Ievads
Satversmes tiesai 2024.gadā bijis viens pieteikums no Senāta. Savukārt Satversmes tiesa pieņēmusi lēmumu četrās lietās, kas bija rosinātas pēc Senāta pieteikuma.
Senāta pieteikums Satversmes tiesai
1. Senāta 01.10.2024. lēmums lietā Nr.SKA-110/2024
Satversmes tiesas 2024.gada 30.oktobra lēmums par lietas ierosināšanu (Nr.2024-28-01)
Senāta izskatīšanā ir administratīvā lieta, kas ierosināta pēc personas pieteikuma par administratīvā akta atcelšanu, ar kuru tā atvaļināta no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, jo ir sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.
Senāts secināja, ka iestādes piemērotā tiesību norma nesamērīgi ierobežo pieteicēja tiesības pildīt valsts dienestu (Satversmes 101.panta pirmā daļa) un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu (Satversmes 106.panta pirmais teikums). Tāpēc Senāts, tāpat kā citos līdzīgos gadījumos, saskaroties ar absolūtiem aizliegumiem notiesātām personām pildīt kādu dienestu vai īstenot kādas tiesības, nolēma vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā.
Senāts konstatēja, ka Satversmes tiesa 2021.gada 11.jūnija spriedumā lietā Nr.2020-50-01 ir pārbaudījusi konkrētās tiesību normas atbilstību Satversmei un atzinusi, ka tā, ciktāl tā liedz personai atrasties dienestā Valsts policijā, atbilst Satversmei. Taču šajā lietā strīds nav par personu, kas ir dienestā Valsts policijā, bet gan dienestā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Senāts saskatīja atšķirības starp abiem dienestiem, kas varētu ietekmēt secinājumu par absolūtā aizlieguma atbilstību Satversmei. Tāpat arī Satversmes tiesa nav izspriedusi jautājumu par šā aizlieguma atbilstību Satversmei attiecībā uz personām, kas ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā.
Satversmes tiesa nolēma ierosināt lietu „Par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4.panta 4.punkta, ciktāl tas liedz atrasties dienestā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101.panta pirmajai daļai un 106.panta pirmajam teikumam”.
Atbildes no Satversmes tiesas
1. Satversmes tiesas 2024.gada 11.jūlija spriedums lietā Nr.2023-10-03
Atbilde uz Senāta 16.03.2023. lēmumu lietā Nr.SKA-11/2023
Senāta izskatīšanā bija lieta par administratīvā akta atcelšanu, ar kuru personai aprēķināts nekustamā īpašuma nodoklis, nepiemērojot nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu, jo šī persona nav Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomiskās zonas valstu, Šveices Konfederācijas pilsone vai Latvijas nepilsone. Senāts uzskatīja, ka lietā piemērojamā tiesību norma – Jūrmalas pilsētas domes 2012.gada 11.oktobra saistošo noteikumu Nr.37 „Par nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtību” 3.punkts – diskriminē pieteicēju uz pilsonības pamata un tādējādi neatbilst Satversmes 91.pantam.
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma nav izdota pienācīgā kārtībā (izdota, pārkāpjot likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” ietverto pilnvarojumu) un neatbilst Satversmes 91.pantā ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam.
2. Satversmes tiesas 2024.gada 24.oktobra spriedums lietā Nr.2023-44-01
Atbilde uz Senāta 22.11.2023. lēmumu lietā Nr.SKA-157/2023
Senāta izskatīšanā bija lieta par Maksātnespējas kontroles dienesta lēmuma atcelšanu, ar kuru persona atcelta no maksātnespējas administratora amata, jo konstatēts, ka šī persona 16 gadu vecumā tikusi saukta pie kriminālatbildības un pret viņu kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ticis izbeigts uz personu nereabilitējoša pamata. Senāts uzskatīja, ka lietā piemērojamā tiesību norma – Maksātnespējas likuma 13.panta otrās daļas 3.punkts – neatbilst Satversmes 101. un 106.pantam.
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka aizliegumu personai, attiecībā uz kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz personu nereabilitējoša pamata, ieņemt maksātnespējas administratora amatu, par neatbilstošu Satversmes 106.panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2025.gada 1.jūnija.
Savukārt tiesvedību lietā daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101.panta pirmajai daļai Satversmes tiesa nolēma izbeigt, jo secināja, ka administratora darbība nav saistīta ar valsts varas īstenošanu un administrators nav piederīgs valsts dienestam Satversmes 101.panta pirmās daļas izpratnē.
3. Satversmes tiesas 2024.gada 12.decembra spriedums lietā Nr.2023-46-03
Atbilde uz Senāta 23.11.2023. lēmumu lietā Nr.SKC-266/2023
Senāta tiesvedībā bija civillieta, kurā celta prasība par daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un saņemto pakalpojumu parāda piedziņu. Parāda summā bija iekļauti maksājumi par ūdens patēriņa starpību, kas aprēķināti, pamatojoties uz Ministru kabineta 2008.gada 9.decembra noteikumu Nr.1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 19.1 punkta 1.apakšpunktu (redakcijā, kas bija spēkā laikā no 2013.gada 1.oktobra līdz 2019.gada 21.novembrim), jo atbildētājs nebija laikus nodevis ūdens patēriņa skaitītāja rādījumus.
Minētajos noteikumos paredzētajā ūdens patēriņa starpības sadales kārtībā netika ņemti vērā papildu apstākļi, kas varēja izraisīt ūdens patēriņa starpību – tostarp avārijas vai remontdarbi. Tāpēc Senāts uzskatīja, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo atbildētāja pamattiesības uz īpašumu un neatbilst Satversmes 105.pantam.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ir atkāpusies no civiltiesību principiem par kopīpašnieku savstarpējām attiecībām un visu ūdens patēriņa starpības segšanas nastu uzlikusi personai, kas nav iesniegusi informāciju par rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas. Ja pienākums segt visu ūdens patēriņa starpību tiek uzlikts tikai šai personai, neatkarīgi no tā, kāpēc starpība radusies, nevar tikt sasniegts samērīguma un taisnīguma principiem atbilstošs rezultāts. Līdz ar to Satversmes tiesa apstrīdēto tiesību normu atzina par neatbilstošu Satversmes 105.panta pirmajiem trim teikumiem un spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz atbildētāju konkrētajā civillietā un citām personām civillietās, kurās tiesvedība vēl nav noslēgusies.
4. Satversmes tiesas 2024.gada 17.decembra spriedums lietā Nr.2023-47-01
Atbilde uz Senāta 12.12.2023. lēmumu lietā Nr.SKA-357/2023
Senāta izskatīšanā bija administratīvā lieta par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Tiesu ekspertu padome bija atteikusi resertificēt tiesu ekspertu un izbeigusi tiesu eksperta sertifikāta darbību, pamatojoties uz Tiesu ekspertu likuma 6.panta trešās daļas 5.punktu, jo pieteicēja pirms vairāk nekā desmit gadiem bija saukta pie kriminālatbildības par tīšu noziedzīgu nodarījumu, bet vēlāk pieņemts lēmums par krimināllietas izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot pieteicēju no kriminālatbildības, nosakot pieteicējai pārbaudes laiku uz sešiem mēnešiem.
Senāts secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir uzskatāms par absolūtu aizliegumu jeb aizliegumu uz mūžu, kas liedz individuāli izvērtēt katru gadījumu atsevišķi. Šāds regulējums visos gadījumos liedz būt par tiesu ekspertu ikvienai personai, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, neņemot vērā ne nereabilitējošo apstākļu dažādību, ne citus apsvērumus, piemēram, noziedzīga nodarījuma rezultātā radušos personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturu un kaitīguma pakāpi, kā arī laiku, kas pagājis pēc nodarījuma. Minētais nozīmē to, ka no tiesu ekspertu loka varētu tikt izslēgtas arī tādas personas, kuras neapdraudētu sabiedrības uzticēšanos tiesu ekspertu institūtam un demokrātisko valsts iekārtu. Senāts uzskatīja, ka līdz ar to apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pieteicējas Satversmes 101.panta pirmajā daļā un 106.panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un atrasties valsts dienestā.
Satversmes tiesa apstrīdēto normu, ciktāl tā paredzēja ierobežojumu, kas liedza būt par tiesu ekspertu personai, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2024.gada 1.martam) par neatbilstošu Satversmes 106.panta pirmajam teikumam un attiecībā uz pieteicēju konkrētajā administratīvajā lietā par spēkā neesošu no viņas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Saeima pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā apstrīdēto normu bija grozījusi, izslēdzot no likuma aizliegumu būt par tiesu ekspertu personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aiz neuzmanības. Līdz ar to šajā lietas daļā Satversmes tiesa tiesvedību izbeidza.
Savukārt ņemot vērā to, ka apstrīdētais regulējums tika atzīts par neatbilstošu Satversmes 106.panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa vairs nevērtēja tā atbilstību Satversmes 101.panta pirmajai daļai.
Apkopojumu sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomniece Elīna GRIGORE-BĀRA
QR
