jautājumu par inflācijas koeficienta aprēķināšanu lietās saistībā ar zemes piespiedu atsavināšanu. Abās šajās lietās valsts no iesnieguma iesniedzējiem atsavināja zemesgabalus sabiedrības vajadzībām, tomēr kavējās ar kompensāciju par atsavināto zemi izmaksāšanu. Laikā, kad iesniedzējiem netika izmaksāta kompensācija, Turcijā bija inflācija aptuveni 60–70% apmērā, tomēr Turcija, izmaksājot iesniedzējiem kompensācijas, piemēroja tikai 30% lielus nokavējuma procentus. Tā rezultātā abi pieteicēji piedzīvoja zaudējumus naudas vērtības krituma dēļ. Abās šajās lietās Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpums, un noteica papildu zaudējumu atlīdzību.
Tātad atsevišķās lietu kategorijās Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē pastāv pieeja, ka inflācija ir uzskatāma par zaudējumu sastāvdaļu, kuru var kompensēt, lai novērstu sekas, kad personai samazinās atlīdzinājums naudas vērtības krituma dēļ.
Apkopojot Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi attiecībā uz to, vai zaudējumu apmēra aprēķinā ir papildus jāaprēķina šo zaudējumu summas vērtības kritums, secināms, ka naudas vērtības kritums būtu jāuzskata par zaudējumu veidu, kuru būtu jāiekļauj/papildus jāaprēķina zaudējumu atlīdzinājumā, ja persona ir lūgusi atlīdzināt šādus zaudējumus.
Ievērojot minēto, Senāts secināja, ka naudas vērtības kritums var būt viens no mantisko zaudējumu veidiem, ja persona to ir lūgusi atlīdzināt. Tātad šāds prasījums ir vērtējams pēc būtības, ja persona to ir izteikusi.
Civillietu departamentā šāda prasība vēl nav ienākusi un nav izvērtēta, tas varētu būt tuvāko gadu jautājums.
Izvērtējot šos četrus spriedumus daļā par likumisko procentu un zaudējumu piedziņu par laikā neizmaksāto atlīdzību par darbu, varētu teikt, ka bija nepieciešami teju 25 gadi, lai mūsdienu Senāts atzītu par turpināmu starpkaru Senātā iedibināto prasību par % maksājumiem par darba algas izmaksas kavējumiem. Tādējādi šādai tiesu praksei ir gadsimta „jubileja”.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Eiropas Savienības Tiesa un līdz ar to arī Senāta Administratīvo lietu departaments turpinājis attīstīt šo jautājumu, akceptējot inflācijas koeficienta piemērošanu aprēķinātajai zaudējumu summai.
Latvijā turpmākā tiesu prakse būs atkarīga no tā, vai cietušais izvēlēsies prasīt šādu papildu atlīdzinājumu nokavējuma % un kompensācijas procentu veidā.
QR
