Augstākās Tiesas Biļetens

Ievads

Raksts ir balstīts uz autora veiktu pētījumu „Izaicinājumi un iespējamie tiesiskie risinājumi saistībā ar negatīvās atzīšanas prasību civilprocesā” Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorantūras skolas ietvaros (zinātniskais konsultants prof. Dr. iur. J.Kārkliņš) sadarbībā ar Augstāko tiesu.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29.panta 2.1daļu Satversmes tiesas lēmumā par tiesvedības izbeigšanu ietvertā apstrīdētās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām tiesām. Ar Satversmes tiesas 2020.gada 30.decembra lēmumu „Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2020-08-01” tika atzīts, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.pantu un Satversmes 92.pantu ir iespējams celt tiesā negatīvo atzīšanas prasību (turpmāk arī – Satversmes tiesas lēmums). Pirms Satversmes tiesas lēmuma situāciju labi raksturo K.Vaivoda raksts, kurā apkopota Latvijas Senāta prakse. No Satversmes tiesas lēmuma ir skaidrs, ka atzītas tiesības uz negatīvās atzīšanas prasības celšanu, taču strīdīgāks ir jautājums par lēmuma tiesību normu iztulkojuma apjomu un tā saistošo spēku.

Satversmes tiesas lēmums, ar kuru atzītas tiesības uz negatīvu atzīšanas prasību, vērtējams kopumā pozitīvi, taču vienlaikus tas izraisījis neskaidrības par tās priekšnosacījumiem, kā arī abstraktā noregulējuma dēļ atstājis vispārējās jurisdikcijas tiesām daudz darba, lai risinātu jautājumus par negatīvās atzīšanas prasības pierādīšanas un apgalvošanas nastu un kā rīkoties dažādu procesuālo sarežģījumu gadījumā, piemēram, ja procesuālais pretinieks cēlis pretprasību par saistības izpildīšanu. Visi šie jautājumi tiks apskatīti turpmākajās pētījuma nodaļās.

Ņemot vērā Satversmes tiesas lēmumā paustās atziņas, kā arī atsaukšanos uz starpkaru perioda praksi un literatūru, tiks izmantota lēmumā minētā literatūra. Tā kā doktrīnā norādīts, ka atzīšanas prasības mūsdienu izpratnē ir ģermāņu tiesību loka, it sevišķi Vācijas, ievedums, tiks likts uzsvars uz Vācijas tiesu prakses un doktrīnas apskatu, bet nedaudz arī tiks apspriesta informācija no Austrijas un Šveices. Jāņem gan vērā, ka vēsturiski konstatēšanas prasība (Feststellungsklage) nav cēlusies no viena konkrēta tiesību institūta. No Šveices informācija tiks apskatīta minimāli, jo tās konstatēšanas prasība būtiski atšķiras no Austrijas un Vācijas konstatēšanas prasības (Feststellungsklage), kā arī Latvijā pazīstamās atzīšanas prasības ar to, ka Šveices likumdevējs ir atteicies no tiesiskās jeb likumīgās intereses kā procesuālā priekšnosacījuma konstatēšanas prasībai, bet tā vietā savā jaunajā civilprocesa likumā izvēlējies ieviest aizsardzības cienīgu interesi (schutzwürdiges Interesse) kā priekšnosacījumu prasības celšanai. Līdz ar to autors pētījumā izmantos tiesību salīdzinošo un vēsturisko metodi, kā arī monogrāfisko metodi.

1. SATVERSMES TIESAS LĒMUMA SAISTOŠAIS SPĒKS UN TVĒRUMS, IZTULKOJOT TIESĪBU NORMAS SAISTĪBĀ AR TIESĪBĀM CELT NEGATĪVO ATZĪŠANAS PRASĪBU

Ar Satversmes tiesas 2020.gada 30.decembra lēmumu „Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2020-08-01” tika atzīts, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.pantu un Satversmes 92.pantu ir iespējams celt tiesā negatīvo atzīšanas prasību. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29.panta 2.1daļu Satversmes tiesas lēmumā par tiesvedības izbeigšanu sniegtā tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.

Civilprocesa likuma 1.panta pirmajā daļā noteikts: „Katrai fiziskajai un juridiskajai personai (turpmāk – persona) ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.” Savukārt Satversmes 92.panta pirmajā teikumā noteikts, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Satversmes tiesa, izvērtējot pieteikumu par Civilprocesa likuma 1.panta pirmās daļas neatbilstību Satversmes 92.panta pirmajam teikumam, ciktāl tā neparedz personas tiesības celt negatīvo atzīšanas prasību, ir norādījusi:

„[..] personas likumiska interese, kuras aizsardzību prasa nodrošināt Satversmes 92.panta pirmais teikums, ir tikai tāda personas interese, kas ir nesaraujami saistīta ar konkrētās personas subjektīvajām tiesībām. Proti, ar jēdzienu „likumiska interese” ir saprotama personas interese gūt saistošu apstiprinājumu noteiktu tiesisko attiecību pastāvēšanai vai nepastāvēšanai, kā arī to saturam, ja no šāda apstiprinājuma ir atkarīgas tieši šīs personas subjektīvās tiesības vai juridiskie pienākumi. Savukārt personas likumiskas intereses aizsardzību var nodrošināt saistošs apstiprinājums konkrētu tiesisko attiecību pastāvēšanai vai nepastāvēšanai, kā arī to saturam.”

Kā redzams, Satversmes tiesa vispirms norāda, ka likumiskā interese ir nesaraujami saistīta ar personas subjektīvajām tiesībām, proti, ar tādām tiesībām, kas izriet no objektīvajām tiesībām un piemīt personai. Tā ir ļoti abstrakta likumiskās intereses definēšana, bet kā tāda var tikt attaisnota ar nepieciešamību fleksibli piemērot to visām iespējamām situācijām. Taču būtu nepieciešama detalizētāka likumiskās intereses jēdziena apspriešana, kuru šā pētījuma autors iztirzās vēlāk. Vienlaikus pozitīvi vērtējami tiesas apsvērumi likumiskās intereses definēšanā, norādot, kas nav likumiska interese, proti, personai nav tiesību uz abstraktu tiesību izzināšanu, uz juridisku atzinumu par abstraktiem tiesību jautājumiem. Tas saskan arī ar Latvijas Senāta starpkaru perioda tiesu praksi. Piebilstams gan, ka starpkaru perioda praksei šajā ziņā ir ierobežota loma, jo atšķiras tiesiskais pamats atzīšanas prasībām civilprocesā, un primāru lomu spēlē tieši Satversmes tiesas lēmumā interpretētās normas un pats Satversmes tiesas lēmums. Starpkaru perioda prakse var būt auglīgs avots argumentācijas pārņemšanai, kur tā atzīstama par korektu.

Neskaidra ir arī Satversmes tiesas likumiskās intereses definēšana, norādot, ka likumiskās intereses konstatēšanai nepieciešama citu personas tiesisko attiecību atkarība no šī konstatējuma, bet, izvērtējot konkrēto pieteikumu Satversmes tiesai, tiek norādīts, ka pietiek tikai ar to, ka potenciāli var tikt nelabvēlīgi ietekmētas šīs personas citas tiesiskās attiecības. Vienubrīd tiesa ir izteikusi stingru nosacījumu, bet reizē otru daudz vieglāk izpildāmu. Otrs ir vieglāk izpildāms, jo nelabvēlīga ietekme var būt dažāda un dažādas intensitātes. Arī mūsdienu Vācijas tiesību doktrīnā negatīvās atzīšanas prasības kontekstā ir norādīts, ka atbildētāja izteikumiem par konstatēšanas prasības prasītāja parādsaistībām jābūt īpaši intensīviem, proti, radot kaitējumu prasītāja kredītreitingam. Vienlaikus, kā norādīts doktrīnā, šādai intensitātei var arī pietikt ar apgalvojumu par naudas prasījumu, kas var būt izteikts pat tikai dažām personām. Jebkurā gadījumā saskaņā ar doktrīnu izteikumam jābūt piemērotam, lai citu paļaušanās, ka parādnieks pildīs citas savas saistības, tiek iedragāta. Tikai apstāklis, ka ir ticis kaut kas privāti apgalvots par prasījumu, nevar radīt tiesisko interesi. Savā veidā līdzīgi, bet pieļāvīgāk, izteikušies arī autori Latvijas tiesību doktrīnā, norādot: „Savukārt, ja kāda persona izvirza apgalvojumu, ka tai ir konkrēts prasījums, tātad saistībtiesiska attiecība pret otru personu, tādā gadījumā minētā apgalvojuma adresātam var parādīties tiesiska interese šādu civiltiesisku attiecību atzīt par neesošu. Tiesiskā interese šādos gadījumos var izpausties dažādi. Piemēram, persona uzzina, ka kāda persona, nebūdama kreditors, to nepamatoti ir iekļāvusi publiskā parādnieku datubāzē. Šādas informācijas esamība aizskar personas tiesiskās intereses, jo viņai pasliktinās iespēja nākotnē saņemt aizdevumu uz izdevīgākiem noteikumiem.”

Šķietami problemātiski ir arī tas, ka Satversmes tiesas interpretācijā likumiskajā interesē ietilpst arī personas juridiskie pienākumi. Tas ir šķietami nevajadzīgs papildinājums, jo negatīvās atzīšanas prasības mērķis ir nevis pašas personas juridiska pienākuma apstiprinājums, bet gan tiesiskās attiecības nepastāvēšana, no kuras izrietētu procesuālā pretinieka tiesības pret prasītāju. Šis Satversmes tiesas papildinājums visdrīzāk saistāms ar to, ka tiesa ir vēlējusies arī ārpus izskatāmā pieteikuma robežām izteikt viedokli par tiesībām prasīt atzīt tiesiskās attiecības pastāvēšanu jeb pozitīvo atzīšanas prasību. Konkrētajā lietā Satversmes tiesai bija jāizvērtē normas satversmība gadījumā, kad personai tika liegta tā sauktā negatīvā atzīšanas prasība. Kā Satversmes tiesa pati norādījusi savā spriedumā, tā ar tiesību normu interpretāciju attiecībā uz konkrētu gadījumu nodarbojas tikai trīs situācijās, proti, „[..] pirmkārt, ja kāda norma tikai konkrētā interpretācijā atbilst vai neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām; otrkārt, ja no konkrētu normu interpretācijas ir atkarīgas prasījuma robežas Satversmes tiesas lietā vai personas tiesības iesniegt konkrēto pieteikumu; treškārt, citos gadījumos, kad tas nepieciešams Satversmes tiesas procesa ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2013.gada 7.oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2012-25-01 14.3.punktu).”

Vienlaikus tiesību doktrīnā ir atzīts, ka, noraidot negatīvās atzīšanas prasību, tiek atzīta tiesisko attiecību pastāvēšana. Attiecīgi negatīvās atzīšanas prasības pieļaujamība ir sākumpunkts, lai varētu runāt arī par pozitīvās atzīšanas prasības pieļaujamību, jo tieši tās pieļaujamība risināta Satversmes tiesas lēmumā. Līdz ar to būtu pieticis norādīt uz negatīvās atzīšanas prasības pieļaujamību, nevis apspriest arī pozitīvās atzīšanas prasības jautājumus.

Problemātisks ir arī aspekts, ka Satversmes tiesa likumiskās intereses jēdzienā nav ietvērusi laika aspektu, proti, starpkaru perioda Senāta praksē vairākkārt norādīts, ka atzīšanas prasības pieļaujamas tikai tajos gadījumos, kuros prasītājam ir interese jautājuma visdrīzākā vai tūlītējā izšķiršanā, pirms pretējā puse pielaidusi kādu pārkāpumu. Taču no Satversmes tiesas lēmuma var izsecināt, ka prasība paredz tiesisko attiecību pastāvēšanu vai nepastāvēšanu. Vārds „pastāv” pats par sevi ietver nosacīti laika momentu, proti, tiesiskajai attiecībai jābūt tādai, kura uz sprieduma brīdi pastāv. Jābūt tādai, kas pastāv tagadnē.

Tāpat šķietami ārpus pieteikuma izskatīšanas robežām ir tiesas norāde, ka personai abu prasību gadījumā ir tiesības ne tikai prasīt, vai tiesiskā attiecība pastāv vai nepastāv, bet arī prasīt tiesai izspriest un konstatēt tiesiskās attiecības saturu. Negatīvās atzīšanas prasības gadījumā nav runa par tiesiskās attiecības satura konstatēšanu, bet tikai tiesiskās attiecības nepastāvēšanas konstatējumu. Tiesai drīzāk būtu bijis padziļināti jāvērtē tiesiskās attiecības jēdzienu, kas ļautu arī saprast, ka, konstatējot tiesisko attiecību, tiek konstatēts arī tās saturs pēc būtības. Proti, nav nepieciešams detalizēti norādīt sprieduma rezolutīvajā daļā visas iespējamās tiesības un pienākumus. Piemēram, atzīstot darba tiesisko attiecību pastāvēšanu, pietiek spriedumā norādīt – atzīt darba tiesisko attiecību pastāvēšanu starp personu A, kas pilda autobusa vadītāja pienākumus, kā darba ņēmēju, un personu B kā darba devēju. Arī doktrīnā norādīts, ka tiesiskās attiecības var saturēt lielu skaitu tiesību un pienākumu. Tāpēc Satversmes tiesas norādītais drīzāk saprotams kā liekvārdība. Grūtāks uzdevums ir saprast, vai ir runa par tiesiskajām attiecībām, un tas tiks apspriests pētījuma 2.nodaļā. Laba pazīme tam, vai ir runa par tiesisku attiecību, ir doktrīnā izteiktais sakāmvārds – „tur, kur ir subjektīvās tiesības, tur ir tiesiskās attiecības.”

2. NEGATĪVĀS ATZĪŠANAS PRASĪBAS PRIEKŠNOTEIKUMI

2.1. Negatīvās atzīšanas prasības pieteikumam izvirzāmās prasības

Negatīvās atzīšanas prasības doktrīnā jau sākotnēji tiek raksturotas kā īpašs procesuāla rakstura instruments, kuram nav materiāltiesiska rakstura. Kā norāda arī pats vārds „prasība”, nav runa par tiesvedību sevišķajā tiesāšanās kārtībā, bet gan par prasības tiesvedību. Tāpēc negatīvās atzīšanas prasībai pēc analoģijas izvirzāmas tādas pašas prasības kā jebkurai prasībai, kurai jāatbilst prasības tiesvedības noteikumiem tās izskatīšanai.

Civilprocesa likuma 128. un 129.pantā noteiktas prasības pieteikumam un kādi dokumenti tam pievienojami. No negatīvās atzīšanas prasības viedokļa ir svarīgi izanalizēt Civilprocesa likuma 128.panta otrās daļas 12.punktā un 3.–7.punktā noteiktā ievērošanu, kā arī 129.panta otrajā daļā noteikto par valsts nodevas samaksu. Attiecīgi apspriežami jautājumi par negatīvās atzīšanas prasības pamatu un priekšmetu, kā arī pareizā atbildētāja noteikšanu un prasības pieteikuma prasījumiem nepieciešamo precizitāti, lai tos varētu uzskatīt par negatīvas atzīšanas prasības prasījumiem.

2.1.1. Negatīvās atzīšanas prasības pamats un priekšmets

Tiesību doktrīnā ticis kritizēts uzskats, ka konstatēšanas prasības pamats ir tiesiskās attiecības pastāvēšana vai nepastāvēšana un reizē arī prasītāja tiesiskā interese. Teodors Kaizers (Theodor Kayser) norāda, ka pati tiesiskās attiecības konstatēšana, proti, sprieduma rezultāts, nevar būt prasības priekšmets, tāpat kā izpildīšanas prasībās atbildētāja pienākums izpildīt nav prasības priekšmets. Prasības priekšmets viņa ieskatā ir tikai pati par sevi tiesiskās attiecībās pastāvēšana vai nepastāvēšana. Arī starpkaru perioda literatūrā norādīts, ka negatīvās atzīšanas prasības priekšmets ir tiesisko attiecību nepastāvēšanas atzīšana. Ārvalstu doktrīnā norādīts, ka negatīvajā konstatēšanas prasībā, tāpat kā prasībā par saistības izpildīšanu tiesvedības priekšmets ir apgalvots prasījums, kuram esot iestājies izpildes termiņš vai nosacījums. Ja apgriež lomas otrādi parastajā prasības tiesvedībā, tad ir runa par negatīvās konstatēšanas prasības tiesvedību. Attiecīgi prasības priekšmets ir nevis paša prasītāja prasījums, bet gan atbildētāja prasījums, kas tiek procesā apskatīts aizstāvības, nevis uzbrukuma veidā. Piemēram, atbildētājs kā prasītājs izvirzījis prasījumu pret prasītāju 300 vienību apmērā no 10 000 vienībām, proti, cēlis prasību par daļu no prasījuma, bet prasītājs var celt negatīvo konstatēšanas pretprasību par visu prasījumu 10 000 vienību apmērā, lai apspriestu tiesiskās attiecības materiāltiesiskās sekas pilnībā. Arī mūsdienu Vācijas tiesību doktrīnā norādīts, ka Vācijas Federālās Augstākās tiesas (Bundesgerichtshof) judikatūrā atzīts, ka konstatēšanas prasības (Feststellungsklage) priekšmets ir tiesiskās attiecības pastāvēšana vai nepastāvēšana. Iepriekšminētajiem viedokļiem var pievienoties, jo prasības priekšmetam ir pēc savas būtības jāatbilst prasības pieteikumā izteiktajam prasījumam.

Savukārt prasības pamats, kā norādīts Vācijas Impērijas Civilprocesa likumprojekta motīvos par konstatēšanas prasību (Feststellungsklage) ieviešanu, ir tie faktiskie apstākļi, no kuriem var izdarīt slēdzienu par tiesiskās attiecības pastāvēšanu vai nepastāvēšanu. Teodora Kaisera (Theodor Kayser) ieskatā kvalitatīvi konstatēšanas prasības pamats būtībā neatšķiras no prasības par saistības izpildi pamata. Konfliktējošs viedoklis ir negatīvās konstatēšanas prasības kontekstā. Tiek pausts uzskats, ka apgalvotās tiesiskās attiecības nepastāvēšana ir nevis prasības pamats, bet gan pašas negatīvās konstatēšanas prasības saturs. Tas tiek izskaidrots ar to, ka prasības pamatam ir jāsastāv no faktiskajiem apstākļiem, bet apgalvojums, ka tiesiskā attiecība nepastāv, nav fakta apgalvojums, bet gan slēdziens par tiesībām, proti, nav iestājušies būtiskie tiesiskās attiecības esībai nepieciešamie faktiskie apstākļi. Taču kā kompromiss norādīts, ka fakta apgalvošana ir tad, ja negatīvās konstatēšanas prasības prasītājs atzīst tiesiskās attiecības pastāvēšanu kā tādu, bet norāda uz šīs tiesiskās attiecības spēkā neesību pamatojošiem apstākļiem. Līdzīgi arī uzskatīja Degenkolbs (Degenkolb), norādīdams, ka tiesiskā interese konstatēšanas prasībā ir tās pamats. Tomēr klasiskās negatīvās atzīšanas prasības pamats ir tiesiskā interese par tiesiskās attiecības nepastāvēšanas konstatēšanu, jo tās gadījumā atbildētājam jāapgalvo un jāpierāda, ka: 1) atbildētājs ir nepamatoti atsaucies uz tiesībām pret prasītāju; 2) prasītājs nepiekrīt atbildētāja tiesību esībai; 3) prasītājam ir tiesiska interese visdrīzākā tiesiskās attiecības nepastāvēšanas konstatēšanā.

Apkopojot iepriekšminēto, prasības priekšmets ir tiesiskā attiecība, kuras pastāvēšanu apgalvo atbildētājs, bet nepastāvēšanu konstatēt lūdz prasītājs, bet prasības pamats ir tiesiskā interese šīs attiecības pastāvēšanas vai nepastāvēšanas konstatēšanā. Tas pēc būtības atbilst arī šā brīža uzskatiem un tiesu praksei mūsdienu Vācijā. Līdz ar to detalizētāk apspriežami likumiskās intereses (tiesiskās intereses) un tiesiskās attiecības jēdzieni.

2.1.1.1. Tiesiskās attiecības jēdziens

Visvieglāk tik abstrakta jēdziena iztirzāšanu ir sākt ar to, kas tas nav. Tiesiskā attiecība nav fakts un arī tiesību nodibinošs fakts, jo konstatēšanas prasības mērķis ir subjektīvu tiesību aizsardzība, nevis pierādīšana un faktu fiksēšana. Tiesiskās attiecības nav arī abstraktās jeb objektīvās tiesības. Pašsaprotami, ka tiesiskajai attiecībai jābūt civiltiesiska rakstura, jo civilprocesa priekšmets kā tāds saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.panta pirmo daļu ir civiltiesisks.

Pievēršoties pozitīvajām tiesisko attiecību definīcijām, ir atzīts, ka viena no mazāk plašajām definīcijām privāttiesiskajām attiecībām ir, ka tās ir dzīvē tiesiski nozīmīgas ar objektīvajām tiesību normām regulētas attiecības starp personu un citu personu vai arī priekšmetiem. Citi izsakās plašāk un pareizāk, ka privāttiesiskās attiecības ir tiesiskā saikne starp personām vai arī tiesiski īpaša saikne starp divām vai vairākām personām vai lietu. Kopīgais gan visam iepriekšminētajam ir tas, ka materiāltiesiskajai attiecībai jābūt vismaz vienai subjektīvajai tiesībai kā tās konstitutīvajam elementam. Citiem vārdiem, tur, kur ir subjektīva tiesība, tur ir tiesiskās attiecības. Vienlaikus iebilstams pret abām definīcijām, ka tiesiskās attiecības starp lietu un personu nav gluži pareizi teikts, jo attiecības pastāv tikai starp tiesību subjektiem, nevis lietu un personu. Piemēram, īpašuma tiesības ir tikai latentas tiesiskās attiecības, jo to konkretizācijai ir nepieciešama iejaukšanās tajās no ārpuses, lai tās būtu pietiekami konkrētas un varētu tikt sauktas par tiesiskajām attiecībām. Līdz ar to nevar prasīt atzīt (konstatēt) abstraktas īpašuma tiesības par pastāvošām vai nepastāvošām, jo tās nav tiesiskās attiecības. Tāpat arī nedrīkst abstrakti lūgt atzīt, ka neviens nevar pārkāpt īpašuma tiesības. Doktrīnā atzīts, ka spriedumam par tiesisko attiecību un līdz ar to pašai tiesiskajai attiecībai jābūt spējīgai uz tiesisko spēku. Tas nozīmē, ka konstatēšanas prasības (Feststellungsklage) tiesiskās attiecības gadījumā tiesiskās attiecības pamatā jābūt vismaz vienai subjektīvajai tiesībai, kas vērsta uz tiesisko seku iestāšanos.

Doktrīnā un Vācijas tiesu praksē ir principiāli (ar izņēmumiem) atzīts, ka nav iespējams celt prasību par pagājušām vai nākotnes tiesiskajām attiecībām. Iemesls, kā noprotams no iepriekš teiktā, tam ir gluži vienkāršs, jo šādos gadījumos nav runa par tiesiskajām attiecībām, proti, prasījumā aprakstītās „tiesiskās attiecības” nesatur nevienu subjektīvo tiesību. Vienlaikus Vācijas Federālā Augstākā darba tiesa (Bundesarbeitsgerichtshof) ir taisījusi izņēmumu no šiem noteikumiem. Tā ir norādījusi, ka iespējams izņēmuma kārtā celt konstatēšanas prasību arī par pagājušu tiesisko attiecību, ja pastāv iespēja, ka no tās var izrietēt tiesiskās sekas tagadnei vai nākotnei. Savukārt Austrijas Augstākā tiesa (Oberster Gerichtshof) skaidri norādījusi, ka nav iespējama konstatēšanas prasība par nākotnes tiesisko attiecību. Taču tā arī izdarījusi izņēmumu attiecībā uz nākotnē sagaidāmu zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma konstatēšanu.

Visbeidzot svarīgi atzīmēt, ka gan Austrijas, gan Vācijas judikatūrā vienlīdz norādīts, ka tiesībām vai tiesiskajai attiecībai jāpastāv konstatēšanas prasības celšanas brīdī vai vismaz lietas izskatīšanas pēc būtības pabeigšanas brīdī. Ja iztrūkst tiesiskā attiecība, tad Vācijā tiesa taisīs lēmumu par prasības nepieļaujamību. Savukārt Austrijas tiesas taisa spriedumu, nevis lēmumu, ja iztrūkst procesuālais priekšnosacījums konstatēšanas prasībai.

Šajā kontekstā norādāms, ka gan doktrīnā, gan starpkaru un mūsdienu Senāta judikatūrā ir vienots viedoklis, ka gan tiesiskā attiecība, gan likumiskā (tiesiskā) interese ir procesuālie konstatēšanas prasības priekšnosacījumi, kurus tiesām jāpārbauda ex-officio. Doktrīnā pausts pamatojums, ka tiesai ir pamats vērtēt šos nosacījumus ex-officio, jo tiesiskā interese ir konstatēšanas prasības procesuāla robeža, aiz kuras nevar prasīt tiesai konstatēt tiesisko attiecību. Proti, tās publiski tiesiskās dabas dēļ tiesnesim ir pienākums pārliecināties par to ex-officio. Skaidrojums par pienākumu pārbaudīt tiesiskās attiecības esību doktrīnā nav sniegts, bet autora ieskatā tas šķietami saistīts ar pašsaprotamu lietu, ka tiesiskā interese tiek skaidrota kopsakarā ar tiesisko attiecību, par kuras pastāvēšanas vai nepastāvēšanas konstatēšanu prasītājam jābūt tiesiskajai interesei.

L.Kantors pamatoti ir norādījis, ka jautājumu par atzīšanas prasības absolūto procesuālo priekšnosacījumu trūkumu var pacelt ex officio tiesa visās instancēs, arī Senātā. Mūsdienu Senāts ir norādījis, ka likumiskās intereses neesība ir pamats taisīt lēmumu par atteikumu pieņemt prasības pieteikumu sakarā ar to, ka prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesības. Līdz ar to Senāts ir devis priekšroku Vācijas pieejai, kura autora ieskatā ir pamatota, jo pasargā pēc iespējas atbildētāju no nevajadzīgām tiesvedībām. Vienlaikus norādāms, ka arī Vācijā var tikt izdarīts izņēmums no pieļaujamības, izskatot lietu pēc būtības, procesuāli ekonomisku apsvērumu dēļ, lai prasību nevarētu celt atkārtoti.

2.1.1.2. Likumiskās intereses jēdziens

Tāpat kā tas bija ar tiesiskās attiecības jēdzienu, ir zināmas grūtības definēt arī likumiskās (tiesiskās) intereses jēdzienu. Literatūrā pamatā runā par tiesisko interesi (Rechtsinteresse). Tas ir ģermāņu tiesību koncepts, kas formulēts 19.gadsimta vēsturiskās skolas pandektistu ietekmē. Ģermāniskajās tiesībās paredz deklaratīvajām prasībām nepieciešamību pēc tiesiskās intereses, lai aizsargātu tiesas un atbildētāju no nevajadzīgu prāvu plūdiem. Tiesības nekļūt par procesa dalībnieku saistībā ar to, ka prasītājs vēlas nodrošināties ar formālu tiesas procesu un rīkoties tiesiski, ir daļa no privātautonomijas principa.

Runa ir tieši par tiesisku interesi, kas pats par sevi it kā nozīmē likumīgumu, bet reizē arī kalpo kā robežšķirtne starp citām interesēm – ekonomiskām, zinātniskām, kulturālām utt. Jāatzīst, ka pašā Vācijas tiesību doktrīnā un praksē ir lauzti šķēpi par to, kas katrā konkrētajā gadījumā ir vai nav tiesiskā interese. Prognozi, ka tas būs sāpīgākais punkts, izteicis jau Ādolfs Vahs (Adolf Wach) 19.gadsimtā, jo tiesiskās intereses konstatēšanā jēdziens dod plašu rīcības brīvību tiesai un tāpēc ir pakļauts kazuistikai. Vācijas likumdevējs, reaģējot uz šīm grūtībām, citos procesuālajos likumos, kur arī paredzēta konstatēšanas prasība, to ir ierobežojis ar pamatotu interesi, piemēram, administratīvajā procesā.

Austrijā tiesiskās intereses jēdziens pārņemts no Vācijas, bet Šveices tiesībās izvēlēts liberālāks ceļš, atsakoties no tiesiskās intereses jēdziena, tā vietā ieviešot aizsardzības cienīgu interesi (schutzwürdiges Interesse). Specifiski Šveicē nenoteiktībai jābūt neciešamai prasītājam. Tā analizējama atbilstoši diviem kritērijiem. Nenoteiktība, pirmkārt, ietekmē prasītāja ekonomiskās lemtspējas brīvību, radot nepieciešamību ņemt tās vērā ekonomiskajā bilancē, kas traucē ieguldīšanas darbībām, iegrožojot tām pieejamos līdzekļus, kā arī ietekmē puses kredītreitingu un uzticamību. Otrkārt, nenoteiktības neciešamībai jābūt tādai, kura neatrisināsies tuvākajā nākotnē. Taču puses ekonomiskā brīvība netiek uzskatīta par neierobežotu, ja nenoteiktība skar tikai vidēji lielu summu kontekstā ar paša prāvnieka turību. Tas ir pretēji tiesiskās intereses pieejai, kurai tiek nodrošināta aizsardzība neatkarīgi no mantiskās vērtības.

Doktrīnā norādīts, ka Vācijas, Austrijas un Šveices konsolidētais ģermāniskais tiesiskās intereses modelis sastāv no šādiem elementiem:

interesei jābūt tiesiskai, nevis ekonomiskai vai faktiskai;
pastāv strīds vai neskaidrības starp pusēm;
nenoteiktība skar konkrētas tiesības vai tiesiskās attiecības, nevis faktus;
nenoteiktība vairs nav pieņemama pusēm;
prasītājam ir objektīva, nevis subjektīva interese saņemt konstatējumu;
konstatējums galīgi atrisinās strīdu;
nav citu ceļu, kā atrisināt nenoteiktību, it sevišķi, ceļot prasību par saistības izpildi;
negatīvās konstatēšanas prasības gadījumā prasītāja interese jālīdzsvaro ar atbildētāja interesi netikt iesaistītam civilprocesā konkrētajā brīdī.

Prasītāja tiesiskā interese izriet no prasītāja nedrošības par savu tiesisko stāvokli vai tiesībām. Tomēr jau Vahs (Wach) skaidri norādījis, ka tiesiskā interese nevar būt tas pats, kas tiesiska darījuma interese. Tā nevar būt interese iegūt tiesības vai tiesību priekšrocības, bet gan pasargāt esošo tiesisko stāvokli ar konstatēšanas prasību. Viņa ieskatā saimnieciski apsvērumi gūt neapstrīdamu savu tiesību formalizēšanu nerada tiesisku interesi, jo tiesa nav vieta, kur izvairīties no tiesiskās apgrozības riskiem. Citiem vārdiem, nepieciešamība pēc lielākas tiesiskās drošības, noteiktības pati par sevi nenodibina konstatēšanas prasību, jo ikvienam civiltiesiskās apgrozības dalībniekam jācieš dabiskais nenoteiktības risks, kas iebūvēts materiāltiesisko tiesību normu abstraktajā raksturā un tiesu tiesību normu iztulkojumā. Proti, personai jānes risks par tās rīcības neatbilstību materiālajām tiesību normām. Turklāt tiesību doktrīnā norādīts, ka nenoteiktībai jārada trūkumus tiesiskajā apgrozībā, proti, neskaidri apgalvojumi par kredīta apdraudēšanu, saimniecisko apgrūtināšanu nav pietiekami – tiem jābūt pamatotiem.

No doktrīnas arī izriet, ka tiesiskajai nenoteiktībai, kas pamato negatīvās konstatēšanas prasības tiesisko interesi, vienmēr jābūt balstītai atbildētāja rīcībā, ar kuru viņš piedēvējis sev tiesības pret potenciālo negatīvās konstatēšanas prasības atbildētāju. Likumsakarīgi Vācijas Federālās Augstākās tiesas (Bundesgerichtshof) judikatūrā vairāku gadu desmitu garumā norādīts, ka briesmas tiesiskajai noteiktībai negatīvās konstatēšanas prasības gadījumā ir tad, ja atbildētājs piedēvējis sev prasījumu pret prasītāju. Saskaņā ar Vācijas Federālās Augstākās tiesas (Bundesgerichtshof) judikatūru negatīvas konstatēšanas prasības interese visdrīzākā laikā konstatēt tiesiskās attiecības nepastāvēšanu konkrētā gadījumā pastāv, ja atbildētājs atsaucies uz tiesībām pret prasītāju, kas radījušas viņam nenoteiktību tiesiskajā stāvoklī, un ar tiesai prasīto konstatējumu šī nenoteiktība var tikt izbeigta.izbeigta. Turklāt saskaņā ar šīs tiesas judikatūru nav svarīgi, vai atbildētājs apgalvo jau īstenojamu prasījumu pret prasītāju. Pietiek ar to, ka atbildētājs šīs tiesības atvasinājis no pastāvošas tiesiskās attiecības, no kuras pie noteiktiem nosacījumiem var rasties prasījums pret potenciālo konstatēšanas prasības prasītāju. Patstāvīga pierādījumu nodrošināšanas procesa vešana nav atsaukšanās uz tiesībām. Negatīvās konstatēšanas prasības interesei nav nepieciešams, ka tiek atrisināts viss strīds starp pusēm, bet tikai konstatēšanas pieteikumā norādītais priekšmets – tiesiskās attiecības.

Lai atbildētājs būtu atsaucies uz tiesībām pret prasītāju, var pietikt ar brīdinājumu prasītājam, kurā izklāstīts prasījums. Nepietiekama tiesiskajai interesei ir atbildētāja norādīšana uz viņa teorētiskajām tiesībām, kuras viņš vēl pārbaudīs īpašā procedūrā, kā arī viņa paziņojums par prasījuma tiesību esības pārbaudīšanu, lai pārliecinātos, ka pastāv prasījuma tiesības. Vienlaikus tiesību piedēvēšanai arī nav nepieciešami tiešā veidā izteikti kreditora apgalvojumi. Konstatēšanas interese saskaņā ar Vācijas Federālās Augstākās tiesas (Bundesgerichtshof) judikatūru var pastāvēt, kad prasītājam ir pamats baidīties, ka atbildētājs uz iespējamo tiesību pamata liks nopietnus šķēršļus viņa rīcībai. Šāds pamats ir gadījumos, kad prasītājs pretēji labai ticībai nesniedz no viņa sagaidāmo skaidrojumu par tiesību stāvokli. Šāda pozīcija, ar kuru atsaucas uz labas ticības principu, ir pamatoti kritizēta doktrīnā kā neatbilstoša, jo labai ticībai nav nekāda sakara ar apdraudējumu, jo nekā nedarīšanā pašā par sevi nav saskatāms tiesību traucējums. Tas, kurš neko nedara, neko netraucē. Citiem vārdiem, nav tāda pienākuma pārtraukt klusēšanu un izteikties par prasītājam interesējošu tiesību jautājumu. Konstatēšanas prasība par klusēšanas pārtraukšanu pēc būtības nav nekas cits kā pieteikums sniegt tiesas atzinumu par abstraktu tiesību jautājumu. Šo argumentu spēku nemaina arī tas, ka negatīvās atzīšanas prasība būtu celta par ilgstošām tiesiskajām attiecībām. Tas, gluži otrādi, var liecināt, ka tiesību traucējumam jābūt pietiekami intensīvam, bet tas pats par sevi nevar būt pamats pienākumam traucēt tiesības. Šveicē pamatoti pastāv uzskats, ka negatīvās konstatēšanas prasība ierauj prasītāju procesā brīdī, kad viņam nav sagatavoti pierādījumi, tāpēc nepieciešama prasītāja un potenciālā atbildētāja interešu līdzsvarošana. Līdzīgs aicinājums izvērtēt abu pušu intereses tiesvedībā ir izteikts arī Vācijas doktrīnā un praksē.

Tiesiskā nenoteiktība un līdz ar to tiesiskā interese negatīvās konstatēšanas prasībai izzūd, ja atbildētājs atsaucas uz jau celtu prasību par saistības izpildīšanu, kas ir negatīvās konstatēšanas prasības priekšmets, un šo prasību vairs nevar atsaukt, vai arī prasītājs ceļ pretprasību negatīvās konstatēšanas prasības procesā un tā kļuvusi par tādu, no kuras nevar atteikties. To dažkārt mēdz dēvēt par subsidiaritātes principu, bet doktrīnā to noliedz, paredzot gan pēc būtības, ka priekšroka pret negatīvās konstatēšanas prasību ir prasībai par saistības izpildīšanu. Doktrīnā ir vairāki argumenti par konstatēšanas prasības subsidiāro raksturu iepretim prasības par saistības izpildīšanu neesībai, kuriem šā pētījuma autors var pievienoties:

1) prasība par saistības izpildīšanu un prasība par tiesiskās attiecības pastāvēšanu vai nepastāvēšanu ir patstāvīgas prasības ar dažādiem celšanas priekšnosacījumiem;

2) konstatēšanas prasības subsidiārais raksturs neizriet no procesuālās ekonomijas principa, jo procesuālās politikas apsvērumi par procesu daudzumu nav tiesiskā interese;

3) procesuālajai ekonomijai ir nozīme, noskaidrojot tiesiskās intereses jēdziena saturu, jo likumdevējam, paredzot konstatēšanas prasību, bija jāņem vērā, ka tajā ir valsts iejaukšanās pilsoņa tiesību īstenošanā, un šai iejaukšanās bija jābūt pēc iespējas mazākai;

4) tas, vai dodama priekšroka kādai prasībai, ir vērtējams caur tiesiskās intereses prizmu, nevis primāri caur procesuālās ekonomijas prizmu. Lemšana, kas primāri balstīta uz procesuālās ekonomijas principu, nevis tiesisko interesi, novestu pie patvarības, jo arī metodoloģiski ir neskaidrs, no kura skatupunkta šī ekonomija jāvērtē – tiesas, atbildētāja vai prasītāja.

Tā kā negatīvās atzīšanas prasības subsidiaritāte neeksistē, jārunā par prasītāja izvēles brīvību. Arī starpkaru laika Senāts norādījis, ka prasītājam ir brīvība izvēlēties celt negatoro prasību vai arī konstatēšanas prasību par īpašuma tiesībām pret konkrētu atbildētāju. Vienlaikus šie argumenti nav atturējuši Vācijas tiesu praksi no bagātīgas kazuistikas, kura negatīvās konstatēšanas prasības gadījumā ir iespaidīga, bet ievērojami mazāka nekā pozitīvās konstatēšanas prasības gadījumā.

2.1.2. Pareizais atbildētājs (pasīvā leģitimācija) negatīvajā atzīšanas prasībā

Konstatēšanas prasībām, kuras vērstas uz saistībtiesiskas attiecības pastāvēšanu vai nepastāvēšanu, pasīvā leģitimācija un aktīvā leģitimācija izriet no prasītāja apgalvotā prasījuma vai ilgstošās tiesiskās attiecības. Tātad tiesiskās attiecībās dalībnieki materiāltiesiskā izpratnē ir identiski ar tiesiskās attiecības procesuāltiesisko izpratni.

Atgādināms, ka atbildētājam objektīvi ir jāuzbrūk prasītāja tiesiskajam stāvoklim, proti, tas jāaizskar vai jāapdraud, lai rastos tiesības uz konstatēšanas prasību pret atbildētāju. Ar šo tiesiski nozīmīgo rīcību rodas atbildētāja pasīvā leģitimācija. Vienlaikus pretēji šai atziņai saskaņā ar Vācijas tiesu praksi konstatēt var arī tiesiskās attiecības ar trešajām personām vai arī starp trešajām personām, ja pastāv tiesiskā interese arī pret atbildētāju par prasīto konstatējumu. Doktrīnā pamatoti kritizēts, ka tādā gadījumā likts pārlieku liels uzsvars uz tiesisko interesi, lai arī nav tiesiskās attiecības priekšnosacījuma; turklāt tādas prasības pieļaušana ir pretēji konstatēšanas sprieduma būtībai, proti, spriedums ir saistošs tikai pušu starpā, un tikai cits inter partes saistošs spriedums rada pretrunīgu spriedumu risku, jo trešās personas arī var tiesāties. Fakts, ka potenciālais subjekts varētu savas personības dēļ ievērot spriedumu, kas juridiski to nesaista, ir juridiski nebūtisks. Tā arī Austrijas Augstākā tiesa (Oberster Gerichtshof) norādīja – ja, prasot atzīt līguma nepastāvēšanu, pieteikumā netika norādītas visas līguma puses, tad šāda sprieduma likumīgais spēks neattiektos uz nepieaicinātajiem līguma dalībniekiem, tāpēc šādi celtai prasībai trūkst tiesiskās intereses priekšnosacījums. Diemžēl pretēji spriests starpkaru perioda Senāta praksē, norādot, ka prasītājam ir izvēles tiesības celt prasījumu tikai pret vienu no diviem atbildētājiem un tas, ka banka, kas nav lietas dalībniece, ievēros spriedumu, ir sagaidāms. Tas nav juridiski pamatots arguments, bet gan balstīts gaidās.

Gadījumā, kad traucēts īpašums, pasīvā leģitimācija konstatēšanas prasībai ir nosakāma atbilstoši tiesiskajai interesei. Plaši atzīts, ka negatīvā konstatēšanas prasība un negatorā prasība ir ļoti līdzīgas. Negatoras prasības pasīvi leģitimētais atbildētājs ir draudētājs jeb traucētājs. Turpretim īpašuma konstatēšanas prasības gadījumā konkretizācija tiek veikta ar tiesiskās intereses jēdzienu. Tāpēc doktrīna tiesiskajās interesēs ne velti runā par radniecību starp nodarīšanu un atkārtotības draudiem, pareizi norādot, ka īpašuma konstatēšanas prasība ir būtībā negatora prasība, jo tās tiesiskās intereses pamatošanai nepieciešama draudoša īpašuma ierobežošana.

2.1.3. Negatīvās atzīšanas prasības pieteikuma prasījumu precizitātes pakāpe un prasības pieteikumā izteikto prasījumu iztulkošana

Kā izriet no starpkaru perioda Senāta prakses, ja puses nepareizi nosaukušas prasību par atzīšanas prasību, tas neatsvabina tiesu no pienākuma attiecīgi kvalificēt prasības raksturu pēc prasības prasījuma īstā satura un nozīmes. Tas gan nav viegli izdarāms, jo, piemēram, formulējumi var radīt iespaidu par divām prasībām vienlaikus – pozitīvo un negatīvo konstatēšanas prasību. Piemēram, ja ir neskaidrs, vai puses ir izbeigušas aizdevuma līguma tiesiskās attiecības, tad aizdevuma ņēmēja konstatēšanas prasība par visa izpildītā atpakaļ atdošanas pienākuma pastāvēšanu var būt izteikta pozitīvi vai negatīvi, noliedzot prasījumu, kas izriet no aizdevuma tiesiskajām attiecībām, pastāvēšanu. Vācijas doktrīnā norādīts, ka šādi gadījumi ir jāvērtē kopsakarā ar pieteikumā izklāstītajiem prasības celšanas iemesliem. Šis noteikums, bez šaubām, ir attiecināms arī uz mūsdienu civilprocesu, jo tas būtībā izriet no non ultra petita un jura novit curia principiem.

Iespējams, ne tikai lai ievērotu formālās pieteikuma prasības, bet arī lai novērstu potenciālus pārpratumus un nenoteiktību, ko sevī ietver prasījumu iztulkošana, Vācijas tiesību doktrīnā valda viedoklis, ka negatīvās konstatēšanas prasības pieteikumā prasītājam, cik vien iespējams (cik to ļauj atbildētāja apgalvojumi) precīzi un sīki ir jāapraksta apgalvotā prasījuma summa, prasījuma saistība ar konkrētu tiesisko attiecību, kuras nepastāvēšanu vēlas konstatēt, un, protams, arī precīzi jāapraksta tā tiesiskā attiecība, kuras nepastāvēšanu vēlas konstatēt.

2.2. Valsts nodeva par negatīvās atzīšanas prasību

Civilprocesa likumā nav expresis verbis regulēts valsts nodevas jautājums par negatīvās atzīšanas prasības pieteikuma izskatīšanu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta piekto daļu, ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas tiesiskās attiecības, bet, ja tāda likuma nav, vadās pēc tiesību vispārējiem principiem un jēgas. Jau iepriekš šā pētījuma autors izteicies, ka uz negatīvajām konstatēšanas jeb atzīšanas prasībām būtu attiecināmi vispārīgie prasības tiesvedības noteikumiem. Tas sevī ietver arī būtisku jautājumu par to, kāda būtu samaksājamā valsts nodeva par negatīvās atzīšanas prasības pieteikumā pieteiktās tiesiskās attiecības nepastāvēšanu.

Pēc rakstura vistuvākā prasība ir darījuma atzīšana par spēkā neesošu. Šādām prasībām prasības summa tiek noteikta atbilstoši Civilprocesa likuma 35.panta pirmās daļas 11.punktam, proti, valsts nodevas bāze, no kuras aprēķina maksājamo nodevu, ir apstrīdētā darījuma summa. Principiāli tas neatšķiras no Vācijas pieejas, respektīvi, Vācijas Federālā Augstākā tiesa (Bundesgerichtshof) ir norādījusi, ka par negatīvajām konstatēšanas prasībām jāmaksā nodeva no prasījuma summas, uz kuru atsaucies atbildētājs, jo veiksmīga sprieduma gadījumā atbildētājs zaudēs tiesības celt prasību par saistības izpildīšanu. Taču gadījumā, ja atbildētāja apgalvotajam prasījumam pret prasītāju nav summas, tad, autora ieskatā, saskaņā ar iepriekš paustajām analoģijām jāiedomājas, ka prasību par piespriešanu vai tiesību pārgrozīšanu būtu cēlis atbildētājs, kāda būtu viņam nosakāmā prasības summa, no kuras būtu jāaprēķina valsts nodeva. Varētu izteikt pretargumentus, ka atzīšanas jeb konstatēšanas prasības ir mazāk vērtīgas un tāpēc vajadzētu tām noteikt mazāku valsts nodevu, piemēram, tādu pašu nodevu kā par citām prasībām, kam nav mantiska rakstura vai kas nav jānovērtē, t.i., 70 euro. Taču tas būtu maldīgs priekšstats, jo konstatēšanas prasība ir patstāvīgs prasības veids un tā nav mazāk vērtīga kā citas prasības. Atkarībā no apstākļiem tā var būt pat vērtīgāka nekā izpildījuma piespriešanas prasība. Doktrīnā šajā sakarā tiek norādīts, ka, piemēram, tā var būt vērtīgāka par prasību, ar kuru lūdz pārtraukt konkrētu tiesību traucējumu, jo to iespējams celt pirms materiāltiesisko prasījumu rašanās, un ar sprieduma likumīgo spēku aptver arī konstatējumu par īpašuma tiesībām, ne tikai materiāltiesisko prasījumu par traucējuma pārtraukšanu. Pārāk mazas nodevas noteikšana palielina risku, ka atbildētāja privātautonomija tiek aizskarta, liekot viņam iesaistīties nevajadzīgos tiesu procesos, jo valsts nodevai ir arī rīcības kontroles funkcija, kas var atturēt no konkrētas rīcības. Vienlaikus analoģijas piemērošana nav ideāls risinājums, jo tas neļauj visās situācijās piekopt samērīgu, vienveidīgu un niansētu valsts nodevas piemērošanu atzīšanas prasībām. Līdz ar to būtu ieteicams veikt grozījumus Civilprocesa likumā par valsts nodevu atzīšanas prasībām atbilstoši tiesībpolitiskajiem mērķiem, lai nodrošinātu pietiekami efektīvu aizsardzību.

3. APGALVOŠANAS UN PIERĀDĪŠANAS NASTA NEGATĪVAJĀM ATZĪŠANAS PRASĪBĀM

Senākā vācu tiesību doktrīnā norādīts, ka konstatēšanas prasībām paliek nemainīga vispārīgā pierādīšanas nasta. Tas atbilst Vācijas Impērijas Civilprocesa likumprojekta motīvos norādītajam, ka ar konstatēšanas prasības ieviešanu nekas nemainās pierādīšanas nastas sadalījumā. Līdz ar to negatīvās konstatēšanas prasības pierādīšanas nasta nav jāmeklē procesa likumā, jo pierādīšanas nasta ir materiālo tiesību jautājums.

Ja negatīvā konstatēšanas prasība ir balstīta uz tiesiskās attiecības pastāvēšanas noliegšanu, tad šīs tiesiskās attiecības pastāvēšana ir jāpierāda atbildētājam. Vienlaikus, ja prasītāja tiesiskās attiecības pastāvēšanas noliegšana balstīta uz ierunām, tad šie ierunu fakti jāpierāda prasītājam, kas cēlis negatīvo konstatēšanas prasību. Interesi pamatojošie fakti neatkarīgi no konstatēšanas prasības veida vienmēr jāpierāda prasītājam.

Iepriekšminētais mūsdienās tiek formulēts līdzīgi, proti, prasītājam ir apgalvošanas un pierādīšanas nasta par prasības pieļaujamības priekšnosacījumiem, bet par nepieļaujamības kritērijiem nasta ir atbildētājam, piemēram, cita iesākta lieta un citi iebildumi, kuri jāņem vērā tikai pēc iebildumu izteikšanas. Negatīvās konstatēšanas prasībā pušu lomas ir apgrieztas, proti, uzbrucējs ir parādnieks. Arī šajā gadījumā darbojas vispārīgie pamatnoteikumi, ka katrai pusei ir jāapgalvo un nepieciešamības gadījumā jāpierāda viņai izdevīgos faktus, ar kuriem prasījums nodibinās, saglabājas vai arī izbeidzas. Prasītājam negatīvās atzīšanas prasības gadījumā ir apgalvošanas un pierādīšanas nasta par viņa izteiktajiem iebildumiem. Tas pats attiecas uz gadījumu, kad viņam izņēmuma gadījumā ir jāapstrīd prasījums. Atbildētājam savs prasījums tā pilnā apmērā ir jāizklāsta un jāpierāda. Ja viņš to nespēj, tad negatīvā konstatēšanas prasība būs veiksmīga.

Kopumā, ņemot vērā jaunāko doktrīnu un tiesu praksi Vācijā, nemainīgi trāpīgs ir 19.gadsimta nogalē norādītais, ka savā veidā negatīvās atzīšanas prasības procesa puses nonāk tādā stāvoklī, kādā tās būtu iespējamā nākotnes procesā, proti, pozitīvas konstatēšanas prasības gadījumā prasītājam jāapgalvo un jāpierāda nākotnes procesa prasījuma faktiskie apstākļi. Savukārt negatīvās konstatēšanas prasības gadījumā prasītājs apgalvo vai nu tiesību kavējošos, vai atceļošus apstākļus par prasījumu, kurus tam ir jāpierāda, vai arī gluži vienkārši noraida atbildētāja prasījuma rašanās faktus, un to nepastāvēšana jāpierāda procesuālajam pretiniekam.

4. PROCESUĀLIE SAREŽĢĪJUMI NEGATĪVĀS ATZĪŠANAS PRASĪBAS GADĪJUMĀ

4.1. Pozitīvas atzīšanas pretprasības iespējamība

Šis jautājums jau pareizi risināts starpkaru perioda doktrīnā, kas tādas neatzina, jo tā kā prasītājs cenšas pierādīt juridiskas attiecības nepastāvēšanu, bet atbildētājs – juridiskas attiecības pastāvēšanu, tad pretprasības priekšmets būtībā atbilstu atbildētāja negatīvas atzīšanas prasības priekšmetam. Tas novestu pie ievērojamas vilcināšanas, jo ļautu izdarīt tālejošu secinājumu, ka jebkuru iebildumu vai ierunu var izteikt pretprasības formā. Līdz ar to nav pieļaujama pozitīva atzīšanas pretprasība pret negatīvo atzīšanas prasību.

4.2. Izpildīšanas pretprasība negatīvās atzīšanas prasības procesā

Jau iepriekšminētajā starpkaru perioda doktrīnā pēc būtības atzīts, ka vienīgā iespējamā pretprasība pret negatīvo atzīšanas prasību ir prasība par saistības izpildīšanas piespriešanu. Tur gan arī norādīts, ka pēc pretprasības celšanas gan negatīvo atzīšanas prasību, gan pretprasību varot izskatīt vienkopus. Minētajai pozīcijai var piekrist, bet ar atrunu, ka pretprasības, kas vērsta uz saistības izpildīšanu, gadījumā, ja sakrīt negatīvās atzīšanas prasības priekšmets ar šīs prasības priekšmetu, eventuāli, pabeidzot lietas izskatīšanu pēc būtības, kad saskaņā ar Civilprocesa likuma 164.panta septīto daļu vairs nevar atteikties no pretprasības, būtu jārunā par negatīvās atzīšanas prasītāja tiesiskās intereses zudumu un līdz ar to negatīvās atzīšanas prasības nepieļaujamību, jo tiesiskā interese ir nepieciešams priekšnosacījums sprieduma par negatīvo atzīšanas prasību taisīšanai. Šāda viedokļa pareizību apstiprina arī ārvalstu doktrīnā norādītais, ka pēc konstatēšanas prasības celta prasība par saistības izpildīšanu var izbeigt prasītāja konstatēšanas interesi tikai tad, ja abpusējie prasījumi tiek galīgi konstatēti. Attiecībā uz materiāliem, kas ievākti lietā saistībā ar negatīvo atzīšanas prasību, doktrīnā norādīts, ka tie paliek kā materiāls sprieduma taisīšanai ar izpildīšanas prasījuma apmierināšanu vai noraidīšanu. Pēc pretprasības iesniegšanas negatīvās atzīšanas prasības pieteikumā norādītie apstākļi pārkvalificējas par iebildumiem pret prasības par saistības izpildīšanu apmierināšanu.

4.3. Negatīvās atzīšanas prasības apvienošanas pieļaujamība ar izpildīšanas prasību

Vācijas tiesību doktrīnā atzīts, ka tas, kurš prasa konstatējumu, ka viņam vairs nav izpildāmu saistību, var to apvienot ar prasību par iepriekš izpildītā atdošanu. Tas pēc būtības ir pareizi, ja, piemēram, pirms negatīvās atzīšanas prasības celšanas prāvnieks būtu daļēji apmierinājis, bet pēc tam cēlis negatīvās atzīšanas prasību kopā ar prasību par netaisni iedzīvotā piedzīšanu. Jāpiebilst, ka pašsaprotami prasībai par netaisni iedzīvotā piedziņu ir jāievēro tās materiāltiesiskie pamati, lai to apmierinātu. Tiesa, kas izskatīs abas prasības, netaisnās iedzīvošanās prasību nevarēs apmierināt uz tā pamata, kas apmierina negatīvās atzīšanas prasību. Tas būtu paradokss. Tāpat arī, ja prasības izskatītu vienu pēc otras, tad negatīvās atzīšanas prasība nevarētu kalpot kā netaisni iedzīvotā piedzīšanas pamats. Negatīvās atzīšanas prasības priekšmets var būt tikai tādas tiesiskās attiecības, kuras atbildētājs apgalvo kā savas, bet tas nozīmē, ka daļēji apmierināta apgalvota prasījuma gadījumā netiks izvirzīts prasījums agrākā apmērā.

4.4. Noilgums un negatīvā atzīšanas prasība

Vispirms norādāms, ka, neatkarīgi no formas, konstatēšanas prasības jeb atzīšanas prasības nav pakļautas noilgumam, jo tām ir procesuāls raksturs un to pamatā nav materiāltiesisks prasījums, kas varētu noilgt un izbeigt materiāltiesisku saistību. Turklāt, kā norādīts doktrīnā, pat neskatoties uz iztrūkstošo prasījumu, noilgums būtu pretējs paša tiesību institūta jēgai – ierobežotā laikā konstatēt tiesiskās attiecības pastāvēšanu vai nepastāvēšanu.

Vācijā ar negatīvās konstatēšanas prasības celšanu vai atbildētāja aizsardzību pret šādu prasību noilgums netiek pārtraukts, jo negatīvās konstatēšanas prasības laikā izteikta aizsardzība nav aktīva prasījuma īstenošana saskaņā ar Vācijas Federālās Augstākās tiesas (Bundesgerichtshof) judikatūru. Tas atbilstu arī šā brīža Senāta judikatūrai, kurā norādīts, ka Civillikuma 1905.panta izpratnē kreditoram aktīvi jārīkojas, veicot tādas darbības, kas liecina, ka viņš attiecīgajā tiesību normā noteiktā noilguma laikā paziņojis parādniekam savu gribu saņemt pārkāptas, taču starp pusēm joprojām pastāvošas saistības izpildījumu. Aizsargāšanās no prasības nav aktīva rīcība, bet pasīva reaģēšana. Līdz ar to arī Latvijas tiesībās būtu atzīstams, ka, aizsargājoties pret negatīvu atzīšanas prasību, netiek pārtraukts materiāltiesiskā prasījuma par saistības izpildi noilgums.

4.5. Aizmugurisks spriedums par negatīvo atzīšanas prasību

Vācijas tiesību doktrīnā norādīts, ka tiesiskās intereses publiski tiesiskās dabas dēļ tiesnesim ex officio ir jāpārbauda likumīgā interese kā priekšnosacījums prasītāja lūgumam. Turklāt ne tikai sākumā, bet arī jebkurā procesa stadijā, jo arī sprieduma taisīšanas brīdī tiesiskā interese prasības apmierināšanai nepieciešama ne mazāk kā prasības celšanas brīdī. Ja nav tiesiskās intereses, tad nevar tikt taisīts aizmugurisks spriedums. Starpkaru perioda doktrīnā netieši atzīts, ka par atzīšanas prasību var taisīt aizmugurisku spriedumu.

Civilprocesa likuma 208.¹panta otrajā daļā noteikts, ka aizmugurisku spriedumu tiesa taisa, pamatojoties uz prasītāja paskaidrojumiem un lietā esošajiem materiāliem, ja tiesa tos atzīst par pietiekamiem strīda izšķiršanai. Savukārt Civilprocesa likuma 208.¹panta trešās daļas 1.punktā ir noteikts, ka aizmugurisku spriedumu nevar taisīt lietās, kuras nevar izbeigt ar izlīgumu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 226.panta otro daļu izlīgums pieļaujams jebkurā civiltiesiskā strīdā, izņemot šajā likumā paredzētos gadījumus. Starp tiem nav minētas atzīšanas prasības. Vahs (Wach) uzskatīja, ka konstatēšanas prasības tiesvedība nav materiālo tiesību jautājums un līdz ar to šķīrējtiesas priekšmets, par ko puses varētu vienoties. Līdzīgi būtu arī atzīstams, ka arī šajos gadījumos nevar izbeigt tiesvedību ar izlīgumu, jo paša procesa jēga ir panākt ar sprieduma likumīgo spēku neapgāžamu konstatējumu par tiesisko stāvokli. Vienlaikus tas novestu arī pie absurdas situācijas, ka atbildētājs varētu ignorēt tiesvedību un ievērojami paildzināt tiesvedības procesu. Līdz ar to, ja var piekrist Vaha (Wach) argumentam, būtu nepieciešami grozījumi Civilprocesa likumā, kas paredzētu, ka tiesa var taisīt aizmugurisku spriedumu arī atzīšanas jeb konstatēšanas prasībās.

5. TIESAS NOLĒMUMS PAR NEGATĪVĀS ATZĪŠANAS PRASĪBU

5.1. Tiesas lēmuma likumīgā spēka tvērums

Doktrīnā norādīts, ka procesuāls lēmums, ar kuru netika ierosināta tiesvedība par negatīvo atzīšanas prasību, nav šķērslis jaunas konstatēšanas prasības celšanai, ja mainījušies apstākļi un priekšnosacījumi ir izpildījušies, piemēram, vēlāk radusies tiesiskā interese. Tam var piekrist, jo laika gaitā apstākļi var pārgrozīties tā, ka būs iespējams celt atzīšanas prasību no jauna, jo būs apstākļi, kas pamatos procesuālos priekšnosacījumus. Katrā ziņā pieteikuma atraidīšana neapliecina, ka tiesiskās attiecības pastāv, bet gan to, ka netika konstatēti procesuālie priekšnosacījumi prasības celšanai.

5.2. Tiesas sprieduma likumīgā spēka tvērums

Sprieduma rezultātā nepastarpināti ar sprieduma likumīgā spēka tiesiskajām sekām tiek sasniegta prasītāja tiesiskā interese. Sprieduma materiāla tiesiskā spēka jēga ir aizsargāt konstatētās subjektīvās tiesības no apšaubīšanas nākotnē. Taču precizējams, ka stājas spēkā nevis abstraktais tiesību jautājuma novērtējums, bet gan atbilstošās tiesību normas tiesiskās sekas, kas atrastas attiecīgajam dzīves gadījumam. Turklāt jāņem vērā, ka šim spriedumam par trešo personu attiecībām materiāltiesiskais spēks ir tikai attiecībā uz konstatēšanas procesa dalībniekiem.

Konstatēšanas spriedums pretēji piespriešanas spriedumam neiedarbojas tieši uz personas gribu, bet tikai netieši iedarbojas uz to ar sprieduma pozitīvo likumīgo spēku kā pamats nākotnes prasījumiem, nākotnes spriedumiem. Tiesiskās intereses apmierinājums tiek tieši panākts ar pašu konstatēšanas spriedumu, proti, šī sprieduma pozitīvo likumīgo spēku, un ar neko vairāk. Būtu nepareizi piedēvēt spriedumam atzīšanu (gribas izteikumu) no atbildētāja puses, jo tad nevar nošķirt sprieduma tiesiskās sekas un kur īstenībā personas griba tiek papildināta ar spriedumu. Iedomātā gribas izteikuma darbība sakristu ar sprieduma pozitīvo likumīgo spēku. Citiem vārdiem, konstatēšanas spriedums nesatur gribas izteikuma papildinājumu.

Saskaņā ar Vācijas izpratni materiāli tiesiskais spēks ne tikai izslēdz nolēmumus par lietu ar identisku strīda priekšmetu, bet praktiski nozīmīgāka konstatēšanas prasībai ir ar likumīgu spēku konstatētās tiesiskās sekas – prejudiciālitāte. Proti, tā ir būtiska tiesību normas sastāva pazīmes konstatēšanai, kas pamato citu prasījumu kādā nākotnes procesā.

Likumdevējs Vācijā ciešāk noteicis tiesas sprieduma spēkā esību, nosakot, ka stājas spēkā tikai rezolutīvā daļa par izspriesto prasījumu, tādējādi nodrošinot pusēm tiesisko skaidrību, kas ar spriedumu stājas spēkā. Pirms tam Vācijas zemēs valdīja dažādi uzskati un viens no tiem bija Saviņjī (Savigny) teorija, ka stājas spēkā arī sprieduma motīvu daļas būtiskie argumenti, kuriem ir sakars ar rezolutīvo daļu. Doktrīnā norādīts, ka konstatēšanas prasībai ir kompensējošs, pat papildinošs elements sprieduma likumīgā spēka izpratnei, jo palīdz nosegt to daļu no jautājumiem, par kuriem spriedums piespriešanas prasībā nestājās spēkā. Proti, konstatēšanas prasības konstatējums par tiesiskās attiecības (arī prasījuma) pastāvēšanu stājas likumīgā spēkā. Būtībā ar atzīšanas prasību atgriešanos mūsdienu Latvijas civilprocesa tiesību praksē runa ir arī par iespējamu skatupunkta maiņu par to, vai tiešām spriedumos, ar ko piespriež saistību izpildi, izņēmuma gadījumos stājas spēkā arī motīvu daļa.

Vācijas Federālās Augstākās tiesas (Bundesgerichtshof) judikatūrā atzīts, ka, ja tiek apmierināta negatīvās konstatēšanas prasība, proti, tiek konstatēts, ka tiesiskās attiecības nepastāv, tad pēc šāda sprieduma likumīgā spēkā stāšanās atbildētājs nevar vairs īstenot prasījumus no šīs tiesiskās attiecības. Turpretim, ja prasību noraida, tad atzīstams, ka strīdīgās tiesiskās attiecības pastāv. Turklāt atzīts, ja strīdīgais prasījums nebija izteikts noteiktā apmērā, tad noraidošais spriedums apstiprina prasījuma pastāvēšanu kā tādu. Spriedums, ar kuru noraidīta negatīvā konstatēšanas prasība, atbilst tāda sprieduma likumīgajam spēkam, ar kuru tiktu prasīts pretējais, proti, konstatēta tiesiskā attiecība; pat tad, ja spriedums balstīts uz nepareizu pierādīšanas nastas sadali.

5.3. Negatīvas atzīšanas prasības apmierināšanas daļā pieļaujamība

L.Kantors ir norādījis, ka negatīvu atzīšanas prasību iespējams apmierināt tikai pēc visu vai neko principa, proti, ja kaut daļa atbildētāja iebildumu ir pamatota, tas nozīmē, ka kaut kādas attiecības starp pusēm pastāv un tātad negatīvai atzīšanas prasībai vairs nav vietas. Tā ne vienmēr ir atbilstoša pieeja, jo attiecībā uz prasījumiem, kuriem bijusi noteikta summa, būtu visai dīvaini noraidīt pilnīgi visu negatīvās atzīšanas prasību par tiesiskās attiecības pastāvēšanu, ja iebildums kaut par 1 euro saistības pastāvēšanu uz 10 000 euro saistības nepastāvēšanas fona būtu pamatots. Tā arī Vācijas Federālās Augstākās tiesas (Bundesgerichtshof) judikatūrā norādīts, ka visu atbildētāju prasījumu negatīvā konstatēšanas prasība nedrīkst tikt noraidīta pilnā apmērā, ja tikai viens no atbildētāja prasījumiem ir konstatējams kaut ļoti mazā daļā. Citādāk būtu vērtējams gadījums, kurā negatīvās atzīšanas prasība būtu vērsta uz prasījuma, kuram nav prasības summas, nepastāvēšanas konstatēšanu. Tādā gadījumā tik tiešām varētu runāt par neiespējamību daļēji apmierināt prasību. Pētījuma autora ieskatā daļēji apmierināt negatīvās atzīšanas prasību ir iespējams visos tajos gadījumos, kad atbildētājs ir piedēvējis sev pēc būtības dalāmu materiāltiesisku prasījumu pret prasītāju.

Prasījuma priekšmets ir dalāms visos prasījumos, kuros izpildījuma priekšmets ir naudas samaksa. Tas izriet no Civillikuma 1425. un 1426.pantā noteiktā, proti, „[..] nevienu nevar piespiest apmierināties tikai ar kādas saistības daļas izpildījumu, pat arī tad, ja tās priekšmets ir dalāms” un „ja nedalāmā saistībā saistītai pusei neizpildīšanas dēļ piespriež atlīdzināt pretējai pusei zaudējumus, tad šo atlīdzību var dot arī pa daļām[..]”. Vispārzināms, ka zaudējumu atlīdzība tiek noteikta naudā. Līdzīgu atziņu izteicis arī autors LU Juridiskās fakultātes 9.starptautiskajā zinātniskajā konferencē „Brīvības robežu pārskatīšana, dzīvojot apdraudējumu apstākļos”, un saistībā ar šo atziņu konferences rakstu krājumā tiks publicēts raksts „Ierobežojumi prasībām, kas izriet no solidārajām saistībām”.

5.4. Rezolutīvās daļas formulēšana

Rezolutīvās daļas formulēšana lielā mērā atkarīga no tā, kāda terminoloģija tiek izmantota – atzīšanas prasība, konstatēšanas prasība vai deklaratīva prasība. Ja var piekrist terminoloģijas saskaņošanai ar Vāciju, tad vērā ņemami būtu šīs valsts pieredzējušu tiesnešu ieteikumi jaunajiem kolēģiem. Piemēram, tiesnesis Hartmuts Lokamps (Hartmut Lohkamp) iesaka, apmierinot negatīvās konstatēšanas prasību, rezolutīvo daļu formulēt šādi: „Tiek konstatēts, ka atbildētāja nevar prasīt no prasītāja 10 000 euro kā aizdevuma atmaksu."

Viņš arī atgādina, ja negatīvā konstatēšanas prasība ir vērsta pret prasījumu, kuram nav norādīta prasības summas, tad negatīvā konstatēšanas prasība ir noraidāma pilnīgi, kodolīgi norādot: „Prasība noraidāma”. Savukārt, ja prasījumam ir norādīta prasības summa, tad, ja konstatējams, ka prasījums daļēji nepastāv, norādāms: „Prasība daļēji apmierināma”. Attiecīgi pēc vispārīga parauga formulējama arī rezolutīvā daļa, kad apmierina negatīvo konstatēšanas prasību pilnā apmērā.

SECINĀJUMI

Satversmes tiesas lēmums, ar kuru atzītas tiesības uz negatīvu atzīšanas prasību, vērtējams pozitīvi, taču tas reizē izraisījis neskaidrības par tās priekšnosacījumiem, kā arī abstraktā noregulējuma dēļ.
Tiesiskā attiecība un tiesiskā interese ir tiesai ex-officio vērtējami negatīvās atzīšanas prasības priekšnoteikumi, kuriem jāpievērš vienlīdz liela uzmanība. Pretējā gadījumā paaugstinās iespējamība tiesai sniegt abstraktus tiesību atzinumus.
Negatīvā atzīšanas prasība atbilstoši abiem procesuālajiem priekšnosacījumiem iespējama tikai par tagadnē izvirzītu atbildētāja prasījumu pret prasītāju.
Spriedums par negatīvo atzīšanas prasību ir saistošs tikai pušu starpā un tikai inter partes.
Lai gan iespējams noteikt maksājamo valsts nodevu, piemērojot Civilprocesa likuma normas pēc analoģijas, tas nav drošs ceļš, kā nodrošināt vienveidīgu valsts nodevu noteikšanu, un nedod iespēju diferencēti noteikt nodevas atzīšanas prasībām.
Ieteicams veikt grozījumus Civilprocesa likumā par valsts nodevām atzīšanas prasībās atbilstoši tiesībpolitiskajiem mērķiem, lai nodrošinātu pietiekami efektīvu aizsardzību.
Negatīvās atzīšanas prasības procesa puses nonāk tādā stāvoklī, kā būtu iespējamā nākotnes procesā, proti, pozitīvas konstatēšanas prasības gadījumā prasītājam jāapgalvo un jāpierāda nākotnes procesa prasījuma faktiskie apstākļi, bet negatīvās konstatēšanas prasības gadījumā prasītājs apgalvo vai nu tiesību kavējošos, vai atceļošus apstākļus par prasījumu, kurus tam ir jāpierāda, vai arī gluži vienkārši noraida atbildētāja prasījuma rašanās faktus, un to nepastāvēšana jāpierāda procesuālajam pretiniekam.
Ja puses nepareizi nosaukušas prasību par atzīšanas prasību, tas neatsvabina tiesu no pienākuma pašai attiecīgi kvalificēt prasības raksturu pēc prasījuma īsta satura un nozīmes.
Šādi gadījumi ir jāvērtē kopsakarā ar pieteikumā izklāstītajiem prasības celšanas iemesliem. Šis noteikums, bez šaubām, ir attiecināms arī uz civilprocesu Latvijas tiesās, jo tas būtībā izriet no non ultra petita un jura novit curia principiem.
Nav pieļaujama pozitīvā atzīšanas pretprasība pret negatīvo atzīšanas prasību.
Vienīgā iespējamā pretprasība pret negatīvo atzīšanas prasību ir prasība par saistības izpildīšanas piespriešanu.
Konstatēšanas prasība ir kompensējošs, pat papildinošs elements sprieduma likumīgā spēka izpratnei, jo nosedz to jautājumu daļu, par kuriem spriedums piespriešanas prasībā parasti nestājas spēkā. Proti, konstatēšanas prasības konstatējums par tiesiskās attiecības (arī prasījuma) pastāvēšanu vai nepastāvēšanu stājas likumīgā spēkā. Tas, iespējams, liek citādāk skatīties uz šobrīd pieļauto izņēmumu par sprieduma motīvu daļas stāšanos spēkā atsevišķos gadījumos.
Procesuāls lēmums, ar kuru netika ierosināta tiesvedība par negatīvo atzīšanas prasību, nav šķērslis jaunas konstatēšanas prasības celšanai, ja mainījušies apstākļi un priekšnosacījumi ir izpildījušies, piemēram, vēlāk radusies tiesiskā interese.
Ja tiek apmierināta negatīvās konstatēšanas prasība, proti, tiek konstatēts, ka tiesiskās attiecības nepastāv, tad pēc šāda sprieduma likumīgā spēkā stāšanās atbildētājs vairs nevar īstenot prasījumus no šīs tiesiskās attiecības.
Saskaņā ar ārvalstu praksi spriedums, ar kuru noraidīta negatīvā konstatēšanas prasība, atbilst tāda sprieduma likumīgajam spēkam, ar kuru tiktu prasīts pretējais, proti, konstatēta tiesiskā attiecība.
Daļēji apmierināt negatīvās atzīšanas prasību ir iespējams visos tajos gadījumos, kad atbildētājs ir piedēvējis sev pēc būtības dalāmu materiāltiesisku prasījumu pret prasītāju.
Tiesai jābūt tiesībām izspriest negatīvo atzīšanas prasību aizmuguriski, pretējā gadījumā tas novestu pie absurdas situācijas, ka atbildētājs varētu ignorēt tiesvedību un ievērojami paildzināt tiesvedības procesu.
Konstatēšanas prasības jeb atzīšanas prasības nav pakļautas noilgumam, jo tām ir procesuāls raksturs un to pamatā nav materiāltiesisks prasījums.
Negatīvās atzīšanas prasības celšana vai aizsargāšanās pret to nepārtrauc noilgumu materiāltiesiskajiem prasījumiem.
Persona, kura prasa atzīšanu, jo tai vairs nav izpildāmu saistību pret atbildētāju, var atsevišķos gadījumos apvienot to ar prasību par iepriekš izpildītā atdošanu, bet citos gadījumos tas var radīt paradoksālu situāciju. Netaisnās iedzīvošanās prasību nevarēs apmierināt tiesa, kas abas prasības izskatīs uz tā pamata, kas apmierina negatīvo atzīšanas prasību. Tas būtu paradokss – ja prasības izskatītu vienu pēc otras, tad negatīvās atzīšanas prasība nevarētu kalpot kā netaisni iedzīvotā piedzīšanas pamats. Negatīvās atzīšanas prasības priekšmets var būt tikai tādas tiesiskās attiecības, kuras atbildētājs apgalvo kā sev piemītošas, bet tas nozīmē, ka daļēji apmierināta apgalvota prasījuma gadījumā obligāti netiks izvirzīts prasījums agrākajā apmērā.