Tiesiskā atbildība un tiesību piemērotāji

Šodienas diskusijas temats ir par tiesisku valsti. Tiesisku valsti nenodrošina tikai labi, skaidri un pārskatāmi uzrakstīti likumi. Kā jau ievadrunā norādīja Ārvalstu investoru padomes Latvijā pārstāvis Māris Vainovskis, pēdējos gados, strādājot ar likumu redakcijām, bieži vien esam atstājuši novārtā tiesību piemērošanas jomu un, kas vissvarīgāk – juridiskās jeb tiesiskās atbildības jomu. Nepietiek, ka ir labi uzrakstīts likums, nepieciešams to ne tikai piemērot, bet arī prasīt tiesisko atbildību no tiem, kas iesaistīti negodīgās darbībās un likumpārkāpumos.

Šodienas diskusija sakritusi ar aktuālu notikumu Latvijas sabiedrībā, par ko varēja lasīt ziņu virsrakstos. Proti, Konkurences padome un Valsts kontrole vaicā, kā tas iespējams, ka Rīgas Brīvostas pārvalde, trīsreiz neievērojot Konkurences padomes lēmumu un pārkāpjot likumu, var palikt bez atbildības. Faktiski neviens tā īsti nav atvēris Krimināllikumu, kurā ir 211. un 212.pants, kuros paredzēts, ka par negodīgu konkurenci, kas radījusi būtiskas sekas, ir piespriežams cietumsods. Par Konkurences padomes lēmumu neizpildīšanu, ja tas radījis būtiskas sekas, ir piespriežams sods. Loģisks jautājums, kāpēc tas netiek pārbaudīts. Tas saistīts ar šodienas tematu un diskusijas pirmās daļas jautājumu par ēnu ekonomiku.

Nav noslēpums, ka aktuālākais jautājums Latvijā saistībā ar ēnu ekonomiku ir pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšana. Vai ir dzirdēts kāds gadījums, ka pēc tam, kad uzņēmums ir zaudējis nodokļu strīdā ar valsti par nodokļu izkrāpšanu un vadītājs to zinājis vai viņam to bija jāzina, vadītājs ir saukts pie kriminālatbildības par nodokļu izkrāpšanu?

Mēs varam runāt, ka mācīsim bērnudārzniekiem, ka ir labi maksāt nodokļus, bet ja neprasām atbildību no sabiedrības elites, tad ir loģiski, ka sabiedrība, kura raugās uz eliti, savu rīcības modeli pakārto tai.

Runājot par tiesu iekārtu un tiesu varu, tieslietu ministrs minēja 2016.gada Eiropas Komisijas pētījumu par to, ka Latvijas tiesu sistēma ir kļuvusi labāka, efektīvāka, ka lietu izskatīšanas termiņi samazinās, ka principā viss iet uz augšu un aizvien labāk. Taču, ja mēs paraugāmies uz šiem rādītājiem detaļās un salīdzinošā aspektā, tad ļoti vietā ir Valsts prezidenta izveidotās Tiesiskās vides pilnveides komisijas sniegtais ziņojums par Tieslietu padomes darba pilnveidošanu. Tajā norādīts, ka pārsteidzošā kārtā Igaunijā budžets, kas tiek atvēlēts tieslietu sistēmai, ir procentuāli mazāks uz iedzīvotāju skaitu kā Latvijā. Tātad nauda, kas atvēlēta tiesu sistēmai, ir mazāka nekā Latvijā. Mēs Latvijā sūdzamies, ka tiesu sistēma nesaņem pietiekamu finansējumu. Bet Igaunijā izskatāmo lietu skaits un ātrums ir vienāds vai stipri labāks nekā Latvijā. Tas nozīmē, ka, dodot vairāk naudu valsts budžetā tiesu sistēmai, efektivitāte Latvijā ir stipri zemāka. Šie vidējie rādītāji par lietu izskatīšanas termiņiem ir, maigi izsakoties, iemidzinoši. Jo tie ir vidējie statistiskie rādītāji. Atbilstoši Augstākās tiesas publiskotajam pārskatam Administratīvo lietu departamentā, kurā pildu tiesneša pienākumus, vidējais lietu izskatīšanas termiņš ir 1,3 mēneši, šobrīd – 3,3 mēneši, bet faktiski, un tas arī tiek norādīts šajā ziņojumā, vidējais lietu izskatīšanas termiņš ir 1 gads un vairāk.

Tas nozīmē, ka statistikas rādītāji ir vidēji pareizi, bet individuāli tie ir absolūti nepareizi un maldinoši. Tie, kas saskārušies ar tiesu sistēmu personiski, noteikti ir tajā grupā, kas arī šajā Tieslietu padomes darba novērtējuma ziņojumā tiesu sistēmu Latvijā vērtē negatīvi.

Jautājums – ko darīt? Ko mainīt? Kāda iespēja un loma šajā procesā Ārvalstu investoru padomei?

Tiesnesis ir neatkarīgs un padots vienīgi likumam. Tas nozīmē, ka praktiski iespēja iespaidot to, kā tiesnesis skata lietu, pat uzrakstot ideāli labu likumu, ir ļoti niecīga. Nevar iespaidot un atlaist no dienesta tiesnesi, pat ja viņš ir kļūdījies likuma piemērošanā. Ja virs Augstākās tiesas būtu vēl viena tiesa, mēs varētu teikt, ka arī Augstākās tiesas tiesnešus būtu jāatlaiž, jo arī Augstākā tiesa kļūdās.

Būtisks rādītājs, kas raksturo Latvijas tiesu sistēmu, ir kļūdu procents, tas ir, cik daudz un kāpēc tiek atcelti tiesu nolēmumi. Statistikas rādītāji, kas, protams, varētu būt diskutabli, kopumā liecina, ka katrs ceturtais apelācijas instances tiesas spriedums Augstākajā tiesā tiek atcelts. Tas nozīmē, ka šis kļūdu procents, šī nestabilitāte tiesu sistēmā, kad jūs nezināt, kā beigsies tiesiskais strīds valsts tiesā, ir ļoti augsts. Tas ir nepieļaujami augsts.

Mēs varam mācīt tiesnešus, celt kvalifikāciju, atvēlēt tam daudz naudas – 11 miljonus, tomēr ar mācīšanu lietas nemainīsies ievērojamā mērā. Būtiskākais ir, ka Latvijā netiek pievērsta nopietna nozīme tam, kādu cilvēku izvēlamies par tiesnesi. Tiesnesis nevar būt jebkurš no sabiedrības, jo tiesnesis ir sabiedrības elites daļa. Pēc tā, kā rīkojas tiesnesis, vadās sabiedrība. Ja tiesnesis ir negodīgs, arī sabiedrība saka – arī es varu darīt tāpat, kāpēc man kādi pārmetumi. Būtiska nozīme tiesneša izvēlē ir ne viņa zināšanām, bet tam, kā viņš rīkojas ar varu, jo tiesnesim ir piešķirta ļoti liela vara.

Nopietna nozīme ir tam, kā atlasa tiesnešus, kas var kļūt par tiesnesi un kādā procesā. Esošā sistēma ir tāda, ka par tiesnesi var kļūt, piesakoties sludinājumam „Latvijas Vēstnesī”, izpildot minimālās prasības. Tad kandidātu novēro vidēji deviņus mēnešus, kad viņš tiek izvēlēts vai nē par stažieri. Pēc tam, ja ir pozitīvs novērtējums, kāds arī parasti ir, jo uz konkrēto vakanci tiek izvēlēts konkrēts tiesnesis, nevis vairāki, tiek noslēgts kompromiss – lai jau viņš paspriež tiesu 3 vai 5 gadus, tad jau redzēs, kā būs tālāk. Kad paiet 3–5 gadi, arī tad neviens īsti neuzdrošinās atlaist šo vidēji strādājošo tiesnesi, jo tajā brīdī kādam jāskata lietu daudzums, bet atkal atlasīt jaunu kandidātu prasa laiku. Tādā veidā pie atlases mēs noslēdzam kompromisu, kas velk uz leju visu mūžu, kamēr vien šis cilvēks strādā tiesā.

Tādēļ ļoti svarīgi būtu ieviest tādu modeli, kā, piemēram, Zviedrijā, kur tiesneša palīgs tiek novērots ilgstošā laika posmā – 6–7 gadus dažādās tiesu instanču pakāpēs un tikai tad viņš kļūst par tiesneša amata kandidātu, un tikai tad viņu izvēlas. Līdzīgi kā par advokātu vai notāru nevar kļūt uzreiz, bet tikai ilgstošā pārbaudē, kad tiek pārbaudītas ne tikai juridiskās zināšanas, bet arī rīcība ar varu, kas ir ļoti būtiski.

Šobrīd Latvijā tiek diskutēts, ka tiesnešu palīgu atalgojums pieaugs par 15–20 eiro vai mazliet vairāk. Taču tas nekad nemotivēs cilvēku, šie pārdesmit vai padsmit eiro nemainīs, ka tiesneša palīgs Latvijā ir students, kurš izvēlas palīga darbu, lai studiju laikā uzlabotu savas zināšanas un lai būtu kaut kāda juridiskā prakse. Kamēr šo profesiju nepadarīs par to, ka tas ir nopietns priekšnoteikums, lai kļūtu par tiesnesi, kamēr neieviesīs sistēmu līdzīgi kā privātās kompānijās, kad ir vairākas personāla pakāpes, tikmēr šis būtiskais posms paliks ļoti vājš, un tas savukārt ietekmēs, ka ilgstoši, kamēr vien šis cilvēks pildīs tiesneša pienākumus, sastapsimies ar neadekvātiem tiesu nolēmumiem, ar atkarīgiem tiesu spriedumiem, ar bailēm no tiesību piemērošanas, no uzdrīkstēšanās.

Būtisks ir arī jautājums par atalgojumu. Mēs nekad nevarēsim tiesneša darbam piesaistīt labākos juristus, ja tiesneša atalgojums būs tāds kā juristam, teiksim, Pierīgas novada pašvaldībā vai ministrijas departamentā. Jo nav motivācijas uzņemties lielāku atbildību un lielāku slogu, ja saņem atalgojumu, kādu varētu saņemt kā jurists pašvaldībā. Diemžēl ir vairāki piemēri, kas liecina, ka labākie juristi, kādi mums Latvijā ir, aizgājuši uz advokatūru, privāto sfēru vai neatkarīgajām valsts pārvaldes institūcijām, kur šis atalgojums ir krietni augstāks.

Es ļoti labi apzinos, ka atalgojuma palielināšana ir nepopulārs lēmums, ņemot vērā valsts budžeta vajadzības. Tomēr, ja ņem vērā, ka Igaunijā šis budžets ir mazāks uz iedzīvotāju skaitu un pie tam attiecībā uz kopproduktu, tad, ja Latvijā šis budžets tiktu izlietots precīzāk, arī esošo izdevumu ietvaros šo atlīdzību varētu izmantot tā, lai būtu motivēti kandidāti pieteikties tiesneša darbam un pildīt tiesneša dienestu.