Aktuālie cilvēktiesību jautājumi Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūrā

Ievads

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Interpretējot šo konstitucionālo normu, Satversmes tiesa konsekventi ir norādījusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet bijis gluži pretējs – panākt šo normu savstarpēju harmoniju. Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse ir obligāta attiecībā uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Eiropas Cilvēktiesību konvencija) normu interpretāciju, un šī prakse izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai.

Satversmes tiesas atziņas precīzi atspoguļojas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) praksē. Pirmkārt, kopumā nacionālo cilvēktiesību normas tiek piemērotas atbilstoši starptautisko cilvēktiesību izpratnei. Otrkārt, ir vērojama Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dominēšana, salīdzinot ar citiem starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem. Attiecībā uz pēdējo secinājumu jāpiebilst, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija tiek piemērota, ņemot vērā, vai citos starptautiskajos cilvēktiesību līgumos nav ietverts augstāks, t.i., personai labvēlīgāks cilvēktiesību aizsardzības standarts. Kā piemēru var minēt tiesības uz informāciju, kuras Senāta praksē tiek piemērotas atbilstoši Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. panta izpratnei, kas ir plašāka un personai labvēlīgāka, nekā Eiropas Cilvēktiesību tiesas līdz šim sniegtā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta interpretācija.

Šajā rakstā tiks aplūkotas trīs tēmas, kuras cilvēktiesību jomā šobrīd ir aktuālas Senāta dienaskārtībā. Vispirms tiks izvērtēta prakse attiecībā uz ieslodzīto personu tiesībām. Tam sekos gan ar ieslodzīto personu tiesībām, gan jebkuru citu lietu kategoriju saistītais jautājums par atlīdzinājumu. Visbeidzot tiks pievērsta uzmanība konferences norises laikā aktuālam jautājumam par personvārdu rakstību Latvijas oficiālajos dokumentos. Minētās tēmas tiks aplūkotas ar mērķi sniegt īsu pārskatu par galvenajiem secinājumiem, kādi izdarāmi, analizējot Senāta judikatūru.

Ieslodzīto personu tiesības

Lietas, kurās ir risināmi cilvēktiesību jautājumi saistībā ir ieslodzīto personu tiesībām, ir gan diezgan lielā skaitā, gan arī pēc būtības tās bieži ir pietiekami komplicētas. Ieslodzīto personu tiesību sakarā jārunā no diviem aspektiem – pieteikuma pieļaujamības un lietas izskatīšanas pēc būtības.

Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa paredz, ka administratīvais akts ir arī lēmums, ja tas būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Ieslodzītās personas ir īpaši pakļautas personas. Savukārt cilvēktiesību būtiska ierobežojuma kritērijs tiek piemērots arī gadījumā, ja pieteikums iesniegts par iestādes faktisko rīcību. Iepriekš teiktais nozīmē, ka, lai administratīvā procesa kārtībā tiktu pieņemts ieslodzītās personas pieteikums, tiesa katrā gadījumā izvērtē, vai pieteikumā norādītie apstākļi ir tādi, kas liecina par būtisku cilvēktiesību aizskārumu.

Senāta judikatūrā var konstatēt divu veidu pieejas, kuras nosacīti var nosaukt par objektīvo un subjektīvo pieeju.

Pirmajā gadījumā tiek konstatēts aizskarto tiesību objektīvais nozīmīgums. Piemēram, ja pieteikumā norādītie apstākļi skar Satversmes 95. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pantā noteikto spīdzināšanas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegumu, šāds pieteikums ir atzīstams par pieļaujamu. Tādējādi šīs tiesības absolūtais raksturs un tās nozīmīgums demokrātiskā sabiedrībā pats par sevi norāda uz būtisku cilvēktiesību aizskārumu. Savukārt, ja pieteikumā ieslodzītais, kurš vairs nav skolas vecuma jaunietis, lūdz viņu nodrošināt ar izglītību, šādu pieteikumu atsaka pieņemt. Šāda secinājuma pamatā ir apsvērums, ka arī ārpus ieslodzījuma vietas valstij nav pozitīva pienākuma nodrošināt pieaugušos ar izglītību.

Otrajā gadījumā, izmantojot subjektīvo pieeju, tiesa pieteikuma pieļaujamības stadijā apsver konkrētos faktiskos apstākļus, lai secinātu, vai ir konstatējams būtisks cilvēktiesību aizskārums. Piemēram, kad ieslodzītais ir sūdzējies par skaļu radio, tiesa nolēma pieņemt pieteikumu, lai pārbaudītu, kāda ir šā apstākļa ietekme tieši uz pieteicēju. Savukārt, kad ieslodzītais ir sūdzējies par vitamīnu un olbaltumvielu trūkumu, tiesa ir izvērtējusi piedāvāto uzturu ieslodzījuma vietā un atzinusi, ka tas ir pietiekams un sabalansēts.

No Senāta nolēmumiem var secināt, ka praksē biežāk tiek piemērota subjektīvā jeb konkrēto apstākļu izvērtēšanas pieeja. Papildus tiek veikta arī piemērojamo normu satversmības pārbaude. Kā atzinis Senāts, apstāklis, ka personas tiesību ierobežojums izriet no tiesību normas, pats par sevi nepierāda, ka šis ierobežojums ir nebūtisks. Nevar izslēgt gadījumu, kad likumdevējs nav apsvēris kādu netipisku dzīves gadījumu, kurā konkrētais ierobežojums varētu būt nesamērīgs, vai arī ir izdarījis kļūdainus apsvērumus samērīguma izvērtējumā.

No Senāta judikatūras arī izriet, ka gadījumā, ja aizskāruma būtiskums uzreiz nav konstatējams, bet to arī ar pietiekamu pārliecību nevar izslēgt, tad pieteikumu nosūta izskatīšanai pēc būtības vispusīgākai apstākļu izvērtēšanai. Savukārt, ja pieteikuma pieņemšanas stadijā tiek secināts, ka ierobežojums acīmredzami nesasniedz robežu, lai varētu runāt par būtisku cilvēktiesību aizskārumu, tiek nolemts pieteikumu nepieņemt.

Senāta piemērotais būtiska cilvēktiesību pārkāpuma kritērijs formāli atšķiras no Eiropas Cilvēktiesību tiesas piemērotā acīmredzami nepamatotā iesnieguma kritērija. Būtiski, vai kritēriji savstarpēji atšķiras arī pēc būtības. Šāda situācija nebūtu pieļaujama, jo tā novestu pie Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pārkāpuma konstatēšanas. Uz šo brīdi Eiropas Cilvēktiesību tiesa vēl nav sniegusi savu vērtējumu šajā sakarā, kas gan, visticamāk, ir tikai laika jautājums.

Aplūkojot izskatītās lietas par ieslodzīto personu tiesībām pēc būtības, secināms, ka pamatā Senāts izskata divu kategoriju lietas – par apstākļiem ieslodzījuma vietā un piemērotos disciplinārsodus.

Apstākļi ieslodzījuma vietās no tiesību viedokļa parasti tiek izvērtēti spīdzināšanas un cietsirdīgas un cieņu pazemojošas izturēšanās aizlieguma kontekstā. Savā judikatūrā Senāts pastāvīgi uzsver Eiropas Cilvēktiesību tiesas pausto, ka šis aizliegums atspoguļo vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām.

Kā pierādījumi tiek izmantota ne tikai lietā esošā informācija. Ņemot vērā, ka ieslodzījumā esošai personai var būt objektīvas grūtības sagādāt lietā pierādījumus, Senāts ir norādījis, ka ir iegūstama informācija no tiesībsarga un nevalstiskajām cilvēktiesību organizācijām. Aizvien biežāk tiek izvērtēti Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai ziņojumi, it īpaši tie, kuri ir sastādīti pēc Latvijas apmeklējumiem. No šiem ziņojumiem var secināt gan vispārējo situāciju attiecībā uz apstākļiem ieslodzījuma vietās, gan arī valsts attieksmi pret šiem jautājumiem kopumā, par ko var spriest pēc komitejas iepriekš izteikto ieteikumu īstenošanas. Pēdējais ir būtisks aspekts, jo, konstatējot, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes vispārēja prakse ir noraidīt ieslodzīto personu apstrīdēšanas iesniegumus par apstākļiem ieslodzījuma vietās, Senāts atzina, ka Latvijā lielāku nozīmi atlīdzinājuma apmēra noteikšanā iegūst preventīvā funkcija, lai valsts pēc iespējas drīzāk novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Faktiski tas nozīmē augstāku piešķiramā atlīdzinājuma summu.

Lietās par uzturēšanās apstākļiem ieslodzījuma vietās pārkāpums parasti tiek konstatēts. Šajā sakarā jāsaka, ka Senāta kompetencē ir konkrētās lietas izspriešana, nevis valsts problēmu sistēmiska risināšana. Tomēr gan apstāklis, ka pārkāpums parasti tiek konstatēts, gan arī pārkāpumi pēc būtības, to smagums, liek domāt par iemesliem. Rodas jautājums, vai valstī ir pienācīga sapratne, ka spīdzināšanas un cietsirdīgas un cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegums ir absolūta tiesība. Ka ikviena cilvēka cieņa ir pamatvērtība, kas demokrātiskā un tiesiskā valstī netiek apšaubīta. Tiesai nākas atkārtot, ka valsts finansiālajām iespējām nav nozīmes, izskatot šīs kategorijas lietas. Turklāt no lietām arī secināms, ka ne vienmēr pārkāpuma pamatā ir finanšu trūkums. It īpaši tas redzams lietās, kurās ir piemēroti disciplinārsodi. Piemēram, Senāts vairākkārt ir izskatījis ieslodzījuma vietās noteikto absolūto aizliegumu dienas laikā atrasties gultā, par ko personām tiek piemēroti disciplinārsodi. Šādam aizliegumam iestāde nespēj nosaukt leģitīmu mērķi, tajā pašā laikā piemērojot bargus disciplinārsodus.

Atlīdzinājums par morālo kaitējumu

Satversmes 92. pants noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Administratīvā procesa likuma 92. pants cita starpā noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Šīs normas vienveidīgai piemērošanai pieņemts Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums.

Senāts ir attīstījis virkni principu, kas ir jāievēro atlīdzinājuma noteikšanā. Lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs Satversmes 92. panta izpratnē, tam ir jābūt efektīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim. Jēdziens atbilstīgs atlīdzinājums nozīmē, ka atlīdzinājumam ir jābūt taisnīgam. Atlīdzinājumam ir jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas. Ar atlīdzinājumu var arī atturēt iestādi no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Jāņem vērā, ka, nosakot atlīdzinājumu, tiesa pauž valsts nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu. Tādējādi atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst būt nesamērīgi mazs.

Senāts ir atzinis, ka atlīdzinājuma noteikšanai ir jāņem vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājums, ka, pat ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 34. panta izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās.

Likumdevējs ir noteicis iespējamos morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmērus. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. panta trešo daļu morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 3000 latu. Ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 5000 latu, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 20 000 latu. No likumā ietvertās kaitējumu gradācijas un attiecīgajam kaitējuma veidam noteiktā maksimālā apmēra summas Senāts ir secinājis, ka vienlaikus ir noteikts arī minimālais apmērs. Proti, ja tiek konstatēts smags kaitējums, likumā noteiktā atlīdzinājuma amplitūda ir no 3000 līdz 5000 latu. Savukārt, ja tiek konstatēts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, minimālais apmērs ir 5000 latu.

Tiesas pienākums ir pārbaudīt piemērojamo tiesību normu atbilstību Satversmei. Tāpēc Senāts attiecībā uz likumā noteiktajiem morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēriem ir atzinis, ka zemākas instances tiesai ir jāpatur prātā, ka katrs gadījums ir izvērtējams individuāli un ka nevar izslēgt tādus gadījumus, kad tiesību normā paredzētais maksimāli iespējamais atlīdzinājuma apmērs ir pretrunā Satversmē noteiktajām tiesībām uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Līdz ar to atlīdzinājuma apmēra noteikšana, iekļaujoties likumā noteiktajos apmēros, nav pašmērķis. Būtiski ir iepriekš minētie principi atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā. Galvenā tiesiskā vadlīnija ir Satversmes 92. panta trešajā teikumā minētā tiesība, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Katrā lietā Senāts izvērtē, vai zemākas instances tiesas piešķirtais atlīdzinājums uzskatāms par atbilstīgu minētās konstitucionālās normas izpratnē.

Var teikt, ka, kopš administratīvās tiesas, arī Senāts, uzsāka darbu 2004. gada 1. februārī, Senāts ir izveidojis stabilu judikatūru attiecībā uz principiem, kas ņemami vērā, nosakot atlīdzinājumu par morālo kaitējumu. Šā brīža aktualitāte ir atlīdzinājuma apmērs. Šobrīd vēl tiek veidota judikatūra attiecībā uz nosakāmā atlīdzinājuma veidu, īpaši apmēru, ja nolemts piešķirt atlīdzinājumu naudā. Zemāku instanču tiesu nolēmumi tiek atcelti, lai tiesas vēlreiz izvērtētu jautājumu par atlīdzinājumu atbilstoši iepriekš minētajiem principiem. Visbiežāk tas notiek lietās, kurās redzams, ka salīdzināmās lietās Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir daudz lielākas piešķirtā atlīdzinājuma summas.

Personvārdu rakstība

Valsts valodas likuma 19. panta pirmā daļa noteic, ka personvārdus atveido saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un raksta atbilstoši spēkā esošajām literārās valodas normām. Ministru kabineta 2004. gada 2. marta noteikumu Nr.114 Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju 8. punkts noteic, ka latviešu valodā ir divi galvenie personvārdu lietošanas un rakstības principi: 1) personvārda īpašnieka dzimumu gan latviskas cilmes, gan citvalodu cilmes personvārdos (izņemot nelokāmos personvārdus) norāda vīriešu dzimtes vai sieviešu dzimtes lokāmās galotnes; 2) citvalodu personvārdus latviešu valodā atveido atbilstoši to izrunai oriģinālvalodā (valoda, kurā ir uzrakstīts kāda teksta oriģināls) un iekļauj latviešu valodas gramatiskajā sistēmā.

Tas nozīmē, ka personas, kurām ir citvalodu personvārds (piemēram, sieviete iegūst vīra uzvārdu vai bērns iegūst vecāka uzvārdu), Latvijā to nevar reģistrēt atbilstoši rakstībai oriģinālvalodā. Personvārds tiks atveidots atbilstoši tam, kā to izrunā oriģinālvalodā un pievienota attiecīga galotne. Līdz ar to vienā ģimenē, piemēram, vīra un sievas uzvārds oficiālajos dokumentos atšķiras.

Senātā personvārdu rakstības jautājums nonāca saistībā ar lietu, kurā vecāki pārsūdzēja valsts atteikumu reģistrēt bērna vārdu un uzvārdu atbilstoši tam, kā tas bija reģistrēts citas valsts izdotajā dzimšanas apliecībā.

Latvijā tiesiski šis jautājums ticis izvērtēts Satversmes tiesā, kas 2001. gada 21. decembra spriedumā atzina, ka minētais personas tiesību ierobežojums nav pretrunā Satversmes 96. pantam, kas garantē personas privātās dzīves neaizskaramību. Tomēr kopš šā sprieduma ir notikusi attīstība starptautiskajās cilvēktiesībās un Eiropas tiesībās.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka rīcības brīvība, ko valsts iestādes bauda uzvārdu un vārdu piešķiršanas, atzīšanas un lietošanas jomā, ir jo īpaši liela. Tas pats, kā secinājusi tiesa, ir sakāms attiecībā uz citvalodu izcelsmes uzvārdu un vārdu norādīšanu oficiālajos dokumentos. Tajā pašā laikā, izvērtējot konkrētos iesniegumus, tiesa apsvēra attiecīgos faktiskos apstākļus un nekonstatēja, ka grūtības ir pietiekami nopietnas, lai radītu nesamērīgu iejaukšanos privātajā vai ģimenes dzīvē.

Eiropas Savienības Tiesa personvārdu rakstības jautājumus ir aplūkojusi Līguma par Eiropas Savienības darbību 21. panta kontekstā, saskaņā ar kuru ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā līgumā un Līgumā par Eiropas Savienību noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, lai pastāvētu ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 21. pantu atzīto brīvību ierobežojums, atbilstoši attiecīgajiem valsts tiesību aktiem izteiktajam atteikumam pēc rakstura jābūt tādam, lai tas ieinteresētajām personām varētu radīt nopietnas neērtības administratīvā, profesionālā un privātā jomā. Minētais nozīmē, ka ne katra personvārda atveide, kas nesakrīt ar tā paša citā valstī reģistrētā personvārda rakstību, noved pie pārvietošanās brīvības pārkāpuma. Katrā gadījumā ir pārbaudāms ierobežojuma samērīgums.

ANO Cilvēktiesību komiteja atzinusi, ka personvārda atveidošana dokumentos atbilstoši latviešu valodas prasībām bez personas piekrišanas ir Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. panta, kas garantē tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību, pārkāpums. Kā jau ievadā teikts, Satversmes tiesa konsekventi ir atzinusi, ka Satversme ir piemērojama savstarpējā harmonijā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām. Lai arī ANO Cilvēktiesību komitejas apsvērumi tieši nav juridiski saistoši, tie norāda uz paktā ietverto cilvēktiesību normu tvērumu. Savukārt paktā ietvertās cilvēktiesību normas (ņemot vērā komitejas sniegto interpretāciju) kā starptautisko tiesību normas ir Latvijai saistošas.

Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta un Līguma par Eiropas Savienības darbību 21. panta viedokļa ierobežojums pats par sevi nav uzskatāms par pārkāpumu, tomēr tiesai ir jāizvērtē, vai konkrētajā gadījumā noteiktais ierobežojums ir samērīgs. Savukārt no ANO Cilvēktiesību komitejas teiktā var secināt, ka ierobežojums ir nesamērīgs pats par sevi.

ANO Cilvēktiesību komitejas apsvērumi par valsts izdarītu paktā ietverto cilvēktiesību pārkāpumu ir ņemami vērā pakta interpretēšanā un piemērošanā. Ievērojot, ka Latvijai saistošā starptautisko tiesību līgumā ietverts augstāks cilvēktiesību standarts nekā nacionālajās normās, Senāts uzskatīja šo par būtisku apstākli, kas liedz administratīvajai tiesai konkrētās lietas izskatīšanā automātiski atsaukties uz Satversmes tiesas sniegto interpretāciju 2001. gada 21. decembra spriedumā. Tāpēc Senāts nolēma apturēt tiesvedību un vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā.

Nobeigums

Cilvēktiesību ievērošana ir jebkuras demokrātiskas un tiesiskas valsts pamats. Administratīvo tiesu darbībā cilvēktiesību nozīme ir īpaši uzsvērta, Administratīvā procesa likuma 2. pantā kā vienu no administratīvo tiesu pamatmērķiem nosakot pienākumu nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un personu.

No šajā rakstā aplūkotās Senāta judikatūras nepārprotami secināms cilvēktiesību nozīmīgums dažādu administratīvi tiesisko jautājumu risināšanā. Senāts gan pārbauda nacionālās zemāka juridiskā spēka tiesību normas attiecībā pret Satversmē nostiprinātajām cilvēktiesību normām, gan arī ņem vērā starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos ietverto cilvēktiesību tvērumu. Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir visbiežāk piemērotais starptautiskais cilvēktiesību līgums. Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumi ir nozīmīgi, gan, izskatot ieslodzīto personu pieteikumus, gan arī ir būtiskas vadlīnijas atlīdzinājuma noteikšanā. Tajā pašā laikā, kā tas ir redzams personvārdu rakstības jautājumā, tiek ņemts vērā arī citos cilvēktiesību instrumentos garantētais cilvēktiesību apjoms.

Pilnā mērā var teikt, ka Latvijā administratīvi tiesisko attiecību kontrolei ir izveidots un darbojas efektīvs cilvēktiesību aizsardzības mehānisms, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos vairākkārt izteiktajām šaubām par šāda mehānisma esību vairs nav pamata.