IEVADS
Visi cilvēki sapņo. Tikai daži savus sapņus ātri aizmirst. Tieslietu ministram ir pienākums sapņot par tiesisku valsti. Jebkuram ministram ir pienākums rūpēties par tiesisku, demokrātisku, sociāli atbildīgu un ilgtspējīgu Latvijas valsti, kurā latviešu tauta var zelt cauri gadsimtiem.
Katrai sabiedrībai ir savas vērtības un savi mērķi. Sabiedrības vērtības nav tās indivīdu vērtību matemātiska summa. Vērtības ir arī mērķi gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā. Ar vispārējo tiesību principu palīdzību valsts tiek piesieta sabiedrības mērķiem. Tiesiskās iekārtas mērķis ir nodrošināt taisnīgumu sabiedrībā atbilstoši šīm vērtībām jeb vispārējiem tiesību principiem.
Savs mērķis ir katram likumam un katram likuma grozījumam. Arī katrā likumā kā nesējā ietvertajai iedaļai – gan vispārējai, gan speciālajai tiesību normai.
Cilvēka dabā ir pieļaut un labot savas kļūdas. Arī likumdevējs var kļūdīties. Tiesiskās iekārtas uzdevums ir šīs cilvēciskās kļūdas novērst. Tādējādi viešam laikabiedros tiesisko paļāvību un ticību taisnīgumam. Tāpēc pastāv neatkarīga tiesu vara. Tāpēc tiesību avotu hierarhijā negrozāma ir pamatnorma – demokrātiska un tiesiska Latvijas valsts. Tāpēc tiesnesim jāpiemēro vispārēji taisnības principi, pat tad, ja tie nav expressis verbis pozitivizēti likumā. Tāpēc tiesību zinātne meklē atbildes šodienas izaicinājumiem. Tāpēc tiesību zinātnes atziņas svarīgas tiesībpiemērošanas praksē. Tāpēc tiesa akceptē jēdzīgu un ilgtspējīgu tiesībpiemērošanu. Tiesu vara ir taisnīgas sabiedrības mugurkauls.
LATVIJA IR TIESISKA VALSTS
Noteikti neesmu pirmais tieslietu ministrs, kurš to pauž publiski, – Latvija pilnvērtīgi funkcionē kā tiesiska valsts. Pat pilnvērtīgāk nekā demokrātiska valsts. Taču tiesiska valsts nav tikai fasādes krāsošana. Jebkura vide ir jākopj, arī tiesību kultūras telpa.
Profesora Vasilija Sinaiska izdotā mēnešraksta „Jurists” vāku rotāja moto „Bez tiesībām nav kultūras, bez kultūras nav īstas dzīves”. Viņš skatījās nākotnē. Nav jēgas uzspiestai likumpaklausībai. Tiesību kultūras telpu veido gan tiesību akti, gan mūsu morāle.
Tiesu pienesums tiesību kultūras telpā nav mazāks kā tiesību zinātnei un akadēmiskajai izglītībai. Var jau teikt, ka tiesneši, tāpat kā politiķi, sabiedrības daļa vien ir. Taču tiesneši bauda privilēģiju būt taisnīgiem. Būt taisnīgiem un godīgiem visu savu atlikušo mūžu.
Parasti tiesību piemērošanas metodoloģiju un izpratni par tiesību avotiem, t.sk. vispārējiem tiesību principiem, apgūst akadēmisko studiju laikā. Taču daudziem no mums nācies piedzimt un juridisko izglītību iegūt ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē. Tā ražoja padomju juristus padomju valsts vajadzībām. Toreizējā sociālistiskā likumība bija vien valdošās elites gribas paklausības pārbaude.
Tiesiskas valsts iekārtu vairumam no mums bija jāapgūst pašmācības ceļā. Tiesiska valsts nav tikai taisnīgs rezultāts saprātīgā laikā.
Tiesiska valsts Latvijā pastāv. Kāpēc daudzi cilvēki tam netic? Ticības atjaunošana tiesiskai valstij un tās uzturēšana sabiedrībā ir jebkuras Latvijas valsts amatpersonas pienākums. Arī tiesu varas amatpersonu. Tiesnesim ir jārunā ar sabiedrību – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja žurnālists uzdod jautājumu, šādu iespēju nedrīkst laist garām. Tāpat kā bērnam jāpaskaidro tad, kad viņš vaicā.
Šajā gadsimtā mēdz teikt, ka tiesiskā valstī tiesnesis nav tikai likuma mute. Tiesiskā valstī tiesa dod taisnību arī tad, ja likumdevējs kādu situāciju nav paredzējis. To nodrošina visu tiesību avotu (ne tikai likuma) saprātīga piemērošana. Tiesnesis ir arī tiesiskas valsts runasvīrs. Komunikācijas zinātne saka, ka mūsdienu informatīvi pārblīvētajā pasaulē cilvēka uzrunai jābūt narratīvai un kreatīvai. Latviskojot – zinātāja saprotošs vēstījums klausītāja uzmanību piesaistoša stāsta formā. Valstij jābūt informatīvajā telpā arī tieši, ne tikai pastarpināti, medijos.
Tiesiskas valsts būtība jāskaidro katru reizi, kad vien rodas iespēja. Lai cilvēki saprastu, kāpēc arī citos līdzīgos gadījumos būs tāds pats rezultāts. Lai viestu tiesisko noteiktību. Lai cilvēki ticētu tiesiskai valstij. Tas, ka tiesneši uzskata par nepieciešamu par šīm lietām runāt konferencē, nozīmē, ka nobriedis laiks pārmaiņām komunikācijas jomā starp tiesu varu un sabiedrību. Iespējams, ka tiesnešu pašizolācija no sabiedriskiem procesiem ir īslaicīgs pārspīlējums.
Daudz vairāk resursu jāiegulda preventīvajā justīcijā. Tiesisku valsti veido ne tikai taisnīgi spriedumi saprātīgā laikā, bet arī pilsoņu ticība tiem. Tiesu varai jābūt pieejamai, arī informatīvi, tajos formātos, kādus sabiedrība lieto. Varbūt veidot savas informācijas un diskusiju platformas globālajā tīmeklī? Kāpēc ne?
Tiesām ir liela ietekme, veidojot tiesību kultūras telpu. Tiesību kultūras telpa ar politiskās kultūras telpu ir kā savienotie trauki. Attiecības starp tiesu varas un politiskajām amatpersonām noteikti vēlamas cieņas pilnākas. Tas ir arī pašcieņas un profesionālās ētikas jautājums – gan tiesnešu, gan politiķu.
Demokrātijas galvenā vērtība ir brīva personība un savstarpējā cieņa.
TIESNEŠU TĀLĀKIZGLĪTĪBA
Tiesiska valsts ir arī cilvēku ticība, ka tiesībpiemērošanas rezultāts būs taisnīgs. Manuprāt, lielākā tiesu varas pilnveidošanās iespēja ir tieši tiesnešu tālākizglītības lauciņā. Vienkāršāk to būtu bijis uzvelt akadēmiskās izglītības sistēmai. Noteikti atcerieties, ka pēc apgabaltiesu izveidošanas spēkā pieņēmās doma, ka visiem tiesnešiem jābūt vismaz maģistra izglītībai. Daudzi no jums atrada laiku un ieguva šo maģistra grādu. Atbilstoši Boloņas deklarācijai pilnvērtīga augstākā izglītība prasa vismaz maģistra grādu. Ir tikai loģiski, ka palielinās zinātņu doktoru īpatsvars senatoru vidū.
Likumdevējs ir lēmis, ka padomjlaika izglītība pielīdzināma šodien iegūstamajai izglītībai. Sociālās zinātnēs tā bija kļūda. Juridiskā izglītība padomju impērijā bija virzīta uz klausīgiem likuma pildītājiem. Tiesiskā valstī jebkuram tiesībpiemērotājam jāapgūst ne tikai dažādi, bet arī daudzveidīgi, nereti savstarpēji kolidējoši tiesību avoti. Jāapgūst prasme tos saprātīgi piemērot. Tiesnesis nemeklē tiesību avotos, tai skaitā palīgavotos, atbildi, kāds ir pareizs rezultāts šādos gadījumos. Tiesnesis meklē atbildi, kā pareizi domāt un svērt dažādus argumentus līdzīgos gadījumos. Izmantojot jau citu domas atstātos ceļastabus savai domai. Tālāk izglītības sistēmai jārada iespēja visus šos izglītības robus aizlīdzināt.
Nav arī vienas pareizās tālākizglītības formas vai metodes. Efektīvi jāizmanto visi resursi un visas formas, kas mums ir doti. Būtu aplami likvidēt Latvijas Tiesnešu biedrības nodibinājumu – Tiesnešu mācību centru. Tas jau ir pārsniedzis savu dibinātāju sapņus. Tiesnešu mācību centram ir pieredze un atzinība. Gan tiesnešu vidē, gan citās juristu profesijās, gan Latvijā, gan citviet Eiropā. Ministru kabinets ar atzinības rakstu novērtējis centra ilggadējās vadītājas Solvitas Kalniņas-Caunes nopelnus. Būs jārod risinājums, lai mēs nepazaudētu nevienu resursu – nedz naudu, nedz laiku, nedz cilvēkus.
Katram uzdevumam ir savi efektīvākie izpildes paņēmieni. Par likuma grozījumu mērķi skaidrību var gūt vienas dienas seminārā. Vēlams klātienē, lai var uzdot jautājumus. Tikai tāpēc vien nav jāpavada puse dienas ceļā. Var izmantot videokonferenci. Var noskatīties ierakstu brīvākā brīdī. Šādus seminārus pat vēlams rīkot kopīgus ar citu tiesu varas profesiju pārstāvjiem.
Aizpildīt robus tiesību teorijā vienas dienas kursos nevar. Tam efektīvāks ir nedēļas cikls. Piecās dienās motivēts semināra dalībnieks var iegūt daudz. To izbaudījis arī ne viens vien klātesošais – Vācijas Federatīvajā Republikā vēl romiešu dibinātās Trīres tiesnešu akadēmijā vai ZiemeļreinasVestfāles tiesnešu mācību centrā Reklinghauzenā; arī tiesu personāla mācību centrā Bādenbādenminstereifelē vai līdzīgos kursos citviet Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Latvija nav vientuļa sala. Mēs esam kopējā Eiropas tiesību telpā. Arī tiesībpiemērošanas jautājumi un izaicinājumi mums ir tie paši. Svarīgi apjaust, kādus risinājumus raduši mūsu kolēģi citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču jārod līdzsvars starp dažu dienu darba ekskursijām un pilnvērtīgu vismaz pusgadu ilgu stažēšanos citas valsts tiesā. Šādas iespējas vismaz mēnesi strādāt citas valsts tiesā mums ir. Parasti gan konkurence tiesnešu vidū nav liela valodas mazzināšanas dēļ. Krievu valodas pratēji var to izmantot vien pussabrukušās PSRS impērijas teritorijā. Angļu valoda kontinentālajā Eiropā ir vien saziņas, bet ne darba valoda. Valststiesībām vairāk noder vācu valoda, cilvēktiesībām –– franču. Šīs abas tiesību sistēmas arī veido tagadējo Latvijas tiesību sistēmu. Būtu tikai dabiski savulaik nocirstās tiesiskās iekārtas saknes atjaunot. Nākotnē par tiesnešiem kļūs juristi, kuri pilnvērtīgi lietos vismaz divas svešvalodas. Tikmēr mums tās nāksies iemācīties pašiem.
Jebkuras profesijas tālākizglītības galvenā straume ir profesionālā izglītība. Topošajiem profesijas dalībniekiem uzreiz jānonāk pilnvērtīga darbaudzinātāja rokās. Parasti darbaudzinātājs ir vecāks kolēģis, nereti tiesas priekšsēdētājs. Iespējams, ka dažās lielākās un/vai augstākās tiesās būs jāparedz šim nolūkam papildu resurss.
Tiesneša darbs ir līdzīgs akadēmiskam darbam. Varbūt arī tiesnešiem jāļauj veikt zinātniskus pētījumus? Ja tas nenotiek doktorantūras studiju ietvaros akadēmiskā izglītības iestādē, kāpēc neizveidot dažas šādas amata vietas, piemēram, Augstākajā tiesā, vai sākt veidot šādas tiesu prakses apkopošanas un pētniecības struktūrvienības Tieslietu padomes pakļautībā?
TIESVEDĪBAS PROCESA EFEKTIVITĀTE
Knapbudžeta laiks un tam sekojušās strukturālās reformas piespiedušas mūs domāt taupīgi. Saprotami ir centieni resursu trūkuma apstākļos izmantot visas procesuālās ekonomijas iespējas. Taču nevar liegt godprātīgajiem prāvniekiem procesuālas garantijas tikai tāpēc, ka negodprātīgi tiesas procesa dalībnieki nodarbojas ar obstrukciju.
Pret negodprātīgiem procesa dalībniekiem jāvēršas ar citiem līdzekļiem. Katrai jurista profesijai ir savs profesionālās ētikas kodekss. Ētikas komisijas sēde ir īstā vieta un reize pateikt savam kolēģim: „Mēs tā nedarām!” Tiesai ir arī citi efektīvi instrumenti – ne tikai procesuālie piespiedu līdzekļi, bet pagaidām arī Administratīvo pārkāpumu kodeksa 14.D nodaļa, kurā paredzēta atbildība par necieņu pret tiesu. Precedenta tiesību sistēmā tas ir ļoti jaudīgs ierocis. Eiropā pierasts tikumus vairāk balstīt tradīcijās. Varbūt tikumu tradīciju var iedibināt ar likuma spēku? Ja kādā juridiskā profesijā tikumi neveicina uzticību valsts varai, tad šādi leģitimitātes caurumi ir jāaizlāpa. Vēlams laikus – pirms uzticība pa šiem leģitimitātes caurumiem aizgājusi. Taisna tiesa saprātīgā laikā. Aiz tiesas spriešanas ātruma nedrīkst pazust cilvēks.
TIESU IEKĀRTA
Kopš izveidota Tieslietu padome, pārmaiņas tiesu varā nevar notikt bez pašu tiesnešu ziņas. Pilnīgi piekrītu principam, ka parlaments par tiesnesi balso vienu reizi. Pārējā tiesneša karjera lemjama Tieslietu padomē. Būtu tikai normāli, ja arī tiesnešu pašpārvaldes vadītāji, it īpaši ētikas komisijas un kvalifikācijas kolēģijas vadītāji, būtu pilntiesīgi Tieslietu padomes dalībnieki.
Tieslietu ministrija šīs Saeimas laikā grozījumus tiesu varas likumā vairs nevirzīs. Taču par likumā ietverto tiesību normu saprātīgu līdzsvaru jādomā jau tagad. Būtu tikai normāli šo tiesu varas nākotni konstruēt Tieslietu padomes un Tieslietu ministrijas kopējās darba grupās. 39 grozījumi tiesu varas likumu nav padarījuši saprotamāku vai sistēmiskāku. Diezin vai tagadējā redakcija der kā tiesiskas valsts mācību grāmata.
Vai strukturālās reformas skars arī tiesas? Visticamāk, ka jā. Jebkurš sabiedrības resurss jāizmanto efektīvi. Strukturālās reformas valsts pārvaldē praksē nozīmēja resursu samazinājumu, saglabājot tos pašus uzdevumus. Šādas „strukturālas reformas” tiesu varai, protams, nedraud.
Nākotnē tiesas iestāžu skaits samazināsies, bet tiesnešu skaits tiesās palielināsies. Tiesu namu koncepcija nozīmē mēroga maiņu. Arī domāšanas un resursvadības mēroga maiņu. Globalizācijas laikmetā mērogi mainās neatkarīgi no mūsu attieksmes. Šajā gadsimtā Eiropas valstīs spriež par tiesu karti. Latvijā kopš pagājušā gadsimta runājam par tiesu ģeogrāfiju. Tas nepieciešams, lai tiesnesim būtu iespējams specializēties. Arī lietu nejaušai sadalei jēga ir vien tad, ja šajā lietu kategorijā specializējušies vismaz pieci tiesneši.
Tiesu skaita samazināšana nenozīmē tiesu ēku skaita mazināšanu. Visas tiesas paliks visās tajās pilsētās un ēkās, kurās šobrīd atrodas – kamēr vien tās nesabruks (skumjš joks). Būvējam un būvēsim arī jaunas – cik nu rocība to ļaus. Taču jaunbūvētās tiesu ēkas vairs neatradīsies tajās pašās vietās, kur atbilstoši kompartijas biedru skaitam bija izvietotas partijas rajona komitejas pirms piecdesmit gadiem ar astīti.
Mainīsies tiesas mērogs. Viena tiesa var būt izvietota vairākās ēkās vai nākotnē arī vairākās pilsētās. Tas ļaus efektīvāk izmantot tos resursus, kas mums ir.
Vai nākotnē pieaugs tiesnešu skaits? Diezin vai. Tas arī nebūtu efektīvi no resursu izmantošanas viedokļa. Tomēr nākamajam gadam labā ziņa ir. Jelgavā nāks klāt viens tiesnesis un Rīgā pat desmit. Viena tiesneša darbavieta izmaksā nepilnus 50 000 latu gadā – ieskaitot tiesneša un tiesu darbinieku tehnisko aprīkojumu, algas un nodokļus. Tieslietu ministrija jau veic priekšdarbus šo amatu vietu apdzīvošanai.
Nākotnē jādomā nevis par tiesnešu skaita palielināšanu, bet pilnvērtīgām pirmstiesas un ārpustiesas procedūrām – komercstrīdiem šķīrējtiesās, taisnības izpratnes tuvināšanai mediācijas procesā. Protams, šo procesu izmaksām cilvēkiem jābūt mazākām, nekā izmantojot tiesu varas pakalpojumus.
Galvenais resurss, kurā nepieciešams ieguldīt, ir: a) tiesneša darba rīki, b) datortehnika un informatīvās sistēmas, c) tiesu personāls. Darba rīki ir domāti tiesneša darba laika taupīšanai.
Tiesu darbam ir e– jeb digitālā dimensija. Daļa sabiedrības jau tagad dzīvo digitālā nākotnē. Tiesas pēc savas būtības ir konservatīvākas un sabiedrībā jau notikušas pārmaiņas pieņem post factum.
Digitālai jeb e–lietvedībai un rakstveida procesam bez papīra ir daudzas priekšrocības. Šādu e–tiesvedības iespēju drīz varēs piedāvāt ne tikai fakultatīvi, bet juridiskām personām arī obligāti. Kāpēc, piemēram, nesākt ar nodokļu strīdiem? Tāpat resursus taupoša un daudz ērtāka būtu nolēmumu materializēšana. Digitālam spriedumam nav nepieciešams celulozes nesējs. Ja ir, klients to var saņemt jebkurā vietā, kur vien ir tiesas ēka, jo lietas oriģināls būs digitāls. Tā nav tālas nākotnes utopija. Likumus jau izsludina digitāli. Komersantiem jau tagad ir pienākums nodokļu atskaites iesniegt digitāli.
Pirms pāriet uz e–lietvedību, visiem nolēmumiem jābūt digitāliem. Racionālāk būtu, ja tiesnesis nolēmumu arī parakstītu digitāli. Taču arī šai pārejai jānotiek ar mazāku resursu patēriņu, un tā nedrīkst prasīt tiesnesim pārmērīgas pūles. Ar nākotnes informatīvo plūdu domāšanas kūtrumu raisītām bažām tiesnešiem palīdz tikt galā jaunāki, līdz ar to parasti digitāli zinošāki tiesneša palīgi. Tiesnesis nestrādā, lai apkalpotu Tiesu informatīvo sistēmu. Tiesu informatīvā sistēma domāta laiktaupošākam tiesneša darbam.
Tiesu varā nenovērtēta ir tiesnešu palīgu loma. Laiks atgriezties pie sākotnējās ieceres – tiesneša palīgs ir ar tiesneša kvalifikāciju, tikai varbūt jaunāks un vēl apgūst tiesneša viedumam nepieciešamo pieredzi; varbūt vēl nav izvēlējies nākotnes profesiju, jo tiesnesis – tas ir uz mūžu; varbūt tuvāka ir pētniecība, nevis tiesneša atbildības nasta. Par piedāvāto algu neveidojas konkurence šādas prasmes apguvušajiem. Tas bija aplams Tieslietu ministrijas solis, ka samazināja tiesneša palīga amatam nepieciešamās kvalifikācijas prasības. Tādējādi gan degradējot šo cienījamo profesiju, gan spiežot to pamest daudzus spējīgus tiesu varas jaunpienācējus. Tā bija kļūda. Es atvainojos šiem cilvēkiem. Ir pienācis laiks reabilitēt tiesneša palīga profesiju.
Pilnveidojama tiesneša amata kandidāta atlase – gan prasības kandidātam, gan procedūra, it īpaši tās ilgums. Procedūras īsumu vai ilgumu var un vajag optimizēt, bet tā nav īstā vieta, kur lūkot pēc atrisinājuma. Jāveido tiesneša amata kandidātu rezerve, pirms tiesneša amata vieta „atbrīvojas”. Bargākām jātop kandidāta atlases prasībām. Personība ir jebkuras sistēmas mugurkauls. Atšķirībā no citām budžeta iestādēm tiesnesis ir ilgmūžīgāks. Tie, kuri top par tiesnešiem šodien, veidos tiesu varas mugurkaulu pēc divdesmit gadiem.
Galvenais tiesu varas efektivitātes resurss – sākt pilnvērtīgu tiesvedību jau pirmajā instancē. Gadiem ilgi likumdevējs sniedzis lāča pakalpojumu tiesu varai. Labu gribot, par pirmo instanci centās noteikt pēc iespējas augstāka līmeņa tiesu. Jo tur strādā it kā gudrāki un pieredzējušāki tiesneši. Taču tiesvedības pirmā instance tikai treniņu nolūkiem vien ir pārāk dārga nodokļu maksātājam. Tā „apēd” tiesu varas budžeta lauvas tiesu. Profesionālā slengā „tīro instanču” ieviešanas mērķis ir rajona tiesas autoritātes stiprināšana. Turklāt gan nodevu politikai, gan citiem procesuāliem līdzekļiem jāmazina tieksme sūdzēties.
Kopsavelkot – trīs “P”: pienācīga izglītība, profesionālā ētika, pilnvērtīga komunikācija. Tās neprasa daudz naudas. Vien vieš mērķskaidrību un tādējādi veicina tiesiskas valsts jēgpilnību. Ja tam ticēs tiesneši un politiķi, atradīsies arī nauda šiem sapņiem. Neaizmirstie sapņi ar laiku pārtop īstenībā.
Pirms 111 gadiem Miķelis Valters sapņoja par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Kāpēc lai 111 gadus pēc šī sapņa piepildīšanas neīstenotu arī citu sapni – par tiesisku valsti? Kāpēc mēs šajā nākotnē nevaram sākt dzīvot jau nākamās Saeimas laikā – tad, kad Latvijas valstij paliks 100 gadi?
Grozījumi likumos, budžeta finansējums – tie visi ir tikai instrumenti sapņa piepildīšanai. Es ticu cilvēka brīvajai gribai. Mums visiem ir izvēle – turpināt dzīvot pagātnē vai sākt dzīvot nākotnē.
QR
