Man ir liels prieks piedalīties šajā starptautiskajā konferencē, kas veltīta Eiropas Savienības (ES) vērtībām.
Jo vairāk laika paiet, jo biežāk dalībvalsts tiesnesim savā ikdienas darbā ir jāpiemēro ES tiesību akti.
No vienas puses, tas ir saistīts ar faktu, ka paplašinās ES tiesību tvērums. Kas rada lielāku ES nepieciešamību iesaistīties jautājumu risināšanā un pieņemt jaunus tiesību aktus? Krīzes ir dzinējspēki. Atskatīsimies, piemēram, uz krīzēm veselības aprūpē (COVID-19 pandēmija), krīzēm ekonomikā (Eiropas parādu krīze), vides krīzēm (klimata pārmaiņas), krīzēm humanitārajā jomā (masveida migrācija) vai krīzēm drošības jautājumos (karš Ukrainā). Visas ES mēroga krīzes nosaka nepieciešamību pieņemt ES mēroga noteikumus. Jo vairāk noteikumu, jo vairāk birokrātijas. Jo vairāk birokrātijas, jo vairāk juridisku strīdu. Jo vairāk juridisku strīdu, jo vairāk ES tiesību aktu pieņemšanas un interpretācijas. Jo vairāk ES tiesību interpretācijas, jo vairāk prejudiciālu nolēmumu. Un tā es nonāku pie otrās tēmas.
Eiropas Savienības Tiesas (EST) uzdevums ir interpretēt ES tiesības un nodrošināt to vienotu piemērošanu visās dalībvalstīs. Runājot par strīdīgiem gadījumiem attiecībā uz to, kam ir tiesības – dalībvalstīm vai ES – regulēt attiecīgo jautājumu, EST tiesneši – ļaujiet man būt šeit nedaudz provokatīvam – varētu dot priekšroku ES, nevis dalībvalstīm. Vai varētu būt, ka strīdīgā situācijā viņi varētu dot priekšroku interpretācijai, kas paplašina ES, nevis dalībvalstu kompetences un pilnvaras?
Es analizēšu Igaunijas Augstākās tiesas judikatūras piemērus.
Pirmā lieta – persona bija nodarbināta Tartu cietumā kā amatpersona un bija nostrādājusi tur gandrīz 15 gadus. Darba pienākumi ietvēra uzraudzību, informācijas nodošanu, uzraudzības sistēmas vadību un saziņas nodrošināšanu. Personas medicīniskajā izziņā bija norādīts, ka dzirde labajā ausī neatbilst regulējuma prasībām. Tāpēc Tartu cietuma direktors viņu atbrīvoja no amata. Persona vērsās tiesā un apgalvoja, ka atlaišana bija nelikumīga. Apelācijas tiesa atzina, ka atlaišana bijusi nelikumīga, jo regulējums ir pretrunā ar vispārējām tiesībām uz vienlīdzību, kas izriet no Konstitūcijas. Tad Augstākajai tiesai bija jāpārbauda, vai šis regulējums ir konstitucionāls un ir spēkā. Tā vietā, lai pārbaudītu, vai regulējums pārkāpj konstitucionālās tiesības uz vienlīdzību, Augstākā tiesa lūdza prejudiciālo nolēmumu Eiropas Savienības Tiesai šādā jautājumā: „Vai Direktīva 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā izslēdz nacionālo tiesību aktu normas, kas paredz, ka dzirdes traucējumi, kas neatbilst noteiktajiem standartiem, ir absolūts šķērslis ieņemt cietuma darbinieka amatu un ka korektīvo līdzekļu izmantošana, lai novērtētu atbilstību prasībām, nav atļauta? Eiropas Savienības Tiesa atbildēja, ka nacionālais regulējums, kas nosaka absolūtu aizliegumu tāda cietuma darbinieka turpmākai nodarbinātībai, kura dzirdes asums neatbilst attiecīgajā regulējumā noteiktajiem minimālajiem dzirdes standartiem, neļaujot pārliecināties, vai šī amatpersona spēj veikt darba pienākumus, bija pretrunā Direktīvai.
Saņemot Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu, Augstākā tiesa nonāca dilemmas priekšā. Vai konstitucionālajai pārbaudei jāpiekāpjas ES tiesību aktiem? Lietai nebija pārrobežu seku – cietuma darbinieks bija Igaunijas pilsonis, un viņš strādāja Igaunijas cietumā. Šādā gadījumā Augstākā tiesa lietu būtu varējusi izlemt, tikai pamatojoties uz Konstitūciju. Nebija vajadzības lūgt prejudiciālu nolēmumu. Kā Augstākā tiesa atrisināja šo dilemmu? Augstākā tiesa en banc norādīja, ka tas vien, ka Igaunijas regulējums ir saistīts ar ES tiesību aktiem, nevar liegt konstitucionalitātes pārbaudi Konstitūcijas izpratnē, ja konstitucionalitātes pārbaudes procedūra un tās iznākums neapdraud ES tiesību prioritāti, vienotību vai efektivitāti. Regulējuma iespējamā nesaderība ar ES tiesību aktiem neradīja šķēršļus konstitucionālajai pārbaudei. Augstākā tiesa atzina regulējumu par antikonstitucionālu un spēkā neesošu. Tādējādi tiesa lietu izlēma, pamatojoties uz Konstitūciju.
Otra lieta attiecas uz depozīta iemaksu Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Šī lieta joprojām atrodas tiesas procesā. Katram kandidātam bija jāiemaksā depozīts 4000 euro apmērā. Igaunijas Zaļo partija vēlējās iesniegt sarakstu ar 9 deputātiem kandidēšanai Eiropas Parlamentā. Viņiem bija jāiemaksā depozīts gandrīz 37 000 euro apmērā, bet viņi iemaksāja tikai 8200 euro par diviem kandidātiem. Viņi iesniedza sūdzību Augstākajā tiesā par vēlēšanu komisijas lēmumu. 2010.gada lēmumā Augstākā tiesa en banc bija konstatējusi, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas arī regulē Konstitūcija. Tas nozīmē, ka Augstākā tiesa būtu varējusi atrisināt šo depozītu strīdu, arī balstoties uz Konstitūciju. Taču Augstākā tiesa vērsīsies Eiropas Savienības Tiesā pēc prejudiciāla nolēmuma, cita starpā, jautājumā par to, vai šāds depozīta apmērs atbilst Pamattiesību hartai.
Trešā lieta attiecas uz konstitucionālo hierarhiju un tiesu jurisdikciju. Konstitūcijā ir noteikts, ka:
1) Rajona un pilsētu tiesas un administratīvās tiesas ir pirmās instances tiesas;
2) Apelācijas (apriņķa) tiesas ir otrās instances tiesas, kas apelācijas procesā izskata pirmās instances tiesu lēmumus;
3) Augstākā tiesa ir augstākā tiesu instance valstī un izskata lietas kasācijas procesā.
Prasītājs pieprasīja zaudējumu atlīdzību, jo Augstākā tiesa bija pārkāpusi ES tiesību aktus. Šādas personas tiesības izriet no Köbler un Traghetti del Mediterraneo SpA lietām. Persona iesniedza sūdzību administratīvajā tiesā. Pirmās instances tiesai bija jāpārbauda, vai Augstākā tiesa, spriežot tiesu, ir pārkāpusi ES tiesību aktus. Visbeidzot Augstākā tiesa savā lēmumā arī apstiprināja iespēju vērsties pirmās instances tiesā pret Augstākās tiesas rīcību. Taču tas neatbilst Konstitūcijā noteiktajam tiesu hierarhijas principam un jurisdikcijas principam. Šajā gadījumā Augstākā tiesa nepiemēroja Konstitūcijas attiecīgās normas.
Noslēgumā var secināt, ka, piemērojot tiesību aktus, nacionālais tiesnesis dažkārt saskaras ar dilemmu, kā salāgot ES tiesības ar konstitūciju. Vai mēs pieņemam ES tiesību prioritāti attiecībā pret konstitūciju? Vai tiesai nevajadzētu piemērot konstitūciju, bet deleģēt savu jurisdikciju Eiropas Savienības Tiesai? Vai Augstākās tiesas piedāvātais risinājums – dot prioritāti konstitūcijas piemērošanai, ja tas neapdraud ES tiesību piemērošanu – ir ilgtermiņā un jebkuros apstākļos īstenojams? Vai valstu konstitūcijas tiek marginalizētas un vai valstu tiesnešiem ir jāpiedalās šajā procesā? Šīs ir dažas no dilemmām, ar kurām tiesneši saskaras savā ikdienas darbā.
QR
