Nav cita ceļa, kā vien taisnīgi likumi un piepildīts valsts budžets

Sabiedrisko mediju labdarības maratons „Dod pieci!” decembrī jau vienpadsmito reizi aicināja cilvēkus atvērt sirdis un palīdzēt līdzcilvēkiem. Šoreiz tas pievērsa uzmanību veselības aprūpes trūkumiem Latvijā, izgaismojot finansiālo bezizeju, ar ko saskaras cilvēki ar kritiskām veselības problēmām, kuriem valsts nesedz ārstēšanās izmaksas. Maratonā tika savākti 1 000 743 eiro. 

Visu maratona laiku no 13.līdz 19.decembrim Doma laukumā bija Stikla studija, uz kuru tika aicināti dažādu jomu pārstāvji, lai katrs no sava skatupunkta paraudzītos uz problēmu un tās risinājumiem. Maratona priekšpēdējā dienā uz studiju bija aicināta arī Senāta Administratīvo lietu departamenta senatore Rudīte VĪDUŠA. Ar viņu sarunājās studijas dīdžeji Jānis PĒTERSONS un Linda SAMSONOVA.

– Lai sniegtu dziļāku ieskatu šajā tēmā no tiesas skatupunkta un meklētu atbildi uz jautājumu, kā valsts varētu efektīvāk nodrošināt savu iedzīvotāju tiesības uz veselības aprūpi, uz sarunu Stikla studijā ieradusies Latvijas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta senatore Rudīte Vīduša, un mūsu pirmais jautājums: kāda ir tiesu loma šajā problēmā, kad cilvēki nonākuši finansiālā bezizejā un nespēj parūpēties par savu veselību?

– Labdien! Ja runājam par tiesām, tad jāsaka, ka mēs varbūt esam tādā visai nepateicīgā situācijā, jo mēs esam tie, kas bezkaislīgi piemēro tos likumus, ko likumdevējs mums ir radījis, un dala naudiņu, pareizāk gan – strīda gadījumā pārbauda, vai naudiņa ir sadalīta pēc tiem principiem, kādi ir paredzēti likumā. Administratīvā tiesa skata strīdu starp cilvēku un valsti. Un reizēm rodas strīdi, kuros cilvēki mēģina panākt labvēlīgāku risinājumu, ja ir bijis vai nu viņiem pavisam nelabvēlīgs, vai daļēji nelabvēlīgs lēmums. Viņi nāk uz tiesu, un tad tiesas uzdevums ir noskaidrot, vai šis lēmums ir pareizi pieņemts.

Kā tiesa to redz? Protams, mēs arī esam cilvēki, un tās ir ļoti smagas lietas, vienmēr ļoti smagas lietas. Tāpat kā visi stāsti, kas ir šeit pie jums, visi ir smagi. Mēs varam tikai cerēt, ka būs pēc iespējas vairāk līdzekļu, ko izdosies savākt.

Arī mēs tiesā redzam šo cilvēku, kas ir vienā pusē, un otrā pusē ir visi pārējie, kuri ir samaksājuši nodokļos naudiņu. Un tā ir tik, cik ir. Visi, protams, saprot, ka ir jārēķinās ar to naudiņu, kas ir. Varbūt tie skaitļi jau ir nosaukti, ka ieņēmumi budžetā uz vienu cilvēku ir 8 000 eiro gadā. 8 000 eiro! Un tas ir ne tikai veselības aprūpei. No jauno ārstu asociācijas vadītāja dzirdēju, ka veselības aprūpei ir apmēram 1400 eiro no šiem 8000. Un par pārējo ir jānosedz visas pārējās mūsu vajadzības – ceļi, policija, skolas, sociālā sistēma, pensijas utt. Likumdevēju visas šīs vajadzības saista. Un mēs kā tiesa redzam, ka vienā pusē ir tas cilvēks, kam nauda vajadzīga ārstēšanai, un otrā pusē ir pārējie cilvēki un likumdevēja pieņemtie lēmumi, kā šo naudiņu sadalīt. Jautājumā, kā to sadalīt, tiesa diemžēl ir diezgan nevarīga, jo šis jautājums ir politiska izšķiršanās. Likumdevējs ir izdomājis sistēmu, kā sadalīt to naudu, kas ir budžetā, un varbūt tas, ko parasti cilvēkiem viņu konkrētajā smagajā situācijā ir visgrūtāk pieņemt un kas skan vissmagāk – kāda ir cilvēka dzīvības cena? Kāda ir konkrētā cilvēka dzīves cena un kā to ietekmē likumdevēja pieņemtie lēmumi? Likumdevējs uz to skatās bezkaislīgi kā uz sistēmu, ar kuru pēc iespējas vairāk labumu dotu iespējami vairāk cilvēkiem. Tas, ko tiešām emocionāli ļoti grūti pieņemt katra viena cilvēka ģimenei – ka viņi ir šajā sistēmā un ka diemžēl nav sasnieguši to, ko viņi gribētu. Tāpēc šīs lietas ir grūtas.

Ko tiesa var darīt? Vēl varam mēģināt pārbaudīt, vai šī sistēma nenonāk pretrunā ar Satversmē garantētajām tiesībām uz kaut vai minimālo veselības aprūpi. Administratīvā tiesa to ir darījusi trīs reizes. Mēs esam mēģinājuši iet ar pieteikumu uz Satversmes tiesu, un visas reizes neveiksmīgi. Arī Satversmes tiesai tie noteikti nebija viegli lēmumi, kuros pretī ir cilvēka dzīvība un veselība. Bet visas trīs reizes Satversmes tiesa ir nonākusi pie tā paša secinājuma, ka sistēma, tās idejas, kas tajā ieliktas, kopumā ir saprātīgas un domā par kaut kādu efektivitāti izmaksu samērošanā ar ieguvumu visas sistēmas ietvarā. Tāpēc tiesai, vērtējot sistēmas atbilstību Satversmei, nav īpaši daudz ko darīt.

Bet paturpināšu par citiem momentiem veselības aprūpes sistēmā. Nav tā, ka tiesa nekad neko nevarētu darīt. Manuprāt, ļoti liela vērtība un nozīme ir tieši primārajai veselības aprūpei, ar ko cilvēki saskaras visvairāk. Tur ir ikdienas tikšanās ar ģimenes ārstu, ar speciālistiem, pie kuriem nosūta ģimenes ārsts. Redzam, ka arī tur trūkst naudas, ir rindas, trūkst cilvēku, trūkst dažādu citu resursu. Bet, lūk, šajā līmenī tiesai jau ir vairāk iespēju piekļūt. Vismaz caur prasību, lai ārstniecība būtu pareiza un profesionāla. Mums valstī pastāv Ārstniecības riska fonds, kurā tiek glabāta naudiņa, kuru izmaksā, vienkārši sakot, par ārstniecības kļūdām. Šādas lietas administratīvajā tiesā ienāk arvien vairāk. Cilvēki nebaidās iet uz Veselības inspekciju un prasīt pārbaudīt ārstēšanas apstākļus, vai ārstniecība ir bijusi pienācīga, tai skaitā arī šodien aktuālā tēma par to, vai laikus ir diagnosticēts vēzis.

Arī šāda veida kļūda var tikt kompensēta. Šādu lietu izskatīšana nav vienkārša, jo ne vienmēr ir vienkārši no medicīniskā viedokļa izmeklēt, kas ko ir ietekmējis un vai pie vainas ir kļūda, vai tomēr slimība pati ir galvenais faktors. Bet šī sistēma darbojas, un arī spriedumi ir par labu cilvēkiem. Arī tad, ja valsts iestāde varbūt nav iedevusi tik daudz, cik liels kaitējums cilvēkam nodarīts.

Mums ir arī citas ar veselības aprūpi saistītas lietas, caur kurām mēs redzam, ka veselības aprūpes sistēmā būtībā deficīts ir daudzos līmeņos. Bet šīs laikam ir izteiktākas lietu kategorijas, ar kurām mēs strādājam.

– Papildu jautājums saistīts ar vienu no stāstiem, kuru mēs dzirdējām vakar vai aizvakar. Elīnas gadījums, kur valsts sedz medikamentus 14 000 eiro mēnesī. Bet ir acīmredzami efektīvāki medikamenti, kas pieejami pārējās Baltijas valstīs, kas ir apstiprināti arī Zāļu aģentūrā, bet kurus valsts pagaidām ir nolēmusi nesegt. Ir izveidojusies ačgārna situācija, kurā šobrīd Elīnai ir jāsavāc 200 000 eiro, lai izietu šo terapijas kursu. Ko darīt šādās situācijās? Kā cīnīties? Elīnas vecāku stāsts ir gana skaudrs, ka teju pusotru gadu šo situāciju nevar atrisināt birokrātijas ceļā.

– Es gribētu pateikt divas lietas. Jā, tas ir jautājums par sistēmas efektivitāti un cik šī naudas sadalīšanas sistēma ir labi izveidota. Vakar noklausījos arī raidījumu „Krustpunktā”, kurā, man liekas, diskusija ļoti labi parādīja, cik daudz vēl ir lietu, par ko domāt. Es nevaru izteikties kā tiesnese, jo, kā teicu, tiesneši strādā ar to sistēmu, kāda ir. Bet no malas skatoties un dzirdot šos dažādos viedokļus, tur vēl ir ko domāt. Man bija prieks dzirdēt, ka Veselības ministrija arī ir apņēmusies jau nākamajā gadā šo sistēmu attīstīt. Kā cilvēks no malas es tieši tāpat varu domāt, kāpēc Lietuvā var būt savādāk nekā mums? Varbūt ir vērts atgriezties pie naudas sadales shēmu lietderības.

Par birokrātiskajām procedūrām. No vienas puses, var saprast, ja naudas ir maz, tad vajag ļoti stingri skatīties, kur tā aiziet, un tāpēc varbūt gribas izveidot tās birokrātiskās procedūras. Bet ļoti ceru, ka ir iespējams izveidot sistēmu un strādāt šajā sistēmā cilvēkiem tā, lai risinājumi būtu pēc iespējas ātrāki.

Un kas vēl ir ļoti svarīgi –  lai cilvēkiem būtu informācija. Man liekas, ka ļoti bieži šajās situācijās pietrūkst ātras informācijas un tas cilvēcīgums, kādā to saņem.

– Bet šoreiz tieši par tiesisko jomu. Ir tik daudzi šie stāsti, kuros ir atrasta milzīga summa valsts budžetā, bet ir parādījies jauns, labāks medikaments, kas ir pierādīts, ka strādā labāk. Ko varam darīt šajā situācijā? Konkrēti Elīnas stāsts – 170 000 eiro mums ir, bet mēs tos tērēsim tikai zālēm X, bet nekādā gadījumā jums neļausim šo pašu summu izmantot zālēm Y.

– Kā jau teicu, ministrija, valsts pārvalde vispār un likumdevējs uz to skatās kā uz sistēmu kopumā. Iekļaujot kompensācijai katras jaunas zāles, viņi domā, cik daudz tas paņems no šīs naudas. Tāpēc es pieņemu, ka tie saraksti gradējas – ir vispārīgā sistēma un individuālā sistēma, ka tur pie tā visa tiek domāts. Bet, kā jau teicu, Satversmes tiesa, skatot un izvērtējot šo kompensēšanas sistēmu, ir pateikusi, ka tajā ir savi saprātīgi apsvērumi, kāpēc tas ir tieši tā. Līdz ar to no juridiskā viedokļa man nav īpaši jums ko pateikt. Es varu tikai cerēt, ka varbūt šie argumenti caur šādiem konkrētiem gadījumiem arī likumdevējam liks ieraudzīt, ka varbūt kaut kas ir jādara savādāk.

– Šobrīd sanāk tāda dīvaina situācija, ka visa pārējā pasaule ir sapratusi, ka ir jaunas zāles un vajadzētu mainīt uz tām, bet mēs turpinām dot vecas, neefektīvas zāles un tērēt par to 170 tūkstošus, sakot, ka mums nav naudas. Tātad nauda ir, jautājums, kā mēs to tērējam. Ko iesākt, lai mēs nebūtu pēdējie? Varbūt šajos gadījumos tiesa ir ceļš, kādā doties?

– Pēc trim lietām Satversmes tiesā es negribētu dot pārāk lielas cerības, ka caur tiesu mēs varētu mainīt sistēmu. Pārlasot Satversmes tiesas spriedumus, redzams, ka aiz katra šī principa ir kaut kāda ideja. Pieņemsim, ja liek sarakstā lētākās zāles, tad viņi domā, ka tās pietiks vairāk cilvēkiem. Katru medikamentu liekot sarakstā, tiek svērta efektivitāte pret izmaksām, pret visu cilvēku skaitu. Bet man nav sīki zināms šis konkrētais gadījums, var jau būt, ka pastāv iespēja, ka kaut kādā gadījumā iznāk uz āru kaut kas tik jocīgs, ka varētu atkal mēģināt testēt šīs normas pret Satversmes 111.pantu, kas garantē tiesības uz veselības minimumu. Tas ir jāskatās konkrētā gadījumā.

– Vai situācija, kad cilvēkiem ir jāizvēlas starp dzīvību un nesasniedzamu naudas summu, ir valsts atbildība?

–  Ne pilnībā. Sociālās tiesības vienmēr ir saistītas ar naudu. Un ne Satversme, ne Eiropas cilvēktiesību konvencija, ne ANO pakts par ekonomiskajām un sociālajām tiesībām nevar paģērēt, lai valsts pilnībā šīs situācijas izslēgtu, novērstu un vienmēr visu apmaksātu. Tas ir no juridiskā viedokļa. Arī no faktiskā mēs varam, no vienas puses, priecāties, ka zinātne attīstās un medicīna attīstās, ir izdomāti tik daudzi jauni, brīnišķīgi medikamenti, bet, jo vairāk tas attīstās, jo kopumā šīs iespējas ir plašākas, un tās kopumā ir arī dārgākas. Līdz ar to, no vienas puses, it kā šie modernie līdzekļi dod vairāk iespēju cilvēkam, bet diemžēl visam nepietiek naudas. Piemēram, reto slimību ārstēšana ir liela problēma visā pasaulē, jo šādu slimnieku ir maz, zāles ir tik mazam tirgum, ka tas viss ir ļoti dārgi.

– Kādas izmaiņas būtu nepieciešamas, lai nodrošinātu, ka nevienam cilvēkam nevajadzētu šaubīties par to, ka viņam tiks sniegta palīdzība no valsts?

– Nezinu, vai jums to var apsolīt. Bet es gribētu pateikt vēl vienu vēsti, kas man liekas ļoti svarīga. Papildus tam, ko jūs darāt šodien, vācot ziedojumus, es gribētu pateikt ļoti lielu paldies tiem, kas ar nodokļiem maksā naudiņu, ar ko valsts var rēķināties ikdienā, darbinot šo kompensācijas sistēmu. Paldies visiem uzņēmējiem, viņu darbiniekiem, pašnodarbinātajām personām. Viņiem vispirms ir jāsaka paldies, jo viņi – grib vai negrib – maksā no saviem ienākumiem un dalās ar nopelnīto, lai būtu cilvēkiem naudiņa ārstēšanai.

– Ja tiesiskā ceļā mēs nevaram izmainīt šīs nepilnības, kādas vēl mums ir iespējas kaut ko mainīt? Pie kā mums jāiet? Kurš mums jāsauc uz šejieni? Ar ko mums jāparunā?

– Kā administratīvā tiesnese es to vienmēr redzu lielos vilcienos. Tas, kā mēs visi kopā radām noteikumus, ir atkarīgs no tā, kas ir likumdevējs, kurš veido likumus. Mēs visi klausāmies, ko sola partijas, cik viņas ir uzticamas. Un caur to nāk ietekme uz likumiem. Cita ceļa nav. Un caur to, ka mēs piepildām budžetu.

– Paldies. Pie mums bija Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta senatore Rudīte Vīduša. Daudz ko varēja izprast un saprast, bet daudz kas joprojām liekas neizprotams un nesakārtots. Bet es ceru, ka mēs esam uz pārmaiņu ceļa. Paldies jums!