NATURALIZĀCIJA, PILSONĪBAS PIEŠĶIRŠANA, UZTURĒŠANĀS ATĻAUJU PIEŠĶIRŠANA, ĀRZEMNIEKU IEKĻAUŠANA TO PERSONU SARAKSTĀ, KURĀM AIZLIEGTA IECEĻOŠANA LATVIJAS REPUBLIKĀ, REMIGRĀCIJA, AIZLIEGUMS PERSONAI IZCEĻOT NO VALSTS

14.04.2025. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-417/2025

Uzturēšanās atļauju izsniegšanas liegšana Krievijas Federācijas pilsoņiem, pamatojoties uz nekustamā īpašuma iegādi Latvijā, ir valsts autonoma politiska izšķiršanās, kas ir pamatota ar valsts drošības apsvērumiem konkrētā ģeopolitiskā situācijā (sakarā ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā). Izvērtējot, vai ir pieļaujama atšķirīga attieksme pret noteiktu personu grupu, būtiski ir tas, vai šādai attieksmei ir saprātīgs un objektīvs pamatojums. Proti, atšķirīga attieksme pret Krievijas Federācijas pilsoņiem ir pamatota ar valsts drošības apsvērumiem konkrētā ģeopolitiskā situācijā. Apstākļos, kad Latvijas kaimiņvalsts Krievija veic karadarbību Ukrainā, pieļaujot brutālus starptautisko tiesību normu un cilvēktiesību pārkāpumus, nav nekāda pamata uzskatīt, ka atšķirīga attieksme pret Krievijas Federācijas pilsoņiem attiecībā uz to uzturēšanos Latvijā ir pamatota vien ar vispārīgiem drošības apsvērumiem. Tie ir konkrētos apstākļos balstīti apsvērumi. Lai novērstu iespējamos draudus valsts drošībai, kas var izcelties no agresorvalsts pilsoņu uzturēšanās Latvijā, valstij nav jāpamato, vai un kā tieši katrs individuāls Krievijas Federācijas pilsonis, kurš vēlas uzturēties Latvijā, faktiski apdraud valsts drošību.

Lejupielādēt

22.04.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-126/2025

Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 65.punktā ietvertā prasība iesniegt dokumentus, kas apliecina, ka kapitālsabiedrība katra iepriekšējā pārskata gada laikā iemaksājusi budžetā nodokļu maksājumus noteiktā apmērā, ir vērsta uz to, lai pēc iespējas objektīvāk noskaidrotu komercsabiedrības, kuras pamatkapitālā ir ieguldījis ārzemnieks, samaksāto nodokļu apmēru par konkrētu pārskata gadu. Šā mērķa sasniegšanai ir būtiski ņemt vērā visus komercsabiedrības par konkrēto periodu valsts budžetā neatgriezeniski samaksātos nodokļus, tostarp arī tos, kas samaksāti pēc nodokļu samaksas termiņa. Minētās normas piemērošanā juridiskas nozīmes vairs nav tam, kurā brīdī attiecīgie maksājumi veikti un vai kapitālsabiedrība ievērojusi nodokļu samaksas termiņus. Ja netiek ņemti vērā nodokļu maksājumi, kas samaksāti pēc nodokļu samaksas termiņa, objektīvi netiek noskaidrots neatgriezeniski budžetā samaksātais nodokļu apmērs par konkrēto pārskata gadu, kas nepieciešams minētās tiesību normas piemērošanai. Tāpat nav pamata šādus nodokļu maksājumus neņemt vērā vispār vai pieskaitīt klāt citam pārskata gadam, veicot aprēķinu par to. Tādējādi, nosakot pārskata gadā samaksāto nodokļu kopsummu, ir ņemamas vērā nodokļu maksātāja tiesības iesniegt deklarācijas labojumus un vērā ņemami arī pēc nodokļa samaksas termiņa veiktie nodokļa maksājumi.

Lejupielādēt

21.07.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. 5-7/1/2025

Lietas par Eiropas Savienības pilsoņa iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijā ir aizliegta, atbilstoši Imigrācijas likuma 61. panta sestajai daļai, izskata Administratīvā apgabaltiesa, jo likumam hierarhiski ir augstāks juridiskais spēks iepretim Ministru kabineta (šajā gadījumā Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta noteikumu Nr. 675 „Kārtība, kādā Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi ieceļo un uzturas Latvijas Republikā” 69.punkts) noteikumiem.

Lejupielādēt

09.07.2024. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-718/2024

No Imigrācijas likuma 40.panta pirmās un otrās daļas skaidri izriet, ka Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu atteikt reģistrēt uzturēšanās atļauju un to anulēt ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt tikai uzaicinātājam vai ārzemniekam, kuram saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumiem Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” nav nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai. Līdz ar to ārzemnieka tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt šādu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu ir atkarīgas vienīgi no tā, vai ārzemnieks ietilpst to personu lokā, kurām saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem nav nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai. Ja ārzemnieks neietilpst šo personu lokā, viņam ir nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai, kas attiecīgi nozīmē, ka pārvaldes lēmuma apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesības ir tikai uzaicinātājam, no kura atkarīgas konkrētā ārzemnieka tiesības uzturēties Latvijā un kurš par šo ārzemnieku uzņemas atbildību. Tādēļ, ja ārzemniekam ir nepieciešams izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai un reģistrēšanai, ārzemnieka tiesības iebilst pret pārvaldes lēmumu par atteikšanos reģistrēt atļauju un tās anulēšanu īstenojamas vienīgi ar uzaicinātāja starpniecību. Proti, neatkarīgi no tā, ka šāds lēmums skar ārzemnieku, viņam pašam nav tiesību to apstrīdēt un pārsūdzēt.

Lejupielādēt

25.06.2024. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-621/2024

1. Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, prioritāri ir nodrošināmas bērna tiesības un intereses – arī bērna tiesības kļūt par Latvijas pilsoni. Pārbaudot jebkura lēmuma, kas pieņemts attiecībā uz bērnu, tiesiskumu, tas jāvērtē caur bērna labāko interešu prizmu. Tostarp tas nozīmē, ka formāli apsvērumi nav pamats liegt bērnam Latvijas pilsonību. Ja bērns atrodas valsts aizbildniecībā un par viņa personiskajām un mantiskajām tiesībām (to aizstāvību) ir atbildīga bāriņtiesa, tieši bāriņtiesai, īstenojot bērna tiesības uz pilsonības iegūšanu, ir jāvēršas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē ar attiecīgu iesniegumu. 2. Saskaņā ar Civillikuma 173.pants pantu adopcija izbeidz bērna radniecības attiecības ar vecākiem un no tām izrietošās savstarpējās tiesības un pienākumus, tomēr adopcija automātiski neietekmē (izbeidz vai groza) personas tiesisko saikni ar valsti. Tiesības kļūt par Latvijas pilsoni un šo tiesību īstenošana ir pašas personas un valsts savstarpējo tiesisko attiecību jautājums, kurš izlemjams, ievērojot katra gadījuma individuālos apstākļus un iesaistītās personas tiesības un intereses. Adopcija neietekmē jautājuma par personas tiesībām kļūt par Latvijas pilsoni izlemšanu.

Lejupielādēt

15.01.2024. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-327/2024

Kādas valsts pilsonība ir patstāvīgs šķērslis bezvalstnieka statusa piešķiršanai. Turklāt ne starptautiskās, ne nacionālās tiesību normas neprasa, lemjot par bezvalstnieka statusa piešķiršanu, vērtēt pilsonības saiknes kvalitāti, personas saistību ar savu pilsonības valsti vai atteikšanās iespējas no pilsonības. Lai persona tikta atzīta par bezvalstnieku, jākonstatē negatīvs fakts – piederības citai valstij neesība (persona nav citas valsts pilsonis vai viņai netiek garantēta šīs citas valsts pilsonība). Tiesības mainīt pilsonību ir nošķiramas no tiesībām uz bezvalstniecību. Latvijai saistošais starptautiskais regulējums ir vērsts ne tikai uz personu, kas ir bezvalstnieki, aizsardzību, bet arī uz bezvalstniecības gadījumu skaita samazināšanu. Tādējādi, lai gan katrai personai pēc iespējas jānodrošina piederība kādai valstij, kā arī tiesības šo piederību mainīt, tomēr šīs tiesības nav pielīdzināmas personas tiesībām kļūt par bezvalstnieku.

Lejupielādēt

09.01.2024. Administratīvo lietu departamenta rīcība sēdes lēmums lietā Nr. SKA-294/2024

Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta otrā daļa nav iztulkojama tādējādi, ka uz personu, kurai ir citas valsts pilsonība, bet kura Latvijā ieceļojusi pirms 1992.gada 1.jūlija, nevarētu tikt piemēroti Imigrācijas likuma noteikumi. Proti, ja persona ir zaudējusi Latvijas nepilsoņa statusu sakarā ar citas valsts pilsonības iegūšanu, no Latvijas tiesiskā regulējuma viedokļa tā kļūst par ārzemnieku, kura uzturēšanās Latvijā apspriežama atbilstoši Imigrācijas likumam. Zaudējot Latvijas nepilsoņa statusu pēc citas valsts pilsonības iegūšanas, persona vienlaikus zaudē arī ar šo statusu saistīto īpašo tiesisko aizsardzību. Pieņemot kādas citas valsts pilsonību, persona apzināti nostiprina savu tiesisko saikni ar šo valsti, vienlaikus arī atsakoties no tiesiskās saiknes ar Latviju un aizsardzības, ko sniedz nepilsoņa statuss. Savukārt lēmums par to, vai saglabāt nepilsoņa statusu vai arī pieņemt kādas valsts pilsonību, ir katras personas brīva izvēle.

Lejupielādēt

05.01.2024. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-191/2024

Likumdevējs Pilsonības likuma 8.1pantā ir ietvēris vairākus kritērijus, kuriem jāizpildās vienlaicīgi, lai persona būtu tiesīga reģistrēties par Latvijas pilsoni. Attiecīgie kritēriji uzskatāmi par kumulatīviem, proti, neatbilstība jebkuram no tiem nozīmē, ka attiecīgajai personai nav tiesību reģistrēties par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz Pilsonības likuma 8.1pantu. Pilsonības likuma 8.1pants atspoguļo likumdevēja tiesībpolitisku izšķiršanos par iespēju reģistrēties par Latvijas pilsoni, vienlaikus saglabājot jebkuras citas valsts pilsonību, kas iegūta Latvijas okupācijas laikā. Minētā norma nav iztulkojama paplašināti un nav arī tālākveidojama, lai aptvertu arī tos gadījumus, kuri palikuši ārpus likumdevēja formulētā tiesību normas tvēruma.

Lejupielādēt

09.07.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-138/2024

1. Likumdevējs Pilsonības likumā ir izvirzījis divus kumulatīvus kritērijus kādas dzīvesvietas atzīšanai par pastāvīgo dzīvesvietu. Pirmkārt, ir nepieciešams, lai persona šajā vietā Latvijā juridiski ir deklarējusi savu dzīvesvietu. Otrkārt, ir nepieciešams, lai persona šajā vietā arī faktiski dzīvo. Abiem šiem apstākļiem ir tiesiska nozīme Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta kontekstā. Ja personas dzīvesvieta Latvijā nav deklarēta vai persona juridiski deklarējusi savu dzīvesvietu ārzemēs, tas vien, ka persona faktiski dzīvo šajā laikā Latvijā, ir nepietiekami, lai ar pierādījumiem konstatētu personas pastāvīgo dzīvesvietu Latvijā. Tāpat likumdevējs ir apzināti izšķīries, ka Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta kontekstā tiesiska nozīme ir tieši piecu gadu periodam pastāvīgās dzīvesvietas prasībai Latvijā pirms naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas, vienlaikus pieļaujot šajā periodā iespējamu pārtraukumu, kā arī nosakot konkrētu maksimālo termiņu šādam pārtraukumam. Tādiem apstākļiem kā personas piedzimšana, izaugšana un izglītības iegūšana Latvijā, kā arī Latvijā dzīvojošiem personas tuviniekiem nav tiesiskas nozīmes Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta piemērošanas kontekstā. 2. Naturalizācija ir brīvprātīgs process, kas veicams tikai gadījumā, ja pati persona vēlas šādā veidā iegūt pilsonību. Personai apzinoties, ka tā nākotnē vēlēsies iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, ir laikus jāplāno sava rīcība tā, lai izpildītu likumā noteiktos naturalizācijas noteikumus. Ja persona konkrētajā brīdī neizpilda likumā noteiktos naturalizācijas noteikumus, naturalizācijas iesniegumu var iesniegt arī atkārtoti brīdī, kad visi naturalizācijas noteikumi ir izpildīti.

Lejupielādēt

31.05.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-76/2024

1. Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētā apzināti nepatiesu ziņu sniegšana var notikt ne tikai ar aktīvu pašas personas rīcību, sniedzot nepatiesas ziņas, bet arī personai esot nevērīgai un ļaujot šādas ziņas par sevi sniegt kādai citai personai. Lai arī tieši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei ir pienākums pierādīt Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punktā minēto kritēriju iestāšanos, tomēr, konstatējot, ka personas iesniegtajos dokumentos ir norādītas nepatiesas ziņas, pārvalde var pamatoti prezumēt, ka persona apzināti ir rīkojusies negodprātīgi, sniedzot šādas ziņas, kas ir pietiekams pamats Latvijas pilsonības atņemšanai. Tad attiecīgi personai ir tiesības atspēkot šo prezumpciju un iesniegt nepieciešamos pierādījumus, lai izslēgtu minētās normas piemērošanu. 2. Latvijas pilsonības atņemšana ir individuāla, proti tā neskar citu personas ģimenes locekļu pilsonību. Tāpat Latvijas pilsonības atņemšana automātiski nenozīmē, ka personai būs jāatstāj valsts, kas varētu būtiski ietekmēt viņas saikni ar Latviju, ierasto dzīves vidi un paradumus, kā arī saikni ar radiem un tuviniekiem. Personai pēc Latvijas pilsonības atņemšanas ir iespēja atkal tikt uzņemtai Latvijas pilsonībā, ievērojot Pilsonības likuma 25.panta otrās daļas nosacījumus.

Lejupielādēt

04.07.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-57/2024

1. Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta pirmās daļas 1.punkts kā vienu no obligātajiem priekšnoteikumiem nepilsoņa statusa esībai nosaka prasību par dzīvesvietu Latvijas teritorijā 1992.gada 1.jūlijā. Savukārt šo priekšnoteikumu var apliecināt viens no trim minētajā tiesību normā nosauktajiem faktiem, proti, vai nu persona 1992.gada 1.jūlijā bija pierakstīta Latvijas teritorijā vai tās pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992.gada 1.jūlijam bija Latvijā, vai arī ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz 1992.gada 1.jūlijam persona ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā. Lai noskaidrotu, vai persona 1992.gada 1.jūlijā bija pierakstīta Latvijas teritorijā, ir ne tikai jākonstatē pieraksta fakts, bet arī jāizvērtē tā patiesums. Tiesiskas sekas atbilstoši likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta pirmās daļas 1.punktam rada tikai patiess pieraksts personas dzīvesvietā. Ja pieraksts ir nepatiess vai atbilstoši attiecīgajā laikā spēkā esošajām tiesību normām bija anulējams, tas nevar būt pietiekams pamats, lai atzītu prasību par personas dzīvesvietu Latvijas teritorijā 1992.gada 1.jūlijā par izpildītu. 2. Ministru padomes 1992.gada 1.jūnija lēmuma Nr. 204 „Par pieraksta anulēšanu personām, kuras pierakstītas kadru daļā” 1.punkts paredz, ka jūrniecībā nodarbinātajām personām, kuras pierakstītas kadru daļās, attiecīgais pieraksts anulējams līdz 1992.gada 15.jūnijam. Tas faktiski nozīmē Latvijas valsts oficiālu atzinumu, ka šāds pieraksts kadru daļā nerada nekādas juridiskas sekas attiecībā uz šo personu iespējamo tiesisko statusu Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Ministru padomes lēmums konstatē, ka šo personu pieraksts Latvijā ir bijis formāls un, ievērojot viņu darba pienākumu specifiku, viņiem faktiski nav izveidojusies ilgstoša un noturīga saikne ar Latviju, kas bijušās PSRS pilsonim ļautu pretendēt uz kādu tiesisko statusu Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas (piemēram, uz nepilsoņa statusu). Minētajā Ministru padomes lēmumā noteiktais ietekmē likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta pirmās daļas 1.punkta interpretāciju.

Lejupielādēt

29.02.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-50/2024

Likumdevējs kā priekšnoteikumu uzturēšanās atļaujas iegūšanai saistībā ar komercdarbību izvirzījis nosacījumu, ka komersants veic aktīvu saimniecisku darbību un dod ekonomisku labumu Latvijas Republikai. No Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 82.punkta izriet, ka samaksāto nodokļu kopsummu pārskata gadā veido tikai tādas summas, kas faktiski paliek budžetā. Komersanta no budžeta atmaksātais pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms no samaksāto nodokļu maksājumu kopsummas. Tādā veidā ir iespējams pārliecināties, vai komersants ir veicis aktīvu saimniecisko darbību un devis ekonomisku labumu valstij.

Lejupielādēt

23.04.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-16/2024

Tieši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, piemērojot Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punktu, ir pienākums pierādīt, ka konkrētā gadījuma faktiskie apstākļi atbilst visām tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm un lietā ir konstatējamas visas tiesiskā sastāva pazīmes, kuras paredz attiecīgā tiesību norma. Situācijā, kad persona Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei nav norādījusi kādus ar sevi saistītus, Latvijas pilsonības iegūšanai vai atjaunošanai būtiskus faktus, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde var pamatoti prezumēt, ka personai šis fakts ir zināms un tā ir rīkojusies negodprātīgi, to noklusējot. Tomēr personai ir tiesības atspēkot šo prezumpciju. Tas attiecīgi rada Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei pienākumu šos personas argumentus izvērtēt un arī pienācīgi atspēkot, nepieciešamības gadījumā iegūstot arī papildu pierādījumus.

Lejupielādēt

15.03.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-15/2024

Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 65.punkta mērķis ir nodrošināt, lai samaksāto nodokļu kopsummu pārskata gadā veido tikai tādas summas, kas neatgriezeniski ir samaksātas budžetā. Līdz ar to, ja kādā pārskata gadā samaksāto nodokļu kopsummā tiek ieskaitīti tādi nodokļu maksājumi, kuri vēlāk novērtēti kā atmaksājami, tie ir kļūdaini palielinājuši tieši šajā pārskata gadā samaksāto nodokļu apjomu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, konstatējot, ka kapitālsabiedrība ir veikusi tādu nodokļu samaksu, kuri tai ir atmaksājami (neatkarīgi no tā, vai tie faktiski jau ir atmaksāti), ir pamats tos atskaitīt no tā pārskata gadā samaksāto nodokļu kopsummas, kurā tie sākotnēji nepamatoti ieskaitīti

Lejupielādēt

26.09.2023. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-907/2023

Atzīstot personu par tiesīgu saņemt palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā, persona vienlaikus ir reģistrējama pašvaldības dzīvokļa jautājumu risināšanā sniedzamās palīdzības reģistrā. Tajā pašā laikā pašvaldībai ir pamats lemt par personas atzīšanu par tiesīgu saņemt palīdzību tikai tad, ja personai ir tiesības lūgt šāda veida palīdzību. Vēršoties pašvaldībā ar iesniegumu par reģistrēšanu palīdzības saņemšanai vēlāk nekā sešu mēnešu laikā no repatrianta statusa iegūšanas, persona zaudē tiesības lūgt palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā, atsaucoties uz repatrianta statusu. Līdz ar to likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta trešajā daļā noteiktā termiņa nokavējums ir šķērslis pašvaldībai lemt par personas atzīšanu par tiesīgu saņemt palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā.

Lejupielādēt

03.11.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-725/2023

Atbilstoši likumdevēja izveidotajai sistēmai ārzemnieka tiesības uzturēties Latvijā ir īstenojamas, vispirms izsmeļot Imigrācijas likuma 23.panta pirmajā daļā paredzētās uzturēšanās atļaujas iespējas, ciktāl konkrētā gadījumā objektīvi pastāv apstākļi, kas ļauj pieprasīt termiņuzturēšanās atļauju saskaņā ar kādu no panta pirmajā daļā paredzētajiem pamatiem. Tikai tad, ja konkrētā ārzemnieka gadījumā nav konstatējami tādi apstākļi, kas dod tiesības pieprasīt uzturēšanās atļauju saskaņā ar panta pirmo daļu, ir pamats apsvērt termiņuzturēšanās atļauju atbilstoši panta trešajai daļai. Šāds tiesiskais regulējums nodrošina ārzemniekam iespēju uzturēties Latvijā apstākļos, kad tam pastāv objektīvs pamats.

Lejupielādēt

14.06.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-158/2023

No Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr. 564 „Uzturēšanās atļauju noteikumi” 83.punkta secināms, ka, lai noteiktu, vai komersants ir samaksājis nodokļus valsts budžetā normā noteiktajā apmērā ir jāņem vērā viss periods, kad ir bijusi derīga ārzemnieka uzturēšanās atļauja. Proti, vērā ir jāņem arī nepilnais mēnesis, ja tajā ir bijusi ārzemniekam derīga termiņuzturēšanās atļauja, kaut arī tās derīgums nav sācies pirmajā kalendārā mēneša datumā. Nepilnu mēnesi sadala dienās un aprēķina minimālo summu, kāda būtu jāmaksā par mēneša vienu dienu.

Lejupielādēt

08.02.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2023

Personai, kas vēlas iegūt bezvalstnieka statusu, ir pienākums būt patiesai un jāsniedz kompetentajām iestādēm pilnīga informācija par sevi, kā arī jāiesniedz visi saprātīgi iespējamie pierādījumi. Arī iestādei ir jāiegūst visi saprātīgi iespējamie pierādījumi, lai objektīvi noteiktu personas statusu. Personu apliecinoša dokumenta vai pierādījumu, kas apliecina personas identifikācijas datus, iegūšana primāri ir pašas personas ziņā un interesēs, lai tā varētu pretendēt uz bezvalstnieka statusu un attiecīgi īstenot tiesības, ko bezvalstniekam garantē Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par bezvalstnieka statusu. Tikai pašai personai, kurai ir bijusi saikne ar kādu valsti, tostarp pilngadību sasniegušā vecumā, ir vislabāk zināms, kur vērsties ziņu par sevi un savu tiesisko statusu noskaidrošanai. Citai valstij iespēja konstatēt personas piederību pilsoņu kopumam var būt tikai tad, ja persona ir norādījusi patiesus savas identitātes datus. Turklāt personas identitātes noskaidrošana ir valsts drošības jautājums. Atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par bezvalstnieka statusu, bezvalstnieks bauda gan tiesības iegūt ceļošanas dokumentus, lai ceļotu uz citu valsti, gan tiesības naturalizēties, kas tālāk personai piešķir tiesības, kādas ir naturalizācijas valsts pilsoņiem. Pastāvot dubultai personas identitātei, var tikt apgrūtināta saziņa ar personu un personas atrašana. Tādējādi tikai tad, ja nav šaubu, ka persona, kura pretendē uz bezvalstnieka statusu, ir tā, par kuru sevi dēvē, ir iespējams pārbaudīt, vai persona ir vai nav kādas citas valsts pilsonis. Lai jautājumu par bezvalstnieka statusa atzīšanu varētu vērtēt pēc būtības, tiesai ir nepieciešams noskaidrot, vai personai objektīvi nav dokumentu, kas apliecina viņas identifikācijas datus, un attiecīgi izslēgtu šaubas, ka persona izvairās tādus iesniegt, iespējams, slēpjot patieso identitāti.

Lejupielādēt

14.07.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-1/2023

1. Aizliegums izceļot no valsts ir Nacionālās drošības likumā paredzēts individuāls un preventīvs mehānisms nacionālās drošības interešu aizsardzībai. Likumdevējs šo mehānismu paredzējis kā galējo atturošo līdzekli gadījumā, kad valsts drošības iestāde konstatējusi, ka kāda persona ārvalstīs plāno iesaistīties darbībās, kas var apdraudēt valsts nacionālo drošību. Šādā gadījumā, nosakot personai aizliegumu izceļot no Latvijas, preventīvi var samazināt potenciālo apdraudējumu Latvijas nacionālajai drošībai. 2. Nacionālās drošības likuma 18.1panta otrajā daļā skaidri paredzēts, ka aizliegums izceļot no Latvijas Republikas var tikt noteikts tikai nacionālās drošības interesēs, kad personas plānotā darbība var būt vērsta pret tām un radīt nacionālās drošības apdraudējumu. Tāpat tiesību norma skaidri un nepārprotami paredz tiesiskās sekas, kas var iestāties, ja persona pārkāpj tajā noteiktos pienākumus, proti, tai var tikt noteikts izceļošanas aizliegums. Tādējādi nav šaubu, ka no tiesību normas formulējuma un tās izstrādes materiāliem normas adresāti var izprast pienākuma apjomu un attiecīgi izvērtēt savas plānotās rīcības saderību ar regulējuma mērķi un jēgu. 3. Nacionālās drošības jomā no likumdevēja nevar prasīt kazuistisku, detalizētu vai izsmeļošu regulējumu, jo nacionālās drošības interešu aizsardzībai var būt nepieciešami arī preventīvi pasākumi, kas balstīti konstatēto drošības risku izvērtējumā un piesardzības apsvērumos. Valstij ir tiesības rūpēties par tās ārējo un iekšējo drošību, tajā skaitā veikt nepieciešamos izlūkošanas, pretizlūkošanas un operatīvos pasākumus, kuru mērķis ir vākt un analizēt informāciju par tādām personām, par kurām ir pamats uzskatīt, ka tās ar savām darbībām rada draudus nacionālajai drošībai. Valsts var izraudzīties metodes un paņēmienus, kā šo informāciju vākt, ievērojot noteiktas tiesību normas un nepārkāpjot cilvēktiesības.

Lejupielādēt

28.11.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1117/2022

Ja atbilstoši Imigrācijas likuma 41.pantam tiek konstatēta ārzemnieka nelikumīga uzturēšanās Latvijā un nav iestājies neviens no minētā likuma 42.pantā noteiktajiem gadījumiem, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei ir pienākums izdot izbraukšanas rīkojumu. Līdz ar to secināms, ka minētās normas neparedz iestādei rīcības brīvību, jo tās neparedz iestādei tiesības izvēlēties piemērojamās tiesiskās sekas, proti, tiesības izvēlēties izdot vai neizdot izbraukšanas rīkojumu, bet gan nosaka, ka, konstatējot noteiktu priekšnoteikumu pastāvēšanu, ir izdodams konkrēta satura administratīvais akts. Tādējādi secināms, ka izbraukšanas rīkojums ir atzīstams par obligāto administratīvo aktu.

Lejupielādēt

30.06.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-348/2022

1. Remigrācijas atbalsta pasākums, sniedzot finansiālu atbalstu remigrantu saimnieciskās darbības uzsākšanai vai veikšanai, veicina no Latvijas aizbraukušo ģimeņu, kam ir saikne ar Latviju, atgriešanos. Pasākums ir attiecināms uz personu grupu, kas ir uzsākusi saimniecisko darbību vai jau ir izdarījusi pietiekamas aplēses tās uzsākšanai un kas šo piešķirto finansējumu ar prognozētu pieaugumu atmaksās nodokļu un sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veidā. Tādējādi šo cilvēku atgūšana ir valsts ilgtermiņa ieguvums, jo tas ir arī viens no instrumentiem reģionālās attīstības un iedzīvotāju skaita reģionos palielināšanai. 2.1. Viens no priekšnoteikumiem, lai pretendētu uz remigrācijas atbalsta veidu, ir atgriešanās vai pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā pēc ilgstošas prombūtnes. Kritērija – ilgstoša prombūtne – jēga ir nodrošināt atbalstu personām, kurām ir saikne ar Latviju, bet kuras ilgstoši dzīvojušas ārvalstī. Savukārt ieraksts Iedzīvotāju reģistrā par dzīvesvietas adresi ārvalstī kalpo par līdzekli, ar kuru Remigrācijas atbalsta pasākumu projektu iesniegumu vērtēšanas komisijai ātri un efektīvi to pārbaudīt. Nolūkā pārliecināties par personas atrašanos ilgstošā prombūtnē, likumdevējs ir izvēlējies piemērot ārvalsts adreses Iedzīvotāju reģistrā reģistrācijas faktu, jo tas vienkāršā veidā, ļauj noskaidrot dzīvesvietas ārvalstīs esības faktu. Šī prasība nav vērsta uz to, lai sodītu personu par dzīvesvietas deklarēšanas pienākuma nepildīšanu. 2.2. Dzīvesvietas ārvalstīs paziņošanas pienākuma mērķis ir nodrošināt to, lai persona ir sasniedzama. Personas pienākumu būt sasniedzamai tiesiskajās attiecībās ar valsti neatceļ personas pārcelšanās dzīvošanai ārpus Latvijas. Šā pienākuma izpilde īstenojama ar ierakstu Iedzīvotāju reģistrā par personas adresi ārvalstī. 2.3. Atteikums pārbaudīt dzīvesvietas ārvalstīs faktu tāpēc, ka par dzīvesvietu nav ieraksta Iedzīvotāju reģistrā, ir pārlieku formāls. Ministru kabinets vispārīgi ir pieļāvis, ka ziņas par personas ilgstošu prombūtni ir iespējams pierādīt arī ar citiem faktiem. Remigrācijas atbalsta pasākuma dalībniekam ir tiesības iesniegt prombūtni apliecinošus dokumentus, apliecinot projekta iesniegumā norādītās informācijas patiesumu. Šāda iespēja pamatā ir attiecināma uz personām, kas vēl nav ieguvušas Latvijas pilsonību, bet kurām ir tiesības iegūt pilsonību reģistrācijas kārtībā, jo ziņas par viņu dzīvesvietu varētu arī nebūt pieejamas Iedzīvotāju reģistrā. Tomēr, ņemot vērā remigrācijas atbalsta pasākuma mērķi, šādā veidā prombūtni var pierādīt arī repatrianti, kam nav attiecīgā ieraksta Iedzīvotāju reģistrā. Šādā veidā tiek nodrošināta un veicināta privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzība.

Lejupielādēt

30.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-424/2021

Lai saņemtu atļauju uzturēties Latvijas Republikā, ir nepieciešams derīgs ceļošanas dokuments, kas vismaz par trim mēnešiem pārsniedz paredzēto uzturēšanās laiku. Taču izņēmuma gadījumos, proti, kad atļauja ir piešķirama humānu apsvērumu dēļ, var rasties situācija, kad ir pieļaujama atkāpe no šādas prasības. “Humāni apsvērumi” var būt pamats šādai atkāpei, ja persona tiek pakļauta smagiem morāliem pārdzīvojumiem vai lielām fiziskām ciešanām tādā mērā, ka to var atzīt par necilvēcīgu apiešanos ar cilvēkiem. “Humānos apsvērumus” izmanto izņēmuma gadījumos, katru situāciju rūpīgi vērtējot individuāli. Apstāklis, ka uzturēšanās atļaujas pieprasītāja pilsonības valsts vai kāda cita valsts var aizturēt uzturēšanās atļaujas pieprasītāju un teorētiski izdot viņu tā izcelsmes un pilsonības valstij, kurā pret šo personu sākts kriminālprocess par ekonomiska rakstura noziegumu, nav vērtējami kā humāni apsvērumi, uz kuru pamata būtu piešķirama uzturēšanās atļauja.

Lejupielādēt

17.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-110/2021

Personu, kurām Latvijas pilsonība bija 1940.gada 17.jūnijā, pēcnācēji Latvijas pilsonību ieguva jau ar dzimšanas brīdi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ārvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņi (un to pēcnācēji) varēja reģistrēties kā Latvijas pilsoņi, aizpildot pirmuzskaites veidlapu. Ar pirmuzskaites veidlapas aizpildīšanu šīs personas Latvijas pilsonību tikai „aktivizēja”, reģistrējoties kā Latvijas pilsoņi, nevis ieguva to no jauna. Līdz ar to šādā gadījumā nav pareizi lietot terminus, kas saistīti ar pilsonības pirmreizēju iegūšanu, šādā situācijā lietojami ir jēdzieni, kas saistās ar pilsonības aktivizēšanu un tās deklaratīvu apstiprināšanu.

Lejupielādēt

02.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-3/2021

Lejupielādēt

16.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-1/2021

Advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kuru dalībai tiesas procesā ir būtiska nozīme Satversmē nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā. Imigrācijas likuma normas nosaka tiesības advokātam, kuram ir izsniegta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, piedalīties valsts noslēpumu saturošu pierādījumu pārbaudē, jo pieeja valsts noslēpumam var būt objektīvi nepieciešama advokāta amata pienākumu izpildei. Taču pastāv izņēmumi, kad būtu pamatoti ierobežot informācijas pieejamību arī tādam advokātam, kurš ieguvis pielaidi darbam ar valsts noslēpumu. Īpašos gadījumos, kas saistīti ar valsts noslēpumu un nacionālas drošības interešu aizsardzību, proti, ja lietā esošie pierādījumi ietver sensitīvas ziņas par izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu un metodēm, un to izpaušana pieteicējam vai tā pārstāvim varētu radīt Latvijas nacionālo drošības interešu apdraudējumu, tad pieeja ar valsts noslēpumu saistītiem materiāliem var tikt ierobežota arī advokātam, kurš ieguvis pielaidi darbam ar valsts noslēpumu.

Lejupielādēt

31.08.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1263/2020

1. Lietās, kas saistītas ar ārzemnieka izraidīšanu, ir būtiski ņemt vērā cilvēktiesību aspektu. Proti, Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības cilvēktiesību jomā, kas nozīmē to, ka ir rūpīgi jāizvērtē konkrētās lietas apstākļi, lai secinātu, ka, izraidot personu no Latvijas, netiek pārkāptas šīs personas cilvēktiesības. Šāds valsts pienākums ir nostiprināts Imigrācijas likuma 47.pantā, kurā noteikts, ka ārzemnieku neizraida, ja izraidīšana ir pretrunā ar Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām. 2. Ne Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2.pants, ne 3.pants neparedz valsts obligātu pienākumu nodrošināt ikvienu personu ar dzīvesvietu vai darbavietu, noteikta apmēra finansiālu atbalstu. Tomēr Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pants varētu tikt pārkāpts, ja persona no valsts, no kuras atbalsta tā ir pilnībā atkarīga, puses saskartos ar pilnīgu vienaldzību smagas nabadzības situācijā vai situācijā, kas nav savienojama ar cilvēka cieņu. Personai ir pienākums pietiekami skaidri norādīt uz apstākļiem un iesniegt pierādījumus, kas liecina par reālu risku tikt pakļautam Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. vai 3.panta pārkāpumam. Norādītie apstākļi par to, ka personas pilsonības valstī, personai nav īpašumu un nav radinieku paši par sevi nenorāda uz tiesību uz dzīvību un cietsirdīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpumiem.

Lejupielādēt

06.02.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-328/2019

Lejupielādēt

24.07.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-268/2018

Lejupielādēt

22.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-237/2018

1. Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai kā Latvijas valsts iekārtas vispārējam tiesību principam ir augstākais juridiskais spēks. Šī doktrīna ir saistoša ikvienai Latvijas valsts institūcijai, un tām ir pienākums ievērot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, īstenojot jebkuru tām uzticēto funkciju. Tā ir jāņem vērā, arī iestādēm un tiesām vērtējot Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs izdoto lēmumu un veikto darbību tiesisko nozīmi. Okupācijas periodā Latvijas diplomātiskais un konsulārais dienests ārzemēs rīkojās Latvijas valsts vārdā, lai nodrošinātu Latvijas valsts pastāvēšanu. Tā izdotajiem lēmumiem un veiktajām darbībām bija un ir tiesiska nozīme. Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs īstenotā Latvijas ārzemju pasu izsniegšana un pagarināšana bija svarīga gan Latvijas valsts nepārtrauktības idejas uzturēšanā okupācijas periodā, tostarp saglabājot Latvijas pilsoņu kopumu, gan arī bija praktiski nozīmīga Latvijas pilsoņiem. Pieņemot 1919.gada 23.augusta Pavalstniecības likumu, likumdevējs nebija apsvēris un viņam nebija jāapsver tādi ārkārtas apstākļi, kurus radītu eventuāla ilgstoša okupācija. Līdz ar to Latvijas diplomātiskajam un konsulārajam dienestam ārvalstīs savā darbībā bija jāvadās no Pavalstniecības likuma mērķa un Latvijas valsts interesēm, jo okupācijas apstākļu specifikas dēļ radās normatīvajos aktos nenoregulētas situācijas. 2. Pilsonības likuma 2.pants noteic piederību pie Latvijas pilsonības, definējot tās personas, kuras ir atzīstamas par Latvijas pilsoņiem. Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punkts attiecas uz plašāku radinieku loku, savukārt Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts – uz šaurāku radinieku loku. No Pilsonības likuma izstrādes materiāliem izriet, ka likumdevēja griba bija veidot iekļaujošu regulējumu, kas nodrošinātu Latvijas pilsonību visām personām, kurām šādas tiesības bija, balstoties uz Pavalstniecības likumu, Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu un Latvijas valsts interesēm. Pilsonības likuma mērķis ir tā regulējumu attiecināt un tiesības uz Latvijas pilsonību nodrošināt visām tām personām, kurām, pamatojoties uz ius sanguinis principu, izveidojās tiesiska saikne ar Latvijas valsti okupācijas periodā. Tādējādi, lai Pilsonības likuma piemērošana atbilstu likuma mērķim, Pilsonības likuma normas ir jāinterpretē tā, lai ikvienam Latvijas pilsonim, kas neatkarīgi no dzimšanas laika ieguva pilsonību piedzimstot, būtu tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni neierobežotā laikā. Lai nodrošinātu Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas ievērošanu un Pilsonības likuma mērķa sasniegšanu, Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts ir jāinterpretē tā, ka tas piešķir tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni arī personai, kura ir dzimusi Latvijas okupācijas periodā un kuras dzimšanas brīdī viens no tās vecākiem bija Latvijas pilsonis.

Lejupielādēt

27.11.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-123/2018

Vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas tās personas, kuras Latvijas pilsonību zaudēja vēsturiskā dubultpilsonības aizlieguma dēļ, un tās personas, kuras atteicās no Latvijas pilsonības, jo pamatoti paļāvās uz kļūdainu iestādes norādi par dubultpilsonība nepieļaujamību. Ņemot vērā to, ka Pilsonības likuma 25.panta trešās daļas mērķis ir dot iespēju atjaunot Latvijas pilsonību pirmajai grupai piederošajām personām, tad Pilsonības likuma 25.panta trešā daļa ir piemērojama pēc analoģijas arī attiecībā uz otrajai grupai piederošajām personām.

Lejupielādēt

26.07.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-28/2018

Lejupielādēt

26.04.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-27/2018

Lejupielādēt

21.08.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-196/2017

Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 6.panta pirmajā daļā ir noteikts pienākums atteikties no nepilsoņa statusa, kas vienlaikus ir arī tiesība atteikties no nepilsoņa statusa, jo tādējādi personai tiek dota iespēja zaudēt nepilsoņa statusu šādā veidā, nevis to atņemot. Tiesība atteikties no nepilsoņa statusa pastāv tikai noteiktu laiku – 30 dienas pēc citas valsts pilsonības (pavalstniecības) iegūšanas. Ja persona šo tiesību neīsteno likumā noteiktajā laikā, tad šī tiesība izbeidzas, un pārvalde ir tiesīga pieņemt lēmumu par nepilsoņa statusa atņemšanu. Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 6.panta pirmajā daļā ir noteikta terminēta materiāla tiesība, nevis vienkārši termiņš kādas procesuālas darbības veikšanai jau uzsāktā administratīvajā procesā. Šajā normā noteiktais termiņš ir materiāltiesisks, prekluzīvs termiņš.

Lejupielādēt

06.05.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2015

Lai arī Imigrācijas likumā termiņuzturēšanās atļaujas pieprasīšanas pamati ir savstarpēji nošķirti – humāni apsvērumi un starptautisko tiesību normas –, to satura noskaidrošana un savstarpējā nošķiršana privātpersonai ir pietiekami sarežģīta, tādēļ Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, kas ir kompetentā iestāde abos gadījumos, ir nevis strikti jāpieturas pie personas norādītā likumiskā pamata, bet gan atbilstoši privātpersonas tiesību ievērošanas principam jāizvērtē apstākļi pēc būtības. Tādējādi iestādei ir jāapsver abi likumiskie pamati un atbilstoši Administratīvā procesa likuma 59.pantam pēc iespējas jādod personai norādījumi un ieteikumi, lai panāktu tiesisku un taisnīgu lēmuma pieņemšanu.

Lejupielādēt

12.06.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-108/2014

Pilsonības likuma 25.panta pirmās daļas izpratnē nav iespējams runāt par pilsonības atjaunošanu, ja tā iepriekš nav faktiski bijusi. Zaudēt Latvijas pilsonību atbilstoši Pilsonības likuma 25.panta pirmajai daļai var, tikai no tās atsakoties. Tādējādi, gadījumā, ja persona nekad nav bijusi Latvijas pilsonis Pilsonības likuma 2.panta 1.punkta izpratnē un no tās atteikusies, tad pilsonību nav iespējams atjaunot.

Lejupielādēt

14.03.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-21/2014

Pilsonības likuma 12.panta pirmajā daļā noteiktais piecu gadu termiņš ir prasība nepārtraukti nodzīvot pastāvīgā dzīvesvietā Latvijā minēto laiku, pastāvīgi uzturoties vidē, ar noteiktu valodu, kultūru, tradīcijām, valsts pārvaldes modeli un citām valsti raksturojošām pazīmēm, veidot attiecības ar valsti un tās pilsoņiem. Šo likumā noteikto termiņu attiecību veidošanās procesam nevar radīt, saskaitot atsevišķus laika posmus ar dažādiem intervāliem.

Lejupielādēt

26.05.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-493/2009

Iestādes lēmums vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību privātpersonai atņemt Latvijas pilsonību nav administratīvais akts, jo nerada privātpersonai tiesiskas sekas. Tas ir iestādes iekšējs lēmums un par to kontrole nav veicama administratīvajā tiesā. Tiesiskas sekas privātpersonai rada vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmums.

Lejupielādēt

08.03.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-89/2007

1. Latvijas valstij ir pienākums nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā. Šādu līdzsvaru ne vienmēr spēj panākt likumdevējs, pieņemot tiesību normas, tāpēc pienākums ievērot līdzsvaru gulstas arī uz tiesību piemērotāju, kas izvērtē katru gadījumu individuāli. Līdz ar to iestādei, izdodot jebkura veida administratīvo aktu, tostarp obligāto administratīvo aktu, ir jāvērtē, vai tas nesamērīgi neierobežo personas pamattiesības. 2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka lēmums par personas iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta, ir obligātais administratīvais akts, kura izdošanas tiesiskais pamats ir noteikts Imigrācijas likuma 61.pantā.

Lejupielādēt

17.05.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2007

1. Atbilstoši vispāratzītām starptautiskajām tiesībām un līgumiem valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā.No minētā izriet arī valsts tiesības noteikt kārtību, kāda ārvalstniekam un bezvalstniekam ir jāievēro, pieprasot uzturēšanās atļauju. 2. Uzturēšanās atļaujas pieprasītājam izvirzītās prasības - paziņot precīzu dzīvesvietu mērķis ir nodrošināt, lai minētā persona būtu sasniedzama no kontrolējošās iestādes puses. Paziņot precīzu dzīvesvietu ir uzturēšanās atļaujas pieprasītāja pienākums. 3. Ja ārvalstnieks vai bezvalstnieks vēlas saņemt uzturēšanās atļauju Latvijā, viņam ir jāspēj nodrošināt sev iztikas līdzekļus vai nu pašam vai ar citas personas, Latvijas Republikas pilsoņa, palīdzību tādā apjomā, lai viņš pilnībā būtu nodrošināts ar Latvijā nepieciešamajiem iztikas līdzekļiem, nepretendējot uz sociālo palīdzību no valsts vai pašvaldības.Turklāt par līdzekļiem personas apgādībai pieļaujami tikai legāli iegūti līdzekļi. 4. Administratīvā procesa likuma noteikumi jāinterpretē tā, lai gatavojamais valsts pārvaldes lēmums tiktu samērots ar cilvēktiesībām un pieņemtais rezultāts atbilstu cilvēktiesībām. Tādējādi tiesai savukārt jāpārbauda, vai valsts pārvalde konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās, īstenojot valsts varu, ir ievērojusi samērīguma principa prasības. 5. Tiesības uz ģimenes dzīvi ir aizsargātas gan Latvijas Republikas Satversmes 110.pantā, gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā, kas ir Latvijai saistošs starptautisks līgums. Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, valstij saskaņā ar konvencijas 8.pantu ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā.

Lejupielādēt

11.04.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-221/2006

1. Ministru kabinets, lemjot par personu uzņemšanu Latvijas pilsonībā, neveic valsts pārvaldes funkciju, bet gan konstitucionālu funkciju, līdz ar to nav atzīstams par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē. 2. Pilsonība naturalizācijas kārtībā tiek iegūta ar diviem secīgi pieņemtiem lēmumiem: 1) pirmo lēmumu pēc attiecīgo juridisko faktu konstatēšanas pieņem Naturalizācijas pārvalde; 2) otro lēmumu pieņem Ministru kabinets. 3. Ar lēmumu, kuru pieņem Naturalizācijas pārvalde, tiek konstatēts, vai kandidāts atbilst pilsonības piešķiršanas juridiskajiem priekšnoteikumiem. Šo priekšnoteikumu pastāvēšanas vai nepastāvēšanas konstatēšanas pareizību tiesa var pārbaudīt, līdz ar to Naturalizācijas pārvaldes lēmums atzīstams par konstatējošu administratīvo aktu, kuru var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā. 4. Secīgi otro lēmumu, pamatojoties uz Naturalizācijas pārvaldes sagatavoto rīkojuma projektu, pieņem Ministru kabinets balsojot. Likums nav devis nekādus saturiskus norādījumus attiecībā uz Ministru kabineta lēmumu un neprasa Ministru kabineta loceklim izpaust pamatojumu attiecīgajam balsojumam. Tādējādi Ministru kabinetam ir piešķirta neierobežota rīcības brīvība piešķirt vai nepiešķirt pilsonību personām, attiecībā uz kurām Naturalizācijas pārvalde ir konstatējusi, ka tās atbilst naturalizācijas priekšnoteikumiem, un Ministru kabinets lēmumu pieņem, balstoties uz Ministru kabinetā pārstāvēto politisko partiju mērķiem un nostājas pilsonības jautājumos. Līdz ar to šādiem lēmumiem piemīt politiska lēmuma raksturs. 5. Tas, ka uz personu neattiecas neviens naturalizācijas ierobežojums un tā ir izpildījusi visas naturalizācijas prasības, nerada personai subjektīvās tiesības uz uzņemšanu Latvijas pilsonībā. Šādā gadījumā personai rodas subjektīvās tiesības tikai uz to, ka lēmuma projekts par pilsonības piešķiršanu tiek nodots Ministru kabinetam izlemšanai. 6. Latvijā nav vispārpieņemta prakse attiecībā uz nepārsūdzamiem lēmumiem normatīvā akta tekstā expressis verbis norādīt, ka attiecīgais lēmums nav pārsūdzams. Līdz ar to apstāklis, ka likumā nav atrunāta lēmuma pārsūdzēšanas kārtība, nenozīmē, ka attiecīgais lēmums būtu pārsūdzams kā administratīvais akts.

Lejupielādēt

07.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-39/2006

1. Ja tiesību normas procesa laikā ir mainījušās, administratīvajā procesā ir pieļaujams, ka tiesa piemēro jaunāko tiesību normu. Tas tiek pamatots ar procesa ekonomiju un tiesību aizsardzības efektivitātes nodrošināšanu. Minēto noteikumu piemēro tajos gadījumos, kad pārsūdzētajam administratīvajam aktam ir ilgstoša iedarbība, proti, tas pieteikuma izskatīšanas brīdī vēl ir spēkā. 2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmums par nepilsoņa statusa atņemšanu atzīstams par administratīvo aktu ar ilgstošu iedarbību. Līdz ar to, vērtējot šāda lēmuma tiesiskumu, kā arī pirmās instances un apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, tiesai jāņem vērā lietas izskatīšanas brīdī spēkā esošās tiesību normas. Tādējādi, ja pārsūdzētais lēmums pamatots ar tiesību normu, kas lietas izskatīšanas brīdī tiesā ar Satversmes tiesas spriedumu ir atzīta par Satversmei neatbilstošu un spēkā neesošu, attiecīgais lēmums atzīstams par prettiesisku.

Lejupielādēt

07.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-35/2006

Nepilsoņu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punkts paredz, ka personai atņem nepilsoņa statusu, ja tā neatbilst kādai no tā paša likuma 1.panta pirmajā daļā noteiktajām pazīmēm, tostarp, ja tā neatbilst pazīmei – nav citas valsts pilsonis (Nepilsoņu likuma 1. panta pirmās daļas 3. punkts). Minētās tiesību normas interpretējamās tādējādi, ka nepilsoņa statusa zaudēšanas pamats ir piederība citas valsts pilsoņu kopumam, nevis tikai kādas valsts likumā garantētas tiesības personai iegūt šās valsts pilsonību. Līdz ar to Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, lemjot par nepilsoņa statusa atņemšanu, jānoskaidro, vai lēmuma pieņemšanas brīdī attiecīgā persona ir citas valsts pilsonis. Pastāvot šaubām par personas piederību citas valsts pilsoņu kopumam, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei pirms lēmuma pieņemšanas jāpārliecinās, vai pieteicējs ir vēlējies sev iegūt citas valsts pilsonību un vai tā viņam patiešām ir piešķirta. Apstāklis, ka saskaņā ar citas valsts pilsonības institūtu regulējošajiem normatīvajiem aktiem konkrētajai persona ir garantētas tiesības iegūt šās valsts pilsonības, nav pietiekams iemesls, lai personai atņemtu Latvijas nepilsoņa statusu.

Lejupielādēt

24.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-4/2006

1. Iekšlietu ministra lēmumā par personu iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, kas izdots saskaľā ar Imigrācijas likuma 61.un 61.1panta prasībām, nav konkrēti jānorāda sarakstā iekļautās personas darbības, kas rada draudus valsts drošībai un sabiedriskajai kārtībai. Šīs Imigrācijas likuma tiesību normas ir „cita likuma speciālās tiesību normas” Administratīvā procesa likuma 3.panta pirmās daļas izpratnē. Līdz ar to attiecībā uz šo lēmumu nav jāpiemēro Administratīvā procesa likuma normas, no kurām izrietētu, ka šīs darbības būtu lēmumā jānorāda. 2. Persona, kas iekļauta to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, var atsaukties uz cilvēktiesību ievērošanu Latvijas Republikā tikai tad, ja tā atrodas Latvijas Republikas jurisdikcijā. 3. Ja pārsūdzētais iekšlietu ministra lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz personas lūgumu pārskatīt sākotnējo lēmumu par viņa iekļaušanu minētajā sarakstā, kad tā vēl atradās Latvijas jurisdikcijā, pārsūdzētais lēmums skatāms saistībā ar sākotnējo lēmumu, kas tādējādi personai ļauj atsaukties uz nepieciešamību ievērot cilvēktiesības. 4. Atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantam un 16.pantam, ja uzskatu paušanas brīvības ierobežojums ir saistīts ar politiskajām aktivitātēm, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.pants netiek pārkāpts. Savukārt, tā kā Satversmē, atšķirībā no minētās konvencijas, šāds ierobežojuma attaisnojums expressis verbis nav paredzēts, atbilstoši Satversmes 116.pantam šādam ierobežojumam būtu jābūt noteiktam ar likumu. Minēto kategoriju lietās šāds ierobežojums ārzemniekiem noteikts ar Imigrācijas likuma 61.pantu, kas ierobežo ārzemnieku tiesības, tostarp arī uzskatu paušanas brīvību. 5. Ja persona ir dzimusi un ilgus gadus dzīvojusi Latvijā, pamatota ir viņas atsaukšanās uz iespējamo privātās dzīves aizskārumu. Lai attiecīgo ierobežojumu uzskatītu par attaisnojamu, tam ir jābūt noteiktam ar likumu, ierobežojumam ir jābūt leģitīmam mērķim un ierobežojumam jābūt samērīgam ar leģitīmo mērķi. Minētās kategoriju lietās šāds ierobežojums ir noteikts ar likumu – Imigrācijas likuma 61.pantu un tam ir leģitīms mērķis – valsts un sabiedriskā drošība. Savukārt, lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, iekšlietu ministram ir jānoskaidro, vai personai joprojām pastāv cieša personiska, ekonomiska vai sociāla saite ar Latviju, vai šāda saite viņam ir izveidojusies ar citu valsti, vai citā valstī viņam ir dzīves vieta, vai ir nopietni šķēršļi šīs personas mātei apciemot personu šajā citā valstī, kā arī citus ar privāto dzīvi tieši saistītus jautājumus. Šis ierobežojums pēc tam ir jāsamēro ar nepieciešamību aizsargāt valsts un sabiedrisko drošību un kārtību. 6. Ja iekšlietu ministram bija jāizvērtē privātās dzīves ierobežojumi, bet viņš tos nav izdarījis, šāda neizvērtēšana varēja ietekmēt administratīvo aktu pēc satura, tāpēc tas uzskatāms par būtisku procesuālo pārkāpumu.

Lejupielādēt

23.01.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SA-2/2006

Nosakot to, ka personai, vēršoties tiesā, administratīvā akta darbība netiek apturēta, likumdevējs jau ir ņēmis vērā apsvērumus par pieteicēja tiesību iespējamo ierobežojumu.

Lejupielādēt

26.04.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-2/2006

1. Iekšlietu ministra lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, atbilstoši Imigrācijas likuma 61.1 panta otrajai daļai kā speciālajai tiesību normai, nav jānorāda Administratīvā procesa likuma 67.pantā noteiktās tādas rakstveidā izdota administratīvā akta sastāvdaļas, kā faktu konstatējums un administratīvā akta pamatojums. 2. Kādas personas, kurai ir ārvalstnieka statuss, vēlme ierasties citā valstī pati par sevi nav atzīstama par cilvēktiesību. Par cilvēktiesību, kura ir aizsargājama, tā kļūst atbilstoši Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā noteiktajām tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi.

Lejupielādēt

15.03.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-56/2005

1. Personām, kuras Latvijā ieradās pēc 1940.gada 17.jūnija, lai pildītu militāro dienestu PSRS bruņotajos spēkos Latvijas teritorijā, līdz to demobilizēšanās brīdim nebija tiesību Latvijas Republikā uzturēties pastāvīgi un brīvi izraudzīties savu dzīves vietu. 2. Pilsonības likuma 14.panta otrās daļas 4.punkts, kas paredz naturalizācijas iesniegumu izskatīšanas secību, ir piemērojams, ja ievēroti naturalizācijas vispārīgie noteikumi, t.sk., ja personai ir tiesības naturalizēties.

Lejupielādēt

08.03.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-46/2005

1. Ja tiesību normas procesa laikā ir mainījušās, administratīvajā procesā ir pieļaujams, ka tiesa piemēro jaunāko tiesību normu. Taču iepriekšteiktais attiecas tikai uz gadījumu, ja pārsūdzētajam administratīvajam aktam ir ilgstoša iedarbība, tas ir, ja tas pieteikuma izskatīšanas brīdī vēl ir spēkā. Ja administratīvais akts uz pieteikuma izskatīšanas brīdi ir zaudējis spēku, tiesa tā tiesiskumu izvērtē, pamatojoties uz tiesību normu, kas bija spēkā tā izdošanas brīdī. Minētais attiecas arī uz iestādes veikto faktisko rīcību. 2. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšana ir administratīvais akts, kas ietver atceļošu nosacījumu. Iestājoties likumā noteiktajiem apstākļiem, pastāvīgā uzturēšanās atļauja ex lege zaudē spēku. To, vai ir iestājušies likumā noteiktie apstākļi, vērtē, izskatot lietu sakarā ar citu administratīvo aktu vai faktisko rīcību. 3. Iestādes lēmums, ar kuru atzītas par nederīgām pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, ir tikai paziņojums par tiesiskajām sekām, kas ir iestājušās sakarā ar likumā paredzēto nosacījumu iestāšanos, un tam ir tikai informējošs raksturs, kas nerada tiesiskās sekas. Līdz ar to šāds lēmums nav uzskatāms par administratīvo aktu. 4. Eiropas Padomes Rekomendācijas 1504(2001) “Ilgtermiņa imigrantu neizraidīšana” 8. punkts neattiecas uz uzturēšanās atļauju izsniegšanu un spēkā esamību, bet gan uz personu tiesībām būt neizraidītām no valsts, kurā tās ilgstoši uzturas. Ne no rekomendācijas burta, ne gara neizriet, ka personām, kas kādreiz ir bijušas ilgtermiņa imigranti, pienāktos pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. 5. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija negarantē personai tiesības iebraukt un uzturēties valstī, kuras pilsonis attiecīgā persona nav, kā arī negarantē tiesības netikt izraidītam no šīs valsts. Līgumslēdzējām valstīm saskaņā ar starptautiskajās tiesībās iedibinātu principu ir tiesības kontrolēt tādu personu iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu, kuras nav tās pilsoņi.

Lejupielādēt

26.10.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-177/2004

1. Tiesības uz privāto dzīvi nav absolūtas, tās var ierobežot, lai aizsargātu valsts ekonomiskās labklājības intereses, sabiedrisko kārtību, drošību un citus mērķus, ja vien ierobežojums ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi. Valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā, tādējādi valsts ir tiesīga iegūt informāciju un vērtēt, vai konkrētajā gadījumā ģimene pastāv. 2. Lai pārbaudītu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmuma, ar kuru personai nolemts neizsniegt uzturēšanās atļauju, tiesiskumu, tiesai nepieciešams konstatēt: 1) vai pastāv ģimenes dzīve (nevis tikai laulība formālā nozīmē), 2) ja ģimenes dzīve nepastāv, vai pastāv cita veida personiskā, ekonomiskā vai sociālā saite, kuras dēļ atteikums personai izsniegt uzturēšanās atļauju būtu nesamērīgs. Konstatējot vienu no šiem apstākļiem, pieņemams, ka šāds pārvaldes lēmums varētu aizskart dažus personas tiesības uz privāto dzīvi aspektus, t.i., tiesības uz ģimenes dzīvi.

Lejupielādēt

24.08.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-89/2004

Nepilsoņu statusa atņemšana ir būtisks personas tiesību ierobežojums un tas nevar tikt balstīts uz formāliem iemesliem un pilnībā nenoskaidrotiem faktiem.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

NATURALIZĀCIJA, PILSONĪBAS PIEŠĶIRŠANA, UZTURĒŠANĀS ATĻAUJU PIEŠĶIRŠANA, ĀRZEMNIEKU IEKĻAUŠANA TO PERSONU SARAKSTĀ, KURĀM AIZLIEGTA IECEĻOŠANA LATVIJAS REPUBLIKĀ, REMIGRĀCIJA, AIZLIEGUMS PERSONAI IZCEĻOT NO VALSTS