Lasīšana un valstiskums jeb sākumā bija vārds

„Sākumā bija vārds” – tā sākas Vecā Derība, un tas ir mūsu šodienas sarunas pamats: vārds – rakstīts un runāts, teksts.

Ja mēs runājam par valsti, tad ir jāsaprot, ka valsts nav teritorija, valsts nav robežas. Valsts – visupirms tie ir cilvēki. Valsts – tā ir nācija. Tie ir cilvēki, kuri ir apvienoti ne tikai šī brīža savstarpējās attiecībās. Nācija nozīmē, ka šiem cilvēkiem ir piederības sajūta konkrētai nācijai, un tam ir nepieciešama kontinuitāte kopīgos emocionālos pārdzīvojumos.

Kur mēs rodam šos emocionālos pārdzīvojumus, šo vienoto garu? Meklējot atbildi, es domāju par to, ka cilvēkam ir divējāda daba. Cilvēks ir bioloģiska būtne, un cilvēks ir sociāla būtne.

Cilvēks kā bioloģiska būtne – ķermenis. Tas, ko mēs ēdam, kaut kādā brīdī pārtop par to, kas mēs esam: burkāni, piens, gaļa, soja pārtop mūsu šūnās, mūsu asinīs – es esmu tas, ko es ēdu.

Cilvēku kā sociālu būtni mēs barojam ar informāciju, kuru iegūstam no citiem cilvēkiem. Bet lielu daļu informācijas mēs uzņemam lasīšanas ceļā – tā mēs uzņemam daudz vairāk, nekā tuvākie līdzcilvēki mums var dot. Mēs barojam smadzenes ar to, kas mums garšo, ar to, kas mūs interesē, un mēs paplašinām savu iekšējo pasauli, vienlaicīgi pieslēdzot to vienotā nācijas informācijas, vērtību un dzīvesziņas tīklā.

Savulaik kāda mana draudzene iepazinās ar angli. Attiecības neizdevās, jo, kā viņa teica: „Viņš taču nav lasījis „Šveiku”!” Grāmatas vieno cilvēkus un kultūras. Ikviena grāmata nodrošina sarunu pāri laikam un telpai – paaudžu sarunu. Identitāte ir ieaugšana ar saknēm nācijas vēsturiskajā pieredzē un kultūrā. Un šo pieredzi un ieaugšanu mums var dot tikai grāmata.

Valsts sākas ar ideju. Valsts sākas ar valstsgribu, un šī valstsgriba vai prasība pēc savas valsts veidojas nācijas dzīlēs. Kurā brīdī cilts, tautiņa izveidojas par nāciju? Man gribētos latviešiem šo ceļu atskaitīt 500 gadu garumā ar pirmo izdevumu latviešu valodā. Kurā brīdī veidojās valstsgriba? Man liekas, ka ar to brīdi, kad 19. gadsimtā sāk pierakstīt mūsu dainas, tiek pierakstītas Džūkstes pasakas, tiek publicēts Pumpura „Lāčplēsis”, un mēs saprotam, ka mums ir sava valoda. Tā ir skaista. Mums ir sava kulturāla tradīcija. Mēs esam savādāki nekā tie, kas dzīvo mums blakām. Tad nāk 19. gadsimta lielās domas, kas gan nedzimst Latvijā: ka katrai nācijai ir tiesības uz pašnoteikšanos. Tie latvieši, kas brauc studēt uz Pēterburgu, Maskavu, Tērbatu, uzzina – nācijai ir tiesības uz pašnoteikšanos. Jaunlatvieši un jaunstrāvnieki nāk ar šo ideju pie latviešiem un formulē mūsu valstsgribu.

Valsti dibina ar tekstu. Mūsu valsts pamatā ir ielikti teksti, kuri būtu atkal un atkal jāizdod no jauna jaunās grāmatās. Mēs runājam par Tautas padomes politisko platformu. Mēs runājam par uzsaukumu Latvijas tautai. Mēs runājam par Satversmi. Mēs runājam par Civillikumu. Mēs runājam par daudzām citām grāmatām. Bet tās nav tikai nozares grāmatas, juristu profesionālā literatūra. Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības – tāpēc likumu teksti nav tikai juristiem, tie ir ikvienam.

Valsti dibina ar tekstu, un lai lasītu un saprastu to, kā dzīvot, ko no mums sagaida līdzpilsoņi, kāpēc mēs kā nācija un kā ikviens personīgi esam vērtība, ir vajadzīga lasītprasme, kritiskā domāšana, jo galu galā ikviens pilsonis ir vēlētājs un piedalās politiskajos procesos. Mēs arī valsti ne tikai dibinām ar tekstiem un grāmatām, mēs valsti dzīvotspējīgu padarām, šos tekstus un grāmatas iedzīvinot. Tāpēc es gribu teikt, ka valsts no idejas par valsti pārvēršas dzīvā organismā tajā brīdī, kad nācijā notiek nemitīga sadarbība – runā, dziesmā, rakstā.

Mēs sazināmies ar rakstītiem tekstiem. Man nāk prātā aforisms „Nelasītājs lasītāju nesapratīs”, un es atcerējos prezidenta Levita runu – patriotisku, emocionālu runu, kurā viņš minēja mankurtus. Tie, kas nav lasījuši Čingiza Aitmatova grāmatu „Un garāka par mūžu diena ilgst”, nesaprot, kas ir mankurts. Viņiem ir vajadzīgs skaidrojums, ka tas ir cilvēks bez saknēm, bez nacionālās piederības. Cilvēks, kurš iet pāri dzīvei absolūti savtīgs un bez iesaistes. Nelasītājs lasītāju nesapratīs!

Lasītprasme dod mums iespēju runāt par mums svarīgām tēmām, tostarp politiskām, valstiskām tēmām, bagātā, piesātinātā, pamatotā valodā. Mēs varam niansētāk izskaidrot savu domu. Ikviens no mums piedalās pilsoniskās sabiedrības politiskajā diskursā – vienalga, vai stāstiet saviem vecākiem vai bērniem, par ko jūsuprāt vajadzētu iet vēlēt, vai piedalāties apspriešanā, ja negribat, lai jūsu pagalmā iebūvē kādu māju, – jums vajag formulēt argumentētu, spēcīgu, loģisku tekstu bagātā valodā.

Grāmatas bagātina mūsu valodu. Es reizēm studentiem izspēlēju kādu joku un pasaku kaut ko no tā, ko es esmu lasījusi, kas ir tā bagātā, sulīgā latviešu valoda, kas ir mūsu grāmatās. Piemēram, „naski diebj”. Un mani studenti nezina, ko nozīmē naski diebj. Kaut gan tas ir pilnīgi normālā latviešu valodā. Arī labs tulkotājs no svešvalodas piemeklē latviešu valodā tuvāko vārdu.

Svarīgākais ir tas, ka lasīšana ļauj mums komunicēt un labi saprast visus pārējos. Lasīšana un grāmatas vieno nāciju un to emocionāli pilnveido. Empātija, kritiskā domāšana – tās ir lietas, kas cilvēkā ir jākopj kā sēkliņa līdz stādam, augļiem. Tas ir iestādīts ikvienā cilvēkā, bet – tāpat kā takta sajūta, gaumes sajūta, prasme atšķirt labu vīnu no slikta vīna – tas viss ir jākopj. Grāmatas palīdz mums kopt mūsu emocionālo spektru, mūsu loģisko domāšanu. Grāmatas padara mūs par patiesu cilvēku, pilnvērtīgu pilsoniskās sabiedrības locekli, kurš var piedalīties publiskā debatē, piemēram, brīdī, kad notiek publisks strīds par kādu likumprojektu, ko Saeima gatavojas pieņemt. Kas mums šobrīd ir aktuāls? Nerunāsim par Stambulas konvenciju, runāsim par sievietes konsultāciju kopā ar bērna tēvu pirms aborta. Mums vajag pamatotu viedokli, mums vajag zināt argumentus. Kur tos argumentus varam smelties, ja tā nav mūsu tēma? Protams, ka grāmatās. Kad gatavojos runāt par kādu jautājumu, es smeļos grāmatās.

Mēs sākam ar bērniem, jo bērnam ir tiesības uz attīstību. ANO Bērnu tiesību konvencijā ir nostiprinātas ne tikai tiesības uz dzīvību, bet arī bērna tiesības uz attīstību. Un tā nav tikai fiziskā attīstība. Mums bērns no bioloģiskas būtnes ir jāpadara par sociālu būtni, kurš pieder mūsu nācijai. Mums viņš ir jāiesakņo savā zemē, un tad viņš būs patriots. Viņš piedalīsies vēlēšanās, viņš nestāvēs malā, viņš ies ielās manifestācijā, ja viņam rūpēs, kas notiek Latvijā. Ja viņš aizbrauks studēt ārzemēs, viņš nāks mājās un jaunās zināšanas ieguldīs šajā zemē.

Es sāku savu runu ar atziņu, ka sākumā bija vārds. Tāpēc, ka mēs visi to zinām. Kāpēc zinām? Tāpēc, ka tas ir rakstīts kādā gudrā grāmatā, kas postkristīgajā Eiropā joprojām ir svarīga. Ar idejām mēs uzturam šodienu, metam laipas no pagātnes nākotnē un modelējam to nākotni, to valsti, kurā mēs gribam dzīvot rīt.