Ievads
Lai stiprinātu Latvijas neatkarību, stabilitāti un drošību, iekļaušanās Eiropas procesos kā valsts ārpolitikas stratēģijas pamatmērķis tika izvirzīts jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā. 2003.gada 20.septembrī Latvijā notika tautas nobalsošana par iestāšanos Eiropas Savienībā. Referendumā „par” nobalsoja 66,97%, „pret” 32,26%, piedaloties 71,49% Latvijas balsstiesīgo. 2003.gada 10.oktobrī Saeima ratificēja Latvijas pievienošanās līgumu Eiropas Savienībai, un 2004.gada 1.maijā Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tādējādi pirms nedaudz ilgāk par 20 gadiem Latvija un vēl deviņas valstis – Igaunija, Lietuva, Čehija, Kipra, Malta, Polija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija – iekļāvās vienotajā Eiropas tiesību telpā, kas atstāj ietekmi uz katras valsts nacionālo tiesisko sistēmu, nacionālajām tiesām, un jo īpaši dalībvalstu Augstākajām tiesām.
Līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sastāvdaļu. Saskaņā ar šo līgumu Latvijai ir saistoši Eiropas Savienības institūciju pieņemtie normatīvie tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā šo aktu interpretācija.
Turklāt atšķirībā no Augstākās tiesas sniegtās tiesību normas interpretācijas, kurai ir autoritatīvs spēks (izņemot gadījumu, kad likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas lēmumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna) un piemīt tiesību palīgavota statuss, Eiropas Savienības Tiesas sniegtā Eiropas Savienības tiesību normu interpretācija jau ir obligāti saistoša un ir atzīstama par patstāvīgo tiesību avotu.
Būtisks aspekts, kas jāatceras, ir arī tas, ka Eiropas Savienības tiesību kontekstā Augstākā tiesa faktiski vairs nav pēdējā instance, raugoties no tā aspekta, ka nacionālās tiesības jāinterpretē atbilstoši Eiropas Savienības tiesībām. Kā zināms, Eiropas Savienības tiesību ekskluzīvas interpretācijas tiesības ir Eiropas Savienības Tiesai. Tādējādi nacionālās tiesas tiesnesim, it sevišķi nacionālās augstākās tiesas tiesnesim, ikvienā gadījumā ir pienākums pārbaudīt, vai piemērojamās nacionālo tiesību normas atbilst ne tikai Latvijas Republikas Satversmei, bet arī Eiropas Savienības tiesībām.
Tomēr nav šaubu, ka valsts nezaudē savu nacionālo identitāti, arī pievienojoties Eiropas Savienībai. Turklāt Eiropas Savienībai ir juridisks pienākums ievērot dalībvalstu nacionālo identitāti. Lisabonas līgumā ir ietverta klauzula, kas nosaka, ka Savienībai ir jārespektē savu dalībvalstu nacionālā identitāte, proti, Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tā respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.
Te būtu iespēja turpināt jau pastāvošās le grand débat sur l’identité nationale (lielās debates par nacionālo identitāti) – ko tas nozīmē? vai šis termins ir identisks konstitucionālai identitātei? Tomēr savā runā tam nepievērsīšos, bet runāšu par divu vērtību, kas minētas Satversmes ievadā, atsevišķiem aspektiem.
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversmes) ievads noteic, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.
Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību.
I
Pirmais jautājums, par ko šodien vēlos runāt, ir latviešu valoda.
Satversmes ievadā kā viena no nacionālās identitātes izpausmēm ir norādīta valsts valoda, proti, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda. To ir uzsvēris arī bijušais Valsts prezidents Egils Levits, norādot, ka Satversmes ievads paredz valsts pienākumu garantēt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem kā nemainīgu Latvijas valsts pamatu, mērķi un jēgu. Šis mērķis ir ilglaicīgs, beztermiņa un mūžīgs, kas ir nākotnē vērsts un kuru nevar un nedrīkst pazaudēt, aizmirst, pasludināt vai padarīt par mazsvarīgu. [..] Latviešu valodas un kultūras pastāvēšana un attīstība nodrošina latviešu nācijas identitātes (patības) saglabāšanu un stiprināšanu. Latviešu nācijas un arī Latvijas valsts ilgstoša pastāvēšana ir atkarīga no tā, vai pastāvēs latviešu valoda un kultūra.
Nacionālas valsts virsprincipa jēga ir nodrošināt dzīvē Latvijas valsts nacionālo identitāti. Tas uzliek valstij ne vien negatīvu pienākumu nedarīt neko tādu, kas varētu vājināt Latvijas latvisko identitāti, bet jo sevišķi pozitīvu pienākumu to dažādos viedos stiprināt. Šajā kontekstā nevar nepieminēt Eiropas Savienības Tiesas (Lielās palātas) 2022.gada 7.septembra spriedumu lietā „Boriss Cilevičs u.c. pret Latvijas Republikas Saeimu”.
Šī lieta ir interesanta vairākos aspektos. Pirmkārt, šis nolēmums parāda Latvijas Republikas tiesas, proti, Satversmes tiesas, iesaisti prejudiciālā nolēmuma uzdošanā Eiropas Savienības Tiesai latviešu valodas kā nacionālās identitātes izpausmes aizsardzībai. Prejudiciālie jautājumi tika sniegti lietā, kas Satversmes tiesā tika ierosināta pēc 20 Saeimas deputātu pieteikuma un bija saistīta ar Augstskolu likuma 56.panta trešo daļu, kas paredzēja, ka augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā, pieļaujot tikai atsevišķus, likumā tieši noteiktus izņēmumus no šā principa. Otrkārt, šajā lietā parādās jau iepriekš pieminētā klauzula, kas nosaka, ka Eiropas Savienībai ir jārespektē savu dalībvalstu nacionālā identitāte.
Minētajā lietā (sk. sprieduma 67.–70.punktu) Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka Savienības tiesību normas neliedz īstenot politiku, kas ir vērsta uz kādas dalībvalsts vienas vai vairāku oficiālo valodu aizsardzību un to lietojuma veicināšanu (spriedums, 2013.gada 16.aprīlis, Las, C-202/11, EU:C:2013:239, 25.punkts). Tādējādi tā ir nospriedusi, ka atbilstoši LES 3.panta 3.punkta ceturtajai daļai, kā arī Hartas 22.pantam Savienība respektē tās kultūru un valodu daudzveidību. Saskaņā ar LES 4.panta 2.punktu Savienība respektē arī dalībvalstu nacionālo identitāti, kas sevī ietver arī attiecīgās dalībvalsts oficiālās valodas aizsardzību (spriedumi, 2011.gada 12.maijs, RunevičVardyn un Wardyn, C-391/09, EU:C:2011:291, 86. punkts, kā arī 2013.gada 16.aprīlis, Las, C-202/11, EU:C:2013:239, 26.punkts). Jāatzīst, ka izglītība ir ļoti svarīga šādas dalībvalsts oficiālās valodas aizsardzības un lietojuma veicināšanas politikas īstenošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989.gada 28.novembris, Groener, C-379/87, EU:C:1989:599, 20.punkts). Tādējādi mērķis veicināt un stimulēt kādas no dalībvalsts oficiālajām valodām lietojumu ir uzskatāms par leģitīmu mērķi, kas pēc savas iedabas principā attaisno no LESD 49. pantā nostiprinātās brīvības veikt uzņēmējdarbību izrietošo pienākumu ierobežojumu (skat. 2013.gada 16.aprīlis, Las, C-202/11, EU:C:2013:239 27.punktu, 2016.gada 21.jūnijs, New Valmar, C-15/15, EU:C:2016:464 50.punktu).
Ievērojot minēto, Eiropas Savienības Tiesa atzina (sk. sprieduma 87.punktu), ka LESD 49.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurš augstskolām principā uzliek pienākumu studiju programmas īstenot tikai un vienīgi šīs dalībvalsts oficiālajā valodā, ja vien šo tiesisko regulējumu attaisno ar šīs dalībvalsts nacionālās identitātes aizsardzību saistīti apsvērumi, proti, tas ir nepieciešams leģitīmā mērķa aizsardzībai un ir samērīgs ar to.
Šis spriedums apstiprina, ka nacionālā identitāte ietver latviešu valodas kā valsts valodas aizsardzību, turklāt tas nepārprotami stiprina latviešu valodas pozīciju un ir lielisks piemērs, kā tiesu dialogs, izmantojot prejudiciālos nolēmumus, var palīdzēt stiprināt nacionālo identitāti.
II
Otra nacionālās identitātes izpausme, par ko šodien vēlos runāt, ir taisnīgums caur tiesnešu atlases procesa prizmu.
Tiesiskas valsts virsprincipa jēga ir nodrošināt tiesību virsvadību pār (demokrātisko) politiku un tiesību saturisko orientāciju uz taisnīguma īstenošanu. Tas uzliek Satversmes kodolā ietvertu pienākumu organizēt valsts institucionālo sistēmu tā, lai šie mērķi varētu tikt sasniegti. Vispirms tas prasa valsts institucionālo sistēmu balstīt uz valsts varas dalīšanas principu, sadalot valsts varu likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā.
Tiesnesis kā tiesu varas pārstāvis ir taisnīguma īstenotājs; lielā mērā tieši no tiesnešu profesionālās darbības ir atkarīgs, vai tiesas procesā tiks sasniegts taisnīgums.
Šarls Luijs de Monteskjē grāmatā „Likums gars” ir rakstījis, ka tiesnesis ir tikai mute, kas runā likuma vārdus (The national judges are no more than the mouth that pronounces the words of the law). Tomēr no šī teiciena rašanās brīža līdz šodienai ir noiets garš attīstības ceļš, būtiski paplašinot tiesneša lomu sabiedrībā.
Mūsdienās tiesnesis ne tikai spiež tiesu, bet arī nodrošina tiesiskas valsts darbību, aizsargājot valsts pamatus, it sevišķi demokrātijas un tiesiskas valsts pamatprincipus, nacionālo identitāti. Lai to varētu īstenot, ir jābūt arī skaidri noteiktai kārtībai, kādā tiesnesis tiek iecelts amatā.
Tiesneša darbības sākotnējā kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, cik sekmīgi ir veikts kandidāta izvērtēšanas process. Šajā jautājumā jāpievienojas Starptautiskās krimināltiesas tiesneses Sanji Monageng izteiktajam viedoklim, ka veiksmīga tiesu vara ir tāda, kuras locekļi tiek iecelti stingrā procesā, izvērtējot gan kandidāta juridisko kvalifikāciju, gan godprātību. Dažādu valstu konstitūcijas un citi likumi paredz dažādas prasības, taču ir būtiski, lai tiesnešu amatos tiktu iecelti tikai labākie. Tiesu iestādes nedrīkst politizēt – tas nozīmē, ka valdošajām partijām nevajadzētu iecelt tiesnešus, kas būs atbildīgi viņu, nevis konstitūcijas un sabiedrības priekšā.
Tiesai, kas nav izveidota saskaņā ar likumu, trūkst demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamās leģitimitātes, lai atrisinātu tiesiskus strīdus. To Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzvērusi arī spriedumā lietā Guðmundur Andri Ástráðsson v. Iceland, norādot: lai institūcija būtu atzīstama par tiesu, papildus tai uzdotajai tiesas spriešanas funkcijai un izvirzītajām neatkarības un neitralitātes prasībām, arī tās locekļi (tiesneši) jāizvēlas noteiktā procedūrā, vērtējot tos pēc būtības tā, lai tiktu atlasīti paši kvalificētākie kandidāti – gan attiecībā uz tehniskām spējām, gan morālo briedumu. Jo augstāka ir tiesu instance, jo prasībām jābūt izvirzītām augstākām (sprieduma 222.p.); tādas personas iecelšana par tiesnesi, kura nav izpildījusi attiecīgos atbilstības kritērijus, var pārkāpt ar likumu izveidotu tiesas kritēriju (sprieduma 225.p.).
Eiropas Savienībā valstīm nav noteikta vienota kārtība tiesnešu amata kandidātu atlases procesam, arī atlases komisijas sastāvam.
Tomēr, kā to uzsvērusi Eiropas Savienības Tiesa lietā Land Hessen, dalībvalstu tiesnešu neatkarība ir īpaši svarīga Savienības tiesību sistēmai no dažādiem aspektiem. Vispirms tā izriet no tiesiskuma principa, kas atbilstoši LES 2.pantam ir viena no Savienības dibināšanas pamatā esošajām vērtībām, kuras ir kopējas dalībvalstīm, kā arī no LES 19.panta, kurā šī vērtība ir konkretizēta un kurā pārbaudes tiesā uzdevums ir uzticēts arī valstu tiesām (skat. spriedumu, 2018.gada 27.februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C-64/16, EU:C:2018:117, 32.punkts). [..] Minētā neatkarība ir obligāts nosacījums, lai personām Savienības tiesību piemērošanas jomā nodrošinātu Hartas 47.pantā paredzētās pamattiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu kā garantiju, ka tiek aizsargāts tiesību kopums, kas personām izriet no Savienības tiesībām (skat. spriedumu, 2020.gada 26.marts, pārskatīšana, Simpson/Padome un HG/Komisija, C-542/18 RXII un C-543/18 RXII, EU:C:2020:232, 70. un 71.punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Visbeidzot, neatkarība ir īpaši būtiska tiesu sadarbības sistēmas, ko iemieso LESD 267.pantā paredzētais prejudiciāla nolēmuma tiesvedības mehānisms, raitai darbībai, jo šo mehānismu var iedarbināt vienīgi instance, kurai ir uzticēts piemērot Savienības tiesības un kura tostarp atbilst šim neatkarības kritērijam (skat. spriedumu, 2020.gada 21.janvāris, Banco de Santander, C-274/14, EU:C:2020:17, 56.punkts un tajā minētā judikatūra).
Land Hessen lieta ir interesanta arī no tā aspekta, ka tajā tika vērtēts jautājums par tiesnešu atlases komisijas sastāva saderīgumu ar neatkarības principu, ņemot vērā, ka lielākā komisijas locekļu daļa ir likumdevējvaras izvēlēti (Hesenes federālās zemes Konstitūcijas 127.pantā paredzētā komisija sastāv no septiņiem šīs federālās zemes parlamenta ieceltiem locekļiem, pieciem no tiesnešu vidus izvirzītiem locekļiem un – uz ikgadējas rotācijas pamata – viena no federālās zemes advokātu kolēģiju priekšsēdētāja). Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka šis apstāklis pats par sevi nevar likt apšaubīt iesniedzējtiesas neatkarību. Proti, valsts tiesas neatkarība, arī attiecībā uz apstākļiem, kādos notiek tās locekļu iecelšana, ir jāizvērtē, ņemot vērā visus atbilstošos faktorus (sprieduma 50.–54.punkts).
Vēlos atzīmēt, ka Latvijā esam „soli priekšā” un tiesneša amata kandidātu atlasi veic paši tiesneši. Piemēram, rajona (pilsētas) tiesas un apgabaltiesas tiesneša amata kandidātu atlasei Tieslietu padome uz četriem gadiem izveido komisiju, kuras sastāvā ir trīs senatori, trīs apgabaltiesu tiesneši un trīs rajonu (pilsētu) tiesu tiesneši. Savukārt personas, kas jau ieņem tiesneša amatu un kandidē uz tiesneša amatu augstākas instances tiesā, izvērtēšanā liela nozīme ir tiesnešu pašregulācijai, kad tiesnesim ir ne tikai jāatbilst likumā noteiktajām prasībām, bet ir jāsaņem arī Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas vai Augstākās tiesas departamenta tiesnešu kopsapulces pozitīvs atzinums.
Apsverot Tiesiskās vides pilnveides komisijas aicinājumu paplašināt Tieslietu padomes pilnvaras tiesnešu karjeras virzībā, kā arī ņemot vērā GRECO rekomendācijas ar mērķi stiprināt tiesu varas iestāžu neatkarību, tādējādi mazinot politisko ietekmi attiecībā uz tiesnešu karjeras (tai skaitā tiesnešu izvirzīšanas, iecelšanas, apstiprināšanas un pārcelšanas amatā) jautājumiem, tika veikti grozījumi likumā „Par tiesu varu”, paplašinot Tieslietu padomes kompetenci rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētāja un apgabaltiesas priekšsēdētāja iecelšanā, izraudzīšanās kārtībā un atbrīvošanā no amata, tiesneša pārcelšanā uz vakanto tiesneša amatu augstāka vai zemāka līmeņa tiesā, rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākās tiesas tiesneša amata kandidāta atlases, stažēšanās un kvalifikācijas eksāmena kārtošanas kārtības noteikšanā. Šie jautājumi tika koncentrēti pašā tiesu varas atzarā.
Jāsecina, ka tiesnešu amata kandidātu atlases procesā iesaistītajiem tiesnešiem ir būtiska loma nacionālās identitātes stiprināšanā, pildot savu uzdevumu atlasīt vislabākos tiesneša amata kandidātus, no kuru turpmākās profesionālās darbības būs tiešā veidā atkarīgs, vai tiesas procesā tiks sasniegts taisnīgums, tādējādi stiprinot Latviju kā demokrātisku un tiesisku valsti.
Kopsavilkums
- Eiropas Savienība respektē nacionālo identitāti, arī latviešu valodu kā oficiālo valsts valodu.
- Tiesas ir svarīgs partneris nacionālās identitātes saglabāšanā un stiprināšanā.
- Tiesu dialogs, izmantojot prejudiciālos nolēmumus, var palīdzēt stiprināt nacionālo identitāti.
- Tiesu varas darbība, kā arī sabiedrības uzticēšanās tiesu varai ir nesaraujami saistīta ar tiesnešu amata kandidātu atlasi.
- Tiesnešu amata kandidātu atlases procesā iesaistītajiem tiesnešiem ir būtiska loma nacionālās identitātes stiprināšanā.
QR
