Par Krimināllietu departamenta darbu 2013.gadā

Senatori Voldemārs ČIŽEVSKIS, Artūrs FREIBERGS, Anita NUSBERGA, Pēteris OPINCĀNS, Inguna RADZEVIČA

2013. gadā tiesvedībā 860 lietas

Izskatītas 707 lietas – 82%
Tai skaitā

• kasācijas kārtībā – 673

• sakarā ar būtiskiem materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumiem un jaunatklātiem apstākļiem – 24

• piekritības noteikšanas lietas – 7

• sūdzības Kriminālprocesa likuma 25.nodaļas kārtībā (par ģenerālprokurora lēmumiem) – 1

• lietas Kriminālprocesa likuma 16.sadaļas kārtībā (ārvalstu spriedumu atzīšana un sodu izpildīšana) – 2

IEVADS

Gads bijis nozīmīgs ne vien ar to, ka pēc ievērojamas jubilejas svinībām pilnībā tika likvidēts Augstākās tiesas Senāts, bet arī ar to, ka būtībā tika pārrakstīts Krimināllikums, kas ietekmēja tiesu, tostarp Augstākās tiesas, darba apjomu. Senāta Krimināllietu departamentā palielinājās kasācijas sūdzību skaits, kurās netika atteikts pārbaudīt nolēmuma tiesiskumu, bet lietas tika skatītas rakstveida procesā, jo tiesu nolēmumi daudzos gadījumos bija atceļami sakarā ar grozījumiem Krimināllikumā (2013.gadā no izskatītajām lietām 56% lietu atteikts pārbaudīt nolēmuma tiesiskumu kasācijas kārtībā, savukārt 2012.gadā – 63% lietu, 2011.gadā – 65% lietu, 2010.gadā – 67% lietu). Līdz ar to 2013.gadā palielinājās arī departamentā neizskatīto lietu skaits.

Senāta Krimināllietu departaments 2013.gadā izskatītajās lietās izteicis vairākas svarīgas atziņas Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma piemērošanā:

1. Par izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas norobežošanu no krāpšanas. Senāts norādīja, ka būtiska atšķirība, kas norobežo šos divus noziedzīgos nodarījumus, ir tā, ka, izdarot krāpšanu, vainīgā persona iegūst svešu mantu. Savukārt izvairoties no nodokļu nomaksas, vainīgās personas darbība vai bezdarbība vērsta uz to, lai nemaksātu nodokļus, iegūtu tiesības uz nodokļu samazināšanu, pārmaksātā nodokļa izmantošanu, sedzot nākamajos taksācijas periodos valsts budžetā maksājamo nodokļu summas vai citu nokavēto maksājumu veikšanai, tas ir, savu mantu nenodotu citam;

2. Par dokumenta viltošanu Krimināllikuma izpratnē. Senāts izskaidroja, ka ar viltošanu Krimināllikuma atsevišķu pantu izpratnē jāsaprot ne tikai neīsta dokumenta sastādīšana, parakstot zem teksta svešu vārdu bez attiecīga pilnvarojuma vai ierakstot nepatiesu tekstu virs īsta paraksta, vai īsta dokumenta falsifi kācija, izdzēšot, izkodinot vai labojot esošo tekstu, bet arī apzināta patiesībai neatbilstošu ziņu ietveršana dokumentā, ko izdarījusi valsts amatpersona vai cits speciālais subjekts;

3. Par jēdziena „noziedzīga nodarījuma rīks” nošķiršanu no „lietas, kura bija paredzēta vai tika izmantota noziedzīga nodarījuma izdarīšanai”;

4. Par operatīvās darbības rezultātā iegūto ziņu pieļaujamības vērtēšanu kriminālprocesā par kriminālpārkāpumu;

5. Par apsūdzētā tiesībām nopratināt apsūdzības liecinieku, cietušo saistībā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, kā arī vairākos citos likumu piemērošanas jautājumos.

​Senāts 2013.gada 1.oktobrī izskatīja Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras virsprokurora atzinumu par jaunatklātiem apstākļiem kriminālprocesā sakarā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 8.janvāra spriedumu lietā „Baltiņš pret Latviju” un nolēma atcelt Augstākās tiesas Senāta 2007.gada 19.marta lēmumu un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2006.gada 15.septembra lēmumu, atjaunot kriminālprocesu un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Kā pamats minēto tiesu nolēmumu atcelšanai, kriminālprocesa atjaunošanai un lietas nosūtīšanai jaunai izskatīšanai bija Eiropas Cilvēktiesību tiesas konstatējums, ka pret Baltiņu uzsāktā kriminālprocesa iztiesāšanas laikā Latvijas tiesas pienācīgā kārtā nav pārbaudījušas viņa sūdzības par iespējamo provokāciju no tiesībsargājošo iestāžu puses.

Nenoliedzami, ka tiesas spriešanu ietekmē arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi, cilvēktiesību izpratne nemitīgi attīstās un pilnveidojas, cilvēktiesības aptver arvien jaunus sociālos fenomenus, un tiesnesis ir svarīgākais bastions taisnīguma nodrošināšanā. Krimināllietu departaments arvien vairāk lēmumos analizē ECT spriedumos paustās atziņas un vērš tiesu uzmanību uz nepieciešamību tās izmantot konkrētu tiesisku jautājumu izlemšanā.

2013.gadā Krimināllietu departaments sadarbībā ar Judikatūras nodaļu un vadošajiem krimināltiesību zinātniekiem veica šādus tiesu prakses apkopojumus:

1. Tiesu prakse lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

2. Tiesu prakses noziedzīgu nodarījumu kvalificēšanā, ja lieta iztiesāta bez pierādījumu pārbaudes;

3. Tiesu prakse par tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā un soda noteikšanā, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

​Tiesu prakses izpētes rezultātā tika izstrādāti priekšlikumi par prakses pilnveidošanu un likumu piemērošanu. Vēlreiz akcentēta uzmanība uz pašreizējā Kriminālprocesa likuma regulējumā tiesu ierobežotām iespējām apsūdzību grozīšanā. Turklāt tika konstatēti arī trūkumi tiesu praksē – lietās, kuras iztiesātas vienošanās procesā vai neizdarot pierādījumu pārbaudi un kurās lielākoties tiesu nolēmumi nav pārsūdzēti vai protestēti, atsevišķos gadījumos ir diskutabli noziedzīga nodarījuma kvalifikācijas jautājumi, piemēroto sodu atbilstība Krimināllikuma prasībām.

Tiesu prakses apkopojumi izraisīja arī publiskas diskusijas, it īpaši par piemērotajiem sodiem. Diskusijās iezīmējās šādas galvenās atziņas:

• sodu piemērošanas politika ir mīksta un pārkāpējus saudzējoša, tā bijusi nemainīga jau daudzus gadus;

• sodu noteikšanā prevelē ziņas par personību un atbildību mīkstinošais apstāklis – vainas atzīšana un izdarītā nožēlošana;

• tiesu nolēmumi par piemērotajiem sodiem netiek noprotestēti un šādus maigus sodus valsts apsūdzība arī pieprasa;

• likumdevējs Krimināllikuma pantu sankcijas veidojis ārpus jebkādas sistēmas, un noteikt kritērijus dažkārt ir neiespējami, netiek ņemtas vērā apdraudētās intereses un līdz ar to arī noziedzīgā nodarījuma kaitīgums, plašais alternatīvo sodu klāsts par vienu un to pašu nodarījumu apliecina likumdevēja nespēju noteikt nodarījuma patieso kaitīgumu.

KĻŪDAS UN TRŪKUMI TIEK KONSTATĒTI KATRU GADU. KO DARĪT, LAI KĻŪDĪŠANOS MAZINĀTU?

Lasot viena no bijušajiem tieslietu ministriem sapni par tiesisku valsti, uzzinām, ka „daudziem no mums nācies piedzimt un juridisko izglītību iegūt ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē. Tā ražoja padomju juristus padomju valsts vajadzībām. Toreizējā sociālistiskā likumība bija vien valdošās elites gribas paklausības pārbaude”.

Kaut kur jau dzirdēti vārdi. It īpaši, ja nepareizā laikā dzimušiem un izglītību ieguvušiem jau tolaik tika pārmests, ka nepareizās domāšanas pamatā ir pagātnes paliekas cilvēka apziņā.

Kā liels sasniegums tiesu darba uzlabošanā tiek minēts ieraksts likumā „Par tiesu varu” par lietu izskatīšanas standartu un tiesas priekšsēdētāja atbildību par tā ievērošanu, kaut gan jau no likuma pieņemšanas brīža bija saprotams, ka tiesas darbu vada, organizē un kontrolē tiesas priekšsēdētājs.

Vēl jau nav īsti apjausts tas „efekts”, ko dos, manuprāt, sasteigtā audioierakstu ieviešana lietu iztiesāšanā. Iespējams, līdzās anonimizētājiem būs vajadzīgi arī speciālisti trokšņu atšifrēšanā, jo var izrādīties, ka tieši tajā vietā, kur ierakstā ir troksnis, pēc procesā iesaistīto personu ieskata ir noticis liktenīgs pagrieziens strīda izšķiršanā. Līdz ar to liels laiks, spēks, enerģija, līdzekļi tiek tērēti lietām, kurām ir maza saistība ar tiesas spriešanu.

Mēs plūcam un vēl plūksim augļus tam, ka tika likvidēta Policijas akadēmija kā mācību iestāde, kas gatavoja kadrus izmeklētāja darbam, kā arī zemajam policijas darbinieku darba atalgojumam. Tāpat pārdomas izraisa kadru atlase darbam tiesu sistēmā, kur akcentam vajadzētu būt uz lietišķajām īpašībām, spējām strādāt konkrētā kolektīvā, mazāk izšķirošu nozīmi dodot testiem un esejām. Tāpēc nav jābrīnās, ka dažkārt saņemam esejas apsūdzību, spriedumu, sūdzību, protestu veidā.

Domāju, ka nopietni vajadzētu izturēties pret tālākizglītību. Tālākizglītība nozīmē sistemātisku, nopietnu darbu. Tiesnešiem vajadzētu periodiski sagatavot rakstus, lekcijas, kuras nodot publiskai izvērtēšanai.

Neizpratni izraisa tas, ka par daudziem jautājumiem vairākkārt ir runāts, rakstīts, bet kļūdas atkārtojas. Tas, manuprāt, ir attieksmes pret darbu jautājums. Acīmredzot ir nepieciešama „sapurināšana”, lai mēs izrautos no pašpārliecinātības un pašapmierinātības. Nedrīkst slēpt savu vienaldzību aiz tiesneša neatkarības un patstāvības aizkara. Šī „sapurināšana” ir jāveic tiesu priekšsēdētājiem, jo viņi labāk pārzina reālo situāciju katrā konkrētā tiesā. Viens no iedarbīgiem līdzekļiem ir disciplinārlieta, ja tai ir pamats. Un ja rajona tiesas priekšsēdētājs ir vienaldzīgs vadītājs, tad ir apgabaltiesas priekšsēdētājs, nav jāgaida tieslietu ministra rīkojums vai Augstākās tiesas priekšsēdētāja lēmums.

UZDEVUMI 2014.GADAM

2014.gadā Krimināllietu departaments sadarbībā ar Judikatūras nodaļu un tiesību zinātniekiem veiks tiesu prakses apkopojumus lietās par mantas bojāšanu un iznīcināšanu ar mērķi noskaidrot arī tādu svarīgu jautājumu, vai visos gadījumos nodarījuma kaitīgums sasniedz tādu līmeni, lai iestātos smagākais juridiskās atbildības veids – kriminālatbildība. Tāpat tiks apkopota tiesu prakse par spriedumu struktūru un saturu lietās par vairākiem vienveidīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, lai šajā jautājumā rekomendētu vienveidīgu tiesu praksi.

Krimināllietu departamenta tiesneši iespēju robežās piedalīsies Tiesnešu mācību centra rīkotajās mācībās, diskusijās gan kā lektori, gan kā klausītāji. Uzmanību pievērsīsim arī cilvēktiesību jautājumiem kriminālprocesā, būtiska kaitējuma kā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes skaidrošanai, tā saucamo kibernoziegumu izpratnes padziļināšanai. Dosimies arī uz tiesu apgabaliem, lai tieši tiktos ar tiesnešiem un pārrunātu neskaidros un problemātiskos jautājumus. Ja šajās sarunās ieinteresēti būs arī prokurori un advokāti, tiksimies arī ar viņiem. Ceru, ka tādā veidā „sapurināsim” tiesnešus, un pozitīvi rezultāti neizpaliks.

Ar lielām cerībām gaidām tiesu sistēmas reformas pirmā posma noslēgumu un ticam, ka Krimināllietu departamentā tiks palielināts tiesnešu un darbinieku skaits, kas dos iespēju kvalitatīvāk veikt darbu.

STATISTIKA

LIETU SKAITS KRIMINĀLLIETU DEPARTAMENTĀ 2009.–2013. GADĀ

* Tai skaitā lietas, kas nosūtītas atpakaļ tiesai bez izskatīšanas (2011.-10, 2012.-13,2013.-17)

KRIMINĀLLIETU DEPARTAMENTĀ KASĀCIJAS KĀRTĪBĀ IZSKATĪTO LIETU STRUKTŪRA PĒC NOZIEDZĪGĀ NODARĪJUMA VEIDIEM

KRIMINĀLLIETU DEPARTAMENTĀ KASĀCIJAS KĀRTĪBĀ IZSKATĪTO LIETU REZULTĀTI

KRIMINĀLLIETU DEPARTAMENTĀ KPL 62. UN 63. NODAĻAS KĀRTĪBĀ IZSKATĪTO LIETU REZULTĀTI

PĀRSŪDZĒTO UN NOPROTESTĒTO NOLĒMUMU IZSKATĪŠANAS REZULTĀTI ZEMĀKAS INSTANCES TIESĀM (KASĀCIJAS KĀRTĪBĀ UN KPL 62. UN 63.NODAĻAS KĀRTĪBĀ)