Par jaunajiem ELI Mount Scopus Eiropas tiesnešu neatkarības standartiem

Ievads

Eiropas Savienības programmas „Tiesiskums” projekta ietvarā Vīnē bāzētā nevalstiskā organizācija Eiropas Tiesību institūts (ELI) 2024.gada nogalē nāca klajā ar jaunu dokumentu – „ELI Mount Scopus Eiropas tiesnešu neatkarības standarti” (ELI-Mount Scopus European Standards of Judicial Independence, turpmāk tekstā – Standarti). Tie ir likumsakarīgs turpinājums Jeruzālemē pieņemtajiem Mount Scopus starptautiskajiem tiesnešu neatkarības standartiem, kas tika apstiprināti Ņūdeli, Indijā, 1982.gadā kā Starptautiskās Advokātu asociācijas Obligātie tiesnešu neatkarības noteikumi (IBA Minimum Standards of Judicial Independence).

Laikā no 1982.gada līdz 2008.gadam īpaši izveidota Starptautiskās tiesnešu neatkarības un pasaules miera asociācijas (JIWP) darba grupa strādāja pie pētniecības projektiem, kuru rezultātā tapa 2008.gada Mount Scopus Starptautiskie tiesnešu neatkarības noteikumi, kas grozīti 2015.gadā (Mount Scopus International Standards of Judicial Independence). Vienlaikus jāatzīst, ka
1982.gadā tapušais globāla mēroga dokuments savā ziņā ir vairāk orientēts uz „vispārējo tiesību” (common law) sistēmām. Lai tiesnešu neatkarības teorētiskajā pamatojumā ietvertu Eiropas dimensiju, pie 2024.gada Standartu izstrādes un formulēšanas vairāku gadu garumā strādāja daudzu Eiropas valstu zinātnieki, kā arī to projekts tika saskaņots ar daudzām tiesu varas institūcijām/asociācijām/ universitātēm (piemēram, no Latvijas dokumenta projekts tika saskaņots ar Latvijas pārstāvjiem ELI, kā arī Satversmes tiesu).

Kā norādīts Standartu ievadā, to pamatā ir juridiskais plurālisms, un to „mērķis ir veicināt ne tikai formālu tiesisko regulējumu tiesu neatkarībai, bet arī spēcīgu politisko un juridisko kultūru, kas atbalsta Eiropas tiesu neatkarību. To mērķis ir atbalstīt Eiropas tiesnešus, kuru darbs aizsargā liberālo demokrātiju un tiesiskumu.” Tādējādi 38 standarti pēc būtības ir adresēti ne tikai tiesu varai, bet vēl būtiskāk – arī valsts politiskajiem varas atzariem, kā arī sabiedrībai, lai stiprinātu un nepieciešamības gadījumā nosargātu demokrātiju (situācijās, kad notiek atkāpšanās no apņemšanām, kas tika sniegtas, pievienojoties ES un/vai Eiropas Padomei). Standarti sniedz norādes attiecībā uz tādiem aktuāliem jautājumiem kā tehnoloģiju izmantošana tiesu lēmumu pieņemšanas atbalstam un pievēršanās „patoloģiskām” situācijām, kurās tiek pārkāptas sarkanās līnijas, lai aizsargātu liberālās demokrātijas vērtības. Kā uzsvērts dokumenta ievadā, Standartus paredzēts piemērot arī ārpus Eiropas Savienības: tādās valstīs, kas vēl ir ceļā uz demokrātisku briedumu, un valstīs, kurās demokrātija ir mazinājusies. Standartu izstrādē ELI pārskatīja un pielāgoja starptautiskos Mount Scopus standartus mūsdienu Eiropas tiesu iestāžu vajadzībām, kā arī iekļāva tādus aspektus, kas īpaši raksturīgi Eiropā (tiesnešu karjera u.c.). Standartu avotu klāsts ir iespaidīgs, ietverot dažādu politisko organizāciju un institūciju dokumentus un praksi (ANO, ES, GRECO, ENCJ, CCJE, EDSO, FRA u.c.), būtiska novitāte ir atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, izgaismojot nesenās problemātiskās situācijas Eiropā.

Izstrādātie 38 standarti tiek iedalīti sešās grupās, kas vispusīgi aptver daudzšķautņaino tiesnešu neatkarības jēdzienu mūsdienu demokrātiskās valstīs. Katram standartam ir izstrādāti komentāri, kā arī noslēgumā ir pieejams detalizēts izmantoto un attiecināmo avotu saraksts, arī tiesu prakse par katru no 38 standartiem, līdz ar to kopumā dokuments ir gana apjomīgs (76 lpp). Necitējot visus standartus, šajā apskatā piedāvāts ļoti konspektīvi iezīmēt katras standartu grupas galvenos akcentus un sniegtās atziņas.

1. grupa. Tiesnešu neatkarības pamati

1. standarts: Tiesnešu neatkarība

2. standarts: Kolektīvā un individuālā tiesnešu neatkarība

3. standarts: Tiesu sistēmas pamatvērtības

4. standarts: Varas dalīšana

5. standarts: Tiesu varas loma

6. standarts: Tiesneša objektivitāte

7. standarts: Tiesneša amata garantijas

8. standarts: Amatā atrašanās drošība un neatceļamība

9. standarts: Atbildības ierobežojumi

10. standarts: Atbilstošs un aizsargāts atalgojums

11. standarts: Juridiskās profesijas loma tiesu neatkarības aizsardzībā

12. standarts: Tiesu neatkarības kultūras veidošana un uzturēšana

Tiesnešu neatkarības pamatus kopumā veido 12 standarti, kas vispusīgi raksturo tiesneša amata fundamentālo nozīmi demokrātiskas valsts funkcionēšanā. Komentāros uzsvērtas, t.sk., šādas atziņas:

• Nekāda tiesu varas hierarhiskā organizācija un pakāpes vai ranga atšķirības nedrīkst traucēt tiesnešu tiesības netraucēti apspriesties, brīvi pasludināt spriedumus vai paust savu viedokli par jautājumiem, kas saistīti ar tiesu darbu un organizāciju. Tiesu procesa un administrācijas efektivitāte ietver rūpīgu pārraudzību, lai uzturētu saprātīgas tiesvedības izmaksas;
• Dažkārt pārmaiņas sabiedrībā rada neatliekamu nepieciešamību pēc jaunas tiesību aktu interpretācijas, judikatūras maiņas. Šādā situācijā juridiskās noteiktības un paredzamības apsvērumi prasa pārliecinošu argumentāciju. Centieni pēc vienveidīgas tiesību interpretācijas un piemērošanas nedrīkstētu novest pie nevajadzīgas neelastības;
• Tiesnešu atalgojumu veido pamatalga un pensija. Tiesneša izdienas pensijai jābūt pēc iespējas tuvākai viņa kā tiesneša pēdējai algai. Valsts finansēta tiesnešu atalgojuma samazinājums var būt pieļaujams, ja tiesneša valstī ir nopietna ekonomiskā krīze;
• Ja vien iespējams, jāizvairās no pārbaudes laika noteikšanas tiesnešiem, jo to var izmantot, lai grautu tiesneša darbu. Ja tiesneša iecelšana amatā tiek veikta uz noteiktu termiņu, kuru var pagarināt, lēmumam par iecelšanas pagarināšanu, apstiprināšanu vai atcelšanu no amata ir jābūt balstītam uz nopelniem un jāievēro taisnīga un likumā noteikta procedūra.

2. grupa. Tiesu iestāžu pārvaldība

13. standarts: Tiesu pārvaldības mērķis un darbības joma

14. standarts: Tiesu pārvaldības struktūru autonomija un neatkarība

15. standarts: Atbildība par tiesu pārvaldību

16. standarts: Tiesnešu pašpārvalde

17. standarts: Tiesnešu pašpārvaldes institūciju sastāvs un līdzsvars

18. standarts: Finanšu autonomija

19. standarts: Tiesu administrēšana

20. standarts: Lietu sadale

21. standarts: Tiesu kvalitāte

22. standarts: Tiesu efektivitāte

23. standarts: Tehnoloģijas

Otrā standartu grupa (11 standarti) veltīta tiesu iestāžu pārvaldības jautājumiem, vienlaikus ņemot vērā, ka Eiropas valstīs pastāv atšķirīgi modeļi: atbildība par tiesu sistēmas pārvaldību gulstas uz izpildvaru, neatkarīgu tiesu administrācijas  iestādi  un/vai pašpārvaldes tiesu iestādēm. Šajā aspektā uzsveramas šādas komentāros izceltās atziņas:

• Lai aizsargātu gan tiesu iestāžu, gan tiesu sistēmas neatkarību, ir nepieciešama organizatoriskā autonomija un neatkarība. Izpildvara var veikt dažas konkrētas administratīvās funkcijas, kas saistītas ar tiesu sistēmas ikdienas darbību, taču ir nepieciešama tiesu iestāžu iesaistīšanās un pārraudzība. Tikai tiesnešu iesaistīšana pašpārvaldes struktūrās rada risku, ka sabiedrībā radīsies priekšstats par pašaizsardzību un tiesnešu monopolu. Nespeciālistu dalība, ko saprot plašākā nozīmē kā tādu personu dalību, kuras nav tiesneši, līdzsvaro šos riskus. Izpildvaras pārstāvju klātbūtne tiesu pašpārvaldes struktūrās nemazina šo struktūru neatkarību. Dažos gadījumos izpildvaras klātbūtne var būt lietderīga;
• Tiesu iestādēm nepieciešami pietiekami finanšu resursi, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un atbilstību faktiskajām izmaksām (piemēram, tiesnešu un tiesu darbinieku skaitam). Vēlams, lai tiesu iestādēm būtu vadošā loma to finansiālo vajadzību novērtēšanā, budžeta sagatavošanā un oficiālā budžeta priekšlikuma sagatavošanā. Gada finanšu pārskatiem par tiesu darbību jābūt publiski pieejamiem un neatkarīgi revidētiem, kā arī jābūt pieejamiem atbilstošiem juridiskiem mehānismiem, lai novērstu valsts līdzekļu nepareizu pārvaldību. Centrālajai atbildībai par tiesu administrēšanu jābūt kopīgi uzticētai tiesu un izpildvarai vai, vēlams, tikai tiesu varai;
• Tiesu iestāžu veiktās pārraudzības mērķim jāietver kritisks izvērtējums par Mākslīgā intelekta (MI) un tiesas lēmumu pieņemšanas procesa mijiedarbību, lai aizsargātu tiesības uz taisnīgu tiesu un vienlīdzīgu piekļuvi tiesai, kā arī novērstu korupcijas iespējas MI platformās. Tiesu sistēmai ir jāpieņem MI, kas ļauj nepārtraukti atjaunināt un uzraudzīt MI rīkus, ņemot vērā mainīgos juridiskos un ētikas standartus.

3. grupa. Tiesnešu iecelšana amatā un karjera

24. standarts: Atlases, iecelšanas amatā, profesionālās novērtēšanas un paaugstināšanas amatā pamatfunkcijas

25. standarts: Nopelni

26. standarts: Taisnīga un caurspīdīga procedūra

27. standarts: Novērtēšana un paaugstināšana amatā

28. standarts: Iecelšanas un paaugstināšanas amatā atlases institūcijas sastāvs

29. standarts: Atbilstošs sabiedrības atspoguļojums

Trešā standartu grupa (5 standarti) attiecas uz tiesnešu atlasi, iecelšanu amatā, profesionālo novērtēšanu un paaugstināšanu amatā. To komentāros izvirzītas vairākas atziņas, kurās atspoguļojas pēdējo gadu satraucošās tendences vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs:

• Šķietamā formālā atbilstība attiecīgajiem atlases un iecelšanas noteikumiem nedrīkst slēpt vai aizēnot nelikumīgus procesus. Lai tiesu atzītu par likumīgu, ir nepieciešams aizsargāt tiesnešu, tostarp tiesu priekšsēdētāju, atlases un iecelšanas veidu no nelikumīgas ietekmes no izpildvaras, likumdevēja vai pašas tiesu varas puses. Lēmumi par tiesnešu iecelšanu vai paaugstināšanu amatā nedrīkst būt atkarīgi no lojalitātes politiķiem vai citiem tiesnešiem;
• Tiek rekomendēta strukturēta rīcības brīvība iecelšanai amatā: ja konstitucionālās vai citas tiesību normas pilnvaro iecēlējinstitūciju izlemt, kurš tiks iecelts amatā vai paaugstināts amatā, atlases institūcijai jāieceļ tikai viens kandidāts. Atlases institūcijas ieteikumi vai izteiktie viedokļi ir jāievēro praksē, un to sastāvā sabiedrības daudzveidības atspoguļošanai var iekļaut pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus;
• Profesionālās novērtēšanas laikā tādi aspekti kā nepietiekama spriedumu argumentācija, daudz lielāks atcelto spriedumu skaits apelācijas instancēs nekā kolēģiem tajā pašā jurisdikcijā var kalpot tikai ar mērķi uzlabot tiesneša prasmes.

4. grupa. Ētikas standarti

30. standarts: Ētikas standartu pieņemšana un mērķis

31. standarts: Ētikas pamatstandarti

32. standarts: Tiesnešu vārda brīvība

Ceturtajā standartu grupā (3 standarti) papildus jau vispāratzītiem tiesnešu ētikas jautājumiem tiek izcelta arī tiesu komunikācija, tiesneša loma sabiedrībā, kā arī ārpustiesas darbību mērķi un izpausmju pieļaujamība:

• Ētikas standartos parasti būtu jārisina arī jautājumi par ierobežojumiem attiecībā uz tiesnešu ārējām darbībām, piemēram, komercdarbību, profesionālo vai politisko darbību, lai pasargātu tiesnešus no objektivitātes apdraudējuma;
• Plurālistiskās liberālās demokrātijas aizsargā brīvību piedalīties debatēs par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, un šī aizsardzība attiecas arī uz tiesnešiem;
• Saziņa ar plašsaziņas līdzekļiem par jautājumiem, kas skar sabiedrības intereses, būtu jāveic tiesu preses pārstāvjiem vai preses un komunikācijas dienestiem, par ko atbild neatkarīga iestāde vai iestādes, kas pilda tiesu pārvaldības pienākumus.

5. grupa. Tiesnešu disciplīna

33. standarts: Disciplināratbildības mērķis

34. standarts: Disciplināratbildības pamati

35. standarts: Disciplinārsodi

36. standarts: Disciplinārais process

37. standarts: Disciplinārās atbildības institūcija

Piektā standartu grupa (5 standarti) attiecas uz tiesnešu disciplināro atbildību, izteikti nošķirot šī nepieciešamā institūta adekvātu pielietošanu no tā izmantošanas, kas varētu vājināt tiesu varas kā valsts varas atzara neatkarību:

• Valstī pastāvošajam disciplinārās atbildības mehānismam ir jāaizsargā pret tiesnešu, kuri ir izteikuši šaubas par draudiem tiesiskuma nodrošināšanai, sodīšanu. Pārkāpuma konstatēšanas pamatojumam ir jāsniedz tiesnešiem pietiekamas norādes, lai viņi zinātu, kas ir aizliegts;
• Lai saglabātu sabiedrības uzticību disciplinārajai sistēmai, ir vajadzīga zināma pārredzamība. To var panākt ar dažādiem pasākumiem, tostarp ar pieejamām tīmekļa vietnēm ar informāciju par disciplinārlietām, publiskojot tiesas sēdes, publicējot lēmumus un gada pārskatus ar attiecīgiem statistikas datiem;
• Šie standarti neatbalsta anonīmās sūdzības un iesaka paziņojumā tiesnesim norādīt sūdzības iesniedzēja identitāti. Valsts vispārējā juridiskā nostāja attiecībā uz anonīmām sūdzībām un sūdzības iesniedzēja identitātes norādīšanu būtu jāapsver, ņemot vērā faktorus, tostarp vispārējo tiesu sistēmas stāvokli, kā arī valsts vēsturi un pašreizējo politisko situāciju.

6. Atbilstības ELI Mount Scopus standartiem novērtēšana

38. standarts:  Atbilstības ELI Mount Scopus standartiem novērtēšana

Noslēguma standarts ietver vairākus atgādinājumus Eiropas valstīm:

• Lai tiesu neatkarība tiktu konstatēta faktiski, nepietiek ar konstitucionālajām vai likumdošanas garantijām, kas nosaka tiesu varas neatkarību un objektivitāti. Tās ir efektīvi jāiekļauj ikdienas administratīvajā attieksmē un praksē;
• Nepamatots spiediens uz tiesnešiem, tiem pildot savas funkcijas, var rasties gan no tiesu sistēmas iekšienes, gan ārpus tās;
• Eiropas valstis ir apņēmušās, pievienojoties Eiropas Padomei un/vai ES, aizsargāt un veicināt tiesu neatkarību. Tas nepieļauj valsts regulējumu, kas vājina vai mazina tiesu neatkarības garantijas, kuras pastāvēja brīdī, kad dalībvalsts pievienojās ES. Regresiju var konstatēt, salīdzinot principus, kas tika pieņemti pievienošanās brīdī, ar esošajiem principiem.

ELI Mount Scopus Eiropas tiesnešu neatkarības standarti ir pieejami latviešu valodā (mašīntulkojums) Tieslietu padomes mājaslapā sadaļā „Pētījumi un prezentācijas”