Tiesnešu un politologu duelis “Kāpēc vajadzīga tiesu neatkarība?”

Augstākās tiesas diskusijas pamattēma ir vispārzināma aksioma: demokrātiskas, tiesiskas un drošas valsts pamatā ir trīs valsts varas atzaru – likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas – līdzsvars. Taču Krievijas karš Ukrainā uz šo patiesību licis paraudzīties ar citu mērauklu – kā mācību tam, kur nonāk valsts bez šāda līdzsvara – tā kļūst par agresoru, kas posta pasauli. Vai Latvijā varas ir līdzsvarā? Kāpēc līdzsvaram vajadzīga tiesu neatkarība un ko nozīmē šī neatkarība? Par to tiesnešu un politologu diskusija, iespējams – pat duelis.

Diskusijā piedalījās Augstākās tiesas un Tieslietu padomes priekšsēdētājs Aigars Strupišs, Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele, politologs Filips Rajevskis un Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore Žaneta Ozoliņa. Diskusijas vadītāja Rīgas Stradiņa Universitātes Eiropas studiju fakultātes pasniedzēja Lelde Metla-Rozentāle.

IEVADS

L.Metla-Rozentāle. Man ir prieks un gods šodien aicināt jūs uz interesantu un izaicinošu dueli „Kam vajadzīga tiesu neatkarība Latvijā”.

Jāsaka, ka mūsu duelis nebūs klasiskais „viens pret vienu” arēnā. Redzam, ka ir divi pret divi. Divi tiesu varas pārstāvji – Augstākās tiesas un Tieslietu padomes priekšsēdētājs, jurists, tiesnesis un bijis arī augstskolas pasniedzējs Aigars Strupiša kungs. Otra tiesu varas pārstāve – Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese un arī Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemeles kundze.

Savukārt politikas ekspertu flangu veido Žanete Ozoliņas kundze, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore, Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece, Transatlantiskās organizācijas priekšsēdētāja un ļoti daudzu starptautisku publikāciju autore un žurnālu redkolēģiju biedre. Un visbeidzot kungs, kuram nepatīk, ka viņam saka politologs, viņš saka – aktīvs politikas komentētājs jau daudzus gadus, sabiedrības „Mediju Tilts” direktors, sabiedrisko attiecību eksperts un arī zemessargs, kā arī līdzautors grāmatai „Tiesas un mediju komunikācija” Filips Rajevskis.

Mūsu skatītāji noteikti domā, kāpēc tiesneši uz dueli izsaukuši politologus. Kur tas „suns” aprakts? Atbilde ir vienkārša. Kad valstī kaut kas notiek, un nav svarīgi, vai tas notiek Saeimā, Rīgas domē, Rankas pagasta pārvaldē vai Augstākajā tiesā, par visu viedokli vienmēr prasa politologiem – politikas ekspertiem, politikas vērotājiem. Šis viedoklis tālāk veido sabiedrības
viedokli. Politologus bieži rāda televīzijā, un ko rāda televīzijā, tā tautas acīs ir patiesība. Tiesneši ne vienmēr šim viedoklim piekrīt, ne vienmēr to saprot, ne vienmēr to atbalsta un ne vienmēr to uzskata par pareizu. Tāpēc šodien būs saruna aci pret aci, lai saprastu, kur tad tā problēma.

Satversmes simtgade ir īstais brīdis, lai diskutētu par tiesu varas stiprināšanu. Tiesu varas neatkarība ir fundamentāls jautājums ikvienā demokrātiskā valstī. Jau 30 gadus mums ir tā laime atkal dzīvot demokrātiskā valstī, bet Ukrainas notikumu kontekstā mēs atkal par to aizdomājamies. 30 gadu laikā esam apguvuši, ka demokrātija sastāv no likumdevējvaras, izpildvaras un tiesu varas, un starp šīm varām pastāv sinerģija. Ne velti es lietoju vārdu „sinerģija”, jo tas nozīmē mijiedarbību starp elementiem, kā rezultātā rodas kaut kas vairāk, ne tikai šo saskaitāmo summa. Tātad ir pievienotā vērtība, un tā ir patiesa demokrātija. Bet vienmēr ir aktuāls jautājums, kā izpaužas šī mijiedarbība vai sadarbība starp tiesu varu, izpildvaru un likumdevējvaru. Vai mijiedarbība ir kādas puses virsuzraudzība, bet citas piekāpšanās? Vai tas ir kompromiss, vai līdzvērtīgu partneru līdzsvarota līdzāspastāvēšana.

Tiesneša neatkarība nozīmē, pirmkārt, institucionālu neatkarību, kad tiesnesis ir neatkarīgs no visiem citiem valsts varas atzariem. Tas nozīmē arī individuālu neatkarību, kad tiesnesis ir neatkarīgs no ikviena procesa dalībnieka, no sabiedrības kopumā un no jebkādas citas ietekmes.

Bet kā tad ar varu līdzsvaru? Kā tiesneši var būt neatkarīgi un tajā pašā laikā līdzsvarā ar izpildvaru un likumdevējvaru? Protams, tiesu varai ir milzīga loma šajā atsvaru mehānismā. Tiesa nodrošina to, ko likumdevējvara ir uzrakstījusi savos likumos un ko izpildvara cenšas realizēt. Tikai ar tiesu varas atbalstu varam būt droši, ka Satversmē ierakstītais patiešām tiks ievērots, ka mums katram būs iespēja aizstāvēt savas tiesības un rast taisnīgumu.

Šīsdienas diskusijas jeb dueļa uzdevums ir mēģināt atrast vienotu sapratni starp politologiem un tiesu varas pārstāvjiem par to, kas tad ir demokrātiju stiprinoša likumdevējvaras, izpildvaras un tiesu varas līdzāspastāvēšana. Kā tas sasaucas ar tiesu neatkarības konceptu.

DUEĻA PIRMAIS RAUNDS

Diskusijas pirmais aplis būs lielais jautājums, kad katram no dalībniekiem prasīsim, kas tad ir tiesu neatkarība, cik tā ir vajadzīga demokrātiskā valstī, kā to nodrošināt, kādus mājasdarbus pašiem tiesnešiem jāpaveic. Otrā daļa varētu saukties duelis par sāpīgajiem tematiem.

Bet nu vārds mūsu ekspertiem. Ar pirmo jautājumu vērsīšos pie šīsdienas diskusijas iniciatora – Augstākās tiesas un Tieslietu padomes priekšsēdētāja Strupiša kunga. Kā šobrīd jūtas tiesneši un tieslietu sistēma Latvijā? Kas ir tie sāpīgie momenti, kad domājat par tiesu varas neatkarību? Ko īsti jūsu skatījumā nozīmē tiesu varas neatkarība? Kāpēc ir tāda politiķu vai politologu neizpratne par situāciju, ka jums ir jāsauc viņi uz dueli?

A.Strupišs. Paldies. Nedaudz iezīmēšu jautājumu kontekstu. Pēdējos pāris gados Tieslietu padome ir jaunā sastāvā un ir uzsākusi ļoti aktīvu darbību pie tiesu sistēmas uzlabošanas un modernizācijas. Viens no pēdējo divu gadu stratēģiskajiem mērķiem ir padarīt tiesu sistēmu neatkarīgu no izpildvaras šā vārda tiešā nozīmē. Kāpēc šāds jautājums vispār tiek uzstādīts? Redziet, Latvijā, atšķirībā no daudzām citām valstīm, ir tāda īpatnēja situācija. Augstākā tiesa jeb Senāts ir pilnīgi neatkarīgs – Augstākajai tiesai ir savs budžets, sava Administrācija, kas ir padota tieši Augstākās tiesas priekšsēdētājam. Augstākā tiesa var attīstīties, sastādīt budžeta projektu, izlietot budžetu, kā uzskata par nepieciešamu, protams, atbilstoši Saeimas lēmumiem. Savukārt rajona tiesas un apgabaltiesas, kas ir pirmās un otrās instances tiesas, diemžēl šādu brīvību nebauda, jo saskaņā ar likumu viņu organizatorisko vadību un finanšu un budžeta vadību nodrošina Tiesu administrācija, kas ir nevis tiesu varas, bet Tieslietu ministrijas padotībā. Jebkurš domājošs cilvēks labi saprot, ka tam, kurš kontrolē resursus, ir liela ietekmes iespēja uz procesiem, kuri notiek, izmantojot šos resursus. Mūsu uzstādījums ir panākt, lai pirmās un otrās instances tiesas ir tikpat neatkarīgas no izpildvaras kā Augstākā tiesa.

Ir vēl viena lieta, ko iezīmēšu diskusijai. Ko nozīmē tiesu neatkarība? Uzdodiet sev vienkāršu jautājumu. Tiesā varam nonākt katrs, es gan nevienam to nenovēlu, jo tas ir nepateicīgs, ilgstošs un arī samērā dārgs process. Taču neviens nav atbrīvots no iespējas, ka kādreiz var nākties vērsties tiesā vai nu savu tiesību aizstāvībai, vai varbūt var tikt nepatiesi apsūdzēts, vai citādi. Dzīve ir dzīve, gadās dažādi. Jautājums, ko jāuzdod katram sev – vai jūs gribētu, ka jūsu lietu skata tiesnesis, kurš ir atkarīgs no kāda politiskā spēka vai kuram ir saikne ar kādu politisko spēku, vai kuram ir saikne ar kādām biznesa struktūrām. Īpaši, ja tiesājaties ar kādu pazīstamu politiķi un ziniet, ka ir kaut kāda saikne starp šo tiesnesi un politiķi. Ja caur budžetu un citiem mehānismiem politika var ietekmēt tiesnesi, tad jautājums – vai ir iespējams nodrošināt, ka tiesas spriedums ir pilnīgi objektīvs un nav no politikas kaut kādā veidā ietekmēts? Ir bijuši gadījumi, kad, piemēram, tiesnešu iecelšana vai neiecelšana ir bijusi politiski motivēta. Tā bija pirms aptuveni 10 gadiem, kad Saeima uz Augstāko tiesu neapstiprināja kandidātu, kurš bija atstājis spēkā drošības līdzekli Lembergam. Oficiāli netika pateikts, ka šis tiesnesis tiek sodīts par savu lēmumu, bet visi to saprata un noklusēja. Tiesnesis tika sodīts par to, ko viņš bija darījis kā tiesnesis. Nupat analoģiska situācija bija ar bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Sanitu Osipovu, kura arī kandidēja uz Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentu. Viņa Saeimā netika apstiprināta, un šoreiz, atšķirībā no iepriekšējās reizes, publiski izskanēja arguments, ka deputātiem nepatīk tas spriedums, ko viņa ir taisījusi Satversmes tiesā. Atkal tiesnesei tiek liegta karjeras iespēja saistībā ar to darbu, ko viņa ir veikusi kā tiesnese. Abi šie gadījumi neapšaubāmi ir klajā pretrunā ar Satversmē noteikto varas dalīšanas principu un tiesu neatkarības principu. Tā pamazām nonāku pie mūsu šodienas pasākuma pamatojuma. Osipovas gadījumā bija diezgan plaša publiska diskusija, kurā izteicās visas iespējamās puses – gan tās, kuras pārzina jautājumu, gan tās, kuras nepārzina. Es to nosaucu par konstitucionālo krīzi, un pie tā arī palieku. Uz šo manu frāzi par konstitucionālo krīzi publiskajā telpā parādījās dažu politologu izteikumi, piemēram, ka tā nav konstitucionālā krīze, jo tāda ir iespējama tikai vienā gadījumā – ja parlaments nespēj izveidot valdību. Mana atbilde ir, ka konstitucionālā krīze ir jebkura situācija, kad viena vara pretlikumīgi, pretēji Satversmei pārkāpj citu varu kompetences robežas. Konstitucionālā krīze var būt plašāka nekā viens šaurais gadījums, kad nevar apstiprināt valdību.

L.Metla-Rozentāle. Interesanti, ka tie, kurus varbūt gribētu izsaukt uz dueli, nemaz neatsaucās šim duelēšanās procesam. Tāpēc šeit ir, jāsaka, savā ziņā tie politologi, uz kuriem tiesnešiem nav lielu dusmu.

A.Strupišs. Dusmu mums nav. Mēs zinām, ka mums vienkārši ir tas jārisina. Ja tiesnesis kļūst dusmīgs, tad rodas problēma par viņa atbilstību amatam, jo tiesnesim objektīva, vēsa attieksme jāsaglabā jebkurā situācijā.

Kāds cits politologs minēja frāzi, ka tiesa grib kļūt par mazo Saeimu. Man uzreiz sāka zvaniņš zvanīt un sarkanā gaisma mirgot, ka kaut kas nav kārtībā ar izpratni par attiecībām starp valsts varas atzariem. Radās iespaids, ka politologi un daļa sabiedrības, kas runāja tādos pašos terminos un kategorijās, redz valsti krietni šaurāk nekā tas ir patiesībā. Jo, redziet, valsts ir viena lieta, un politika ir nedaudz kas cits. Politika ir kaut kādu interešu saskaņošana, un parasti ar politiku saprot to, kas notiek parlamentā un valdībā. Tiesas ir ārpus politikas, jo tiesām nav politiskā kapitāla. Tiesām ir pavisam citas funkcijas, tiesas nevar sēsties pie galda un tirgoties ar politiķiem, sakot, ja jūs mums iedosiet budžetu, mēs jums par labu taisīsim spriedumus. Tas ne pie kādiem apstākļiem nav iespējams. Tiesai nav politiskā kapitāla, ko piedāvāt politiskajās sarunās. Iespējams, tāpēc daļai sabiedrības ir radies priekšstats, ka valsts ir tikai parlaments un likumdevējs, un tas, kā frakcijas un politiskie spēki savā starpā – kurš nu kuru apies, kurš kuru vinnēs vai, runājot ikdienas valodā, kurš kuru kaut kādā veidā „apčakarēs”. Bet tas nav viss, kas saistīts ar valsti. Arī tiesa ir valsts – viens no trijiem valsts varas atzariem. Parasti saka – trešā vara. Bet trešā vara nenozīmē, ka tā ir zemākā. Visas trīs varas ir viena līmeņa varas, tas nav tā, ka tiesu vara ir padota kaut kam. Bet šie mēģinājumi, piemēram, Satversmes tiesas tiesneša neapstiprināšana, citu tiesnešu neapstiprināšana, sodot viņus par tiesu spriedumiem, mūsu skatījumā, ir mēģinājums noņemt tiesu no viena varas līmeņa un palikt zem Saeimas. Saeima pasaka: ja jūs darīsiet kaut ko tādu, kas mums nepatīk, mēs jūs neapstiprināsim tālāk. Tas nozīmē, ka tiesu neatkarība pazūd. Un mēs neko īpaši iebilst nevaram, vienīgi iet uz Satversmes tiesu ar pieteikumu, ko šobrīd apsveram, jautājumā par tiesnešu apstiprināšanas kārtību.

Bet ir vēl krietni nopietnāka lieta. Nav runa par konkrētu Satversmes tiesas tiesnesi Sanitu Osipovu vai kādu citu. Runa ir par principu. Šobrīd tiesnešus pirmo reizi amatā apstiprina tikai uz trim gadiem. Tas tāds kā pārbaudes laiks. Pēc trim gadiem notiek novērtēšana. Kad tiesnesis profesionālās darbības novērtēšanā saņem pozitīvu atzinumu, tad Saeima par viņu lemj atkārtoti. Redziet, Sanitas Osipovas neapstiprināšana būtībā apdraud visus tos tiesnešus „trīsgadniekus”, kuri trīs gadus strādā „pagaidām”. Ja kāds no viņiem nostājas pretī vienam vai otram politiskajam spēkam kādā tiesas sēdē, viņš riskē, ka pēc trim gadiem netiks atkārtoti apstiprināts. Tātad šis ir ļoti smags jautājums, te nav runa tikai par Sanitu Osipovu. Tā tiešām ir konstitucionāla krīze, jo sabiedrībai tika parādīts, ka tiesai nevar uzticēties, jo politiķi spēj tiesu kontrolēt.

L.Metla-Rozentāle. Jūs vairākkārt pieminējāt vārdu „atzari”. Tas ir kā kokam, kam zari aug viens zem otra, un, kā varēja saprast, dažkārt tiesu vara jūtas kā tāda pazarīte zem tiem citiem, kas grib viņu noēnot.

A.Strupišs. Jā, trešā vara nenozīmē trešais tēva dēls.

L.Metla-Rozentāle. Mūsu nākamā runātāja Ziemeles kundze, kā jau sākumā pieteicu, ir bijusi dažādos amatos tieslietu sistēmā gan Latvijā, gan Eiropā un ļoti labi pārzina arī to, ko pati tiesu sistēma ir darījusi, lai sevi sakārtotu. Kādas būtiskākās kvalitatīvās pārmaiņas pēdējo gadu laikā tieslietu sistēma ir piedzīvojusi Latvijā un kādus lielākos izaicinājumus redziet, ar ko vēl nāksies saskarties?

I.Ziemele. Es varbūt pašā sākumā jau iezīmēšu izaicinājumu. Manuprāt, Augstākās tiesas priekšsēdētājs bija pat ļoti diplomātisks, atbildot uz jautājumu par to, cik labi Latvijas sabiedrība saprot, kas ir varas dalīšana un varu līdzsvars. Es droši vien būšu kritiskāka atbildē uz šo jautājumu un teikšu: kolēģi, mēs ļoti lēnām veidojam izpratni par to, kas ir varu līdzsvars un atsvars, ļoti lēnām. Varbūt tiešām pēdējos dažos gados tieši tāpēc, ka pati tiesu vara veic šos mājasdarbus, tā arī mēģina sev prasīt to līdzsvara vietu. Es pie tā atgriezīšos. Bet mani biedē tas, cik lēni veidojas šī izpratne. Kāpēc? Tas ir saistīts ar cilvēka dabu un cilvēka mijiedarbību sabiedrībā. Cilvēks, protams, ir tendēts dzīties pēc varas, savukārt varai ir tendence korumpēt. Tāpēc tās sabiedrības un tautas, kas ir izraudzījušās demokrātiskas, tiesiskas valsts modeli, to ir izraudzījušās daļēji arī tādēļ, ka demokrātiskas, tiesiskas valsts modelis paredz varu līdzsvaru un atsvaru. Tiesu varas loma ir sekot, lai nenotiktu politiskās varas korupcija, un tieši tāpēc tiesu vara nespriež valsts budžeta sadali. Tas notiek politikas procesā, tam tur ir sava vieta, bet tiesu varai ir jābūt vienlīdzīgai citos veidos, lai varētu novērst politikas korupciju. Ja jautājat, kā tad Latvijā ir veicies ar korupcijas novēršanu, un ja atbilde ir – nu tā, tā – tad uzreiz ir jājautā, cik tad spēcīga un neatkarīga ir bijusi tiesu vara, kādi līdzekļi ir bijuši doti tiesu varai un tiesību sargājošām iestādēm pēdējo 30 gadu laikā, lai tie būtu bijuši spējīgi novērst politikas izmantošanu šaurās vai personiskās interesēs.

Vēl viena lielā tēze, kas ir saistīta ar cilvēku sabiedrību. Cilvēku sabiedrība vienmēr attīstās sarunā, diskusijā, dialogā, proti, saruna ir absolūtā nepieciešamība. Valstī kā mehānismā sarunai jāveidojas starp trīs varas atzariem. Nevar veidoties normāla valstiska saruna, kas ir mērķēta uz sabiedrības attīstību, ja viens no trijiem ir nevienlīdzīgās pozīcijās. Domāju, tie, kas studē psiholoģiju, politoloģiju, antropoloģiju, arī jurisprudenci plašākā izpratnē, zina, ka saruna veidojas tikai starp vienlīdzīgiem. Bez sarunas nebūs attīstības, mēs stagnēsim. Juristi, tiesu sistēma, Satversmes tiesa jūt, ka neveidojas šis atsvara mehānisms, neveidojas vienlīdzīgo saruna.

Ko sāka darīt Satversmes tiesa? Saprotot, ka ir problēma, Satversmes tiesa lēma iet uz ārpusi un mēģina skaidrot, kas nedarbojas – kā tam vajadzētu būt, bet kas nedarbojas demokrātiskas valsts varas dalīšanas mehānismā. Satversmes tiesa to dara ne tikai caur saviem spriedumiem, bet arī caur savu plašāko funkciju – Satversmes nešanu sabiedrībā. Caur šo plašāko funkciju var plašākai sabiedrībai dot izpratni par varas dalīšanas eksistenciālo nozīmi demokrātijā. No savas pieredzes Satversmes tiesā varu teikt – tas bija ļoti grūti. Latvijā, kur pēdējo 30 gadu laikā bijusi tradīcija, ka ar valsti asociē ierobežotu amatpersonu loku, ir ļoti grūti izskaidrot, ka demokrātijā darbojas vēl vairāki varas mehānismi. Citstarp, runājot par vārda brīvību, informācijas telpu un plurālismu, arī sabiedriskajam medijam ir līdzīga problēma, kas tiesu varai. Vienīgi tiesu varai ir cita veida konstitucionālais statuss valsts mehānismā, un arī atbildība ir monumentāla, jo tiesu vara nāk ar to pēdējo un galīgo spriedumu, kurš ir juridiski saistošs. Tāpēc, ņemot vērā, piemēram, Satversmes tiesas īpašo kompetenci, lielākā rīvēšanās notiek starp likumdevēju un tieši šo tiesu. Līdz ar to spriedze būs, bet no tās nevajag baidīties. Tas ir dabisks process, kas sabiedrības attīstībai citstarp ir vajadzīgs. Stāsts ir par to, vai visas puses ir iemācījušās runāt un vest vienlīdzīgo sarunas. Protams, ievērojot arī katrs savas kompetences robežas. Man reiz jautāja, kā Luksemburgā ar cilvēktiesībām, un es smējos, ka man jau vienalga, jo tiesnesis ir tiesnesis, viņam tāpat ir ierobežota vārda brīvība. Proti, tiesnesim, ņemot vērā arī tiesneša neatkarību, ir robežas, ko viņš publiskā debatē var teikt. Tas ir ārkārtīgi smalks mehānisms – varu saruna.

Savukārt esmu teikusi tiesnešiem kolēģiem – nevienam to tiesu neatkarību neatnesīs uz paplātes, ja paši to neizcīnīsiet. Vienlaikus tiesnešu atbildība ir milzīga, jo no viņu sprieduma ir atkarīga cilvēka dzīve, un arī valsts dzīve, visas sabiedrības dzīve, un aiz neatkarības arī nedrīkst slēpties. Es ceru, ka mēs runāsim arī par tiesu varas atbildību.

Visbeidzot pēdējais, ko gribu teikt: mums nevajadzētu šajā sarunā palikt tikai Latvijas līmenī. Latvijas tiesneši ir arī Eiropas tiesneši, Eiropas Savienības tiesneši. Tas, ko šajā vēsturiskajā brīdī no Latvijas sagaida visa Eiropas Savienība, ir tas, lai Latvija nepieviļ, Latvija nedrīkst pievilt. Mums nav viegli Eiropas Savienībā. Neminēšu piemērus, bet ir ekspektācija, ka Latvija nepievils. Ka saistībā uz tiesiskumu, varas dalīšanu un tiesnešu neatkarību vismaz Latvijā viss būs kārtībā. No tā ir atkarīgs, kā funkcionē visi Eiropas Savienībā pieņemtie un mums juridiski saistošie lēmumi. Līdz ar to mūsu sarunai ir daudz plašāks konteksts.

L.Metla-Rozentāle. Sakiet, ar Jūsu lielo Eiropas pieredzi, kur Latvija atrodas starp pārējām Eiropas Savienības valstīm? Vai esam līderi ar labajiem piemēriem, vai tomēr vairāk uz leju?

I.Ziemele. Es teiktu, ka attīstība ir bijusi, un tā bijusi pareizā virzienā. Kā jau teicu, ir bijis ārkārtīgi smagi, bet kaut kas mūs visu laiku ir virzījis uz attīstību, uz to, ka tiesneši sajūt un saprot – mums vajag lielāku neatkarību. Progress ir bijis. Varbūt pēdējos gados, kad politiskā vara sāka saprast, ka mums ir neatkarīgi tiesneši, tas bija rādītājs, ka esam sasnieguši būtisku briedumu tiesu varas nostiprināšanā. Kāda bija galvenā indikācija? Ja, paskatāmies, piemēram, par ko cilvēki runāja 10 gadus atpakaļ – būsim godīgi, neviens īpaši neiespringa, ko tā tiesu vara dara, bet pēdējos gados tā ir tēma, kam cilvēki, kas nav ar jurisprudenci saistīti, seko un uztraucas, piekrīt, nepiekrīt, un šis moments veido mūsu kā tiesiskas sabiedrības kultūru. Tas nozīmē, ka tas, ko darīja Satversmes tiesa, ko dara Augstākā tiesa – gāja pie cilvēkiem – ir nospēlējis savu lomu. Citstarp Latvijas tiesu varai ir ko rādīt citām valstīm šā brīža attīstības posmā. Bet vienlaikus man ir liela baža, kas notiks tālāk, ņemot vērā Saeimas balsojumu par bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju.

L.Metla-Rozentāle. Tagad jautāsim Ozoliņas kundzei. Šī brīža ģeopolitisko notikumu kontekstā mēs, protams, esam laimīgi, ka esam demokrātiska valsts un, neraugoties uz visām peripetijām, esam spējuši virzīties pareizajā virzienā. Bet kā Jūs redzat tiesu varas lomu neatkarības un stabilas demokrātijas nodrošināšanā?

Ž.Ozoliņa. Vispirms gribu pateikt, ka esat mani ievilkuši man ļoti neraksturīgā diskusijā, jo es parasti par iekšpolitikas jautājumiem nerunāju. Bet arī man, jāsaka, „piegriezās” īpaši Osipovas kundzes gadījums ar stāstu par konstitucionālo krīzi. Un laikam ir tādi brīži, kad nevar nerunāt.

Man ir dažas tēzes, ar kurām es gribētu dalīties. Tā viena tēze ved mani atpakaļ pie pavisam nesenas pagātnes, sarunas ar vienu Latvijā ļoti pazīstamu juristu, kurš teica: nu ko tu tur daudz par to savu politiku runā, tiesneši ir tie, kas nosaka visu, kā un kam būt. Es teicu, nē, paga, paga, tie jau tā kā ir politiķi, kas pasaka, kur un kā būt tiesnešiem. Un sākās tāda diskusija par vistas un olas tēmu – kurš ir primārs un kurš ir sekundārs. Kā jau parasti šādās situācijās, nevar pateikt, kas ir balts un melns, tas ir process. Ir ļoti svarīgi saprast, ka tiesneši var radīt precedentus, kad politiķiem ir jāstāv mierā un labi jāuzvedas, bet tikpat labi arī politiķi, redzot to, ka tiesneši nepilda savus pienākumus pietiekami kvalitatīvi, arī var sākt izstrādāt dažādus mehānismus, lai to procesu savaldītu. Tādēļ tas, ko teica Ziemeles kundze par dialogu, sarunāšanos starp dažādiem varas atzariem, ir ļoti svarīgi.

Otra tēze ir tā, negribas jau tā teikt pēc vairāk nekā 30 gadiem, bet tomēr – mēs esam jauna valsts, kas veido demokrātiju. Laimīgā kārtā mums ir bijuši tik gudri valsts vīri pirmā Pasaules kara beigās, kuri ir uzrakstījuši tādu konstitūciju, kura patiesībā ir ļoti darbīga un ļoti strādājoša. Ja kādam rodas šaubas, kur ir vieta likumdevējam, kur ir vieta tiesu varai un kur ir vieta izpildvarai, tad vienkārši ir jāpaskatās Satversme. Tur viss ir ļoti precīzi uzrakstīts. Tiesu varas neatkarība izriet no konstitūcijas. Tur es nonāku pie nākamās tēzes, ka patiesībā vara nepieder ne likumdevējam, ne izpildvarai. Vara pieder tautai. Te jāizvērš tēze par sarunāšanos, par ko runāja arī Ziemeles kundze, – nepietiek, ka sarunājas tikai varas atzari, ir ļoti svarīgi, lai šie varas atzari sarunājas ar sabiedrību, jo, ja sabiedrība šajā procesā netiks iesaistīta, varam nonākt arī līdz tādai situācijai, ka dažādie varas atzari sāk savā starpā vienoties. Tas ir negatīvs scenārijs. Sarunāsim kaut ko, kas mums ir savstarpēji izdevīgs. Šeit viens ļoti būtisks piemērs no pavisam nesenas pagātnes, kas, manuprāt, nodemonstrē sabiedrības ļoti lielo nozīmi varas līdzsvara saglabāšanā. Ja paskatāmies šobrīd uz tik aktuālo Krievijas piemēru, tad Krievijas pēdējie nedaudz vairāk par 30 gadiem ir bijuši gadi no totalitārisma līdz pakāpeniskai kaut kādu demokrātijas iezīmju parādīšanai, un tad tāda līgana nonākšana autoritārismā, kurā Krievija šobrīd atrodas. Kā reiz vakar lasīju Fionu Hilu, kura Baltajā namā gan pie Buša, gan pie Obamas, gan arī pie Trampa strādājusi ar Krievijas jautājumiem un ļoti labi pārzina Krieviju un ir pētījusi gan Putina psiholoģisko uzbūvi, gan viņa politiskos uzstādījumus. Viņa šajā grāmatā ļoti eleganti parāda, kā Krievija – valsts, kurā parādījās demokrātiskie aizmetņi, lēnām noripo līdz tam, kur tā ir. Tieši šādas pazīmes parādījās arī Trampa laikā ASV – viens pret vienu. Viņa ļoti eleganti veic šo analīzi, un tā ir mācību stunda mums, cik ārkārtīgi svarīgi sabiedrībai uzraudzīt šos dažādos varas atzarus ikdienā, dažādu notikumu kontekstā, lai mēs izvairītos no jebkādiem autoritārisma elementa kaut vai pat uzzibsnījumiem. Tādēļ tas, kas notika ar Osipovas kundzi, manā skatījumā ir mēģinājums ne tikai viņu nolikt pie vietas, bet arī parādīt, kas notiks ar citiem, kas neuzvedīsies tā, kā mēs gribēsim. Tāpēc regulārais dialogs ar sabiedrību ir ļoti nepieciešams. Tas, protams, ir neērts tiesnešiem, jo daudziem nepatīk tiesu spriedumi.

Te parādās arī mana pēdējā tēze, ko gribēju pateikt. Protams, arī tiesnešiem ir jādomā par to, kā viņi formulē, ietērpj savus secinājumus un rezultātus. Ja tiesnesis pasaka žurnālistam – aizej un izlasi tos trīs, četrus vai piecus sējumus – tas nav veids, kā sarunāties ar sabiedrību. Acīmredzot ir jābūt vismaz kādiem pieciem argumentiem, kuri nepārprotami pasaka, kāpēc ir noticis tā un ne savādāk. Dialogs ar sabiedrību, manuprāt, ir viens no labākajiem līdzekļiem, lai garantētu tiesu varas neatkarību.

L.Metla-Rozentāle. Šodien mēs to arī darām – sarunājamies šeit un attālināti, lai veidotu dialogu un sapratni starp tiesu varu, politisko varu un sabiedrību. Mūsu ceturtais diskusijas dalībnieks Rajevska kungs savā ikdienā profesionālā darba dēļ ir ļoti cieši saistīts ar politisko eliti, atrodas starp politiķiem un palīdz viņiem dažādos procesos. Lūk, viens skatītājs jautā, kāpēc veidojas šāda nesapratne no politiķu puses par to, kas ir tiesu neatkarība un cik tā ir svarīga? Vai nav jārunā arī par politiķu izglītības līmeni un elementāru izpratni par to, kas ir rakstīts Satversmē un citos dokumentos? Kāpēc veidojas ideoloģiskā plaisa starp politiķiem un tiesu varu?

F.Rajevskis. Labs un provocējošs jautājums. Jūs runājat, es klausos un piekrītu vienam, piekrītu otram, un piekrītu trešam, un domāju, ko lai saku. Man ļoti patika Strupiša kunga kā duelanta iespraustais zobens, ka jūs visi varat nonākt tiesā. Tas mani „uzmundrināja” uz kārtīgu deuli: ja es būšu kritisks pret tiesu varu, šis zobens ļoti labi norādīja, kur nelīst, jo tu tur vari nonākt. Tas joks, bet tā ir viena no situācijām ar varas zariem.

Pilnīgi piekrītu, ka visi trīs varas zari ir līdzvērtīgi, un es neteiktu, ka Latvijā tiesu vara ir pabērna lomā. Problēma ir tā, ka visi trīs varas zari, un brīžiem arī ceturtais – mediji, ir piemirsuši, kas ir saimnieks. Mēs, tas ir, tauta, esam saimnieki. Visu šo varas zaru leģitimitāte izriet no mums. Taču es kā cilvēks nevaru aizsniegt tiesnesi, man vajag meklēt starpnieku, caur ko es to varu aizsniegt. Un mans tiešākais starpnieks ir mans pārstāvis parlamentā. Tas ir mūsu Satversmē rakstīts.

Tāpēc, ja mēs sakām, ka politiķi ir tādi vai šitādi, tā pirmā tēze ir, ka politiķi atspoguļo mūs pašus tieši tādus, kādi mēs esam, jo viņi ir vieni no mums. Otrā tēze ir, ka viņi bez tam vēl ir diezgan ciniski dzīvnieki. Viņi jūt tās asinis, viņi četrus gadus mielojas un pēc četriem gadiem mielojas ar viņiem – viņi ir uz kopgalda. Viņi baigi negrib, ka viņus sadala, viņi grib tomēr pie tā galda. Un tādēļ viņi diezgan lielā mērā reflektē ar sabiedrības noskaņojumu.

Negribu analizēt balsojumu parlamentā par tiesnesi, bet nepiekrītu, ka tā bija konstitucionālā krīze. Ja uzskatām, ka tā ir konstitucionālā krīze, tad ir jāmaina veids, kā tiek iecelti tiesneši. Jo tiesnesim no kaut kurienes tam varas avotam jābūt, tiesnesis nav pakārts gaisā kā neatkarīgs kaut kur ārpus gravitācijas mūsu sabiedrībā. Tiesnesim vajag varas avotu, kas viņam iedod tiesību lemt mūsu vārdā. Mēs runājam par tiesiskumu un taisnīgumu. Cilvēks iet pēc taisnīguma, tienesis realizē tiesiskumu. Ne vienmēr visi piekrīt tiesiskumam un saka, ka tas ir netaisnīgs spriedums. Savukārt tad, ja ir netaisnīgs, bet izdevīgs spriedums, visi runā par tiesiskumu. Tas vienmēr tā ir. Bet šajā gadījumā tomēr balsojums bija tāda diezgan ciniska norāde. Starp varas zariem ir permanenta konkurence, visu laiku kāds grib otram uzkāpt, jo tā ir cīņa par varu. Atvainojos, mēs runājam par varu, un vara – tā ir permanenta cīņa. Taču šajā gadījumā parlaments tiesu varai norādīja: dārgie draugi, jūs esat tikpat nepopulāri kā mēs, līdz ar to varam darīt ar jums, ko mēs gribam. Ja sabiedrības uzticēšanās tiesu varai būtu tuvu 60% – baznīcas līmenī vai vismaz mediju līmenī, tad kurš vispār paceltu roku uz jums?! Jūs varētu darīt, ko gribat, un sabiedrība jūs atbalstītu. Bet šajā gadījumā jūs esat kaut kur kopā ar politiķiem, un viņi jūt jūsu vājumu. Tad jūs ieejat strīdus stadijā, bet zinām taču, ko nozīmē strīdēties ar ne pārāk gudru cilvēku – viņš norauj jūs līdz savam līmenim un tur viņš jūs sakauj. Viņi novelk jūs līdz savam politiskajam līmenim, un tur jums kā tiesnešiem ir problēmas. Piekrītu, ka jūsu vārda tiesības un balsstiesības ir ierobežotas, jūs nevarat uzvesties politiski, kā to var politiķi, un viņi jūs tur sakaus, varat pat nesākt cīņu. Tur nav jūsu vieta. Dialogam jābūt ar saimnieku, un saimnieks esam mēs – cilvēki, kuri ievēl parlamentu, kas tālāk ievēl valdību un arī tiesnešus.

L.Metla-Rozentāle. Kāds mūsu skatītājs tieši šajā sakarā ir vienu provokatīvu jautājumu uzrakstījis – vai tas saimnieks ir gana gudrs? Vai problēma nav tajā, ka saimnieks jau nezina to tiesu varas, izpildvaras un likumdevējvaras līdzsvaru principu, līdz ar to jau visa sistēma nobrūk?

F.Rajevskis. Ja saimnieks nebūtu gudrs, mēs šajos 30 gados nebūtu tur, kur mēs esam. Mēs esam ļoti tālu tikuši. Piekrītu Ziemeles kundzei, ka pirms 10 gadiem tiešām bija who cares (kuru uztrauc), ko tie tiesneši tur lemj, mums ir savas „rebes”, kur var ar zemākā līmeņa tiesu kaut ko sarunāt, un nākamā līmeņa tiesā sarunāt. Piekrītu Strupiša kungam, ka šiem tiesu līmeņiem ir jābūt neatkarīgiem, arī finansiāli neatkarīgiem. Tā kā es visu laiku runāju par leģitimitāti, tad otrs, ko es vienmēr saku, – nu paskatīsimies, no kurienes nāk nauda. Tur arī ir saimnieks.

Ž.Ozoliņa. Tieši tā, un tur ir mūsu nodokļi. Faktiski tas naudas devējs nav tik daudz parlaments, cik nodokļu maksātājs. Bet es arī pakomentēšu to, cik gudrs ir saimnieks. Saimnieks izglītojas katru dienu, un saimnieku izglīto gan mediji, gan tiesneši, gan parlaments, gan arī viņš izglītojas pats. Tādēļ vēl jo svarīgāks ir šis savstarpēji saistītais process, ka ir jārunā. Tiesneši var ļoti ātri dabūt sev sabiedrotos, kaut vai mediju vidū, ja viņi skaidri paskaidro savus spriedumus, nevis uzmet žurnālistam uz galda piecus sējumus, lai lasa.

I.Ziemele. Sabiedriskajam medijam ir cita funkcionāla vieta Satversmes loģikā. Un es tomēr nevaru piekrist, ka visas trīs varas cīnās par varu. Tur jau ir tā lieta, kāpēc līdz šim tiesas kā vara Latvijā nav līdz galam izprasta, jo tiesneši nedrīkst cīnīties par varu. Viņiem Satversme ir iedevusi konkrētu kompetenci, kuru mēs saucam par varu, protams, bet mums par to nav jācīnās. Mums ir satversmē dots uzdevums spriest tiesu tiesiski. Skatīties, lai nav valstī patvaļa, kas ir Satversmes tiesas primārā funkcija. Satversmes tiesa ir galējais vārstulis patvaļas novēršanai. Patvaļa var izpausties dažādās formās, un ne viss diemžēl arī nonāk līdz Satversmes tiesai. Nonāk tas, kā dēļ ir politiski strīdi – tad to visu noveļ uz Satversmes tiesu, kam tad ir jāskatās uz to visu tiesiski. Bet Satversmes tiesa to nedara, lai nostiprinātu varu tādā izpratnē, kā to dara, teiksim, politiskās varas. Satversmes tiesa īsteno Satversmi un sargā savu neatkarību, lai savu uzdevumu varētu veikt ārpus politiskās ietekmes un politiskās cīņas. Šis ir juridisks skatījums, iespējams, ka no politikas zinātnes viedokļa šīs ir nebūtiskas nianses, bet manā skatījumā tas ir ārkārtīgi būtiski. Ja jūs pateiktu, lūk, Augstākās tiesas priekšsēdētājs tagad valstī par varu cīnīsies, tad gan mēs iesim lejā tajā taciņā, kur, kā profesore Ozoliņa teica, ir mūsu austrumu kaimiņa piemērs. Tur tiešām visas amatpersonas pa to taciņu aizgāja.

A.Strupišs. Man arī neliels komentārs pēc pirmā raunda. Pilnīgi piekrītu, Satversmē noteikts, ka suverēns ir tauta, vara pieder tautai. Būtu ļoti labi, ja viss būtu tik vienkārši un viennozīmīgi skaidrs. Jautājums, kas ir tā tauta, un vai tauta tiešām var visu, kas tai ienāk prātā. Šis jautājums man radās arī Osipovas gadījumā, kad arī deputāti to teica, un arī daļa sabiedrības viņus atbalstīja, ka mums nevienam nav jāskaidro, mēs lemjam, kā mēs gribam, mēs varam visu. Redziet, nav tā, ka parlaments var lemt visu, kas tik ienāk prātā. Parlaments, piemēram, nevar pieņemt likumu, ar kuru diskriminētu kaut kādas rases pārstāvjus vai dzimumu, utt. Parlaments nav omnipotents. Savulaik bija tāds koncepts, ka omnipotents parlaments var darīt visu, bet demokrātiskā sabiedrībā tā nav. Diemžēl dažu deputātu galvās tas joprojām tāds ir palicis. Pat Lielbritānijā, kur bija ļoti spēcīga šī doktrīna, tā tika atmesta jau pagājušajā gadsimtā. Tas pats attiecas uz tautu. Arī tauta referendumā varēt jau var pieņemt jebkādus likumus, taču tiesa pateiks: atvainojiet, šādi likumi, neatkarīgi no tā, vai tie ir pieņemti parlamentā vai referendumā, ir prettiesiski, jo tie ir pretrunā Satversmes 1.pantam vai kādam citam pantam, jo diskriminācija nav pieļaujama, nevienam dzīvību nedrīkst atņemt un tamlīdzīgi. Tiesa būs tā, kura sargās varbūt arī sabiedrību pašu no sevis, jo diemžēl arī sabiedrība reizēm nonāk tādās situācijās, kad, atbalstot autoritārus līderus, kaitē pati sev. Piemēram tā pati Vācija pēc otrā pasaules kara – viņiem joprojām ir vainas sajūta par to, ko viņi kā nācija ir izdarījuši. Līdz ar to jābūt uzmanīgiem ar to tautas visvarenību un parlamenta visvarenību.

L.Metla-Rozentāle. Mums ir klausītāju jautājums. Vai nav tā, ka arī tiesneši ir tauta un arī politiķi ir tauta? Kur ir tā robeža un pretnostatījums?

Ž.Ozoliņa. Es gribu iebilst par to priekšstatu, ka sabiedrība ir tikai masa – neizglītota, neko nesaprot, no sava klubkrēsla un datora vispār neceļas augšā. Tas ir tāds ļoti populārs, īpaši autoritārajos režīmos izdevīgs priekšstats. Demokrātiskajā valstī sabiedrība ir tās pamats un virzītājs. Un mēs varam lepoties par to valsti, kurā mēs šobrīd esam ar visām problēmām, ar visām grūtībām. Kā Filips teica – paskatiet, kur mēs esam. Mēs esam izglītoti, mūsu zinātnieki strādā pa visu pasauli utt. Tātad nenoniecināsim paši sevi, bet leposimies ar to, ka mēs spējam apzināti piedalīties politiskajā procesā. Ne vienmēr balstoties uz vienu un to pašu ideoloģiju, kritizējot, nepiekrītot, bet tā ir mūsu sabiedrības priekšrocība, ka mēs varam paust savu viedokli.

F.Rajevskis. Īsa replika par konkurenci. Pilnīgi piekrītu, ka tiesa nevar cīnīties par varu, bet tas, ka tu necīnies par varu, nenozīmē, ka kāds tevi neredz kā konkurentu. Ja tā pavisam trivializējam to lietu, tad man nevajag nopirkt tiesnesi, man vajag nopirkt parlamentu, lai tas uztaisa likumu un tiesnesis spriež atbilstoši šim likumam, ko es esmu pasūtījis. Un te atnāk Satversmes tiesa, un tā ir tā viņas funkcija, un tur tas konkurences moments parādās.

I.Ziemele. Tur ir tā rīvēšanās. No vienas puses, rīvēšanās un varbūt arī strīdi par vērtībām patiesībā ir ļoti labi sabiedrības attīstībai. Bet mana baža saistās ar to, ko jūs tikko teicāt, ka politiskā vara skatās uz tiesu varu kā uz konkurentu. Piekrītu, ka tā tas ir, bet tad man ir jautājums, vai tas mums palīdz valsts attīstībā. Un vai līdz galam ir saprasta tiesas funkcija.

F.Rajevskis. Jūs pieminējāt Satversmes tiesas skaidrojošos video. Tas lēmums, par ko bija runa balsojumā par tiesnesi, bija ļoti smalki izskaidrots sabiedrībai. Un pretī ko jūs dabūjāt? Dabūjāt politiķu debates parlamentā, kur viņi atklāti pastāstīja, ko viņi par to visu domā.

DUEĻA OTRAIS RAUNDS

L.Metla-Rozentāle. Tālāk mūsu duelis sastāvēs no trīs apakšraundiem. Lielais jautājums ir – vai likumdevēja vara un izpildvara pietiekami respektē tiesu varu. Runāsim par trīs konkrētiem piemēriem. Pirmais piemērs būs par personāliju izvēli. Otrs piemērs būs par lēmumu izpildi. Trešais piemērs par savstarpējo sadarbību un ieklausīšanos.

Video: LTV „Panorāma” sižets par bijušās Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas neapstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneses amatā.

L.Metla-Rozentāle. Redzam šeit dažādus viedokļus, arī mūsu skatītāji raksta komentārus. Vieni saka, ka ir nepieļaujama situācija, ka labs speciālists nenonāk amatā tāpēc, ka deputāti vienkārši tā nobalso. Citi raksta, ka arī Amerikā, ieceļot tiesnešus, skatās, kādus lēmumus viņi iepriekš pieņēmuši. Vēl ir jautājums, ko tad darīt ar to sabiedrību, kas ir priecīga, ka, lūk, Saeima šādā veidā iegrožo tiesu varu.  Kur ir tā patiesība?

I.Ziemele. No principa viedokļa ir ārkārtīgi svarīgi saprast to neatkarības konceptu, lai ko mēs domājam par konkrētu personu un viedokļiem. Šajā gadījumā stāsts nav par to. Stāsts ir par to, ka Satversmes tiesas, tātad augstākās tiesu varas institūcijas Latvijā, tiesnesis pēc 10 gadiem, ir izturējis ļoti pamatīgu konkursu Augstākajā tiesā, no juridiskā un no kompetences skatupunkta kolēģi ir pateikuši, ka Senātā vajag šo profesionāli, bet parlamenta analīzē un politiskajos paziņojumos tas vispār neparādās, Satversmes 83.panta piemērošana neparādās. Protams, ka parlamentam ir kompetence lemt, un tiesnesim leģitimācija ir vajadzīga.  Parlamentam ir visas tiesības un, es teiktu, pat pienākums apspriest tiesu varas piedāvāto kandidātu. Bet viņš ir jāapspriež nevis ideoloģiski, bet gan no tiesiskuma, reputācijas un neatkarības viedokļa. Tādām vajadzēja būt šīm debatēm. Augstākajai tiesai tajos konkursos nav pieejama visa informācija, piemēram, drošības informācija noteikti nav pieejama, savukārt parlamentam šī informācija ir pieejama. Tātad var runāt par Augstākās tiesas tiesneša amata kandidāta pielaidi valsts noslēpumam, un šajā aspektā parlamentam ir konkrēta kompetence. Tāpēc jau Satversmē ir šī loģika. Bet tas, kas notika šajā gadījumā, ir absolūti nepieņemami Latvijā pie tās attīstības, kuru mēs tomēr esam veikuši. Tas bija absolūti nekompetenti, neatbilstoši Satversmei, tā vienkārši nedrīkst, un es ceru, ka tas neatkārtosies un ka šis jautājums tiks atrisināts.

L.Metla-Rozentāle. Vai politologiem ir atšķirīgs redzējums par to, vai principā varam piekrist politologa Ikstena kunga teiktajam, ka tiesu vara mēģina kļūt par mazo Saeimu?

F.Rajevskis. Pilnīgi piekrītu, ka argumentācija šim lēmumam debatēs bija diezgan nožēlojama.  Bet šeit parādās šī konkurence par varu. Tātad, runājot par to, ka parlamentam bija jānobalso tā, kā jūs esat izlēmuši, jūs gribat uzurpēt viņu varu.  Jo viņiem ir tiesības pieņemt lēmumu.

I.Ziemele. Tāpēc es iezīmēju, kāda kompetence izriet no Satversmes parlamentam. Ja viņiem būtu papildu informācija, kas Augstākai tiesai nebija, skatot kandidāta kompetenci. Vai papildu informācija par reputāciju. 

F.Rajevskis. Viņiem bija viedoklis.

I.Ziemele. Nu lūk, jā, jā. Droši uz priekšu.

I.Metla-Rozentāle. Tātad stāsts ir par debates saturu.

F.Rajevskis. Tūlīt pēc četriem mēnešiem saimnieks vēlēšanās pateiks, vai šis parlaments ar šādas kvalitātes debatēm ir pieņemams.

L.Metla-Rozentāle. Metam otru cimdu – par lēmumiem.  Tātad ar Satversmes tiesas spriedumu Saeimai tika uzdots līdz 2022.gada 1.jūnijam grozīt vai nu Darba likumu, vai radīt Dzīvesbiedru likumu vai kādu citu regulējumu, lai juridiski sakārtotu kā viendzimuma, tā arī dažādu dzimumu pāru, kas nav laulājušies, savstarpējās juridiskās attiecības. Tas ir saistīts gan ar mantojuma lietām, gan ar bērnu piedzimšanas atvaļinājumu un bērnu audzināšanu, gan ar dažādām slimībām. Pienāca attiecīgais datums, bet Saeima nekādu reakciju uz šo Satversmes tiesas spriedumu neizrādīja. Bija sarunas, bija diskusijas, bet rezultāta nebija. Kā vērtējat šo situāciju? Vai tas ir normāli, ka neizpilda Satversmes tiesas lēmumu?

Ž.Ozoliņa. Man gan šis jautājums daudz interesantāks šķiet no tiesiskās puses. Ko tiesneši var komentēt saistībā ar šādu Satversmes kalambūru, kas veidojas. Ka parlaments atliek un atliek, un atliek.  Bet, no otras puses, ja mēs skatāmies tīri no tādas likumdevēja varas perspektīvas, tad likumdevējs nesastāv no simts cilvēkiem, kas kaut kur nokrituši no kosmosa, parakstījušies, ka ievēro Satversmi un tad nu kaut ko rosās. Viņi ir ievēlēti, balstoties uz noteiktiem ideoloģiskiem principiem – cilvēki viņiem ir deleģējuši varu, balstoties uz to, vai šīs idejas viņiem patīk vai nepatīk. Līdz ar to mums ir jārēķinās, ka ir politiskie spēki, kuri nepiekrīt šādam viedoklim. Un ir politiskie spēki, kuri to atbalsta. Tātad notiek ideju cīņa, kas ir arī cīņa par varu, jo, ja, piemēram, tie, kas ir pret šādu viedokli, piekritīs kaut kādu apsvērumu dēļ, tad viņi zaudēs savu vēlētāju. Te tas varas stāsts nav tikai par to, kam ir vairāk ietekmes. Stāsts par varu ir par savas grupas vai tiesnešu, vai likumdevēju interešu aizsardzību. Ne tik daudz tu karo, bet tu mēģini noturēt savas pozīcijas, un tas, kas notiek ar šo ģimenes likumu, ir tā savu pozīciju noturēšana, vēl jo vairāk tāpēc, ka vēlēšanas jau nav vairs aiz kalniem. Vēl viena lieta, ko gribu pateikt, ka, no vienas puses, vara, kas dod iespēju konkurēt idejām, ir sabiedrības virzītājs.  Bet ir ļoti svarīgi, lai starp ideju virzītājiem būtu tādi, kuriem ir redzējums par nākotni un kuri spēj virzīt dažbrīd sarežģītas, grūtas, pat sabiedrībā nepopulāras idejas, bet kurām ir ļoti liela nozīme nākotnē. Priekš manis šis jautājums ir jautājums par nākotni, kādu Latvijas sabiedrību mēs gribam redzēt. Diemžēl, tie simts ļaudis parlamentā līdz šim nav varējuši atbildēt, kādu Latvijas nākotni mēs veidojam.

A.Strupišs. Par politiķiem pilnīgi piekrītu, ka tā ir viņu prerogatīva pieņemt vai nepieņemt likumu. Bet te atkal atgriežamies pie tā, ka tiesa ir citā situācijā arī šajā gadījumā, jo tiesa nav saistīta tikai ar tiem likumiem, ko pieņem Latvijas politiķi, mēs esam Eiropas juridiskajā telpā. Tiesai ir jārēķinās arī ar tiem normatīvajiem aktiem, kas ir Eiropas Savienībā. Ņemot vērā, ka Eiropas Savienībā ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Eiropas Savienības Tiesa, kas nodrošina Eiropas pilsoņiem zināmu aizsardzības līmeni, loģiski, ka arī Latvijas pilsoņi skatās tajā virzienā un grib, lai viņu tiesības tiktu aizsargātas līdzīgā līmenī.

Tas, ka vietējie politiķi ilgstoši nerisina kādu jautājumu, neatbrīvo Latvijas tiesu no pienākuma ņemt vērā Eiropas tiesību normas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, precedentus. Tas ir tas, ko Satversmes tiesa būtībā darīja ar šo spriedumu, neko citu. Redziet, ir tāds princips, ja cilvēks nāk savas tiesības aizsargāt uz tiesu un tiek konstatēts, ka tiešām šādas tiesības viņam ir, viņu nevar aizsūtīt mājās un pateikt, ziniet, mūsu likumdevējs tādu likumu nav pieņēmis, mēs nezinām, kā jūsu tiesības aizstāvēt. Juridiskās obstrukcijas aizlieguma princips nosaka, ka nedrīkst „atšūt” cilvēku tikai tāpēc, ka nav likuma. Ja kāds iet uz tiesu aizstāvēt savas tiesības, tad viņam ir tiesības saņemt šo aizsardzību. Tas ir tas, ko dara tiesas, tai skaitā Satversmes tiesa.

I.Ziemele. Pavisam īsi. Ir jāņem vērā, kāds ir Satversmes tiesas process. Saeima vienmēr visās lietās pauž savu viedokli. Šajā gadījumā, ja jau bija tik spēcīgas negācijas par šo lietu, tad vajadzēja tiešām piesaistīt visus labākos valsts ekspertus tajā stadijā, kad to varēja pierādīt, un cīnīties ar argumentiem. Lūk, tas ir stāsts par tiesisku valsti – ir jāizmanto tie instrumenti, kas ir tiesiskā valstī pieejami. Nevis kaut kad pēc sprieduma pateikt, ka mēs to nepildīsim, neņemot vērā, ka ikviena sprieduma izpilde ir tiesiskas valsts viens no centrālajiem elementiem. Tātad mēs jau procesā necīnāmies par savu skatījumu uz lietām, un pēc tam vēl nepildām. Sasaistot ar Strupiša kunga teikto, kā jau iepriekš sacīju: Latvijas tiesnesis ir Eiropas tiesnesis, un to mēs nedrīkstam aizmirst.

L.Metla-Rozentāle. Esam nonākuši līdz trešajam apakšraundam, proti, trešajam aspektam – sadarbība un rekomendācijas. Stāsts būs par to, kā likumdevēja vara sadarbojas ar tiesu varu, respektīvi, vai likumdevējs ieklausās, kādas ir tās problēmas, ko vajag risināt tiesu varai, vai katrs izdomā savu risināmo dienaskārtību.

Video. TV24 sižets. Intervija ar ģenerālprokuroru Juri Stukānu par lietu izskatīšanas ātrumu.

L.Metla-Rozentāle. Tātad šeit redzam, ka mīts par to, ka Latvijā tiesas arvien ļoti ilgi izskata lietas, nav patiess. Bet šis mīts klīst mediju vidē un sabiedrībā. Bet patiesībā 90% lietu tiek izskatīts trīs mēnešu laikā, un tikai neliela daļa lietu paliek ilgāk dažādu objektīvu iemeslu dēļ.  Bet, lūk, nupat 9.jūnijā Saeimas deputāts Judina kungs nāk ar rosinājumiem grozīt Kriminālprocesa likumu. Viņš saka, ka likumā vajag ierakstīt, ka visas lietas rakstveida procesā vai klātienē ir jāizskata piecu mēnešu laikā. Jautājums, vai tiesu sistēmai jāpaliek lēnākai, vai tas ir rīkojums par to, ka mēs šobrīd strādājam trīs mēnešu režīmā, bet tagad, lūdzu, strādājiet piecu mēnešu režīmā. Pats interesantākais tajā ir tas, ka tiesu sistēmai neviens nav pajautājis, vai šādi vajag, kāpēc tieši pieci mēneši, un kāpēc vispār šāds aspekts, jo likums jau šobrīd nosaka, ka lietas jāizskata saprātīgā termiņā.

A.Strupišs. Jā, šī ir ļoti savdabīga situācija, kas ļoti labi ilustrē to, ka likumdevējs, lemjot par tiesu jautājumiem, īsti nesaprot, ko viņš dara. Runa ir par krimināllietām, ko skata Senātā. Šobrīd Senātā 70% krimināllietu tiek izskatītas triju mēnešu laikā. Priekšlikums ir, ka visas jāizskata piecu mēnešu laikā. Jautājums ir, ko šāds grozījums dos.  Pirmām kārtām, ar likumu parasti risina problēmu. Problēma ir jānodefinē. Otrkārt, ir jāsaprot, ar kādu metodi problēma ir risināma, ir jāizanalizē resursi, vai šādus likuma grozījumus vispār ir iespējams realizēt. Jo ir sarežģītas lietas, ir lietas, kurās tiek prasīta informācija no ārvalstīm, kas automātiski izskatīšanu pagarinātu varbūt par gadu, atkarībā no valsts, no divpusējiem līgumiem starp valstīm. Otrs princips – no nekā nekas nerodas, tas arī ir veselais saprāts. Zināms taču – ja gribi kaut ko izdarīt vairāk, tev vajag vairāk cilvēku, kas to dara. Resursu ir tik, cik tie ir.

Ieraugot šo grozījumu, bijām ļoti pārsteigti, lūdzām Saeimai informāciju par to, kādi aprēķini un kādi apsvērumi, kādi ir mērķi, ko grib sasniegt ar šiem grozījumiem, kāda ir problēma, kura ar tiem tiek risināta. Divus mēnešus Saeima mums neatbildēja, tad es sazinājos ar Saeimas priekšsēdētāju, un pēc šī personiskā kontakta beidzot viņa piespieda Saeimas Juridisko komisiju atbildēt. Atbilde bija tāda, ka diemžēl nekādas sīkākas informācijas nav ne par pamatojumu, ne par citu. Varat piedalīties komisijas sēdēs un izteikt viedokli. Tā ir ilustrācija un ļoti labs piemērs, kā mums notiek tā saucamā sadarbība jeb dialogs starp varām.

L.Metla-Rozentāle. Vai ir kāds komentārs no politikas ekspertu puses?

Ž.Ozoliņa. Jāsaka, ka tas tiešām ir ļoti „slideni”. Pirmkārt, šāda priekšlikumu sagatavošana prasās pēc pamatojuma, kāpēc.  Katrs likums tomēr balstās uz kaut kādu elementāru datu ieguvi un apstrādi. Un pieci mēneši – kāpēc tieši pieci. Domāju, ka zināmā mērā tā atkal ir reakcija uz sabiedrības spiedienu, jo sabiedrība spriež par dažādiem gadījumiem, balstoties uz to, ko rāda televīzijā, un tie parasti ir atsevišķi gadījumi, kas tiešām velkas ļoti ilgu laiku, jo katru dienu „Panorāma” taču nestāstīs, cik lietas šodien ir atrisinātas.  Tā ir tāda politiska reakcija uz ļoti nopietnu tiesisku problēmu, kas bija jārisina citā veidā. Bet jāteic, ka mani mazliet mulsina apzīmējums „saprātīgos termiņos”, jo šis saprātīgums arī mainās no mūsu katra samaitātības pakāpes – vienam vajag tūlīt, citam pēc trim gadiem.

A.Strupišs. Gribēju tikai piebilst, ka tas par garajiem tiesvedības termiņiem šobrīd lielā mērā tiešām ir mīts, jo pēc pēdējiem Eiropas Savienības salīdzinošajiem datiem Latvija ir pirmajā trešdaļā lietu izskatīšanas termiņu ziņā. Mēs ne tuvu neesam sliktākie, mēs pat neesam vidus, mēs esam augšgalā. Pie mums uz tiesnešu konferenci bija atbraucis kolēģis no Itālijas. Kad viņš uzzināja, ka Senātā lietas izskatām trīs mēnešos un tikai atsevišķas lietas līdz gadam, viņš teica, ka var mūs tikai apskaust. Viņiem Augstākajā tiesā gadu gadiem tiek skatītas lietas un, protams, sabiedrība nav apmierināta. Taisnīguma un tiesiskuma nodrošināšanas jautājumos, ja kādam tiesības ir aizskartas, viņam vienmēr būs par ilgu un par vēlu, jo tiesību aizskārums katram ir personiski smaga lieta, kas jāatrisina pēc iespējas ātrāk, un to arī tiesas mēģina darīt. Bet nevajadzētu visu šo politisko diskursu būvēt uz pieņēmumu, ka tiesneši ir slinki, nestrādā un tāpēc viņus vajag ar pātagu dzīt, lai viņi strādātu ātrāk. Atkal ātrums, resursi, kvalitāte – trīs kritēriji. Izvēloties divus, bet nepalielinot trešo, nav iespējams izmainīt arī tos divus.

L.Metla-Rozentāle. Pēc šiem trīs raundiem redzam, ka vēl ir ko uzlabot tiesu varas respektēšanas aspektā. Otra lielā sāpe ir tā sauktie „dīvāna eksperti”. Šeit nekādā ziņā negribam runāt par mediju cenzūru vai mediju ierobežošanu. Tiesneši novērtē medijus un saprot, ka vajag runāt, un dažādās formās arī runā ar medijiem. Tomēr ir situācijas, kad nekompetenti vai nepietiekami informēti eksperti, nesaprotot situāciju līdz galam, nokomunicē tā, ka tiesneši paliek muļķa lomā. Pie tiesneša jau neviens neatnāk paprasīt viņa komentāru, ir tikai „dīvānu ekspertu” redzējums. Vai tiešām ir pilnīga vārda brīvība – ko gribu, to runāju – un samierināties ar šādu situāciju, vai tomēr kaut kā jāreaģē? Starp citu, šogad LAMPĀ diezgan daudz par to diskutē, jo arī COVID kontekstā esam sapratuši, ka ne vienmēr prese vai „dīvāna eksperti” līdz galam izdara labus darbus.

I.Ziemele. Gribu nošķirt divas lietas. Viena lieta ir sabiedriskais medijs un tas, ko mēs dēvējam par ceturto varu, bet protams, ka konstitucionāli tas tiek regulēts caur pamattiesībām uz informācijas pieejamību. Par tiesām, to nolēmumiem, tiesu kā varas nozīmi demokrātiskā valstī, piekritīsiet, mēs jau runājām 10 gadus atpakaļ, neviens par to vispār neaizdomājās. Tātad tas zināmā mērā ir pēdējo gadu fenomens, iespējams, Satversmes tiesas komunikācijas stratēģija tur savu lomu arī nospēlēja vienkārši tāpēc, ka tiesas spriedumi sniedz norādes politiskai varai un tas tik tiešām nepatīk vismaz jaunās demokrātijās. Arī pārējās tiesas ir komunicējušas. Līdz ar to jautājums ir par sabiedriskā medija lomu objektīvas informācijas sniegšanā par to, kas notiek tiesu varā. Varam viens otram uzdot jautājumu, vai Latvijā šāda veida informācija ir pietiekama, ir bijusi pietiekama un kļūst pietiekama. Ļoti labi zinām, protams, par to, kas ir noticis valdībā vai parlamentā, bet vai informācijas lentē ir pastāvīga sastāvdaļa par to, kas notiek tiesu varā? Varat salīdzināt, kā tas ir citās valstīs, un tas ir tas kultūras jautājums, kādu to veidojam valstī. Jautājums ir par to, cik daudz arī sabiedriskais medijs šo gadu gaitā ir ieguldījis tajā, lai tiesiskumu iznestu sabiedrībai kā aktuālu tēmu. Otra lieta, protams, ir katra cilvēka paša pieredze vai kaimiņu pieredze, vai arī, ko un cik daudz uzzinām no sociāliem tīkliem, kas vispār ir izaicinājums demokrātijai kā tādai un demokrātiskai sabiedrībai. Mēs katrs pats veidojam ziņu savā sociālajā kontā un mēs to izveidojam tādu, cik labi vai slikti saprotam lietas, procesus un fenomenus. Tā ir realitāte, un tiesnešiem arī ar to ir jārēķinās. Es teiktu, ļoti labi, ka tam ir pievērsta uzmanība un tiesas arī iegājušas sociālajos tīklos. Taču es tomēr palieku pie tā, ka man liekas ārkārtīgi svarīgi no valsts funkcionēšanas viedokļa tieši tas, kāda ir sabiedriskā medija loma un stratēģija tiesiskuma vizualizēšanā un verbalizēšanā.

L.Metla-Rozentāle. Es redzu, ka otra komanda jau ir aktivizējusies, lūdzu.

Ž.Ozoliņa. Es, protams, piekrītu tam, ko teica Ziemeles kundze par sabiedriskajiem medijiem.  Bet mēs jau nedzīvojam vairs tikai sabiedrisko mediju laukā. Mediju lauks ir bezgala plašs, un tas tiesnešiem būtu jāņem vērā. Sabiedrisko mediju vērotāju pulks ir samērā mazs. Šodien informāciju cilvēks var iegūt visdažādākajos kanālos, un, jo ātrāk tiesu vara pārorientēsies uz šo daudzveidīgo mediju vidi, jo arī galu galā rezultāts būs labāks. Kurš lasa preses relīzes? Kam ir, ir labi, bet es domāju, šeit būtu daudz aktīvāk jāstrādā Komunikācijas departamentam, kas apkalpo visu šo mašinēriju.  Tas komunicē ar sabiedrību un arī reaģē un atbild uz tiem jautājumiem, kas ienāk. Tātad faktiskā mediju vide ir mainījusies, un tātad patiesībā ir mainījies tas galvenais kanāls, kas veido dialogu ar sabiedrību. Tā ir ārkārtīgi būtiska lieta, un, ja to nespēj izmantot, tad būs kritika, un protams, politiķi ļoti veikli izmanto šo kritiku dažādu savu argumentu un pretargumentu veidošanā.

POLITISKAIS SPIEDIENS

L.Metla-Rozentāle. Mūsu nākamajā dueļa tematā pie politiķiem arī esam nonākuši. Vai politiskais spiediens uz tiesu varu ir bīstams? Dažkārt sabiedrība saka, tā ir normāla prakse, tā vienkārši notiek. Lūk, stāsts par tieslietu ministru Bordānu.

Plašu rezonansi dažādu juridisko profesiju pārstāvju vidū iemantoja ministra paziņojums par to, ka viņam nepatīk tiesas spriedums attiecībā uz Latvijas dzelzceļa šefa Magones korupcijas skandālu, jo viņam liekas, ka spriedumam vajadzētu būt citādākam, ne tādam, kā tiesa ir nospriedusi. Principā viņš publiski apšaubīja tiesneša profesionalitāti. Tiesu vara teica, ka šādi izteikumi, kas dod mājienu arī zināmā mērā pārējiem tiesnešiem, ka ir jādomā, kādus lēmumus pieņemiet, jo, ja tieslietu ministram nepatiks, tad viņš publiski izteiks jums „fui”.  Tas bija tāds ļoti skaļš gadījums.  Kā jūs komentētu šādu situāciju?

A.Strupišs. Tas bija gadījums, kad viedokļus sāk izteikt tad, kad nebija vēl pieejams spriedums, un neviens nezināja, kādi būs argumenti, kāpēc rezultāts ir tieši tāds, kāds tas ir.  Protams, es saprotu varbūt to emocionālo uztveri, ka cilvēku noķer uz robežas ar lielu naudu, tātad laikam noziedznieks. Tomēr ne katrs, kam ir liela nauda, automātiski ir noziedznieks. Ir jāpierāda, ka viņš šo naudu ir ieguvis kādā prettiesiskā ceļā. Tas ir prokuratūras uzdevums, kā to pierādīt.  Kad izlasām pilno spriedumu, kas parādījās pēc šiem publiskajiem paziņojumiem, tur viss ir aprakstīts, ka bija problēmas ar konkrētiem pierādījumiem, kuru dēļ nav iespējams to kvalificēt, kā to prokuratūra apsūdzības rakstā rakstījusi, un tiesa nevar mainīt apsūdzību. Tiesa skatās prokuratūras iesniegto tajā ietvarā un darbojas tikai tajās robežās.  Kas notika pēc šī sprieduma? Pārsūdzot uz otro instanci, prokuratūra grozīja apsūdzību. Tas norāda, ka pirmās instances spriedums bija pamatots, jo, ja prokuratūra uzskatītu, ka pirmā instance aplami kaut ko ir izdarījusi, nemainītu apsūdzību, bet uzreiz pārsūdzētu. Apsūdzības mainīšana nozīmēja, ka pirmās instances spriedums bija pamatots. Līdz ar to vajadzētu atcerēties, lai cik varbūt emocionāli šķistu viens vai otrs jautājums vai risinājums, kas parādās masu medijos, tomēr jāpagaida pilna informācija un tad jāveido viedoklis, nevis uzreiz jāizsaka visu, kas ienāk prātā, nezinot pilnīgi nekādas detaļas par to, kādēļ tas tā ir.

L.Metla-Rozentāle. Bet vai politiķiem vispār ir tādas tiesības publiski izteikties, ka viņiem liekas, ka spriedums nav pareizs?

F.Rajevskis. Vārda brīvību mēs nevaram atņemt tāpēc, ka viņš ir politiķis. Bet šajā gadījumā es teiktu – advokāts, tieslietu ministrs, kurš runā, pirms viņš ir izlasījis papīrus,– te atkal jāvēršas pie arbitra oktobrī. Es domāju, ka arbitrs pateiks vērtējumu, jo tas bija tipisks stāsts, kad tas tika izmantots politiskas, lētas popularitātes vārdā.

A.Strupišs. Piebildīšu vēl vienu lietu. Protams, tiesnešiem nepatīk, ka viņus publiski kritizē, loģiski, kuram patiktu. Būtībā tā ir liela drosme publiski iet pret straumi ar savu īsto vārdu un uzvārdu.  Bet nu to arī kolēģiem saku – vienmēr jāsamierinās ar to, tā ir tiesneša maizes garoziņa, ka tevi kritizēs. Vienīgais, ko varu – aicināt sabiedrību nekritizēt, pirms ir pilna informācija.

L.Metla-Rozentāle. Turpinot šo domu, vai Latvijā tiesnešu darbs ir atbilstoši novērtēts? Nerunājot tikai par finansiālo pusi, bet vai darbs ir prestiža un cieņas ziņā atbilstoši novērtēts no pārējo varu puses? Pavisam jauni dati izskanēja no Valsts kancelejas, kas teica, ka Latvijā ir krietni par daudz gan tiesnešu, gan prokuroru, un pirms runāt par algu paaugstināšanu vai kādiem citiem labumiem, prokuroru skaits jāsamazina par 52% un tiesnešu par 39%. Kāda ir sajūta, dzirdot šādu informāciju?

I.Ziemele. Šī sajūta būs subjektīva jebkurā gadījumā un katram no savas dzīves pieredzes. Bet ir arī tāda kopējā veselā saprāta sajūta. Un to mēs būtībā varētu pat noskaidrot, uzdodot auditorijai jautājumu, vai, teiksim, mēs, kas esam šeit, kā sabiedrības daļiņa savu sajūtu līmenī jūtam, ka pret tiesu varu Latvijā izturas, kā tas ir nepieciešams, lai dotu tiesu varai visus instrumentus, kas nodrošina tās neatkarību. Tas jau ir tas, vai mums ir sajūta, ka Latvijas tiesnešiem tik tiešām ir radīti tādi darba apstākļi un tāds statuss, ka viņi stingri nostāsies likuma pusē visos gadījumos, kurus mēs šodien izrunājam. Strupiša kungam ir ļoti liela taisnība, ka bieži vien tiesneši un tiesu vara ir jutušies tā, ka viņi iet pret straumi. Straume plūst, un mums jānostājas, lai tā gluži neaizplūst kaut kur tur, kur mēs negribam, lai tā aizplūst. Un tiesu vara nevar līdz galam sevi aizstāvēt, un nevar līdz galam strīdēties. Tas ir jāsaprot, jo tā jau ir tā neatkarība. Pie visām tām robežām un pie tās milzīgās atbildības. Kāda jums, klātesošajiem, ir sajūta? Vai tiesu varai ir atbilstošs statuss un cieņa valstī?

F.Rajevskis. Ja kādam pajautā, vai tu saņem pietiekoši daudz cieņas un naudas, domāju, jebkurš pateiks nē. Vienmēr var būt labāk.

A.Strupišs. Es pastāstīšu vienkārši faktus, un tad jūs paši varēsiet izdarīt secinājumus. Par tiesnešu skaitu es daļēji piekrītu, jo lietu skaits samazinās un vienā brīdī mums par to būs jādomā. Nevaram tiesnešus atlaist, bet prognozējams, ka tiesnešu skaits samazināsies.

Bet par prestižu un par to, vai juristi ir gatavi kļūt par tiesnešiem – nē, nav. Mēs pēdējā gadā ļoti aktīvi organizējam konkursus, lai aizpildītu tiesnešu vakances, bet mēs nevaram tās aizpildīt. Ir bijis konkurss pat bez rezultāta. Pēc ilgāka pārtraukuma uz pirmo konkursu pieteicās diezgan daudz, bet tikai 10% tika cauri konkursam, turpmākajos konkursos cauri tika tikai 2–3% no kandidātiem. Tas nozīmē, ka juridiskās profesijas sagatavotība neatbilst kritērijiem, ko uzdod tiesu vara. Runājot par atlīdzību, jāsaka tā, ka pirmās instances tiesneša atlīdzība īsti nekonkurē ar atbilstoša līmeņa jurista atlīdzību darba tirgū.

I.Ziemele. Bet tas ir principa jautājums, jo Satversmes tiesa ir skatījusi šo jautājumu vairākos nolēmumos. Vai mums tas patīk vai nē, varu līdzsvars prasa, ka trīs varas atlīdzības ziņā konkurē savā starpā. Brīvais tirgus, advokāti, jā, nu tāpēc arī visi iet uz advokātiem. Bet mums svarīgais ir, ka valsts varām ir jābūt līdzsvarā, un tikai pēc 2017.gada Satversmes tiesas pēdējā nolēmuma, un tikai pēc, jāsaka tā, individuālām sarunām par to, ka šis spriedums ir jāīsteno, Valsts kanceleja sāka to darīt.

Ž.Ozoliņa. Jā, es arī domāju, ka atalgojums, pirmkārt, ir jāskatās kontekstā. Mēs nevaram šobrīd nosaukt kaut kādu vienu ciparu, neņemot vērā, kādas algas ir publiskajā sektorā citām amatpersonām. Nākamais ir, ka mēs nevaram skatīties arī tikai un vienīgi mehānisku skaitu, vai arī uz to pašu konkursu, jo šajā gadījumā konkurss neuzrāda, ka prestižs būtu zems. Tas parāda to, ka izglītības kvalitāte nav pietiekama. Bet ja tomēr skatāmies publiskajā sektorā strādājošo speciālistu devumu sabiedrībai un viņu novērtējumu, tad tomēr tiesnešu novērtējums, vismaz subjektīvi manuprāt, ir diezgan augsts. Jo viņi dara ļoti būtisku darbu, tas ir saistīts ar cilvēku likteņiem, tas ir saistīts arī ar to, kā tiek veidota kopiena, pilsēta, valsts. Tiesneša amats, protams, nav tas augstākais sabiedrībā, bet tomēr salīdzinoši ar daudzām citām profesijām, manuprāt, tas ir ļoti cienījams.

DISKUSIJU ATZIŅAS

L.Metla-Rozentāle. Tuvojamies diskusijas finišam, un gribētu jautāt katram no dalībniekiem vienu lietu, ko jūs no šīs diskusijas gribētu paņemt līdzi, atcerēties par šo tematu – tiesu varas neatkarību.

Ž.Ozoliņa. Man uzreiz ir prātā, ka Latvijas tiesnesis – tas ir Eiropas tiesnesis.

F.Rajevskis. Tas, ko es sev atklāju un paņemšu līdzi, ir tiesnešu skatījums uz politiku. To es vienmēr paturēšu galvā, ja komentēšu tiesnešus. Tas nozīmē, ka varbūt arī kaut kas jāmaina komentēšanā, bet nedomājiet, ka es būšu mazāk kritisks.

I.Ziemele. Atziņu ir ļoti daudz, es pat nezinu, kuru izcelt. Es gribētu teikt, ka, protams, sabiedrības spēks ir viedokļu dažādībā un cieņpilnā diskusijā, saprotot gan valsts, gan tautas lomu šajā lielajā mijiedarbībā. Mēs to vēl arvien mācāmies. Tātad diskusija mums ir vajadzīga, viedokļu dažādība ir vajadzīga, kritika ir pat ļoti vajadzīga, bet pēc iespējas argumentēta kritika pēc tam, kad ir visi fakti noskaidroti. Nelielajā valstī, kāda mēs esam, tieši tas ir vajadzīgs, citādi mēs aizejam destrukcijā. Tātad šī vienlīdzīgo kopēja cieņpilna saruna. Man gribētos aicināt kolēģus tiesnešus, un es esmu to teikusi arī tiesnešu konferencē, mums, īpaši pieredzējušajiem tiesnešiem, ir gan tās unikālās zināšanas, gan tā unikālā pieredze, un man gribētos, lai kolēģi to velk ārā no sevis un tiešām pēc pilnas programmas, par simts procentiem dod Latvijas cilvēkiem. Es zinu, ka tiesu varā iekšā ir milzīgs spēks. Un vienlaikus tai ir arī spēja radīt jaunas pieejas. Jau teicu, ka tas, kā tiesu vara Latvijā komunicē, Eiropas mērogā ir absolūts brīnums. Kolēģi Vācijā ir ieinteresējušies savulaik par Satversmes tiesas pieredzi. Tas viņiem bija kaut kas jauns. Tas, ko es gribu teikt, ka Latvijā tiesneši ar savu pieredzi ir spējīgi radīt kaut ko tādu, kas, protams, ir vajadzīgs mums uz vietas, bet no kā arī citi Eiropas tiesneši var pamācīties. Līdz ar to cienīsim savu kompetenci, savas spējas un mēģināsim radīt jaunos risinājumus, kas ir noderīgi un vajadzīgi visiem.

A.Strupišs. Es paņemšu līdzi, protams, visu, bet ja jāizdala kaut kas viens, tad, es neteiktu, ka tas bija atklājums, bet jebkurā gadījumā – tas, ko kolēģi politologi diskusijās uzsvēra: saikni ar sabiedrību un sabiedrības viedokli. Tas ir tas, pie kā mēs šobrīd darbojamies, un es nerunāju tikai par komunikāciju. Mēs tiešām ļoti lielu uzmanību mēģinām arī resursu robežās pievērst tam, lai tiesas darbs kļūtu saprotamāks sabiedrībai, lai spriedumi ir skaidrāki, lai tie nav tik tehniski. Tie var būt īsāki, skaidrāki, lai cilvēki labāk saprot, kā tas process notiek. Lai nav tā, ka viņš nonāk tiesā, zaudē procesu un nesaprot, kas te vispār notika. To visu mēs jau šobrīd darām. Mēs apmācām tiesnešus lietu izskatīšanas metodoloģijā, kas ir jaunums Latvijas tiesnešu apmācībā. Strādājam un strādāsim pie sprieduma sastādīšanas vadlīnijām, lai padarītu tiesas darbu saprotamāku. Tā ir tāda elementāra lieta, un ja tas būs, tad arī cilvēki to uztvers kā viņiem vajadzīgu.

Vēl piebildīšu, ka tiesu varai šobrīd sabiedrības atbalsts ir divas, divarpus reizes lielāks nekā pārējiem varas atzariem. Pēdējie decembra dati liecina, ka tiesas kopumā atbalsta 47% sabiedrības, pirms gada, diviem gadiem tie bija 38%. Arī pēc Eiropas datiem ir ievērojami pieaudzis sabiedrības vērtējums par tiesas neatkarību – pieaug uzskats, ka tiesa pēdējā gada laikā ir kļuvusi neatkarīgāka. Mēs ejam pareizajā virzienā un turpināsim to darīt.

L.Metla-Rozentāle. Tas atziņu groziņš, kuru ņemsim līdzi, būs gana smags, bet tas viens atslēgas vārds, kas daudzkārt atkārtojās, bija – saruna jeb diskusija. Starp ekspertiem, starp tiesu varu, izpildvaru un likumdevēja varu, starp visiem varas atzariem un sabiedrību. Tāpēc liels paldies sarunu festivālam Lampa par šo iespēju kā vienu no veidiem diskutēt. Paldies vēlreiz Augstākajai tiesai par diskusijas ideju. Paldies tehniskajam personālam par atbalstu un, protams, liels paldies mūsu erudītajiem ekspertiem un lieliskajiem klausītājiem.