Prasījums pret Valsts ieņēmumu dienestu par pārmaksātā nodokļa atmaksu kā komercķīlas priekšmets
Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 25. aprīļa lēmums lietā Nr.SPC-1/2012
Nodokļu maksātāja publiski tiesisko prasījumu par pārmaksātā nodokļa samaksu pret nodokļu administrāciju nevar nodot citai personai un tāpēc saskaņā ar Civillikuma 1294. panta noteikumiem tas nevar būt par komercķīlas priekšmetu.
Pieteikuma par juridiska fakta konstatēšanu izskatīšanas pakļautības noteikumi
Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 22. februāra spriedums lietā Nr.SKC-88/2012
Juridiskā fakta konstatācija, kas attiecas uz publisko tiesību jomu, risināma administratīvajā, nevis vispārējās jurisdikcijas tiesā.
Maksātnespējīga uzņēmuma darbinieku subjektīvās tiesības vērsties augstākā iestādē un tiesā, ja maksātnespējas administrācija atteikusies piešķirt līdzekļus darbinieku prasījumu apmierināšanai
Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012. gada 22. jūnija lēmums lietā Nr.SKA-630/2012
1. Ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra direktīvas 2008/94/EK un Maksātnespējas likuma mērķi aizsargāt darbiniekus to darba devēja maksātnespējas gadījumā, darbiniekiem piemīt subjektīvās publiskās tiesības saņemt izmaksu no garantiju fonda un tātad arī prasījuma tiesības. Tādēļ nelabvēlīga iestādes lēmuma gadījumā darbiniekiem ir tiesības pašiem bez administratora starpniecības prasīt sev izmaksu no garantiju fonda.
2. Tas vien, ka likumdevējs paredzējis noteiktu kārtību, kādā sākotnēji Maksātnespējas administrācijā iesniedzami darbinieku prasījumi (proti, ka administratoram ir pienākums apkopot, pārbaudīt un iesniegt darbinieku prasījumus un darbiniekiem nav tiesību personīgi vērsties administrācijā), nevar ierobežot darbinieku tiesības vērsties augstākā iestādē un tiesā.
Pienākums maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli par īpašumiem, kas bijuši personas īpašumā ilgāk par 12 mēnešiem; nodokļu sankciju samērīgums valsts pārvaldes iestādes ilgstošas nepareizas prakses gadījumā
Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012. gada 4. jūnija spriedums lietā Nr.SKA-28/2012
1. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav jāmaksā tikai no ienākumiem par tāda nekustamā īpašuma pārdošanu, kas personas īpašumā bijis ilgāk par 12 mēnešiem, ja persona nekustamos īpašumus nav pārdevusi sistemātiski nolūkā gūt peļņu. Ja fiziskas personas darbības attiecībā uz nekustamo īpašumu atsavināšanu atbilst saimnieciskās darbības pazīmēm, tad likuma Par iedzīvotāju ienākuma nodokli 9. panta pirmās daļas 19. punkta „c” apakšpunkts neatbrīvo personu no pienākuma maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli.
2. Atbilstoši labai pārvaldībai, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta septītajai daļai un arī likuma Par Valsts ieņēmumu dienestu 8. panta 4. punktam būtu tikai saprātīgi, ka Valsts ieņēmumu dienests, redzot sistemātiski nepareizu normas interpretāciju, kas noved pie nodokļu nemaksāšanas valsts budžetā, sniegtu savu viedokli par normas tulkojumu, jo vēlākā dienesta darbība nodokļu iekasēšanā skars nodokļu maksātājus.
3. Kļūdaina tiesību normas interpretācija nevar liegt valstij labot savas kļūdas, un valsts iestādes var atteikties no nepareizas prakses. Taču šādos gadījumos, it īpaši, ja prakse ir bijusi ilgstoša un plaši izplatīta, ir jāņem vērā, ka ar stabilas prakses maiņu būtiski tiek iedragāta sabiedrības uzticība tiesībām un tiesiskai drošībai.
4. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta trešā daļa noteic, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana. Visas sabiedrības interesēs ir saņemt noteiktos nodokļus, tādēļ pat nepareiza valsts nostāja nodokļa piemērošanas jautājumā vēlāk (bet likumā noteiktajos termiņos) nevar liegt valstij nodokli tomēr iekasēt. Savukārt nodokļu sankciju (nokavējuma naudas un soda naudas) aprēķināšana attiecīgo likuma Par iedzīvotāju ienākuma nodokli normu sarežģītības un dienesta un Finanšu ministrijas pasivitātes dēļ šādā situācijā būtu nesamērīga.
Atteikuma sniegt informāciju, kas satur valsts noslēpumu, pārsūdzības kārtība
Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012. gada 17. janvāra spriedums lietā Nr.SKA-135/2012
1. Jautājumiem, kas saistīti ar valsts noslēpumu, tiesību normās ir paredzēta speciāla pārsūdzības kārtība. Iestādes lēmumu var pārsūdzēt Satversmes aizsardzības biroja direktoram, bet Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu – ģenerālprokuroram. Minēto amatpersonu kompetencē ir pārbaudīt iestādes atteikuma pamatotību izsniegt valsts noslēpumu saturošu informāciju, tostarp vērtēt, vai konkrētajai pieprasītajai informācijai pamatoti noteikts valsts noslēpuma statuss.
2. Tā kā valsts noslēpums nav ierobežotas pieejamības informācija Informācijas atklātības likuma izpratnē, un iestādes atteikumam sniegt informāciju, kas pamatots ar pieprasīto ziņu piederību valsts noslēpumam, tiesību normās ir noteikta speciāla pārsūdzības kārtība, tiesai nav pamata vērtēt, vai iestāde kādai informācijai pamatoti noteikusi valsts noslēpuma statusu vai arī tās statuss bija nosakāms, ievērojot Informācijas atklātības likumu.
QR
