Senāts 2025. gadā Eiropas Savienības Tiesā vērsies ar diviem lūgumiem sniegt prejudiciālo nolēmumu – konkurences tiesību un nodokļu tiesību jomā. Savukārt Eiropas Savienības Tiesa 2025. gadā ir pieņēmusi divus spriedumus, atbildot uz Senāta uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem nodokļu tiesību un patērētāju tiesību aizsardzības jomā.
Senāta uzdotie prejudiciālie jautājumi
1. Senāta 08.01.2025. lēmums lietā SKA-18/2025, Eiropas Savienības Tiesas lieta „Jelgavas valstspilsētas pašvaldība”, C-11/25.
Senāts izskatīja administratīvo lietu par Konkurences padomes 2021. gada lēmuma atcelšanu, ar kuru Jelgavas pilsētā atkritumu apsaimniekošanas jomā tika konstatēts dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma pārkāpums un uzlikts naudas sods.
Konkurences padomes lēmumā bija norādīts, ka pieteicēja (Jelgavas pilsētas pašvaldība) prettiesiski piemērojusi in-house procedūru, kuras rezultātā nepamatoti bija nodevusi ekskluzīvas tiesības konkrētajā tirgū vienam tirgus dalībniekam (SIA „Jelgavas komunālie pakalpojumi”), pār kuru pieteicēja neīstenoja pilnīgu kontroli. Tādējādi tā bija izslēgusi citus potenciālos sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma sniedzējus, nedodot iespēju citiem tirgus dalībniekiem piedāvāt savus pakalpojumus.
Senatoru kolēģija nešaubījās, ka lietā apgalvotā pieteicējas dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana nevar iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo konkrētās lietas fakti attiecas uz pilnībā iekšēju situāciju. Līdz ar to lietā, ciktāl tas attiecas uz Konkurences padomes apgalvoto pieteicējas pieļauto pārkāpumu, ir piemērojamas vienīgi nacionālās tiesību normas – Konkurences likums. Tomēr senatoru kolēģija, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas praksi, atzina par iespējamu vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciālo jautājumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību normas interpretāciju attiecībā uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu, jo Latvijas Konkurences likums ir izstrādāts, ņemot vērā harmonizācijas nepieciešamību konkurences tiesību jomā un vadoties pēc Eiropas Savienības tiesību normām. Proti, izskatāmajā lietā piemērojamā Konkurences likuma 13. panta pirmā daļa un tās 2. apakšpunkts, ciktāl tajos ir runa par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu, faktiski ir analoģisks Līguma par Eiropas Savienības darbību 102. pantam un tā „b” apakšpunktam.
Senātam radās šaubas par jēdzienu „tirgus dalībnieks” jeb „uzņēmums” un „dominējošais stāvoklis” interpretāciju, konkrētāk par to, vai, pieņemot lēmumu par veidu, kā pašvaldības teritorijā tiks nodrošināta atkritumu apsaimniekošanas organizēšana, pašvaldība darbojas privāto tiesību jomā jeb – vai šāds lēmums tiek pieņemts saimnieciskās darbības ietvaros. Senatoru kolēģija šaubījās arī par to, vai pašvaldība, pieņemot lēmumu par to, ka tā atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu nodrošinās ar pašvaldībai piederoša uzņēmuma palīdzību, piemērojot in-house procedūru, izmanto dominējošo stāvokli tirgū, jo pēc būtības vara (jeb spēja ietekmēt tirgu) pieņemt šādu lēmumu pašvaldībai izriet nevis no tās ekonomiskā jeb saimnieciskā stāvokļa konkrētajā tirgū, bet gan no tā, ka tai ar likumu ir noteikts publiski tiesisks pienākums organizēt atkritumu apsaimniekošanu konkrētajā teritorijā.
Senāts lūdza Eiropas Savienības Tiesai atbildēt, vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 102. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas jomā, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, ietilpst arī atvasinātas publisko tiesību juridiskas personas pieņemts lēmums par veidu, kā pašvaldības teritorijā tiks nodrošināta atkritumu apsaimniekošanas organizēšana, kas konkrētajā gadījumā izpaudies kā lēmums organizēt pakalpojuma nodrošināšanu tādējādi, ka, atsaucoties uz in-house procedūru, tiek nolemts piešķirt šā pakalpojuma sniegšanas tiesības pašvaldībai daļēji piederošam uzņēmumam.
2. Senāta 25.08.2025. rīcības sēdes lēmums lietā SKA-168/2025, Eiropas Savienības Tiesas lieta „Trading 4”, T-614/25 .
Senāts izskatīja administratīvo lietu, kurā bija strīds starp akciju sabiedrību „Trading 4” un Valsts ieņēmumu dienestu par pieteicējas tiesībām piemērot pievienotās vērtības nodokļa 0 procentu likmi akcīzes preču piegādēm Igaunijas un Lielbritānijas uzņēmumiem.
Pieteicēja bija deklarējusi naftas produktu realizāciju vairākiem Igaunijas uzņēmumiem un vienam Lielbritānijas uzņēmumam, kuri savukārt tālāk realizēja tos pašus naftas produktus to tālākajiem pircējiem Eiropas Savienībā. Preču transportu nodrošināja norādīto pieteicējas darījumu partneru tālākie pircēji. Tādējādi prece fiziski tika transportēta vienu reizi – no pieteicējas tieši tālākiem pircējiem.
Valsts ieņēmumu dienests uzskatīja, ka pieteicējas tiešie darījumu partneri īpašuma tiesības uz strīdus preci saviem darījumu partneriem nodeva, pirms šīs preces tika transportētas vai nosūtītas no pieteicējas noliktavas uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, un pieteicēja to zināja. Līdz ar to dienests uzskatīja, ka pieteicējas piegādes tiešajiem darījumu partneriem ir uzskatāmas par piegādi iekšzemē (Latvijā), tāpēc tām piemērojama pievienotās vērtības nodokļa standartlikme, nevis 0 procentu likme.
Lietā bija izšķirams, vai pieteicējas piegādes ir atbrīvojamas no pievienotās vērtības nodokļa saskaņā ar Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 112/2006/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk – Direktīvas 112/2006/EK) 138. panta 1. punktu (Pievienotās vērtības nodokļa likuma 43. panta ceturto daļu).
Senāts lūdza Eiropas Savienības Tiesai atbildēt, vai Direktīvas 2006/112/EK 138. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas, ka akcīzes preces atliktajā nodokļa maksāšanas režīmā tiek piegādātas trīspusējā darījumā un tiek noteikts, ka par nodokļa samaksu ir atbildīgs trešajā dalībvalstī reģistrēts pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, pats par sevi ir pamats pirmajā dalībvalstī reģistrētā pievienotās vērtības nodokļa maksātāja piegādi otrajā dalībvalstī reģistrētam pievienotās vērtības nodokļa maksātājam atbrīvot no nodokļa, ar nosacījumu, ka lietā tiek pierādīts, ka prece faktiski ir izvesta no pirmās dalībvalsts un nogādāta trešajā dalībvalstī?
Senāts arī jautāja, vai Direktīvas 2006/112/EK 138. panta 1. punkts trīspusēja darījuma gadījumā ir interpretējams tādējādi, ka tad, ja pirmajā dalībvalstī reģistrētais pievienotās vērtības nodokļa maksātājs ir informēts, ka otrajā dalībvalstī reģistrētais pievienotās vērtības nodokļa maksātājs preces nekavējoties piegādās tālāk trešajā dalībvalstī reģistrētam pievienotās vērtības nodokļa maksātājam pirms to izvešanas no pirmās dalībvalsts un to transportēšanas šim trešās dalībvalsts nodokļa maksātājam, pirmajā dalībvalstī reģistrētā nodokļa maksātāja piegāde otrajā dalībvalstī reģistrētam nodokļa maksātājam nav atbrīvojama no pievienotās vērtības nodokļa?
Senāts uzdeva arī trešo jautājumu – vai Direktīvas 2006/112/EK 141. pants ir piemērojams tad, ja pēc trīspusēja darījuma trešās dalībvalsts uzņēmums tās pašas preces tā paša viena pārvadājuma ietvaros pārdod tālāk Eiropas Savienības teritorijā?
Eiropas Savienības Tiesas pieņemtie spriedumi, atbildot uz Senāta uzdoto prejudiciālo jautājumu
1. Eiropas Savienības Tiesas 16.01.2025. spriedums lietā „BALTIC CONTAINER TERMINAL”, C-376/23; Atbilde uz Senāta 14.06.2023. lēmumu lietā SKA-192/202.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegts saistībā ar tiesvedību starp SIA ,,BALTIC CONTAINER TERMINAL” un Valsts ieņēmumu dienestu par ievedmuitas nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa samaksu par precēm, kas izvestas no Rīgas brīvostas (Latvija) brīvās zonas.
Senāts bija uzdevis piecus prejudiciālos jautājumus.
Eiropas Savienības Tiesa uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēja, ka Savienības Muitas kodeksa 214. panta 1. punkts un Deleģētās regulas 2015/2446 178. panta 1. punkta „b” un „c” apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka turētājs savā uzskaitē iekļauj informāciju par veidu, kādā pabeigta uzglabāšanas brīvajā zonā muitas procedūra, un informāciju, kura ļauj identificēt jebkuru dokumentu, kas nav muitas deklarācija un attiecas uz procedūras pabeigšanu, šajā uzskaitē nenorādot MRN, kas identificē muitas deklarāciju, kura atbilst nākamās muitas procedūras piemērošanai attiecīgajām precēm.
Otro un trešo jautājumu izskatījusi kopā, Tiesa atbildēja, ka Savienības Muitas kodeksa 214. panta 1. punkts un 215. panta 1. punkts, kā arī Deleģētās regulas 2015/2446 178. panta 1. punkta „b” un „c” apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka turētājs savā uzskaitē reģistrē brīvās zonas īpašās muitas procedūras pabeigšanu attiecībā uz noteiktām precēm un saistībā ar to iekļauj vienīgi informāciju par CMR pavadzīmi, kura pievienota šīm precēm to izvešanas no attiecīgās brīvās zonas brīdī un kurā ietverta norāde par minēto preču muitas statusu, ko apliecina muitas zīmoga nospiedums un ko parakstījusi muitas dienesta amatpersona, ciktāl muitas dienesti ir atļāvuši šādu noslēgšanas kārtību saskaņā ar 178. panta 3. punktu; kā arī tie neprasa, lai turētājs pārliecinās par šīs norādes patiesumu.
Eiropas Savienības Tiesa, atbildot uz ceturto jautājumu par tiesiskās paļāvības principa interpretāciju, norādīja, ka turētājs šādu paļāvību par savas uzskaites atbilstību Deleģētās regulas 2015/2446 178. panta 1. punkta „b” un „c” apakšpunktam var balstīt uz muitas iestāžu pastāvīgo praksi, no kuras precīzi un bez nosacījumiem izriet, ka ar to, ka turētāja uzskaitē ir iekļauta informācija tikai par CMR pavadzīmi, kura attiecīgajām precēm pievienota brīdī, kad tās tiek izvestas no brīvās zonas, un uz kuras ir ar muitas zīmoga nospiedumu apliecināta un muitas amatpersonas parakstīta ar roku rakstīta norāde par muitas statusu, ir pietiekami, lai izpildītu no šīm tiesību normām izrietošos pienākumus.
Savukārt uz piekto prejudiciālo jautājumu Tiesa atbildēja, ka Savienības tiesības neliedz piemērot tādu valsts tiesību normu par res judicata spēku, saskaņā ar kuru dalībvalsts tiesai ir jāanulē muitas parāds, kas turētājam jāmaksā atbilstoši Savienības Muitas kodeksa 79. pantam, pamatojoties uz to, ka šīs dalībvalsts tiesa, kuras kompetencē ir pārbaudīt tā administratīvā soda tiesiskumu, kas šim turētājam uzlikts par tām pašām muitas operācijām un to pašu iemeslu dēļ, no kuriem izriet šis parāds, ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir konstatējusi, ka tas nav pieļāvis savu Savienības tiesību aktos muitas jomā noteikto pienākumu neizpildi.
2. Eiropas Savienības Tiesas 20.03.2025. spriedums lietā „Arce”, C-365/23; Atbilde uz Senāta 07.06.2023. lēmumu lietā SKC-306/2023.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegts saistībā ar tiesvedību starp SIA „A” – komercsabiedrību, kuras mērķis ir nodrošināt sportistu attīstību Latvijā, – un C, D un E par prasību samaksāt atlīdzību, izpildot sportista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu līgumu.
2009. gadā „A” un tobrīd 17 gadus vecā nepilngadīgā persona C, kuru pārstāvēja viņa vecāki D un E, bija noslēguši C sportista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu līgumu, lai nodrošinātu C (kurš tobrīd vēl nebija profesionāls sportists) sekmīgu profesionālo karjeru basketbola jomā. Līgums tika noslēgts uz 15 gadiem. Šajā līgumā bija paredzēts, ka „A” sniegs C dažādus pakalpojumus, kuros tostarp ietilpst apmācība un trenēšana, sporta medicīnas un psihologa pakalpojumi, karjeras atbalsta pasākumi, līgumu noslēgšana starp sportistu un klubiem, kā arī mārketinga, juridiskie un grāmatvedības pakalpojumi. Savukārt C apņēmās par to maksāt 10% atlīdzību no visiem neto ienākumiem, ko tas gūs līguma darbības laikā, kā arī Latvijā piemērojamo pievienotās vērtības nodokli, ja šie ienākumi būs vismaz 1500 euro mēnesī. Uzskatot, ka līgumā paredzētā atlīdzība par C sniegtajiem pakalpojumiem nav samaksāta, „A” vērsās tiesā ar prasību piespriest atbildētājiem pamatlietā samaksāt tai 1 663 777,99 euro, kas atbilst 10% no C ienākumiem no līgumiem ar sporta klubiem.
Senāts, uzskatīdams, ka Eiropas Savienības Tiesa iepriekš nebija pievērsusies patērētāju tiesību aizsardzības normu piemērojamībai sporta jomā, uzdeva tai pavisam 10 prejudiciālos jautājumus par Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (turpmāk – Direktīvas 93/13/EEK) normām, kā arī par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktu un 24. pantu.
Eiropas Savienības Tiesa vispirms norādīja, ka sportista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu līgums, kas noslēgts starp komersantu, kurš darbojas sportistu attīstības jomā, no vienas puses, un nepilngadīgu „jaunās cerības” statusa sportistu, kuru pārstāv viņa vecāki un kurš šā līguma noslēgšanas brīdī vēl nebija nodarbināts sporta jomā, un kuram tādēļ bija patērētāja statuss, no otras puses, ietilpst Direktīvas 93/13/EEK piemērošanas jomā.
Tiesa skaidroja, ka līguma noteikums, kas paredz, ka par līgumā norādīto attiecīgā sporta veida attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu sniegšanu jaunais sportists apņemas maksāt 10% atlīdzību no ienākumiem, kurus viņš gūs 15 gadu laikā pēc šā līguma noslēgšanas (turpmāk – strīdīgais līguma noteikums), ietilpst Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta un 8. panta piemērošanas jomā. Tātad valsts tiesa šāda noteikuma negodīgumu principā var novērtēt vienīgi tad, ja tā secina, ka tas nav formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Tomēr minētajām tiesību normām nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru atļauta minētā noteikuma negodīguma pārbaude tiesā, pat ja tas formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.
Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka strīdīgais līguma noteikums, pirms minētā līguma noslēgšanas nepaziņojot patērētājam visu nepieciešamo informāciju, kas tam ļautu izvērtēt tā saistību ekonomiskās sekas, nav formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.
Tiesa atzina, ka strīdīgais līguma noteikums nerada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam šīs tiesību normas izpratnē tikai tādēļ vien, ka sniegtā pakalpojuma vērtība šajā noteikumā netiek saistīta ar to, cik patērētājam izmaksās šis pakalpojums. Proti, šādas nelīdzsvarotības esamība jāizvērtē, ņemot vērā it īpaši tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu vienošanās, godīgu un taisnīgu tirgus praksi dienā, kad noslēgts līgums par atlīdzību attiecīgajā sporta jomā, kā arī visus minētā līguma slēgšanas brīdī pastāvošos apstākļus, kas ar to bijuši saistīti, un visus pārējos šā līguma vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs, noteikumus.
Tiesa arī norādīja, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka valsts tiesa, kura ir konstatējusi, ka starp komersantu un patērētāju noslēgta līguma noteikums ir negodīgs, var samazināt no patērētāja piedzenamo summu līdz to faktisko izdevumu apmēram, kas pakalpojumu sniedzējam radušies, izpildot šo līgumu.
Visbeidzot Eiropas Savienības Tiesa skaidroja, ka Direktīva 93/13, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkta un 24. panta 2. punkta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja līguma noteikumā paredzēts, ka par sportista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu sniegšanu patērētājs apņemas maksāt 10% atlīdzību no ienākumiem, kurus viņš gūs 15 gadu laikā pēc šā līguma noslēgšanas, apstāklim, ka minētā līguma noslēgšanas brīdī patērētājs bija nepilngadīgs un ka līgumu nepilngadīgā vārdā noslēdza viņa vecāki, ir nozīme, izvērtējot šāda noteikuma negodīgumu.
Apkopojumus sagatavoja Elīna GRIGORE-BĀRA, Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomniece
QR
