Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102.panta piemērošana privāttiesiskās zaudējumu atlīdzības prasībās
Senāta Administratīvo lietu departamenta senators Jānis NEIMANIS piedalījās Eiropas Tiesību akadēmijas (ERA) rīkotajā seminārā par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta piemērošanu privāttiesiskās zaudējumu atlīdzības prasībās
(Londona, 2012. gada jūnijā)
Nacionālo dalībvalstu tiesnešiem ir jāatpazīst, ka ikviena persona, kurai nodarīti mantiski zaudējumi ar tādu tirgus dalībnieku rīcību, kas ir pretrunā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. pantu, t.i., aizliegtu vienošanos (karteli) vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, var prasīt zaudējumu atlīdzību prasības ceļā nacionālajā tiesā. Šādas tiesības ir arī tad, ja Eiropas Komisija ir piemērojusi soda sankcijas vainīgajam tirgus dalībniekam, un šādas tiesības ir arī tad, ja Eiropas Komisija nav vēl veikusi vai tikai vēl veic konkurences pārkāpuma izmeklēšanu. Par prasītāju var būt arī valsts.
Pārsvarā šādas prasības ir pierasta prakse Rietumeiropā un zaudējumu atlīdzības sniedzas miljonos.
Kā ikviena zaudējumu atlīdzības prasība romāņuģermāņu tiesību grupā, arī šī prasība nevar pārsniegt faktisko nodarīto mantisko zaudējumu apmēru un arī šī prasība ir pakļauta nacionālās dalībvalsts procesuālajiem likumiem par pierādīšanu. Tas, protams, ir visai sarežģīti, jo ir grūti iegūt pierādījumus (čekus, rēķinus u.tml.) par darījumiem, kas notikuši ilgāk par laiku, kādu ir jāglabā grāmatvedības dokumenti. Tomēr zaudējumu apmēru var noteikt arī pēc citiem rādītājiem, t.i., netiešiem pierādījumiem – bilances datiem, aizskartā tirgus analīzes datiem, īpašiem ekonomiskiem testiem un ekspertīzes.
Seminārā aplūkota iespēja iegūt datus no atbildētāja vai konkurences uzraudzības iestādes. Atkārtoti analizēts Eiropas Savienības Tiesas spriedums Pfleiderer lietā Nr.C360/09, kura galvenā doma ir, ka nacionālajām tiesām ir jāizvērtē, kuras intereses (konkurences aizsardzības efektivitāte vai konkurences iestādes ziņotāju aizsardzība) ir augstākas, ja tās lemj izprasīt pierādījumus no konkurences iestādes. Tiesai nepieciešams izvērtēt katru saņemto dokumentu un noteikt pat individuāla dokumenta atsevišķas teksta daļas aizsardzību, lai pārējā daļa būtu pieejama un konkurences aizsardzības efektivitāte tiktu maksimāli sasniegta, vienlaikus neaizskarot konkurences iestādes „ziņotāju” aizsardzību.
Seminārā apskatīta arī kolektīvo prasību celšanas prakse dažādās valstīs, Brisele I un Roma II regulu piemērošana, nosakot kompetento tiesu un piemērojamo likumu.
Latvijas tiesnešiem jāievēro, ka arī Latvijā tirgus dalībnieki un patērētāji var celt prasības par zaudējumu atlīdzību, kas tiem nodarīti ar aizliegtu vienošanos vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, neatkarīgi no tā, vai ir attiecīgs Konkurences padomes lēmums vai nē.
QR
