Viņu ģimenes vizītkarte – krimināltiesības. Saruna ar Jāni Rozenbergu un Kristīni Stradu-Rozenbergu

Par karjeru

Abi esat atzīti, profesionāli pieredzējuši krimināltiesību speciālisti, abi sasnieguši augstas profesionālas virsotnes – abi ļoti atbilstoši senatora amatam. Vai nebija diskusija, kuram no Jums kandidēt uz senatora amatu?

Jānis: Viens šādu karjeras pagriezienu  plānoja, otrs neplānoja.

Kristīne: Nebija tā, ka mēs abi gribētu. Īstenībā es nekad neesmu gribējusi iet uz tiesu. Tādēļ mums tādas diskusijas nebija.

Jānis: Kristīnei kā īstai Universitātes patriotei vienmēr paticis universitātes darbs – darbs ar studentiem un pētniecība. Jau gana daudz fakultātes mācībspēku strādā dažādās tiesās – Satversmes tiesā, Augstākajā tiesā un cita līmeņa tiesās, ka maz paliek to, kas neatkarīgi un no malas raugoties varētu objektīvi analizēt arī tiesu darbu. Lai būtu akadēmiskā brīvība, neatkarība un iespēja to visu darīt, Kristīne labprāt paliek šajā lauciņā. Es savukārt jau vairākus gadus apsvēru savas spējas un iespējas tiesneša amatam.

Vai vispār esat dzīves plānotāji? Vai savus karjeras plānus apspriežat viens ar otru?

Jānis:  Par plāniem, protams, ģimenē parunājam! Laikam nav mums bijusi tāda situācija, ka viens būtu ļoti par kaut ko, bet otrs izteikti pret. Parunājamies, apspriežamies. Bet laikam mēs neko tik ekstravagantu vai neloģisku nedarām, lai būtu par mūsu dzīves plāniem savā starpā dikti jāstrīdas.

Kāda bijusi Jūsu profesionālā karjera?

Jānis:  Studijas universitātē tuvojās noslēgumam, bija jāapsver darbi juridiskajā laukā. Universitātē un arī studiju prakses laikā šķita, ka krimināltiesību joma varētu būt interesantāka. Un Kristīne, ar kuru mēs tai laikā jau bijām pazīstami, teica – ja par krimināltiesībām un advokatūru interesējies, tad te tāds redzams krimināltiesību advokātu birojs ar nosaukumu „Rusanovs, Rode, Bušs”. Tur arī pieteicos parunāties par darba lietām, un tā arī paliku uz nepilniem 25 gadiem, biroja nosaukums un arī kolēģu sastāvs gan laika gaitā dažādas izmaiņas pieredzēja. Tas bija manas profesionālās dzīves advokatūras posms. Ilgākais, kas līdz šim laika ziņā ir bijis. Bet man visu laiku patīk sev kaut kādas papildu „atrakcijas” izdomāt. Protams, advokāta darbs nav vienmuļš, un katra lieta un katrs klients ar kaut ko atšķiras. Bet laikam gribējās redzes leņķi paplašināt, piekritu kandidēt Advokātu padomes vēlēšanās. Nākamajā sasaukumā pēc trīs gadiem kandidēju uz Advokātu padomes priekšsēdētāja amatu. Šajā amatā sabiju astoņus gadus.

Vienlaikus bija iespēja sākt strādāt pedagoģisko darbu Latvijas Universitātē. Arī tam labprāt piekritu, lai vēl vairāk dažādotu savu skatu uz dzīvi un tiesībām. Universitātē strādāju kopš 2019. gada.

Vēl tam visam pa vidu nāca priekšlikums būt par likvidējamās ABLV bankas likvidatoru, kas nosacīti bija advokāta praksē ietilpstošs darbs, bet apjomīgs un aizņēma lielu daļu no darba laika četrus gadus.

Visa šīs iepriekšējās pieredzes summa tad arī pagājušajā gadā noveda mani līdz lēmumam kandidēt uz tiesneša amatu un atstāt bankas likvidatora amatu un advokāta praksi. Tā kā darbu universitātē varu un drīkstu savienot ar tiesneša amatu, tad attiecības ar universitāti esmu saglabājis.

Kristīne: Man viss bija vienkāršāk un vienveidīgāk. Jau studiju laikā sāku strādāt prokuratūrā. Tas bija 1995. gadā, kad tika veidots prokurora palīga amats, man tika prokurora palīga apliecība Nr. 1. 1998. gada janvāra nogalē pabeidzu universitāti, un jau nākamajā dienā sāku strādāt par pasniedzēju. Prokuratūrā biju pastrādājusi vien pāris gadus, bet kā attiecībā uz sevi un citiem esmu novērojusi – ja kāds prokuratūrā ir pastrādājis kaut vai pāris mēnešus, viņš vienmēr labprāt uzsvērs „kad es strādāju prokuratūrā”, jo kaut kas ievelkošs ir tajā darbā. Ja es kādreiz nopietni plānotu atgriezties praktiskajā darbā, tad droši vien tā būtu prokuratūra. Bet dzīve izkārtojas tā, kā tā izkārtojas. Mana prokuratūras karjera beidzās. Esmu bijusi arī advokāte, bet īpaši aktīvi nekad neesmu praktizējusi, esmu strādājusi vien ar dažām lietām. Bet esmu attīstījusi savu akadēmisko karjeru: no zemākās akadēmiskās pozīcijas, kas ir asistents, tālāk tā secīgi – lektors, docents, asociētais profesors, profesors. Tā nu gadījās, ka diezgan strauji 31 gada vecumā biju kļuvusi par profesori. Kļuvu par Juridiskās fakultātes dekāni, pavadīju šajā amatā  maksimāli atļautos divus termiņus. Tad mani nomainīja Rodiņas kundze, pēc tam atkal atgriezos uz trešo termiņu dekānes amatā. Bet tad spēru nelielu sānsoli savā karjerā uz amatu, kam vairs nav tieša sakara ar juridisko zinātni. Var teikt, kā Latvijas Universitātes prorektore tikai vienā septītajā daļā esmu saistīta ar juristiem, jo Universitātei ir septiņas fakultātes. Varbūt mazliet vairāk, jo joprojām pasniedzu un pētu kriminālprocesu. Tas nav mainījies.

Jānis:  Starp citu, Kristīnes jaunais amats darījis interesantāku mūsu mājas dzīvi. Par ko divi juristi mājās var parunāties – iepriekšējos pārdesmit gadus mēs lielākoties apspriedāmies par krimināltiesībām un kriminālprocesu. Pēkšņi ieraugām, ka pasaulē ir daudzas citas interesantas lietas. Piemēram, izrādās, ka universitātē ir vesels pulks ar pelēm, kurām ir Alcheimera gēns un uz kurām kaut ko testē. Nu vai tas nav vakarīgas sarunas vērts temats?

Kristīne: Pārrunājamie un pārdomājamie temati noteikti ir kļuvuši daudzveidīgāki.

Jūsu profesionālais ceļš tiešām izklausās tāds mierīgi augšupejošs. Vai bijušas kādas spožākās virsotnes, par ko īpašs gandarījums?

Kristīne: Akadēmiskajā karjerā profesors jau ir augstākā virsotne. Administratīvajā jomā – dekānes amats. Taču man tas nešķiet svarīgākais, tie ir tikai amati. Foršāk bija trīsreiz saņemt atzinību „Gada dekāns”, vēl vienu gadu biju „Gada studentu draugs”. Studentu atzinība nozīmē ko vairāk nekā formāls amats.

Liekas, karjera kaut kā tā attīstījusies, ka nav īpaši domāts par virsotnēm, kas noteikti jāsasniedz. Viss bijis pakāpienu pa pakāpienam – drīzāk ne gaidīts, bet kaut kādā mērā pat prognozējams.

Ko uz priekšu prognozējat?

Kristīne:Tas lielākais sasniegums būtu vēl ilgi būt aktīviem.

Jānis:  Dzīvē nav tā, ka vienreiz kaut ko izdarīsi – saņemsi kādu grādu vai ieņemsi amatu – un tālāk viss būs skaisti „iepakots”. Visapkārt ir jauni, gudri, centīgi cilvēki, kuri veido savas karjeras. Ja atslābst, neaug laikam līdzi, nemācās, nepiedalās, tad ļoti īsā laikā var palikt beidzamajā plānā. Tāpēc katru dienu nepieciešams sevi turēt tonusā, būt apritē. Tas droši vien ir tas, kas arī mums ir atlicis uz priekšu.

Kristīne: Un mācīt un ļaut attīstīties jaunajai juristu paaudzei. Man vienmēr ir gandarījums, kad kāds spēcīgs un zinošs students izvēlas padziļināti studēt krimināltiesības, un īpaši, ja tāds aiziet strādāt uz prokuratūru. No vienas puses, droši vien juridiskajā zinātnē viņi būs mūsu konkurenti jau tuvākajā laikā, bet, no otras puses, ir forši, ka kaut kas tāds studentu auditorijā ir saskatīts un atbalstīts.

Vai bijušas arī lielākas kļūdas un neveiksmes Jūsu profesionālajā ceļā?

Jānis:  Droši vien ir kaut kādi sīkumi, kad pēc tam jādomā – varbūt varēja darīt ko labāk vai varbūt nedarīt nemaz. Bet tādas nopietnas problēmu situācijas darba vēsturē īsti nav bijušas. Kā Kristīne teica – šķiet, mums abiem tā pamazām lēni un plūstoši viss ir gājis uz priekšu bez īpašām revolūcijām un bez īpašiem kritieniem.

Par Senātu un tiesu kritiku

Kāpēc pieņēmāt lēmumu atstāt ienesīgo advokāta amatu un nākt uz Senātu?

Jānis:  Kā jau teicu, advokatūrā gandrīz 25 gadus bija iespēja strādāt gan ar interesantiem, gan smagiem, sarežģītiem un apjomīgiem procesiem – krimināllietu advokāta darba daļa bijusi pietiekami interesanta. Papildu tam bijusi iespēja būt arī Advokātu padomes loceklim un divus termiņus padomes priekšsēdētājam. Pēc tā visa likās, ka advokāta profesijā man nekādas izaugsmes vairs nebūs, atliks kādu laiku turēties, kāds biju – pietiekami čakli strādājošs krimināltiesību advokāts, un tad droši vien pamazām ripot no kalna lejā, cenšoties šo procesu bremzēt, cik nu tas būtu iespējams. Ja nu es ko krimināltiesību jomā zinu un saprotu, tad kā advokāts varu pielietot attiecībā pret konkrētu lietu un konkrētu klientu. Man likās, ka Senātā savu atlikušo profesionālās dzīves laiku es varēšu pavadīt lietderīgāk un ar lielāku apmierinājuma sajūtu par padarīto darbu.

Arī mierīgāk?

Citādāk. Pārdesmit gadus domāju, ka advokāts ir brīvā juridiskā profesija. Nonākot Senātā, sapratu, ka senators ir daudz brīvāka juridiskā profesija ar daudz vairāk iespējām. Tas nenozīmē strādāt mazāk, noteikti nē. Bet ir iespēja pašam noteikt un vadīt savu darba grafiku. Advokāta darbā – no vienas puses birst pavēstes, no otras puses birst klientu zvani, e-pasti un īsziņas, kurš cikos atnāks, cikos kur jābūt – ir ļoti daudz ārēju faktoru, kas ietekmē darba ikdienu. Bet es saku paldies šim laikam un šim darbam! To darīju ar prieku un entuziasmu. Taču šajā brīdī likās, ka Senāts varētu būt piemērotāks manai turpmākai dzīvei.

Senatoram ir arī iespēja būt brīvākam savā viedoklī. Advokātam ir jāpanāk klientam labvēlīgāko iespējamo rezultātu. Senatoram tādu rāmju vai vajadzības nav. Te nepieciešams panākt likumīgo, taisnīgāko un pareizāko rezultātu. Ja kādreiz nevar saprast, kāds tas tieši ir, vienmēr ir pieredzējuši kolēģi, ar kuriem par to var aprunāties, un tas darbā ir daudz.

Divos mēnešos, kopš esmu Senātā, katru rītu novērtēju – ir ļoti interesanti, mana izvēle ir bijusi pareiza. Redzu, ka departamentā kolēģi ir ieinteresēti savā darbā, notiek dzīvas diskusijas par tiesību jautājumiem, jā, ir arī strīdi – koleģiāli un labvēlīgi. Tas nozīmē, ka nevienam nav vienalga un visiem tomēr rūp labākais un pareizākais rezultāts. Ja strīdu nebūtu, varētu pieņemt, ka ir tāda kā vienaldzība – kaut tikai ātrāk izskatīts, lieta no galda nost. Ja ir par ko pastrīdēties – tātad nav vienalga.

Un ko Kristīne teica par vīra izvēli?

Jānis:  Kristīnei likās, ka es varētu būt pārāk nemierīgs šim amatam, ka līdz šim man vajadzējis tādu aktīvāku, skrejošāku darbu.

Kristīne: No rezultāta atkarīgāku. Ne saturiski, bet tā – vairāk pastrādāt, vairāk saņemt. Profesionāli azartiskāk.

Jānis:  (ar smaidu) Tu mani vēl jaunu atceries, tas ir mīļi. Bet visam savs laiks. Taisnību sakot, pēdējos divus – trīs gadus, šķiet, pavisam apzināti vairāk uzmanības pievērsu universitātes darbam nekā advokāta praksei. Acīmredzot, kaut kādu promiešanas ceļu no advokāta darba es jau biju sācis.

Vai nemulsina sabiedrības attieksme pret tiesām? Advokāti mēdz tiesas kritizēt.

Jānis:  Mēs patiesībā nemaz nezinām, ko domā sabiedrība. Redzam un dzirdam to, ko saka plašsaziņas līdzekļi. Mans novērojums, ka pret tiesu, tai skaitā pret Augstāko tiesu, mediji tomēr izturas ar pietiekamu cieņu un pietāti. Kaut kādi pārmetumi reizēm ir, bet, šķiet, ka Augstākā tiesa no plašsaziņas līdzekļu kritikas ir nedaudz aizvējā. Pat neatceros, kad un par ko Augstākajai tiesai būtu bijusi tāda nopietna publiska kritika.

Savukārt par kritiku vai diskusiju juridiskajā vidē es teiktu – jo vairāk, jo labāk. Ja vien tā nav priekšvēlēšanu politika vai plašsaziņas līdzekļu „klikšķu” un „laiku” medības, tad konstruktīva kritika ir nopietns virzītājspēks. Tas ir veids, kā mēs visi varam palikt labāki. Bez kritikas ir lielāks risks, ka var iestāties pašapmierinātība un stagnācija.

Bet kā ar Kristīnes kā krimināltiesību zinātnieces kritiku Senātam? Personīgu motīvu dēļ tā nemazināsies?

Kristīne: No manas puses būs tikpat aktīvi! Ja vien būs iespēja vairāk pievērsties zinātniskajai darbībai, noteikti gan Augstākās tiesas, gan Satversmes tiesas nolēmumi būs manā redzeslokā.

Man jau šķiet, ka tas ir visbīstamākais, ja tiesneši, īpaši augstāk tiesu sistēmā esošie – Satversmes tiesas un Augstākās tiesas – nepietiekami uzklausa kritiku no ārpuses. Varbūt iekšēji diskusija ir ļoti aktīva, bet ar to nepietiek. Mums Latvijā patiesībā trūkst gudras un spējīgas kritikas, jo izveidojies tā, ka mūsu spēcīgākie akadēmiskie prāti vienlaikus ir arī tiesneši. Līdz ar to kritika varbūt nav pietiekami objektīva, kāda tā varētu būt, ja mums būtu attīstīta neatkarīga, akadēmiska ekspertīze. Studentu un pasniedzēju attiecības veido arī zināmu interešu konfliktu, ja pasniedzēji bijuši autoritātes, pret kurām grūti būt objektīvi kritiskiem.

Ir valstis, kur nav ļauts savienot tiesneša un akadēmisko darbu. Bet mazā valstī tas, gribi negribi, jārisina mazliet citādāk, nekā ar formāliem aizliegumiem, jo pretējā gadījumā mums vienkārši nebūs to gudrāko prātu ne tur, ne šur. Bet ir fakts, ka akadēmiskā vidē vajadzētu daudz vairāk no prakses neatkarīgu cilvēku (vienalga – no advokāta, tiesneša vai prokurora prakses).

Par ģimeni

Tā kā mūsu saruna ir „no otras puses”, tad vaicāšu arī par Jūsu ģimeni. Cik ilgi esat kopā un vai arī Jūsu iepazīšanās stāsts ir saistīts ar krimināltiesībām?

Kristīne: Jau gandrīz 26 gadus esam ģimene.

Jānis:  Bet mūsu iepazīšanās stāstam…

Kristīne: (ar smaidu)…ir oficiālā un neoficiālā versija.

Jānis: Stāsts ir tāds. Biju students, un krimināltiesības man pasniedza jaunā pasniedzēja Strada, kura strādāja pirmo vai otro gadu. Biju ne pārāk apzinīgs students, un viņa mani divreiz „izmeta” kriminālprocesa eksāmenā. Man bija aizdomas, ka mani met ārā vienkārši tāpēc, lai es nāku vēl un vēl. Šķita, ka es to kriminālprocesu nenokārtošu, ja to jauno pasniedzēju neapprecēšu. Bet šī stāsta versija nav gluži patiesa, tā vienkārši nedaudz amizanti izklausās un to labprāt izstāstu, kad der nenopietna atbilde nopietnam jautājumam.

Kristīne: Tiktāl ir taisnība, ka es divreiz izmetu Jāni kriminālprocesa eksāmenā. Nu kā var nezināt, kas ir publiskuma princips kriminālprocesā! Bet apprecēšana bija stipri vēlāk. Satikties sākām, kad Jānis bija beidzis studijas Universitātē.

Jānis:  Tajā laikā strādāju īpašumu birojā par nekustamo īpašumu vērtētāju, Kristīne pirka dzīvokli, ņēma bankā kredītu, vajadzēja dzīvokļa novērtējumu, un es gadījos tas, kuram šo dzīvokļa novērtējumu bija uzticēts veikt. Man bija neērti no pasniedzējas ņemt naudu par šo darbiņu. Tad nu uz jautājumu, cik tas maksās, es kaut ko atjokoju par pusdienām vai vakariņām. Kaut kā tā tas sākās, ar kopīgu došanos uz Ādažu picēriju.

Tad vairs nebija nozīmes tam, ka Jānis nezināja, kas ir publiskuma princips kriminālprocesā?

Kristīne: (ar smaidu) Es biju to viņam iemācījusi.

Šis būs šablonisks jautājums – vai tas, ka profesionālie ceļi ir tik līdzīgi, ir pluss vai mīnuss ģimenei?

Jānis:  Nevaru iedomāties, par ko mēs mājās runātu, ja kāds no mums neko nesaprastu par krimināltiesībām. Nu, varbūt dažreiz parunātu par hokeju… Bet tas kaut kā ir tik organiski un pašsaprotami, ka man ir grūti iedomāties kaut ko citu.

Kristīne: Abpusēji. Ir labi padiskutēt par zināmām lietām.

Vai nākat no juristu ģimenēm?

Jānis:  Mani vecāki nebija nekādā saistībā ar juristiem. Daži vaicā, vai Jānis Rozenbergs, kas civilprocesā rakstīja komentārus, nav mans radinieks. Nē, nav. Mans tēvs arī bija Jānis Rozenbergs un arī strādāja Universitātē, bet Filoloģijas fakultātē, bija latviešu filoloģijas profesors. Mamma bija latviešu valodas skolotāja.

Kristīne: Šajā ziņā esam dažādi. Mans tētis arī nebija jurists, bet vēstures skolotājs. Bet mamma – izmeklētāja! Tāpēc krimināltiesības manī no bērnības. Mēs smejamies, kādas bija mūsu vidusskolas pētniecisko darbu tēmas! Man – „Nepilngadīgo noziedzības atainojums Dripes darbos”, Jānim – „Romantisma īpatnības Poruka dzejā”. Tā ka ģimenes profesionālā ievirze mums bija ļoti dažāda.

Kristīnes mamma profesore Ārija Meikališa ir pirmā sieviete – policijas ģenerāle Latvijā, bijusī Latvijas Policijas akadēmijas rektore, tagad Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītāja Universitātes Juridiskajā fakultātē. Kā tas ir – dzīvot kopā ar sievasmāti – ģenerāli?

Jānis:  (jokojot) Lai kāds samainās ar mani uz vienu dienu, tad redzēs! Nē, nē. Ja nopietni, tad nekāds policijas ģenerālis jau mājās nekad nav bijis. Ir Kristīnes mamma un mūsu bērnu oma.

Jūsu meita iet Jūsu profesionālajās pēdās. Vai ir prieks par viņas izvēli?

Kristīne: Jā, Marta mācās Juridiskajā fakultātē izmeklētāju programmā.

Jānis:  Un strādā par policijas izmeklētāja palīgu. Šuj lietas, skaita lietiskos pierādījumus – dara visu, kas palīgam jādara. Mūsu prieks var būt tikai par to, ka bērni paši izdomā, kas viņiem patīk. Bet kā bērni saka – uz mums skatoties un klausoties, kas gan cits no viņiem varētu iznākt. Tā vide, kurā viņi auguši un no bērnu dienām dzirdējuši, ka aizdomās turētais un apsūdzētais nav tas pats, un ar ko atšķiras zādzība no piesavināšanās vai laupīšanas – gribot negribot ietekmē viņu izvēli. Mums jācenšas viņu izvēles atstāt viņu pašu ziņā, cik tas ir iespējams, un ļaut viņiem pašiem pieņemt lēmumus. Ja meita jūtas apmierināta, ka ir pareizā vietā, laikā un pozīcijā, tad mēs varam būt tikai apmierināti ar to.

Kristīne: Dēlam vēl septiņpadsmit, par viņa izvēlēm vēl nezinām. Ja viņam patiks jurista ceļš, es, protams, tikai priecāšos. Man liktos visai dīvaini un skumji pēc 30 gadiem profesijā atzīt, ka saviem bērniem es noteikti to nenovēlu. Taču, ja dēlam patiks kaut kas absolūti cits – galvenais, lai tas tiešām pašam patīk un vismaz kādu laiku var iet uz darbu ar prieku.

Jānis:  (Ar smaidu) Bet pavisam nesen vienā dienā dēls saka: laikam būs jāsāk izvēlēties. Vai varot viņam pagādāt, kas nu tur sākumā jālasa – kaut kāda tiesību vēsture vai teorija. Ko mēs esot sākumā lasījuši…

Jūsu ģimenes vizītkarte viennozīmīgi ir krimināltiesības. Vai ir arī vēl kas cits?

Kristīne: Par šo jautājumu mēs diskutējām un pat bērniem prasījām. Man liekas, ka ēšana un ceļošana varētu būt mūsu vizītkarte. Mums ļoti patīk labi un garšīgi paēst. Bet es negatavoju, mājās Jānis mums rosās pa virtuvi.

Jānis:  Nezinu, vai tā ir vizītkarte, bet ja jautājums, kas ir brīvā laika pavadīšana, tad stāvēšanai pie plīts vai pie grila nav ne vainas. Es saku, ka tā ir mana meditācija.

Kristīne: Mēs savukārt baudām to, ko viņš ir pagatavojis.

Jānis:  Vēl mums patīk ceļot, lai gan nevar saprast, vai mums patīk ceļošana, vai tas, ka ir iespēja aizmukt no ikdienas pienākumu karuseļa. Esam daudz ceļojuši, un mums nav bijis neviens ceļojums vai brīvdienu brauciens, par ko mēs teiktu, ka kaut kas nav izdevies. Mums vienmēr viss ir paticis. Ja to vēl apvieno ar mūsu mazo hobiju reizēm ko garšīgu uzēst, tad laikam var rezumēt, ka mēs esam tādi kā gastronomiskie tūristi. Kad plānojam nākamo maršrutu, vienmēr padomājam, vai tā ir „garšīga” vieta.

Patīk arī būt dabā. Dabā var mēģināt ar makšķeres palīdzību zivi pierunāt, lai nāk krastā. Dabā var mēģināt atrast, kur sēnes slēpjas. Nesaku, ka es kaut ko daudz noķertu vai daudz sēnes atrastu. Bet galvenais ir sajūta, ka bija forša diena vai pusdiena svaigā gaisā, brīvā dabā ar kaut ko skaistu un mierīgu apkārt.

Nekādu citu nopietnu aizraušanos ārpus darba gan nav bijis, jo darba dzīve ir bijusi tik intensīva, ka tam nebūtu bijis laika. Bet Kristīnei ir zelta vērta atziņa: mēs taču esam gribējuši strādāt to darbu, ko mēs strādājam. Es esmu gribējis būt advokāts. Esmu gribējis būt pasniedzējs. Esmu gribējis būt senators. Mēs darām to, ko mēs gribējām, un tad jau nav tik svarīgi, vai darbs ir drusku vairāk vai mazāk, vai arī kāds stresa brīdis darbā jānoķer. Man ir tādas aizdomas, ka lielai daļai pasaules iedzīvotāju tā nemaz nav. Daudzi no rīta ceļas un iet uz darbu, kas nav viņu sapņu darbs, par kuru viņi nekad nav sapņojuši kā par savas dzīves piepildījuma elementu. Daudzi strādā vienkārši tāpēc, ka kaut kas dzīvošanai ir jādara. Tāpēc, ja kādreiz šķiet, ka ir par grūtu, tad atceramies, ka mēs darām darbu, ko esam gribējuši. Tā ir tāda dāvana un iespēja!