Tiesu prakse noziedzīgu nodarījumu kvalificēšanā, ja lieta izskatīta bez pierādījumu pārbaudes

IEVADS

Lai nodrošinātu precīzu Kriminālprocesa likuma (KPL) 499.panta nosacījumu piemērošanu un līdz ar to arī pareizu noziedzīgu nodarījumu kvalifikāciju krimināllietās, kas tiek izskatītas, neizdarot pierādījumu pārbaudi, Augstākās tiesas Judikatūras nodaļa sadarbībā ar juridisko zinātņu doktori profesori Valentiju Liholaju veikusi tiesu prakses pētījumu par šādu lietu iztiesāšanu. Apkopojums akceptēts Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta tiesnešu sanāksmē.

Pētījumā secināts, ka pirmās instances tiesu prakse noziedzīgu nodarījumu kvalificēšanā, ja lieta izskatīta bez pierādījumu pārbaudes, ne vienmēr bijusi pārliecinoša un likumam atbilstoša.

Konstatēti gadījumi, kad apsūdzībā norādīto noziedzīgo nodarījumu kvalifikācija ir kļūdaina vai vismaz diskutabla, nereti arī tādēļ, ka ir neprecizitātes apsūdzībā. Pirmās instances tiesai šādos gadījumos būtu bijis jārodas šaubām par noziedzīgā nodarījuma juridiskā izvērtējuma pareizību un apsūdzētā vainīgumu viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, ko būtu iespējams novērst, pārbaudot pierādījumus. Fakts, ka apsūdzētais savu vainu atzīst, neatbrīvo tiesu no pārējo KPL 499.panta pirmajā daļā ietverto nosacījumu pārbaudes. Tiesai, lemjot par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu, ir jāpārbauda, vai noziedzīgā nodarījuma faktiskie apstākļi apstiprina nodarījuma juridisko kvalifikāciju. Savukārt apelācijas instances tiesa ne vienmēr pārliecinās par to, vai pirmās instances tiesa pamatoti lietu skatījusi bez pierādījumu pārbaudes.

Tomēr pētījums ļauj secināt, ka kopumā KPL 499.pantā noteiktie nosacījumi, kas obligāti, pieņemot lēmumu par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu, tiek ievēroti. Tā nodrošināšanā un līdz ar to arī pareizā noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijā būtiska nozīme ir bijusi Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta nolēmumiem, skaidrojot pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas nosacījumu saturu un jēgu un novēršot kļūdas to piemērošanā.

SECINĀJUMI UN IEROSINĀJUMI

1. Likumdevējs KPL 499.panta pirmajā daļā ietvēris trīs obligātus nosacījumus, kurus konstatējot, tiesa var pieņemt lēmumu par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu attiecībā uz visu apsūdzību vai tās patstāvīgu daļu, proti:
   
   • apsūdzētais atzīst savu vainu visā viņam izvirzītajā apsūdzībā vai attiecīgā tās daļā;
   • tiesai pēc lietas materiālu pārbaudes nav šaubu par apsūdzētā vainu;
   • apsūdzētais, bet obligātās aizstāvības gadījumos arī viņa aizstāvis un pārstāvis piekrīt šādas pārbaudes neizdarīšanai.

2. Fakts, ka apsūdzētais pirmstiesas kriminālprocesā nav atzinis savu vainīgumu vai sniedzis atšķirīgas liecības, neliedz viņam iespēju pirmās instances tiesā savu vainīgumu inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā atzīt pilnībā un lūgt neizdarīt pierādījumu pārbaudi (Senāta Krimināllietu departamenta 2011.gada 29.augusta lēmums lietā Nr.SKK-314/2011).

3. Tiesai nav tiesiska pamata bez pierādījumu pārbaudes taisīt spriedumu lietā gadījumā, ja krimināllieta pirmās instances tiesā tiek iztiesāta, atsaucoties uz KPL 499.panta normām, un līdz tiesas aiziešanai apspriežu istabā taisīt spriedumu apsūdzētais paziņo tiesai, ka viņš neatzīst savu vainu visā viņam izvirzītajā apsūdzībā vai tās daļā, kurā lieta tiek iztiesāta, neizdarot pierādījumu pārbaudi, jo pretējā gadījumā tiek būtiski aizskartas tiesības uz aizstāvību (Senāta Krimināllietu departamenta 2009.gada 24.aprīļa lēmums lietā Nr.SKK-5/2009).

4. Fakts, ka apsūdzētais savu vainu atzīst, neatbrīvo tiesu no pārējo KPL 499.panta pirmajā daļā ietverto nosacījumu pārbaudes. Tiesai, lemjot par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu, ir jāpārbauda apsūdzētajai personai celtās apsūdzības atbilstība KPL 405.panta pirmās daļas noteikumiem – vai noziedzīgā nodarījuma faktiskie apstākļi apstiprina nodarījuma juridisko kvalifikāciju (Senāta Krimināllietu departamenta 2009.gada 1.oktobra lēmums lietā Nr.SKK-544/2009; 2009. gada 24.februāra lēmums lietā Nr.SKK-109/2009; 2010.gada 23.marta lēmums lietā Nr.SKK-158/2010; 2012.gada 19.aprīļa lēmums lietā Nr.SKK-145/2012).

5. KPL 405.pants, kurā norādītas prasības apsūdzības saturam, ir aplūkojams kopsakarā ar KPL 20.panta pirmo daļu, kas paredz personas tiesības uz aizstāvību, proti, apsūdzībai jābūt tādai, lai apsūdzētā persona varētu zināt, ne tikai par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu tā tiek apsūdzēta, bet arī kādas konkrēti un kādos apstākļos izdarītas darbības tai tiek inkriminētas uzrādītās apsūdzības ietvaros. No šī nosacījuma izrietošā prasība par apsūdzības konkrētību nozīmē, ka apsūdzībai jābūt tādai, kas pilnībā ļauj izprast tās būtību, nemeklējot papildu izskaidrojumus krimināllietas materiālos, un atbilst KPL 527.panta pirmajā daļā iekļautajai norādei par notiesājoša sprieduma saturu (Senāta Krimināllietu departamenta 2012.gada 4.jūnija lēmums lietā Nr.SKK-8/2012; 2011.gada 28.decembra lēmums lietā Nr.SKK-690/2011; 2011. gada 28.janvāra lēmums lietā Nr.SKK-22/2011; 2009.gada 21.oktobra lēmums lietā Nr.SKK-520/2009.)

6. Gadījumā, ja apsūdzētais nepiekrīt tikai kaitējuma kompensācijas apmēram, saskaņā ar KPL 499.panta otro daļu tiesa var veikt pierādījumu pārbaudi tikai jautājumā par kompensācijas apmēru, ja šis apmērs neietekmē noziedzīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju (Senāta Krimināllietu departamenta 2012.gada 8.februāra lēmums lietā Nr.SKK-47/2012).

7. Lai pirms lēmuma pieņemšanas par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu izpildītu KPL 499.panta pirmās daļas 1. un 3.punktā, kā arī šā panta otrajā daļā norādītās darbības, proti, noskaidrotu, vai apsūdzētais atzīst savu vainu visā viņam izvirzītajā apsūdzībā vai tās daļā un vai viņš piekrīt pierādījumu pārbaudes neizdarīšanai, kā arī izskaidrotu apsūdzētajam pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas procesuālo būtību un sekas, lieta bez pārbaudījumu pārbaudes izskatāma tikai apsūdzētā klātbūtnē (Senāta Krimināllietu departamenta 2013.gada 11.janvāra lēmums lietā Nr.SKK-J-8/2013).

8. No KPL 499.panta ceturtajā daļā norādītā, ka lietā, kura izskatīta, neveicot pierādījumu pārbaudi, spriedumu apelācijas kārtībā var pārsūdzēt tikai daļā par tiesas piespriesto sodu, kompensāciju un sakarā ar pieļautajiem procesa pārkāpumiem, izriet, ka ne pirmās, ne apelācijas instances tiesa nevāc un nepārbauda pierādījumus par apsūdzētā vainīgumu, kā arī apelācijas instances tiesa lietu izskata tikai daļā par sodu, kompensāciju vai pieļautajiem procesa pārkāpumiem (Senāta Krimināllietu departamenta 2009.gada 12.janvāra lēmums lietā Nr.SKK-125/2009; 2010.gada 30.augusta lēmums lietā Nr.SKK-331/2010; 2013.gada 12.marta lēmums lietā Nr.SKK-98/2013).

9. Ja lietā ir iesniegts izlīgums, tiesai vispirms ir izlemjams jautājums par izlīguma pieņemšanu vai noraidīšanu, jo, pieņemot izlīgumu, kas ir pamats kriminālprocesa izbeigšanai, tālāka lietas iztiesāšana nav nepieciešama. Tikai pēc šā jautājuma izlemšanas tiesai jānoskaidro, vai saskaņā ar KPL 499.panta nosacījumiem tiesa var pieņemt lēmumu par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu (Senāta Krimināllietu departamenta 2009.gada 22.septembra lēmums lietā Nr.SKK-394/2009).

10. Izlemjot jautājumu par noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, jāņem vērā krimināltiesību teorijā un judikatūrā nostiprināta atziņa, ka noziedzīgu nodarījumu kvalifikācija ir pilnīgas atbilstības konstatēšana starp nodarījuma faktiskajām pazīmēm un Krimināllikuma normā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, un tikai tajā gadījumā, ja noziedzīgā nodarījuma faktiskās pazīmes sakrīt ar konkrēta noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, kas paredzētas Krimināllikumā, ir pamats atzīt, ka izdarīts noziedzīgs nodarījums, un to pareizi kvalificēt (Senāta Krimināllietu departamenta 2013.gada 14.maija lēmums lietā Nr.SKK-39/2013; 2012.gada 4.jūnija lēmums lietā Nr.SKK-8/2012).

11. Izvērtējot noziedzīgu nodarījumu pret personas dzīvību un veselību juridisko kvalifikāciju, jāņem vērā teorijā un praksē, tostarp Augstākās tiesas apkopojumā par tiesu praksi krimināllietās par slepkavību, paustās atziņas:
    
    11.1. saskaņā ar Krimināllikuma 8.panta otrajā daļā norādīto, nosakot noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas vainas formu, jākonstatē šīs personas psihiskā attieksme pret noziedzīgā nodarījuma objektīvajām pazīmēm;
    
    11.2. noskaidrojot vainīgā nodoma saturu, jāpamatojas uz izdarītā noziedzīgā nodarījuma apstākļu kopumu, īpaši ņemot vērā nodarījuma izdarīšanas veidu un rīkus, brūču un citu miesas bojājumu daudzumu, raksturu un lokalizāciju, vainīgā noziedzīgo darbību pārtraukšanas iemeslu un viņa rīcību pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, kā arī izvērtējot vainīgā un cietušā iepriekšējo izturēšanos, viņu attiecības pirms nodarījuma izdarīšanas un citus apstākļus, kas var liecināt par vainīgā nodomu;
    
    11.3. uz vainīgā tiešu nodomu attiecībā pret nāvi var norādīt dzīvībai izteikti bīstama veida, rīku un līdzekļu, piemēram, nāvējoša fiziska spēka, jebkura pielādēta šaujamieroča, aukstā ieroča, asa vai smaga priekšmeta un tamlīdzīga noziedzīga rīka, kas tūlīt spēj sagādāt nāvi, tīša izmantošana. Ja izmantotais rīks vai līdzekļi ir samērā maz bīstami dzīvībai konkrētos apstākļos, par tiešu nodomu atņemt dzīvību var liecināt prettiesiskas rīcības ilgums un iedarbības intensitāte, kas neatbilst mērķim „piekaut” vai vienkārši nodarīt miesas bojājumus;
    
    11.4. ja persona ir apzinājusies, ka viņas darbību vai bezdarbības rezultātā var iestāties cietušā nāve, un apzināti pieļāvusi šādu seku iestāšanos vai bijusi vienaldzīga pret tām, slepkavība uzskatāma par izdarītu ar netiešu nodomu, kas jānorobežo no Krimināllikuma 125.panta trešajā daļā paredzētā nozieguma, ko veido smagu miesas bojājumu tīša nodarīšana, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei;
    
    11.5. uz vainīgā nodomu, nevis neuzmanību attiecībā pret nāvi, var liecināt šādas kopīgas iezīmes, kas vērojamas personas rīcībā, izdarot slepkavību: 1) vainīgā darbību virzība uz cietušā dzīvībai svarīgu funkciju traucēšanu vai bojājumu nodarīšanu dzīvībai svarīgiem orgāniem, 2) tādu rīku vai līdzekļu izmantošana, ar kuriem var tikt izraisīta cilvēka nāve, 3) vainīgā darbību intensitāte, kas pietiekama, lai radītu dzīvībai svarīgus bojājumus vai funkciju traucējumus.

12. Tā kā noziedzīgu nodarījumu pret personas veselību kvalifikācija nereti ir atkarīga no vainīgā rīcības motīviem, nodarījuma juridiskais izvērtējums, ja motīvs apsūdzībā nav norādīts, var būt kļūdains. Tāpat tiesa šādos gadījumos, taisot spriedumu, nevar izpildīt KPL 527.panta pirmajā daļā ietverto priekšrakstu, ka notiesājoša sprieduma aprakstošajā daļā jāsniedz pierādītā noziedzīga nodarījuma apraksts, cita starpā minot arī apsūdzētā motīvus, jo apsūdzības saturu nosaka prokurors un tiesas tiesības konstatēt citus, no apsūdzības atšķirīgus apstākļus, ir ierobežotas, tiesa nevar šo apsūdzību papildināt, konkretizēt vai kādā daļā izveidot no jauna, jo tādā veidā tiktu pārkāpts procesa pilnvaru nodalīšanas princips (Senāta Krimināllietu departamenta 2012.gada 4.jūnija lēmums lietā Nr.SKK-8/2012). Tiesas, pieņemot nepamatotus lēmumus par lietas izskatīšanu bez pierādījumus pārbaudes, liedz sev no KPL 23.panta un 455.panta trešās daļas izrietošo iespēju pārkvalificēt inkriminētās noziedzīgās darbības vai arī atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, ja ar to nepasliktinās apsūdzētā stāvoklis un netiek pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību (Senāta Krimināllietu departamenta 2013. gada 14.maija lēmums lietā Nr.SKK-39/2013).

13. Kvalificējot vairāku personu piedalīšanos noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, jāņem vērā, ka saskaņā ar Krimināllikuma 19.pantā noteikto par dalību (līdzizdarīšanu) uzskatāma apzināta noziedzīga darbība, ar kuru tīšu noziedzīgu nodarījumu kopīgi, to apzinoties, tieši izdarījušas divas vai vairākas personas (tas ir, grupa). Katra no šīm personām ir noziedzīga nodarījuma dalībnieks (līdzizdarītājs).
    
    13.1. Lai inkriminētu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās, nepieciešams ne tikai konstatēt, ka divas vai vairākas personas pirms noziedzīga nodarījuma sastāva realizācijas tiešas uzsākšanas jebkādā veidā vienojušās par kopīgi izdarāmo noziedzīgo nodarījumu, bet arī to, ka vismaz divas personas tieši realizējušas noziedzīga nodarījuma sastāva objektīvo pusi;
    
    13.2. ja apsūdzētajam kriminālprocesā, kas, pamatojoties uz KPL 391.panta otrās daļas 1.punktu, izdalīts atsevišķā lietvedībā, izvirzītajā apsūdzībā un pirmās instances tiesas spriedumā tiek norādīta konkrēta persona, ar kuru grupā izdarīts noziedzīgs nodarījums, tad lietā jābūt arī tiesas spriedumam par šīs personas atzīšanu par vainīgu, kas stājies spēkā. Ja lietā fakts par šīs personas vainīgumu, kam ir nozīme apsūdzētā izdarīto darbību pareizai kvalifikācijai, nav noskaidrots, tad tiesas nolēmumu nevar atzīt par tiesisku KPL 511. un 512.panta izpratnē, jo lietā nav noskaidroti visi apstākļi, lai varētu konstatēt kriminālprocesā pierādāma noziedzīga nodarījuma sastāva esamību vai neesamību (Senāta Krimināllietu departamenta 2010.gada 22.janvāra lēmums Nr.SKK-15/2010; 2012.gada 19.aprīļa lēmums lietā Nr.SKK-145/2012).

14. Kvalificējot līdzdalību noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ar ko atbilstoši Krimināllikuma 20.panta pirmajā daļā noteiktajam saprot apzinātu darbību vai bezdarbību, ar kuru persona (līdzdalībnieks) kopīgi ar citu personu (izdarītāju) piedalījusies tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet pati nav bijusi tā tiešā izdarītāja, ņemami vērā Augstākās tiesas apkopojumā par tiesu praksi lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un par izvairīšanos no nodokļu nomaksas noformulēti kvalifikācijas noteikumi: 1) līdzdalībnieks noziedzīga nodarījuma izdarīšanā piedalās kopā ar tā tiešo izdarītāju, līdzdalībnieku darbības vienmēr atrodas cēloniskā sakarā ar tiešā izdarītāja rīcību un tās izraisītajām kaitīgajām sekām; 2) līdzdalībnieki noziedzīgu nodarījumu realizē ar izdarītāja starpniecību, jo paši noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā nepiedalās; 3) līdzdalībnieku aktīvās darbības (organizēšana un uzkūdīšana) vai darbības/bezdarbība (atbalstīšana) ir saistītas tikai ar noziedzīgā nodarījuma izdarītāju, nevis ar citu līdzdalībnieku, piemēram, persona nevar būt organizētāja atbalstītāja; 4) ja līdzdalībnieks bez organizēšanas, uzkūdīšanas vai atbalstīšanas arī tieši piedalās noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, viņa nodarījums kvalificējams tikai saskaņā ar to Krimināllikuma Sevišķās daļas pantu, kurā paredzēta atbildība par konkrēto noziedzīgo nodarījumu.

Pētījums pieejams Augstākās tiesas mājaslapā www.at.gov.lv
Judikatūras sadaļā pie Tiesu prakses apkopojumiem krimināltiesībās