Senāts 2025. gadā iesniedza trīs pieteikumus Satversmes tiesā. Savukārt Satversmes tiesa 2025. gadā pēc Senāta pieteikuma pieņēma divus spriedumus un vienu lēmumu, turklāt divi no šiem nolēmumiem tika pieņemti, atbildot uz Senāta 2025. gada pieteikumiem.
1. Senāta 25.02.2025. lēmums lietā SKC-17/2025. Atbilde: Satversmes tiesas 12.06.2025. spriedums lietā Nr. 2024-17-03.
Senāta izskatīšanā bija civillieta SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” prasībā par daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un saņemto pakalpojumu parāda piedziņu. Parāda summā bija iekļauti maksājumi par ūdens patēriņa starpību, kas aprēķināti, pamatojoties uz Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” (turpmāk arī – Noteikumi Nr. 1013) 19.1 2. apakšpunktu (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim), jo atbildētāju atsevišķajā īpašumā ūdens patēriņa skaitītāji nebija uzstādīti.
Senāts uzskatīja, ka Noteikumu Nr. 1013 19.1 2. apakšpunktā noteiktā ūdens patēriņa starpības sadale ir nesamērīga un neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trijiem teikumiem. Minētajā tiesību normā netiek ņemti vērā papildu apstākļi, kas var izraisīt ūdens patēriņa starpību, kā arī nav noteiktas maksimālās ūdens patēriņa normas. Ja ūdens patēriņa starpības cēlonis ir ūdensapgādes sistēmas sliktais tehniskais stāvoklis, tad, ņemot vērā, ka par to ir atbildīgi visi dzīvokļu īpašnieki kopumā, nav ne taisnīgi, ne samērīgi tā radītās negatīvās sekas attiecināt tikai uz atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem, kas turklāt mazina visa dzīvokļu īpašnieku kopuma ieinteresētību laikus savest kārtībā dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas tehnisko stāvokli. Līdz ar to labums, ko iegūst sabiedrība, nav samērīgs ar indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu, kas rodas pamattiesību ierobežojuma rezultātā.
Satversmes tiesā tika ierosinātas divas lietas par ūdens patēriņa starpības apmaksas kārtību regulējošo normu atbilstību Satversmes 105. pantam – pēc Vidzemes apgabaltiesas pieteikuma un pēc minētā Senāta pieteikuma. Satversmes tiesa lietas apvienoja, un ar 2025. gada 12. jūnija spriedumu lietā Nr. 2024-17-03 atzina Noteikumu Nr. 1013 19.1 2. apakšpunktu par neatbilstošu Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem un spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz atbildētāju konkrētajā civillietā un citām personām civillietās, kurās tiesvedība vēl nav noslēgusies.
2. Senāta 29.04.2025. lēmums lietā SKC-50/2025. Atbilde: Satversmes tiesas 14.05.2025. lēmums par lietas ierosināšanu Nr. 2025-13-01.
Senāta izskatīšanā bija civillieta, kurā Finanšu ministrija iesniegusi blakus sūdzību par Zemgales apgabaltiesas 2024. gada lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts Zemgales rajona tiesas tiesneses lēmums par nostiprinājuma lūguma atstāšanu bez ievērības.
Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā bija iesniegusi nostiprinājuma lūgumu tiesā, lūdzot dzēst visas zemesgrāmatā nostiprinātās nomas tiesības uz valstij piekritīgu nekustamo īpašumu, pamatojoties citastarp uz Civillikuma 416. panta septīto daļu, saskaņā ar kuru, „ierakstot zemesgrāmatā īpašuma tiesības valstij vai pašvaldībai uz nekustamo īpašumu, kas atzīts par bezmantinieku mantu, vienlaikus tiek dzēstas uz šo īpašumu ierakstītās parādu saistības, apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes”.
Senāts secināja, ka lietā piemērojamā tiesību norma – Civillikuma 416. panta septītā daļa – nesamērīgi ierobežo personu tiesības, kuras aizsargā Satversmes 105. pants, jo minētajā tiesību normā ietvertajam ierobežojumam nav saskatāms leģitīms mērķis.
Senāts nekonstatēja objektīvu un saprātīgu pamatu, kura dēļ bezmantinieku mantas gadījumā, pretēji zemesgrāmatā nostiprināto tiesību absolūtā spēka principam, nebūtu ņemamas vērā likumīgi iegūtās un zemesgrāmatā nostiprinātās nomas tiesības. Turklāt senatoru kolēģijas ieskatā apstrīdētajā normā paredzētais īpašuma ierobežojums pārkāpj arī Satversmes 91. pantā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu, jo likumdevējs bez objektīva un saprātīga pamata ir noteicis atšķirīgu attieksmi pret tām personām, kuru tiesība zemesgrāmatā ir nostiprināta uz tādas juridiskas personas nekustamo īpašumu, kura ir beigusi pastāvēt, atšķirībā no visām tām tiesīgajām personām, kuru tiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā uz jebkuras citas personas nekustamo īpašumu (kura pāreja jaunajam ieguvējam notiek saskaņā ar vispārējiem civiltiesiskās apgrozības noteikumiem).
Satversmes tiesa 2025. gada 14. maijā ierosināja lietu „Par Civillikuma 416. panta septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam”.
3. Senāta 30.06.2025. lēmums lietā SKA-33/2025. Atbilde: Satversmes tiesas kolēģijas 23.07.2025. lēmums par atteikšanos ierosināt lietu (pieteikums Nr. 127/2025).
Senāta izskatīšanā bija administratīvā lieta, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteikumu par labvēlīgāka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras administratīvā akta izdošanu. Pieteicēja bija lūgusi pārrēķināt invaliditātes pensiju sakarā ar apdrošināšanas stāža papildināšanu, pamatojoties uz valsts arhīva izziņu par darbu padomju saimniecībā.
Senāts uzskatīja, ka lietā piemērojamā norma – Ministru kabineta 2002. gada 23. aprīļa noteikumu Nr. 165 „Apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr. 165) 20.1. apakšpunkts – neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam.
Senāts konstatēja, ka apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras nav sasniegušas 15 gadu vecumu un strādājušas iestādēs, organizācijās un uzņēmumos, tostarp padomju saimniecībās, salīdzinājumā ar personām, kuras pirms 15 gadu vecuma sasniegšanas strādājušas kolhozā. Senāts nekonstatēja likumdevēja mērķi, ar kādu noteikumos Nr. 165 tika paredzēta atšķirīga pieeja attiecībā uz personām, kuras strādājušas kolhozā, nesasniedzot 16 gadu vecumu, no kura varēja kļūt par kolhoza biedru, un personām, kuras strādājušas iestādēs, organizācijās un uzņēmumos pirms darba tiesisko attiecību nodibināšanas brīdī spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktā darba attiecību nodibināšanas minimālo vecumu – pirms 16 vai izņēmuma gadījumā 15 gadu vecuma. Nespējot rast racionālu un loģisku skaidrojumu šādam likumdevēja lēmumam, kas atšķirīgu attieksmi varētu attaisnot, nav iespējams arī konstatēt leģitīmā mērķa esību. Līdz ar to Senāts secināja, ka atšķirīgā attieksme nav attaisnojama un attiecīgi apstrīdētā norma neatbilst tiesiskās vienlīdzības principam.
Satversmes tiesa 2025. gada 23. jūlijā atteicās ierosināt lietu, norādot, ka pieteikumā, ņemot vērā Satversmes tiesas judikatūru sociālo tiesību jomā, nav pamatots, kāpēc ar apstrīdēto normu noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīms mērķis.
4. Satversmes tiesas 22.09.2025. spriedums lietā Nr. 2024-28-01. Atbilde uz Senāta 01.10.2024. lēmumu lietā SKA-110/2024.
Senāta izskatīšanā bija administratīvā lieta, kas ierosināta pēc personas pieteikuma par administratīvā akta atcelšanu, ar kuru tā atvaļināta no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, jo ir sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.
Senāts uzskatīja, ka lietā piemērotā tiesību norma – Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punkts – nesamērīgi ierobežo pieteicēja tiesības pildīt valsts dienestu (Satversmes 101. panta pirmā daļa) un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu (Satversmes 106. panta pirmais teikums). Tāpēc Senāts, tāpat kā citos līdzīgos gadījumos saskaroties ar absolūtiem aizliegumiem notiesātām personām pildīt kādu dienestu vai īstenot kādas tiesības, nolēma vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā.
Satversmes tiesa ar 2025. gada 22. septembra spriedumu atzina, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, līdz 2024. gada 18. decembrim (t.i., tiesiskā regulējuma grozīšanai) nebija atbilstoša Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Attiecībā uz pieteicēju konkrētajā administratīvajā lietā un citām personām, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, apstrīdētā norma tika atzīta par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam, jo ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības.
Apkopojumus sagatavoja Elīna GRIGORE-BĀRA, Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomniece
QR
