• 75%
  • 100%
  • 125%
  • 155%

NATURALIZĀCIJA, PILSONĪBAS PIEŠĶIRŠANA, UZTURĒŠANĀS ATĻAUJU PIEŠĶIRŠANA, ĀRZEMNIEKU IEKĻAUŠANA TO PERSONU SARAKSTĀ, KURĀM AIZLIEGTA IECEĻOŠANA LATVIJAS REPUBLIKĀ

30.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-424/2021

Lai saņemtu atļauju uzturēties Latvijas Republikā, ir nepieciešams derīgs ceļošanas dokuments, kas vismaz par trim mēnešiem pārsniedz paredzēto uzturēšanās laiku. Taču izņēmuma gadījumos, proti, kad atļauja ir piešķirama humānu apsvērumu dēļ, var rasties situācija, kad ir pieļaujama atkāpe no šādas prasības. “Humāni apsvērumi” var būt pamats šādai atkāpei, ja persona tiek pakļauta smagiem morāliem pārdzīvojumiem vai lielām fiziskām ciešanām tādā mērā, ka to var atzīt par necilvēcīgu apiešanos ar cilvēkiem. “Humānos apsvērumus” izmanto izņēmuma gadījumos, katru situāciju rūpīgi vērtējot individuāli. Apstāklis, ka uzturēšanās atļaujas pieprasītāja pilsonības valsts vai kāda cita valsts var aizturēt uzturēšanās atļaujas pieprasītāju un teorētiski izdot viņu tā izcelsmes un pilsonības valstij, kurā pret šo personu sākts kriminālprocess par ekonomiska rakstura noziegumu, nav vērtējami kā humāni apsvērumi, uz kuru pamata būtu piešķirama uzturēšanās atļauja.

Lejupielādēt

17.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-110/2021

Personu, kurām Latvijas pilsonība bija 1940.gada 17.jūnijā, pēcnācēji Latvijas pilsonību ieguva jau ar dzimšanas brīdi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ārvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņi (un to pēcnācēji) varēja reģistrēties kā Latvijas pilsoņi, aizpildot pirmuzskaites veidlapu. Ar pirmuzskaites veidlapas aizpildīšanu šīs personas Latvijas pilsonību tikai „aktivizēja”, reģistrējoties kā Latvijas pilsoņi, nevis ieguva to no jauna. Līdz ar to šādā gadījumā nav pareizi lietot terminus, kas saistīti ar pilsonības pirmreizēju iegūšanu, šādā situācijā lietojami ir jēdzieni, kas saistās ar pilsonības aktivizēšanu un tās deklaratīvu apstiprināšanu.

Lejupielādēt

02.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-3/2021

Lejupielādēt

16.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-1/2021

Advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kuru dalībai tiesas procesā ir būtiska nozīme Satversmē nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā. Imigrācijas likuma normas nosaka tiesības advokātam, kuram ir izsniegta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, piedalīties valsts noslēpumu saturošu pierādījumu pārbaudē, jo pieeja valsts noslēpumam var būt objektīvi nepieciešama advokāta amata pienākumu izpildei. Taču pastāv izņēmumi, kad būtu pamatoti ierobežot informācijas pieejamību arī tādam advokātam, kurš ieguvis pielaidi darbam ar valsts noslēpumu. Īpašos gadījumos, kas saistīti ar valsts noslēpumu un nacionālas drošības interešu aizsardzību, proti, ja lietā esošie pierādījumi ietver sensitīvas ziņas par izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu un metodēm, un to izpaušana pieteicējam vai tā pārstāvim varētu radīt Latvijas nacionālo drošības interešu apdraudējumu, tad pieeja ar valsts noslēpumu saistītiem materiāliem var tikt ierobežota arī advokātam, kurš ieguvis pielaidi darbam ar valsts noslēpumu.

Lejupielādēt

31.08.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1263/2020

1. Lietās, kas saistītas ar ārzemnieka izraidīšanu, ir būtiski ņemt vērā cilvēktiesību aspektu. Proti, Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības cilvēktiesību jomā, kas nozīmē to, ka ir rūpīgi jāizvērtē konkrētās lietas apstākļi, lai secinātu, ka, izraidot personu no Latvijas, netiek pārkāptas šīs personas cilvēktiesības. Šāds valsts pienākums ir nostiprināts Imigrācijas likuma 47.pantā, kurā noteikts, ka ārzemnieku neizraida, ja izraidīšana ir pretrunā ar Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām. 2. Ne Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2.pants, ne 3.pants neparedz valsts obligātu pienākumu nodrošināt ikvienu personu ar dzīvesvietu vai darbavietu, noteikta apmēra finansiālu atbalstu. Tomēr Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pants varētu tikt pārkāpts, ja persona no valsts, no kuras atbalsta tā ir pilnībā atkarīga, puses saskartos ar pilnīgu vienaldzību smagas nabadzības situācijā vai situācijā, kas nav savienojama ar cilvēka cieņu. Personai ir pienākums pietiekami skaidri norādīt uz apstākļiem un iesniegt pierādījumus, kas liecina par reālu risku tikt pakļautam Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. vai 3.panta pārkāpumam. Norādītie apstākļi par to, ka personas pilsonības valstī, personai nav īpašumu un nav radinieku paši par sevi nenorāda uz tiesību uz dzīvību un cietsirdīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpumiem.

Lejupielādēt

06.02.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-328/2019

Lejupielādēt

24.07.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-268/2018

Lejupielādēt

22.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-237/2018

1. Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai kā Latvijas valsts iekārtas vispārējam tiesību principam ir augstākais juridiskais spēks. Šī doktrīna ir saistoša ikvienai Latvijas valsts institūcijai, un tām ir pienākums ievērot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, īstenojot jebkuru tām uzticēto funkciju. Tā ir jāņem vērā, arī iestādēm un tiesām vērtējot Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs izdoto lēmumu un veikto darbību tiesisko nozīmi. Okupācijas periodā Latvijas diplomātiskais un konsulārais dienests ārzemēs rīkojās Latvijas valsts vārdā, lai nodrošinātu Latvijas valsts pastāvēšanu. Tā izdotajiem lēmumiem un veiktajām darbībām bija un ir tiesiska nozīme. Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs īstenotā Latvijas ārzemju pasu izsniegšana un pagarināšana bija svarīga gan Latvijas valsts nepārtrauktības idejas uzturēšanā okupācijas periodā, tostarp saglabājot Latvijas pilsoņu kopumu, gan arī bija praktiski nozīmīga Latvijas pilsoņiem. Pieņemot 1919.gada 23.augusta Pavalstniecības likumu, likumdevējs nebija apsvēris un viņam nebija jāapsver tādi ārkārtas apstākļi, kurus radītu eventuāla ilgstoša okupācija. Līdz ar to Latvijas diplomātiskajam un konsulārajam dienestam ārvalstīs savā darbībā bija jāvadās no Pavalstniecības likuma mērķa un Latvijas valsts interesēm, jo okupācijas apstākļu specifikas dēļ radās normatīvajos aktos nenoregulētas situācijas. 2. Pilsonības likuma 2.pants noteic piederību pie Latvijas pilsonības, definējot tās personas, kuras ir atzīstamas par Latvijas pilsoņiem. Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 1.punkts attiecas uz plašāku radinieku loku, savukārt Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts – uz šaurāku radinieku loku. No Pilsonības likuma izstrādes materiāliem izriet, ka likumdevēja griba bija veidot iekļaujošu regulējumu, kas nodrošinātu Latvijas pilsonību visām personām, kurām šādas tiesības bija, balstoties uz Pavalstniecības likumu, Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu un Latvijas valsts interesēm. Pilsonības likuma mērķis ir tā regulējumu attiecināt un tiesības uz Latvijas pilsonību nodrošināt visām tām personām, kurām, pamatojoties uz ius sanguinis principu, izveidojās tiesiska saikne ar Latvijas valsti okupācijas periodā. Tādējādi, lai Pilsonības likuma piemērošana atbilstu likuma mērķim, Pilsonības likuma normas ir jāinterpretē tā, lai ikvienam Latvijas pilsonim, kas neatkarīgi no dzimšanas laika ieguva pilsonību piedzimstot, būtu tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni neierobežotā laikā. Lai nodrošinātu Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas ievērošanu un Pilsonības likuma mērķa sasniegšanu, Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts ir jāinterpretē tā, ka tas piešķir tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni arī personai, kura ir dzimusi Latvijas okupācijas periodā un kuras dzimšanas brīdī viens no tās vecākiem bija Latvijas pilsonis.

Lejupielādēt

27.11.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-123/2018

Vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas tās personas, kuras Latvijas pilsonību zaudēja vēsturiskā dubultpilsonības aizlieguma dēļ, un tās personas, kuras atteicās no Latvijas pilsonības, jo pamatoti paļāvās uz kļūdainu iestādes norādi par dubultpilsonība nepieļaujamību. Ņemot vērā to, ka Pilsonības likuma 25.panta trešās daļas mērķis ir dot iespēju atjaunot Latvijas pilsonību pirmajai grupai piederošajām personām, tad Pilsonības likuma 25.panta trešā daļa ir piemērojama pēc analoģijas arī attiecībā uz otrajai grupai piederošajām personām.

Lejupielādēt

26.07.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-28/2018

Lejupielādēt

26.04.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-27/2018

Lejupielādēt

21.08.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-196/2017

Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 6.panta pirmajā daļā ir noteikts pienākums atteikties no nepilsoņa statusa, kas vienlaikus ir arī tiesība atteikties no nepilsoņa statusa, jo tādējādi personai tiek dota iespēja zaudēt nepilsoņa statusu šādā veidā, nevis to atņemot. Tiesība atteikties no nepilsoņa statusa pastāv tikai noteiktu laiku – 30 dienas pēc citas valsts pilsonības (pavalstniecības) iegūšanas. Ja persona šo tiesību neīsteno likumā noteiktajā laikā, tad šī tiesība izbeidzas, un pārvalde ir tiesīga pieņemt lēmumu par nepilsoņa statusa atņemšanu. Likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 6.panta pirmajā daļā ir noteikta terminēta materiāla tiesība, nevis vienkārši termiņš kādas procesuālas darbības veikšanai jau uzsāktā administratīvajā procesā. Šajā normā noteiktais termiņš ir materiāltiesisks, prekluzīvs termiņš.

Lejupielādēt

06.05.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2015

Lai arī Imigrācijas likumā termiņuzturēšanās atļaujas pieprasīšanas pamati ir savstarpēji nošķirti – humāni apsvērumi un starptautisko tiesību normas –, to satura noskaidrošana un savstarpējā nošķiršana privātpersonai ir pietiekami sarežģīta, tādēļ Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, kas ir kompetentā iestāde abos gadījumos, ir nevis strikti jāpieturas pie personas norādītā likumiskā pamata, bet gan atbilstoši privātpersonas tiesību ievērošanas principam jāizvērtē apstākļi pēc būtības. Tādējādi iestādei ir jāapsver abi likumiskie pamati un atbilstoši Administratīvā procesa likuma 59.pantam pēc iespējas jādod personai norādījumi un ieteikumi, lai panāktu tiesisku un taisnīgu lēmuma pieņemšanu.

Lejupielādēt

12.06.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-108/2014

Pilsonības likuma 25.panta pirmās daļas izpratnē nav iespējams runāt par pilsonības atjaunošanu, ja tā iepriekš nav faktiski bijusi. Zaudēt Latvijas pilsonību atbilstoši Pilsonības likuma 25.panta pirmajai daļai var, tikai no tās atsakoties. Tādējādi, gadījumā, ja persona nekad nav bijusi Latvijas pilsonis Pilsonības likuma 2.panta 1.punkta izpratnē un no tās atteikusies, tad pilsonību nav iespējams atjaunot.

Lejupielādēt

14.03.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-21/2014

Pilsonības likuma 12.panta pirmajā daļā noteiktais piecu gadu termiņš ir prasība nepārtraukti nodzīvot pastāvīgā dzīvesvietā Latvijā minēto laiku, pastāvīgi uzturoties vidē, ar noteiktu valodu, kultūru, tradīcijām, valsts pārvaldes modeli un citām valsti raksturojošām pazīmēm, veidot attiecības ar valsti un tās pilsoņiem. Šo likumā noteikto termiņu attiecību veidošanās procesam nevar radīt, saskaitot atsevišķus laika posmus ar dažādiem intervāliem.

Lejupielādēt

26.05.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-493/2009

Iestādes lēmums vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību privātpersonai atņemt Latvijas pilsonību nav administratīvais akts, jo nerada privātpersonai tiesiskas sekas. Tas ir iestādes iekšējs lēmums un par to kontrole nav veicama administratīvajā tiesā. Tiesiskas sekas privātpersonai rada vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmums.

Lejupielādēt

08.03.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-89/2007

1. Latvijas valstij ir pienākums nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā. Šādu līdzsvaru ne vienmēr spēj panākt likumdevējs, pieņemot tiesību normas, tāpēc pienākums ievērot līdzsvaru gulstas arī uz tiesību piemērotāju, kas izvērtē katru gadījumu individuāli. Līdz ar to iestādei, izdodot jebkura veida administratīvo aktu, tostarp obligāto administratīvo aktu, ir jāvērtē, vai tas nesamērīgi neierobežo personas pamattiesības. 2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka lēmums par personas iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta, ir obligātais administratīvais akts, kura izdošanas tiesiskais pamats ir noteikts Imigrācijas likuma 61.pantā.

Lejupielādēt

17.05.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2007

1. Atbilstoši vispāratzītām starptautiskajām tiesībām un līgumiem valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā.No minētā izriet arī valsts tiesības noteikt kārtību, kāda ārvalstniekam un bezvalstniekam ir jāievēro, pieprasot uzturēšanās atļauju. 2. Uzturēšanās atļaujas pieprasītājam izvirzītās prasības - paziņot precīzu dzīvesvietu mērķis ir nodrošināt, lai minētā persona būtu sasniedzama no kontrolējošās iestādes puses. Paziņot precīzu dzīvesvietu ir uzturēšanās atļaujas pieprasītāja pienākums. 3. Ja ārvalstnieks vai bezvalstnieks vēlas saņemt uzturēšanās atļauju Latvijā, viņam ir jāspēj nodrošināt sev iztikas līdzekļus vai nu pašam vai ar citas personas, Latvijas Republikas pilsoņa, palīdzību tādā apjomā, lai viņš pilnībā būtu nodrošināts ar Latvijā nepieciešamajiem iztikas līdzekļiem, nepretendējot uz sociālo palīdzību no valsts vai pašvaldības.Turklāt par līdzekļiem personas apgādībai pieļaujami tikai legāli iegūti līdzekļi. 4. Administratīvā procesa likuma noteikumi jāinterpretē tā, lai gatavojamais valsts pārvaldes lēmums tiktu samērots ar cilvēktiesībām un pieņemtais rezultāts atbilstu cilvēktiesībām. Tādējādi tiesai savukārt jāpārbauda, vai valsts pārvalde konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās, īstenojot valsts varu, ir ievērojusi samērīguma principa prasības. 5. Tiesības uz ģimenes dzīvi ir aizsargātas gan Latvijas Republikas Satversmes 110.pantā, gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā, kas ir Latvijai saistošs starptautisks līgums. Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, valstij saskaņā ar konvencijas 8.pantu ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā.

Lejupielādēt

11.04.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-221/2006

1. Ministru kabinets, lemjot par personu uzņemšanu Latvijas pilsonībā, neveic valsts pārvaldes funkciju, bet gan konstitucionālu funkciju, līdz ar to nav atzīstams par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē. 2. Pilsonība naturalizācijas kārtībā tiek iegūta ar diviem secīgi pieņemtiem lēmumiem: 1) pirmo lēmumu pēc attiecīgo juridisko faktu konstatēšanas pieņem Naturalizācijas pārvalde; 2) otro lēmumu pieņem Ministru kabinets. 3. Ar lēmumu, kuru pieņem Naturalizācijas pārvalde, tiek konstatēts, vai kandidāts atbilst pilsonības piešķiršanas juridiskajiem priekšnoteikumiem. Šo priekšnoteikumu pastāvēšanas vai nepastāvēšanas konstatēšanas pareizību tiesa var pārbaudīt, līdz ar to Naturalizācijas pārvaldes lēmums atzīstams par konstatējošu administratīvo aktu, kuru var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā. 4. Secīgi otro lēmumu, pamatojoties uz Naturalizācijas pārvaldes sagatavoto rīkojuma projektu, pieņem Ministru kabinets balsojot. Likums nav devis nekādus saturiskus norādījumus attiecībā uz Ministru kabineta lēmumu un neprasa Ministru kabineta loceklim izpaust pamatojumu attiecīgajam balsojumam. Tādējādi Ministru kabinetam ir piešķirta neierobežota rīcības brīvība piešķirt vai nepiešķirt pilsonību personām, attiecībā uz kurām Naturalizācijas pārvalde ir konstatējusi, ka tās atbilst naturalizācijas priekšnoteikumiem, un Ministru kabinets lēmumu pieņem, balstoties uz Ministru kabinetā pārstāvēto politisko partiju mērķiem un nostājas pilsonības jautājumos. Līdz ar to šādiem lēmumiem piemīt politiska lēmuma raksturs. 5. Tas, ka uz personu neattiecas neviens naturalizācijas ierobežojums un tā ir izpildījusi visas naturalizācijas prasības, nerada personai subjektīvās tiesības uz uzņemšanu Latvijas pilsonībā. Šādā gadījumā personai rodas subjektīvās tiesības tikai uz to, ka lēmuma projekts par pilsonības piešķiršanu tiek nodots Ministru kabinetam izlemšanai. 6. Latvijā nav vispārpieņemta prakse attiecībā uz nepārsūdzamiem lēmumiem normatīvā akta tekstā expressis verbis norādīt, ka attiecīgais lēmums nav pārsūdzams. Līdz ar to apstāklis, ka likumā nav atrunāta lēmuma pārsūdzēšanas kārtība, nenozīmē, ka attiecīgais lēmums būtu pārsūdzams kā administratīvais akts.

Lejupielādēt

07.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-39/2006

1. Ja tiesību normas procesa laikā ir mainījušās, administratīvajā procesā ir pieļaujams, ka tiesa piemēro jaunāko tiesību normu. Tas tiek pamatots ar procesa ekonomiju un tiesību aizsardzības efektivitātes nodrošināšanu. Minēto noteikumu piemēro tajos gadījumos, kad pārsūdzētajam administratīvajam aktam ir ilgstoša iedarbība, proti, tas pieteikuma izskatīšanas brīdī vēl ir spēkā. 2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmums par nepilsoņa statusa atņemšanu atzīstams par administratīvo aktu ar ilgstošu iedarbību. Līdz ar to, vērtējot šāda lēmuma tiesiskumu, kā arī pirmās instances un apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, tiesai jāņem vērā lietas izskatīšanas brīdī spēkā esošās tiesību normas. Tādējādi, ja pārsūdzētais lēmums pamatots ar tiesību normu, kas lietas izskatīšanas brīdī tiesā ar Satversmes tiesas spriedumu ir atzīta par Satversmei neatbilstošu un spēkā neesošu, attiecīgais lēmums atzīstams par prettiesisku.

Lejupielādēt

07.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-35/2006

Nepilsoņu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punkts paredz, ka personai atņem nepilsoņa statusu, ja tā neatbilst kādai no tā paša likuma 1.panta pirmajā daļā noteiktajām pazīmēm, tostarp, ja tā neatbilst pazīmei – nav citas valsts pilsonis (Nepilsoņu likuma 1. panta pirmās daļas 3. punkts). Minētās tiesību normas interpretējamās tādējādi, ka nepilsoņa statusa zaudēšanas pamats ir piederība citas valsts pilsoņu kopumam, nevis tikai kādas valsts likumā garantētas tiesības personai iegūt šās valsts pilsonību. Līdz ar to Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, lemjot par nepilsoņa statusa atņemšanu, jānoskaidro, vai lēmuma pieņemšanas brīdī attiecīgā persona ir citas valsts pilsonis. Pastāvot šaubām par personas piederību citas valsts pilsoņu kopumam, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei pirms lēmuma pieņemšanas jāpārliecinās, vai pieteicējs ir vēlējies sev iegūt citas valsts pilsonību un vai tā viņam patiešām ir piešķirta. Apstāklis, ka saskaņā ar citas valsts pilsonības institūtu regulējošajiem normatīvajiem aktiem konkrētajai persona ir garantētas tiesības iegūt šās valsts pilsonības, nav pietiekams iemesls, lai personai atņemtu Latvijas nepilsoņa statusu.

Lejupielādēt

24.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-4/2006

1. Iekšlietu ministra lēmumā par personu iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, kas izdots saskaľā ar Imigrācijas likuma 61.un 61.1panta prasībām, nav konkrēti jānorāda sarakstā iekļautās personas darbības, kas rada draudus valsts drošībai un sabiedriskajai kārtībai. Šīs Imigrācijas likuma tiesību normas ir „cita likuma speciālās tiesību normas” Administratīvā procesa likuma 3.panta pirmās daļas izpratnē. Līdz ar to attiecībā uz šo lēmumu nav jāpiemēro Administratīvā procesa likuma normas, no kurām izrietētu, ka šīs darbības būtu lēmumā jānorāda. 2. Persona, kas iekļauta to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, var atsaukties uz cilvēktiesību ievērošanu Latvijas Republikā tikai tad, ja tā atrodas Latvijas Republikas jurisdikcijā. 3. Ja pārsūdzētais iekšlietu ministra lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz personas lūgumu pārskatīt sākotnējo lēmumu par viņa iekļaušanu minētajā sarakstā, kad tā vēl atradās Latvijas jurisdikcijā, pārsūdzētais lēmums skatāms saistībā ar sākotnējo lēmumu, kas tādējādi personai ļauj atsaukties uz nepieciešamību ievērot cilvēktiesības. 4. Atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantam un 16.pantam, ja uzskatu paušanas brīvības ierobežojums ir saistīts ar politiskajām aktivitātēm, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.pants netiek pārkāpts. Savukārt, tā kā Satversmē, atšķirībā no minētās konvencijas, šāds ierobežojuma attaisnojums expressis verbis nav paredzēts, atbilstoši Satversmes 116.pantam šādam ierobežojumam būtu jābūt noteiktam ar likumu. Minēto kategoriju lietās šāds ierobežojums ārzemniekiem noteikts ar Imigrācijas likuma 61.pantu, kas ierobežo ārzemnieku tiesības, tostarp arī uzskatu paušanas brīvību. 5. Ja persona ir dzimusi un ilgus gadus dzīvojusi Latvijā, pamatota ir viņas atsaukšanās uz iespējamo privātās dzīves aizskārumu. Lai attiecīgo ierobežojumu uzskatītu par attaisnojamu, tam ir jābūt noteiktam ar likumu, ierobežojumam ir jābūt leģitīmam mērķim un ierobežojumam jābūt samērīgam ar leģitīmo mērķi. Minētās kategoriju lietās šāds ierobežojums ir noteikts ar likumu – Imigrācijas likuma 61.pantu un tam ir leģitīms mērķis – valsts un sabiedriskā drošība. Savukārt, lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, iekšlietu ministram ir jānoskaidro, vai personai joprojām pastāv cieša personiska, ekonomiska vai sociāla saite ar Latviju, vai šāda saite viņam ir izveidojusies ar citu valsti, vai citā valstī viņam ir dzīves vieta, vai ir nopietni šķēršļi šīs personas mātei apciemot personu šajā citā valstī, kā arī citus ar privāto dzīvi tieši saistītus jautājumus. Šis ierobežojums pēc tam ir jāsamēro ar nepieciešamību aizsargāt valsts un sabiedrisko drošību un kārtību. 6. Ja iekšlietu ministram bija jāizvērtē privātās dzīves ierobežojumi, bet viņš tos nav izdarījis, šāda neizvērtēšana varēja ietekmēt administratīvo aktu pēc satura, tāpēc tas uzskatāms par būtisku procesuālo pārkāpumu.

Lejupielādēt

26.04.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-2/2006

1. Iekšlietu ministra lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, atbilstoši Imigrācijas likuma 61.1 panta otrajai daļai kā speciālajai tiesību normai, nav jānorāda Administratīvā procesa likuma 67.pantā noteiktās tādas rakstveidā izdota administratīvā akta sastāvdaļas, kā faktu konstatējums un administratīvā akta pamatojums. 2. Kādas personas, kurai ir ārvalstnieka statuss, vēlme ierasties citā valstī pati par sevi nav atzīstama par cilvēktiesību. Par cilvēktiesību, kura ir aizsargājama, tā kļūst atbilstoši Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā noteiktajām tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi.

Lejupielādēt

23.01.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SA-2/2006

Nosakot to, ka personai, vēršoties tiesā, administratīvā akta darbība netiek apturēta, likumdevējs jau ir ņēmis vērā apsvērumus par pieteicēja tiesību iespējamo ierobežojumu.

Lejupielādēt

15.03.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-56/2005

1. Personām, kuras Latvijā ieradās pēc 1940.gada 17.jūnija, lai pildītu militāro dienestu PSRS bruņotajos spēkos Latvijas teritorijā, līdz to demobilizēšanās brīdim nebija tiesību Latvijas Republikā uzturēties pastāvīgi un brīvi izraudzīties savu dzīves vietu. 2. Pilsonības likuma 14.panta otrās daļas 4.punkts, kas paredz naturalizācijas iesniegumu izskatīšanas secību, ir piemērojams, ja ievēroti naturalizācijas vispārīgie noteikumi, t.sk., ja personai ir tiesības naturalizēties.

Lejupielādēt

08.03.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-46/2005

1. Ja tiesību normas procesa laikā ir mainījušās, administratīvajā procesā ir pieļaujams, ka tiesa piemēro jaunāko tiesību normu. Taču iepriekšteiktais attiecas tikai uz gadījumu, ja pārsūdzētajam administratīvajam aktam ir ilgstoša iedarbība, tas ir, ja tas pieteikuma izskatīšanas brīdī vēl ir spēkā. Ja administratīvais akts uz pieteikuma izskatīšanas brīdi ir zaudējis spēku, tiesa tā tiesiskumu izvērtē, pamatojoties uz tiesību normu, kas bija spēkā tā izdošanas brīdī. Minētais attiecas arī uz iestādes veikto faktisko rīcību. 2. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšana ir administratīvais akts, kas ietver atceļošu nosacījumu. Iestājoties likumā noteiktajiem apstākļiem, pastāvīgā uzturēšanās atļauja ex lege zaudē spēku. To, vai ir iestājušies likumā noteiktie apstākļi, vērtē, izskatot lietu sakarā ar citu administratīvo aktu vai faktisko rīcību. 3. Iestādes lēmums, ar kuru atzītas par nederīgām pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, ir tikai paziņojums par tiesiskajām sekām, kas ir iestājušās sakarā ar likumā paredzēto nosacījumu iestāšanos, un tam ir tikai informējošs raksturs, kas nerada tiesiskās sekas. Līdz ar to šāds lēmums nav uzskatāms par administratīvo aktu. 4. Eiropas Padomes Rekomendācijas 1504(2001) “Ilgtermiņa imigrantu neizraidīšana” 8. punkts neattiecas uz uzturēšanās atļauju izsniegšanu un spēkā esamību, bet gan uz personu tiesībām būt neizraidītām no valsts, kurā tās ilgstoši uzturas. Ne no rekomendācijas burta, ne gara neizriet, ka personām, kas kādreiz ir bijušas ilgtermiņa imigranti, pienāktos pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. 5. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija negarantē personai tiesības iebraukt un uzturēties valstī, kuras pilsonis attiecīgā persona nav, kā arī negarantē tiesības netikt izraidītam no šīs valsts. Līgumslēdzējām valstīm saskaņā ar starptautiskajās tiesībās iedibinātu principu ir tiesības kontrolēt tādu personu iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu, kuras nav tās pilsoņi.

Lejupielādēt

26.10.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-177/2004

1. Tiesības uz privāto dzīvi nav absolūtas, tās var ierobežot, lai aizsargātu valsts ekonomiskās labklājības intereses, sabiedrisko kārtību, drošību un citus mērķus, ja vien ierobežojums ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi. Valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā, tādējādi valsts ir tiesīga iegūt informāciju un vērtēt, vai konkrētajā gadījumā ģimene pastāv. 2. Lai pārbaudītu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmuma, ar kuru personai nolemts neizsniegt uzturēšanās atļauju, tiesiskumu, tiesai nepieciešams konstatēt: 1) vai pastāv ģimenes dzīve (nevis tikai laulība formālā nozīmē), 2) ja ģimenes dzīve nepastāv, vai pastāv cita veida personiskā, ekonomiskā vai sociālā saite, kuras dēļ atteikums personai izsniegt uzturēšanās atļauju būtu nesamērīgs. Konstatējot vienu no šiem apstākļiem, pieņemams, ka šāds pārvaldes lēmums varētu aizskart dažus personas tiesības uz privāto dzīvi aspektus, t.i., tiesības uz ģimenes dzīvi.

Lejupielādēt

24.08.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-89/2004

Nepilsoņu statusa atņemšana ir būtisks personas tiesību ierobežojums un tas nevar tikt balstīts uz formāliem iemesliem un pilnībā nenoskaidrotiem faktiem.

Lejupielādēt