Pirms 20 gadiem Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tas bija nozīmīgs notikums Latvijai toreiz, un dalība Eiropas Savienībā arī šodien turpina būtiski ietekmēt Latvijas attīstību.
Tas nozīmīgi ietekmēja un ietekmē arī Latvijas tiesu darbu, jo Latvijā kļuva piemērojamas arī Eiropas Savienības tiesības. Šobrīd ikviena Latvijas tiesa ir vienlaikus arī Eiropas Savienības tiesa, kam ir jānodrošina pareiza Eiropas Savienības tiesību piemērošana Latvijā.
Latvijas tiesu darbu dalība Eiropas Savienībā ir ietekmējusi arī tādējādi, ka tā ir devusi iespēju veidot dialogu ar Eiropas Savienības Tiesu, izmantojot prejudiciālo nolēmumu procedūru. Vakar, pārbaudot datus Eiropas Savienības Tiesas mājaslapā pieejamajā meklētājā, konstatēju, ka 20 gadu laikā Latvijas tiesas ir 127 reizes vērsušās Eiropas Savienības Tiesā, izmantojot prejudiciālo nolēmumu procedūru. Jautājumus ir uzdevušas visu veidu un līmeņu tiesas – gan Satversmes tiesa, gan Augstākā tiesa, gan apgabaltiesas, gan rajona tiesas. Jautājumi ir skāruši visas tiesību nozares (konstitucionālās tiesības, administratīvās tiesības, civiltiesības un krimināltiesības) un ļoti dažādas tiesību jomas. Latvijas tiesu jautājumi ir bijuši pamats diezgan daudz nozīmīgām lietām Eiropas Savienības Tiesā. Vienlaikus jāatzīmē, ka Latvijas tiesas ir vērsušās Eiropas Savienības Tiesā tikai ar jautājumiem par Savienības tiesību aktu interpretāciju. Latvijas tiesas līdz šim nav uzdevušas jautājumus par Eiropas Savienības tiesību aktu spēkā esību.
Ja mēs domājam par to, kāpēc cilvēki uzdod viens otram jautājumus, tad parasti tiek skaidrots, ka jautājums tiek uzdots, ja persona kaut ko nezina un tā vēlas iegūt zināšanas. Taču jautājumu uzdošanai var būt arī citi iemesli. Skolās un augstskolās skolotāji un docētāji jautājumus nereti uzdod, lai pārbaudītu skolnieku vai studentu zināšanas, citreiz – lai rosinātu domāšanas procesu vai uzvedinātu uz atbildi uz iepriekš uzdotu jautājumu. Ikdienā, dzīvē jautājumi var būt arī retoriski. Tie var tikt uzdoti, lai saņemtu kāda cita piekrišanu kādai darbībai, lai izrādītu cieņu citai personai, lai novērstu pārpratumus, lai ietekmētu kāda cita viedokli.
Ja mēs domājam par nacionālo tiesu uzdotajiem jautājumiem Eiropas Savienības Tiesai, tad arī šajā gadījumā tam var saskatīt dažādus iemeslus. Reizēm procesa dalībnieki, kas uztraucas par to, ka jautājuma uzdošana Eiropas Savienības Tiesai paildzinās lietas izskatīšanas laiku, izsaka neizpratni par nepieciešamību vērsties Eiropas Savienības Tiesā un uzskata, ka jautājuma uzdošana Eiropas Savienības Tiesai nozīmē, ka nacionālā tiesa pati pietiekami nezina par Eiropas Savienības tiesībām, neprot tās interpretēt un piemērot. Diemžēl šādu uzskatu reizēm pauž arī juristi un pat advokāti.
Manuprāt, viennozīmīgi var apgalvot, ka nezināšana nav galvenais iemesls, kāpēc nacionālās tiesas uzdod jautājumus Eiropas Savienības Tiesai. Šeit vispirms ir jārunā par Eiropas Savienības Tiesas lomu. Diemžēl vai par laimi tiesību normu interpretācija nav absolūti precīza zinātne un par pareizo tiesību normu interpretāciju var rasties domstarpības arī starp zinošiem un kompetentiem cilvēkiem. Tāpat kā parasti nacionālajās tiesību sistēmās ir Augstākā tiesa, kuras uzdevums ir nodrošināt vienveidīgu tiesību normu piemērošanu visā valstī, tā arī Eiropas Savienībā tās Tiesa ir kā sava veida augstākā tiesa, kam jānodrošina vienveidīga Eiropas Savienības tiesību piemērošana visā Eiropas Savienībā. Taču, tā kā nacionālo tiesu spriedumus nevar pārsūdzēt Eiropas Savienības Tiesā, tad ir paredzēta prejudiciālo nolēmumu procedūra, kas ļauj nacionālajai tiesai noskaidrot, kā konkrēto Eiropas Savienības tiesību normu interpretē Eiropas Savienības Tiesa. Lai nodrošinātu šī mehānisma efektīvu darbību, Līguma par Eiropas Savienības darbību 267.panta trešā daļa pēdējās instances tiesām nosaka pienākumu vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciālu jautājumu, ja lietā ir nepieciešams interpretēt Eiropas Savienības tiesības. Līdz ar to Latvijā Augstākajai tiesai un Satversmes tiesai neatkarīgi no to prasmes vai vēlmes pašām interpretēt Eiropas Savienības tiesības ir pienākums uzdot jautājumu Eiropas Savienības Tiesai.
Ja mēs runājam par pārējām tiesām – Latvijas gadījumā par rajona tiesām un apgabaltiesām, tad arī tām var būt pienākums vērsties Eiropas Savienības tiesā. Šāds pienākums ir ikvienai tiesai neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav pēdējās instances tiesa, ja tai rodas pamatotas šaubas par Eiropas Savienības tiesību akta spēkā esību. Savukārt saistībā ar Eiropas Savienības tiesību normas interpretāciju ir jāņem vērā, ka Latvijā atsevišķās lietu kategorijās arī rajona tiesai vai apgabaltiesa var būt pēdējās instances tiesa, kuras nolēmums nav pārsūdzams. Tā tas ir, piemēram, administratīvo pārkāpumu lietās. Līdz ar to, ja administratīvo pārkāpumu lietā rodas jautājums par Eiropas Savienības tiesību interpretāciju, tad attiecīgajai apgabaltiesai ir pienākums uzdot jautājumu Eiropas Savienības Tiesai.
Citos gadījumos rajona tiesām un apgabaltiesām nav pienākuma vērsties Eiropas Savienības Tiesā, taču ir tiesības to darīt. Ja paskatāmies uz Latviju, tad var redzēt, ka rajona tiesas un apgabaltiesas ir bijušas diezgan aktīvas jautājumu uzdošanā Eiropas Savienības Tiesai. No 127 no Latvijas tiesām saņemtajiem lūgumiem 38 ir iesniegušas rajona tiesas (21) un apgabaltiesas (17), tātad gandrīz 30% gadījumu. Lielākajā daļā no šiem gadījumiem rajona tiesas vai apgabaltiesas nebija pēdējās instances tiesas. Ja domā par to, kāpēc tiesa vēršas Eiropas Savienības Tiesā, kad tai nav pienākuma to darīt, tad šeit ir vērts atgādināt, ka zemākas instances tiesai jebkurā gadījumā ir jāizvērtē procesa dalībnieku argumenti par Eiropas Savienības tiesībām un tās nevar ignorēt vai nepiemērot Eiropas Savienības tiesības. Līdz ar to šādā gadījumā tām pašām ir jāinterpretē Eiropas Savienības tiesības. Balstoties gan uz savu pieredzi, strādājot zemākas instances tiesās, gan arī citu kolēģu pieredzi, varu teikt, ka rajona tiesas vai apgabaltiesas tiesnesis grib atrisināt lietu pareizi un grib būt pārliecināts, ka lieta ir atrisināta pareizi. Vēršanās Eiropas Savienības Tiesā un Eiropas Savienības Tiesas sniegtā atbilde to sekmē. Turklāt tas, ka ir uzdots jautājums Eiropas Savienības Tiesai, var sekmēt arī to, ka spriedums netiek pārsūdzēts un lieta galīgo risinājumu iegūst jau rajona tiesā vai apgabaltiesā. Līdz ar to, manuprāt, zemāku instanču tiesu vēršanās Eiropas Savienības Tiesā ir vērtējama pozitīvi. Vienlaikus ir jāatgādina Eiropas Savienības Tiesas Ieteikumos valstu tiesām par prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ierosināšanu norādītais: jautājums ir jāuzdod tad, ka tiesa spēj pietiekami precīzi definēt lietas tiesiskos un faktiskos apstākļus, kā arī tiesību jautājumus, kas šajā lietā rodas. Ja tas nav ievērots, tad pastāv risks, ka tai pašai tiesai vai citas instances tiesai var būt nepieciešams atkārtoti vērsties Eiropas Savienības Tiesā tajā pašā lietā, kas nav vēlams, ņemot vērā gan laiku, gan citus resursus, ko prejudiciālā nolēmuma procedūra prasa gan procesa dalībniekiem, gan iesaistītajām tiesām.
Meklējot atbildi uz manas uzstāšanās virsrakstā uzdoto jautājumu, ir jāņem vērā arī tas, ka prejudiciālā jautājuma uzdošana prasa diezgan ievērojamas Eiropas Savienības tiesību zināšanas no tiesas. Tiesai ir gan jāzina, ka šāda procedūra pastāv, gan jāprot šo procedūru pareizi piemērot, proti, jāprot identificēt, ka lietā ir piemērojamas Eiropas Savienības tiesības; ir jāprot pārbaudīt, vai Eiropas Savienības tiesa jau nav sniegusi atbildi uz šo jautājumu, ir jāprot pareizi noformulēt jautājumus Eiropas Savienības Tiesai.
Turklāt Eiropas Savienības Tiesas pārstāvji dažādos semināros aizvien biežāk aicina nacionālās tiesas savā lēmumā par jautājuma uzdošanu paust savu viedokli par to, kā būtu interpretējama konkrētā Eiropas Savienības tiesību norma. Par šo jautājumu gan ir dažādi viedokļi. Piemēram, Eiropas augstāko administratīvo tiesu un valstu padomju asociācijas (ACA-Europe) 2023.gadā sagatavotā pētījumā noskaidrots, ka Beļģijas, Bulgārijas, Horvātijas, Francijas, Lietuvas, Rumānijas, Slovēnijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes augstākās administratīvās tiesas uzskata, ka nolēmumā par jautājuma uzdošanu sava viedokļa paušana nav pieļaujama, jo tas var radīt iespaidu, ka tiesa jau izsakās par lietas iznākumu, un tādējādi radīt šaubas par tiesas objektivitāti. Savukārt citas tiesas viedokļa paušanu uzskata par pieļaujamu un reizēm pat norāda, ka tas padara tiesu dialogu kvalitatīvāku, jo ļauj Eiropas Savienības tiesai veikt dziļāku analīzi, ņemot vērā visus lietas aspektus. Latvijā viedokļa paušana netiek uzskatīta par nepieļaujamu. Iespējams, to ir ietekmējis tas, ka atbilstoši Satversmes tiesas likumam tiesai, iesniedzot pieteikumu Satversmes tiesā, savā lēmumā ir jānorāda pamatojums savam uzskatam par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei.
Apkopojot minēto, secinu, ka, manuprāt, galvenie iemesli tam, ka nacionālās tiesas uzdod Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālos jautājumus, ir tiesību normās noteiktais pienākums to darīt Eiropas Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanai, kā arī gadījumos, kad šāda pienākuma nav, pārliecība, ka dialogs ar Eiropas Savienības Tiesu ļauj nodrošināt pareizu lietas risinājumu un ātrāku galīgā risinājuma panākšanu lietā. Nepietiekamas zināšanas par Eiropas Savienības tiesībām drīzāk samazina iespēju, ka nacionālā tiesa uzdos jautājumu Eiropas Savienības Tiesai.
QR
