Valsts atbalsta tiesības

Sadarbībā ar Eiropas Komisiju īstenotā projekta semināra lektori bija Vrijes Universitātes mācībspēki Wout De Cock, Seppe Maes un Caroline Buts. Seminārā piedalījās pārstāvji no Bulgārijas, Ungārijas, Horvātijas un Latvijas.

Lektori pievērsa uzmanību jēdzienam „state aid” (valsts atbalsts) Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 107.panta 1.punkta izpratnē. Vispirms tika runāts par valsts atbalsta mērķiem, kas var būt definēti gan plaši (piemēram, Covid-19 pandēmijas seku mazināšana), gan arī ļoti specifiski mērķēti (piemēram, saistībā ar ogļu raktuvju slēgšanu Polijā). Tika skaidrots, ka valsts atbalsta pamatā var būt gan efektivitātes apsvērumi ekonomisko mērķu sasniegšanai, piemēram, pētniecībā, inovācijā vai attīstībā (making the cake bigger), gan arī taisnīguma apsvērumi sociālās kohēzijas nodrošināšanai (dividing the cake better).

Tika runāts par valsts atbalsta kontroles mērķiem, kas nodrošina taisnīgus „spēles” noteikumus iekšējā tirgū. Tāpat aplūkots koncepts, ka vispārīgi valsts atbalsts ir aizliegts, un tikai izņēmuma gadījumos tas ir pieļaujams. Skaidrots, ka līdz pagājušā gadsimta 50.–60.gadiem bija aizliegts jebkāds valsts atbalsts, un tikai vēlāk tika atzītas izņēmuma tiesības no šī koncepta.

Tika aplūkoti un sīkāk analizēti četri valsts atbalstu veidojošie kritēriji atbilstoši LESD 107.panta 1.punktam, īpašu uzmanību pievēršot kritērijam, kas saistīts ar selektīvas finansiālās priekšrocības radīšanu. Analizēti gadījumi, lai nošķirtu, kad priekšrocības veido valsts atbalstu un kad ne. Savukārt, pievēršoties kritērijam „ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm”, tika norādīts, ka pat gadījumā, ja atbalsta saņēmējs darbojas vienā valstī, nav garantijas, ka nākotnē tas neiesaistīsies starptautiskajā tirgū, tādējādi ietekmējot arī tirdzniecību starp dalībvalstīm. Minēti piemēri, lai nošķirtu gadījumus, kad ietekme uz tirgu tiek radīta (piemēram, ikgadējas subsīdijas liela atrakciju parka uzturēšanai) un kad ne (subsīdijas maza peldbaseina uzturēšanai kādā pašvaldībā).

Turpinājumā lektori pievērsa uzmanību arī jēdziena „undertaking” (uzņēmums) analīzei LESD 107.panta 1.punkta izpratnē. Uzsvērts, ka nav būtiska labuma saņēmēja juridiskā forma, kā arī tas, vai labuma saņēmējam ir vai nav peļņas gūšanas raksturs, bet gan individuāli jāizvērtē katra gadījuma būtība, proti, vai attiecīgais subjekts veic ekonomisko aktivitāti, piedāvājot preces vai pakalpojumus tirgū (piemēram, arī sabiedriskā organizācija var būt „undertaking” LESD 107.panta 1.punkta izpratnē). Analizēti arī gadījumi, kad viens un tas pats „uzņēmums” veic gan publiskas funkcijas (piemēram, sniedz tradicionālos pasta pakalpojumus), gan ekonomiskas aktivitātes (piemēram, sniedz kurjerpasta sūtījumu pakalpojumus). Pēc līdzīga principa var darboties, piemēram,  arī universitātes.

Tālāk semināra gaitā tika aplūkoti jautājumi, kas attiecas uz valsts atbalsta paziņošanas procedūru un nogaidīšanas pienākumu (notification and stand-still obligation). Norādīts, ka paziņošanas pienākums ir valstij, nevis labuma saņēmējam. Attiecīgi, ja saņēmējam rodas šaubas par to, ka valsts nav izpildījusi paziņošanas pienākumu, tas nevar pats vērsties Eiropas Komisijā, bet gan to jāprasa izdarīt valstij.

Tika arī runāts, kas ir „jauns” valsts atbalsts Padomes regulas 2015/1589 izpratnē, vienlaikus uzverot gadījumus, kad izmaiņas saskaņotā valsts atbalsta shēmā neveido „jaunu” valsts atbalstu (piemēram, tikai formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, vai tādas izmaiņas sākotnējā budžetā, kas nepārsniedz 20%, neveido „jaunu” valsts atbalstu minētās regulas izpratnē).

Lektori arī skaidroja par nacionālo tiesu kompetenci konstatēt nelikumīgu valsts atbalstu (unlawful aid), vienlaikus akcentējot, ka tiesas kompetencē nav konstatēt, ka valsts atbalsts ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu (incompatable aid). Tas ir Eiropas Komisijas ekskluzīvā kompetencē ietilpstošs jautājums. Tika atgādināts par tiesas sadarbības iespējām ar Eiropas Komisiju, lūdzot tai sniegt informāciju vai viedokli, pamatojoties uz Padomes regulas 2015/1589 29.pantu. Šādiem lūgumiem nav noteiktas formas, un tie var tikt izteikti katras dalībvalsts nacionālajā valodā, izmantojot e-pastu: comp-amicus-state-aid@ec.europa.eu.

Saistībā ar paziņošanas pienākumu tika aplūkotas arī atkāpes no tā. Norādīts gan uz de minimis regulējumu, gan uz vispārējo grupu atbrīvojuma regulējumu (General Block Exemtion Regulation – GBER). Diskusijas raisīja jautājums, kāpēc de minimis līmenis (300 000 euro) visās valstīs ir vienāds, ja reiz katrā dalībvalstī ir atšķirīgs pirktspējas līmenis. Atzīmēts, ka praksē ap 95% gadījumu valsts atbalsts tiek piešķirts GBER ietvaros, un tieši šīs kārtības ietvaros valstis visbiežāk kļūdās, tāpēc nacionālajai tiesai var nākties pārbaudīt, vai izpildās GBER kritēriji valsts atbalsta piešķiršanai.

Tāpat lektori pieskārās jautājumam par sabiedriskajiem pakalpojumiem (uzņēmumi, kuriem uzticēti sabiedriski pakalpojumi) LESD 106.panta 2.punkta izpratnē, piemēram, sabiedriskā transporta pakalpojumi vai pasta pakalpojumi. Šādos gadījumos, ja kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu atbilst Altmark kritērijiem, tas neveido valsts atbalstu. Attiecīgi nacionālajai tiesai var nākties pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā izpildās Altmark kritēriji (sk. Eiropas Savienības Tiesas spriedumus lietās C-349/17, C-654/17P, C-102/21 un C-103/21).

Liela daļa semināra laika tika veltīta tēmai par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanu, kam juridiskais pamats ir LESD 108.pants un Padomes regula 2015/1589. Norādīts uz valsts pienākumu nekavējoties un efektīvi atgūt nelikumīgu valsts atbalstu, ko veido valsts atbalsta nominālā summa plus procenti. Nelikumīga valsts atbalsta atgūšanas pamatā ir Eiropas Komisijas lēmuma izpilde saskaņā ar katras valsts nacionālo tiesisko regulējumu. Uzsvērts, ka nelikumīga valsts atbalsta atgūšana nav sods, bet gan tāda stāvokļa atjaunošana tirgū, kādam bija jābūt pirms atbalsta izmaksas (sk. par to vairāk Eiropas Savienības Tiesas spriedumos lietās C-142/87 66.p.; C-75/97 64.–66.p.; C-277/00 74.p.; C-454/09 30., 35. un 37.p.; arī T-415/05, T-416/05 un T-423/05 415. un 416.p.; T-303/10 203.p.). Tika uzsvērts, ka res judicata nevar būt arguments, lai efektīvi nepiemērotu Eiropas Savienības tiesības nelikumīga valsts atbalsta atgūšanai (sk. C-119/05 61.–63.p.; C-507/08 59.–65.p.; C-505/14 45.p.; C-586/15 94.p.). Arī labuma saņēmēja maksātnespējas procesa uzsākšana nevar būt arguments, lai neatgūtu, cik iespējams, nelikumīgu valsts atbalstu. Tika norādīts vēl arī uz citu nozīmīgu Eiropas Savienības Tiesas judikatūru saistībā ar nelikumīga valsts atbalsta atgūšanu: C-507/08; C-301/87 19.,20.p.; C-415/03 42.–44.p.; C-232/05 49., 52.p.; C-69/13 21.p.; C-223/85 14.–17.p.; C-75/97 88.p.; C-662/16; C-355/95 P; T-115/09 70., 71.p.; T-219/13 84.–86.p. Minēts, ka, valstij atgūstot nelikumīgu valsts atbalstu, vispārīgi labuma saņēmējs nav tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzinājumu, jo tam principā ir jārēķinās, ka valsts atbalsts var būt nelikumīgs un ka nelikumīgs valsts atbalsts ir atgūstams.

Seminārā diskusijas raisīja arī jautājums, vai saskaņā ar Orhūsas konvenciju jebkura persona vides interešu aizsardzības nolūkā (ne tikai konkurenti paši par sevi) varētu vērsties tiesā un prasīt nelikumīga valsts atbalsta atgūšanu, piemēram, ja šāds atbalsts būtu piešķirts kādas lidostas attīstībai.