1864. gada Civillikums: vēsturiskie nosaukumi un statuss

Šajā rakstā aplūkota 1864.gada Civillikuma nosaukumu maiņa no provinču privātlikumiem – Vietējo likumu kopojuma – līdz Civillikumam, kā arī norādīta informācija par tā statusu de jure un de facto.

Sākotnēji 1864.gada 12.novembrī Krievijas imperators Aleksandrs II apstiprināja tiesību zinātņu doktora Frīdriha Georga fon Bunges sastādīto Baltijas provinču tiesību kodifikācijas trešo, privāttiesību nodaļu – Livonijas, Igaunijas un Kurzemes privāttiesības (vācu valodā – Liv-Est-und Curlaendisches Privatrecht, vēlāk – krievu valodā – Сводъ гражданскихъ узаконенiй губернiй Остзейскихъ).

Kā norādīts prof. Augusts Lēbera 1921.gadā Latvijas Universitātē lasītās lekcijās – 1864.gada likums ir spēkā no 1865.gada 1.jūlija. Tas neietilpst vispārējā Krievijas likumu kopojumā, bet izdots atsevišķi krievu un vācu tekstos. Vācu teksts ir oficiāls izdevums un ir spēkā tāpat kā krievu teksts, lai gan 1874.gadā izdeva likumu, ka priekšroka dodama krievu tekstam.

Pirmais latviskotais izdevums iznāca 1885.gadā Liepājā ar nosaukumu „Vidzemes un Kurzemes Privāttiesību likumu grāmata sistemātiski sastādīta no G. Matera”; tas bija savdabīgs 1864.gada likumu, Vidzemes un Kurzemes privāttiesību kopojums latviešu valodā.

Tā laika juridiskajā doktrīnā dominēja nosaukums Baltijas privātlikumi vai Provinču likumi, jo tas bija spēkā Vidzemē, Kurzemē un Igaunijas daļā.

Par šo laiku prof. A.Lēbers rakstīja: „Krievu laikā 1864.gada Civillikumiem bija partikulāru tiesību nozīme, jo tie bija spēkā tikai bijušā zināmā Krievijas valsts teritorijā, Baltijas guberņās uz 1864.gada 12.novembra ukaza pamata (Пoлн. co6p. Nr.41443), skaitot no 1.jūlija 1865.gadā, kā „vietējo” likumu III.daļa. Bijušajā Krievijas pārējā teritorijā bija spēkā kā vispārējās tiesības Krievijas civillikumi (Kr. свода зak. X.sēj. I.daļa). Noderīgi papildināt, ka prof. A.Lēbers norādījis – ja zināmas speciālas tiesības ir spēkā tikai noteiktā valsts teritorijas daļā, tad tādas tiesības sauc par vietējām jeb partikulārām tiesībām. Tās atšķiras no vispārējām tiesībām ne pēc satura, bet pēc ārējām pazīmēm, pēc zināmām robežām.

Tādējādi 1864.gada Civillikumu latviskais nosaukums – Vietējo likumu kopojumu III daļa, arī Baltijas Vietējo likumu kopojums – atbilda tā statusam gan de jure, gan de facto.

Šī likuma statuss de jure mainījās uz Latvijas 1918.gada 6.decembra un 1919.gada 5.decembra likumu pamata, kad Latvijā palika spēkā Krievijas likumi, kuri netika atcelti un nerunāja pretim mūsu konstitūcijai.

Ar šo brīdi var runāt par gadījumu, kad, kā saka prof. A.Lēbers, „viens un tas pats likums uzskatāms no vienas puses par vispārēju likumu, no otras par speciālu. Piem., krievu laikā mūsu privātlikumiem bija tikai vietējs raksturs, bet krievu civillikumi, kā vispārīgi, tai laikā bija spēkā arī Latgalē; tagad, turpretim, mūsu privātlikumi uzskatāmi Latvijā par vispārējām tiesībām, bet krievu civillikumi, kuri spēkā tikai Latgalē, uzskatāmi par vietējām speciālām tiesībām. No tā redzams, ka speciālās tiesības neatšķiras pēc sava satura, bet pēc stāvokļa, kādu tās ieņem valstī, pēc ārējiem apmēriem.”

Šo teorētisko atziņu profesors A.Lēbers sāka pakāpeniski ieviest arī kā senators referents savās lietās Senāta praksē. Piemēram, Latvijas Senāta Apvienotās sapulces 1923.gada 7.decembra spriedumā lietā Nr.65 par Senāta Administratīvā departamenta iesniegumu izšķirt jautājumu, vai bijušās Krievijas valdības pareizticīgo draudzēm bezmaksas un beztermiņa lietošanā nodotas valsts (kroņa) muižas un zemes atzīstamas par nodotām šo draudžu valdīšanā (dominium utile) Civ. lik. 942. un sekojošo pantu nozīmē?

Tomēr tobrīd tas bija izņēmums, jo Senāta praksē pagājušā gadsimta divdesmitajos gados dominēja no vāciskā likuma pirmpublikācijas aizgūtā nosaukuma latviskotais variants – Privātlikumi, parasti to saīsināja līdz – priv. lik.

Pirmie grozījumi aplūkojamajā likumā tika veikti 1924.gadā, kurus izdarīja Ministru kabinets Satversmes 81.panta kārtībā. Likumdevējs neierosināja likuma nosaukuma maiņu, kas arī vispār nebija raksturīgi tā laika Eiropas likumdošanas praksē (piemēram, Francija un Napoleona civilkodekss). Kā rezultātā sākumā grozījumus izdarīja Vietējo likumu kopojumā, 1925.gadā – Vietējos Civillikumos, 1928.gadā – Civillikumos, 1929.gadā – Vietējos Civillikumos, un tālāk līdz 1934.gadam – atkal Civillikumos. Līdz ar to likumdošanas vēsture norāda uz nekonsekvenci šī likuma nosaukumā.

Pretēji likumdevējam, Senāts sākumā konsekventi pieturējās pie nosaukuma Privātlikumi, bet pēc 1928.gada grozījumiem sāka pakāpeniski pāriet uz nosaukumu Civillikumi, sākotnēji to saīsinot līdz L. c. l., vēlāk, sākot ar 1934.gadu, – CL. Būtiski atzīmēt, ka šim likumam lietoja saīsinājumu – L. c. l., nevis LCL, kā saīsināja Latgales Civillikumu, kas bija Krievijas Civillikuma apzīmējums Latgales teritorijā spēkā esošajam likuma.

Sakopojot likumdevēja un Senāta praksi, veidojas šāda tabula.

Aptuvenā laika norāde 4. un 5.ierakstā Senāta kolonā saistīta ar to, ka senatora F.Konradi sastādītajos Izvilkumos Senāta nolēmumi tika publicēti daudz ātrāk, nekā oficiālajos izdevumos, kuros atbilstoši jau vēlāk nodibinātai praksei L. c. l. tika aizstāts ar CL.

Tādējādi Latvijas Senāta nolēmumu praksē nekad netika lietots nosaukums Vietējo likumu kopojums, lai gan Tieslietu ministrija 1928.gadā izdeva Sevišķās komisijas tieši ar šādu nosaukumu sagatavoto izdevumu.

Jaunā Civillikuma izstrādes vajadzībām 1935.gadā iznāca neoficiāls Civillikumu (Vietējo likumu kopojumu III daļa) izdevums, kuru sastādīja prof. Dr iur. A.Būmanis, Kodifikācijas nodaļas vadītājs H.Ēlers un nodaļas sekretārs J.Lauva. Šī izdevuma redakcija ir tuvāka 1937.gada Civillikuma redakcijai, nereti normas pat sakrīt pilnībā, ko nevar teikt par 1927.gada izdevumu.

Senators Kārlis Ducmanis šo stāvokli vērtēja sekojoši: „Latvijas valstij nodibinoties un bij. Krievijas impērijas likumus ar pienācīgām rezervēm paturot (recipējot), reti kas no tiem bija sastopams pienācīgi rūpīgā un modernā latviešu valodā. Šai liktenī – kaut arī mazāk – dalījās arī „Vietējie Civillikumi”, kuri nu tapa de jure par „Latvijas Civillikumiem”. De facto tos tā nesauca, tāpēc ka bijušie „Baltijas provinču likumi”, kuru III sējums aptvēra „Vietējos (Baltijas) Civillikumus”, neattiecās uz mūsu trešo zvaigzni Latgali, kurā automātiski nāca bij. Krievijas impērijas civillikumi, (Kr. lik. kr. X sēj. I.daļa). Tā nu ieviesās apzīmējumi „Rietumlatvijas Civillikumi” (bij. Baltijas provinču likumu III daļa) un „Latgales Civillikumi”. Neskatoties uz to, kopš sava laika zinātnes un tiesu prakses juristi – pilnīgi pareizi – atvieto apzīmējumu „Vietējie Civillikumi” ar apzīmējumu „Latvijas Civillikumi”, ievedot saīsinājumam burtkopu „L. c. 1.”.”

Jāpiekrīt arī viņa turpmākai atziņai: „Par „Latvijas Civillikumiem” tā sauktos „Vietējos Civillikumus” (B. pr. lik. III d.) bez bēdām būtu varēts dēvēt jau no mūsu valsts sākuma, jo viņu pirmavoti pirms Livonijas Ordeņa valsts gala (pirms 1561.gada) bija arī Latgales tiesību avoti, kad Latgale vēl nebija atrauta nost no pārējo latviešu cilšu kopības. „Vietējie Civillikumi” ir vecu veco Latvijas avotu izpaudums; turpretim krievu civillikumi Latgalē, tāpat kā poļu likumi no 1561.–1773. g. – kopš 13.gadsimta tās vēstures kontinuitātes pārrāvuma auglis vienā trešdaļā no latviešu zemes: t.i., īstie „vietējie civillikumi”, kā izņēmums no Latvijas Civillikumiem. Aiz tādām „leges speciales” nebija ko rauties atpakaļ, kad nācās izsacīt, ka leges generales ir un paliek leges generales: Latvijas Civillikumi.”

Tādējādi, ja valsts (likumdevējs) pieņem kādu regulējumu par savu, tas ne vien de facto, bet arī de jure pārtop par valsts vispārēju regulējumu, t.i., leges generales. Tādēļ, ja līdz 1918.gada 6.decembra un 1919.gada 5.decembra likumiem 1864.gada likuma nosaukums bija Vietējo likumu kopojumu III.d. un atbilda vēsturiskiem apstākļiem, tad pēc šo likumu pieņemšanas tas no vietēja likuma pārtapa par vispārēju, tādēļ atbilstoši šī likuma juridiskā statusa maiņai, sekojot Latvijas Senāta paraugam, no šī nosaukuma būtu izslēdzama norāde uz tā iepriekšējo statusu. Senāts jau 1923.gadā tos nosauca par Civillikumiem.

Sākot ar 1938.gada 1. janvāri, kad visā Latvijas teritorijā, arī Latgalē, stājās spēkā Latvijas 1937.gada Civillikums, Senāts vecā likuma nosaukuma priekšā sāka rakstīt tā pieņemšanas gadu – 1864. Šo apzīmējumu pārņēma arī jaunā Civillikuma izdevuma III.grāmatā. Proti, Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departamenta sekretāra J.Lauvas 1939.gada Civillikuma izdevuma III.grāmatā ievietots Civillikuma salīdzināmais pantu rādītājs, kas dod pārskatu par to, kuri 1937.gada izdevuma Civillikuma panti atvieto 1864.gada Civillikumu pantus.

Senāts jau 1932.gadā IX Izvilkumos, kurus sastādīja senators F.Konradi un tiesnesis A.Valters, aizsāka virsrakstā rakstīt Latvijas Civillikums. 1940.gadā XVI Izvilkumos virsraksts ir Latvijas civillikums (1864.g.). Šo izdevumu sastādīja Senāta Civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs senators O.Ozoliņš un senators P.Leitāns, izmatojot Sprieduma biroja materiālus (biroju vadīja senators K.Ducmanis). Izdevums iznāca kā Tieslietu Ministrijas Vēstneša pielikums un tas aizstāja oficiālo Senāta civilnolēmumu izdevumu.

Ņemot vērā, ka Latvijas Senāta nolēmumu izmantošana, iespējams arī pateicoties digitāli pieejamajiem resursiem, ir kļuvusi par juristu ikdienu, būtiska nozīme ir aplūkotā likuma nosaukuma atrašanai un tā statusa pareizai izpratnei.