Tiesu un tiesnešu neatkarības aspektā Eiropas Savienības kontekstā gribētu pieskarties diviem aspektiem.
Pirmkārt, kopējā tiesību telpa prasa ļoti augsta līmeņa savstarpēju uzticēšanos, un tā ir iespējama tikai starp tiesām, kuras tiesas spriešanā ir neatkarīgas un ievēro vienotus pamattiesību standartus.
Otrkārt, kā viena no tiesu neatkarības dimensijām ir jāstiprina gan tiesu varas institucionālā neatkarība, gan individuāla tiesneša neatkarība. Jo tie ir faktori, uz kuriem balstās manis nupat minētā savstarpējā uzticēšanās.
Ar vienotu standartu piemērošanu dažādu dalībvalstu tiesās milzīgas problēmas nav sastopamas. Ja kāda kļūme gadās, tas tiek risināts Eiropas Savienības Tiesas līmenī. Tā Latvijas Senāta uzdotais prejudiciālais jautājums Trade Agency lietā ļāva pārskatīt pamattiesību apjomu, kuru jānodrošina civilprocesā, proti, tiesības saņemt tiesas nolēmumu un tiesības uz motivētu spriedumu.
Krimināllietās varētu minēt Eiropas Savienības Tiesas praksi kopš 2016.gada jautājumā par apcietinājuma lēmuma pieņemšanu, kad Eiropas Savienības Tiesa pateica, ka sadarbībai jānotiek starp tiesām, nevis starp valsts pārvaldes institūcijām – ministrijām, policiju un tā tālāk. Tā joma ir nosegta.
Tas, kas mani vairāk uztrauc, ir tas, ka neesam pasargāti no dažādiem jauniem apdraudējumiem no nacionālo tiesu puses. Diemžēl tam ir arī konkrēti piemēri.
Eiropas tiesību telpā tāds bija Polijas tiesu neatkarības apdraudējums, kas lika pārskatīt uz atzīšanas principu balstītās attiecības un ietekmēja atzīšanas principa faktisko darbību, ļaujot Eiropas Savienības Tiesā veikt attiecīgās nacionālās tiesas institucionālās neatkarības pārbaudi. Un, ja pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka šīm nepilnībām ir varējusi būt konkrēta ietekme uz tiesvedību krimināllietā, kurā bijusi iesaistīta attiecīgā persona, tad tas ir pamats atteikt šāda sprieduma atzīšanu un izpildi. Klasisks uzticības principa jautājums. Tas pats attiecināms arī uz personas nodošanu pēc Eiropas apcietināšanas ordera izpildei.
Par otru neatkarības aspektu tiesu darbībā Eiropas Savienības tiesību telpā.
Dalībvalstu tiesu institucionālais aspekts nekad nav bijis Eiropas Savienības tiesībās regulēts jautājums. Bet jāņem vērā un jāatceras, ka šogad apritēs jau 25 gadi kopš Tamperes vienošanās, kurā pirmo reizi tika noformulēti principi, kas ļāva sākt Eiropas Savienībai pilnīgi jaunu iekšējo tiesu sadarbības principa dimensiju.
Tiesu neatkarības jautājums ir ietverts Kopenhāgenas kritērijos, kas tiek pārbaudīti katrai kandidātvalstij. Proti, valstij jāpierāda, ka tiesa ir stabila un garantē demokrātiju. Protams, ne tikai tiesa, bet arī pārējās valsts institūcijas. Loģiski, ka šāds pienākums saglabājas arī šodien. Lai arī individuālos gadījumos šie jautājumi regulāri nonāk Eiropas Cilvēktiesību tiesas redzeslokā, Eiropas institūciju darba kārtībā tiesu institucionālās neatkarības un objektivitātes jautājums ir salīdzinoši nesen – varētu teikt kopš 2018.gada. Bet ir zināmi arī iepriekš risināti jautājumi.
Manī iekšēji nepārtraukti urķējas jautājums: pat ja ikdienā viss šķiet kārtībā nacionālo tiesu līmenī, cik reāli šobrīd esam nodrošināti pret tiesu varas „nolaupīšanu”? Dažās valstīs bijuši tādi mēģinājumi. Vai pastāv mehānismi, kas jau sākotnēji spētu novērst līdzīgu scenāriju? Diemžēl jāsaka, ka pašapmierinātībai nav pamata. Atkal jau minētais Polijas piemērs, kur tas reāli tika darīts. Diemžēl arī Latvijā ir izskanējušas frāzes, kas liecina, ka ir zināmi politiskie spēki, kas varētu būt ieinteresēti kādās līdzīgās metodēs. Tāpēc mēs Latvijā esam uz reformu ceļa, lai pilnībā atsaistītu tiesu no izpildvaras, pārņemtu no Tieslietu ministrijas tās funkcijas, kas attiecas uz tiesu administrēšanu un tiesu budžeta jautājumu risināšanu. Lai tiesu sistēmiskie jautājumi nebūti atkarīgi no nejaušības faktora, proti, no tā, kuras partijas pārstāvis kļūst par tieslietu ministru. Tiesu sistēmai jābūt neatkarīgai no šī nejaušības faktora un no iespējamā politiskā kursa krasas maiņas. Tas ir iespējams šādā veidā.
Atsevišķs jautājums ir par tiesnešu iecelšanas un tiesnešu karjeras jautājumiem. Tas ir bijis iekļauts arī Eiropas institūciju darba kārtībā. Eiropas valstīs tradicionāli pastāv dažādi tiesnešu leģitimācijas un karjeras veidošanas modeļi. Latvijā tiesnešus amatā apstiprina Saeima, faktiski tā ir vistiešākā iespējamā leģitimācija no visas Latvijas sabiedrības. Citās valstīs tiesnešus ieceļ Tieslietu padomes, prezidenti un tamlīdzīgi. Modeļi ir dažādi. Eiropas Savienības Tiesa spriedumā Land Hessen lietā norādījusi, ka tas vien, ka likumdevējs un izpildvara iesaistās šajos jautājumos, pats par sevi automātiski nenozīmē, ka tiesa ir pakļauta politiskai ietekmei, ir jāskatās katrs gadījums individuāli.
Bet Latvijā joprojām ir tāds institūts, kurš prasa izmaiņas, proti, likums paredz īpatnēju trīs gadu pārbaudes periodu tiesnesim. Tiesnesis sākotnēji tiek apstiprināts uz trim gadiem, un pēc tam – pēc pārbaudes – tiek atkārtoti vērtēts, un Saeima balso atsevišķi. Pati par sevi ideja, protams, nav slikta, bet tam otrreizējam balsojumam nebūtu jābūt parlamentā, tas būtu jānodod Tieslietu padomes lemšanā. Tad būtu noņemti jebkādi pamati aizdomām par iespējamu politisku ietekmi. Atkārtota lemšana Saeimā rada kā minimums iespaidu, ka var tikt ņemti vērā tiesneša spriedumi, kurus viņš taisījis šajā pārbaudes laikā, nevis pēc profesionālā vērtējuma, bet tāpēc, ka kādam var nepatikt šie spriedumi.
Tiesnešu neatkarību un objektivitāti nenodrošina tikai iecelšana amatā. Pastāv virkne ar citu faktoru. Tiesnešiem kā Eiropas tiesību piemērotājiem ir nepieciešami arī normāli darba apstākļi, un tas attiecas arī uz atalgojumu. Te zināmas paralēles iespējams iezīmēt Eiropas Savienības Tiesā un Latvijas Satversmes tiesā izskatītajās lietās par tiesnešu atalgojumu. Nesenā vēsture rāda, ka politiskajiem orgāniem ir liels kārdinājums nepildīt konstitucionālo tiesu spriedumus tiesnešu atlīdzības jautājumā. Latvijā šāda Satversmes tiesas sprieduma nepildīšana bija ilgstoša, no 2009. līdz 2018.gadam – gandrīz 9 gadus, un bija nepieciešami divi Satversmes tiesas spriedumi, ar vienu nepietika. Līdzīgu procesu šobrīd vērojam Slovēnijā, kur arī ir Konstitucionālās tiesas spriedums, kuru politiskā vara vairās izpildīt. Vispārējais konsenss šobrīd ir, ka tiesnešiem arī var būt jāpieskaņojas vispārējiem taupības pasākumiem valstī. Tomēr tas nedrīkst nesamērīgi un nepamatoti mazināt tiesnešu neatkarībai nepieciešamo finansiālo nodrošinājumu, un tas ir konkrētas izvērtēšanas jautājums, te nekāds hipotētisks modelis nevar būt.
Nobeigumā vēlos akcentēt tiesu kā būtisku Eiropas integrācijas procesa virzītāju. Šajā aspektā tiesām mēdz pārmest pārlieku aktīvismu.
Bet jāteic, ka saprātīgs aktīvisms ir tiesu neatkarības blakusprodukts. Tas ir tāds diezgan likumsakarīgs veids, kā tiesa risina jautājumus, kurus pārējās divas varas kaut kādu iemeslu dēļ vai nu nespēj līdz galam atrisināt, vai vispār politiski negrib risināt. Ja skatāmies Eiropas tiesību līmenī, tad bez tiesu aktīvisma mums nebūtu ne Costa v. ENEL sprieduma par Eiropas Savienības tiesību pārākumu, ne arī citu ļoti hrestomātisku spriedumu, sākot ar Van Gend en Loos, kas ir fundamentāls Eiropas tiesībām. Saraksts ir milzīgs, jo tiesa vienmēr ir gājusi soli pāri tam burtiskajam likuma tulkojumam, kaut tas rada pārmetumus par tiesu aktīvismu. Bet lai veidotu un attīstītu indivīdu tiesības, tas ir kādā brīdī nepieciešams. To mēs redzam arī nacionālajā līmenī – kad politiķi nespēj tā saukto viendzimuma partnerattiecību jautājumu atrisināt valstiskā līmenī likumdošanas procesā, to risina tiesas individuālā gadījumā, uz individuālu pieteikumu pamata. Būtībā tas liecina, ka bez Eiropas tiesām – gan dalībvalstu tiesām, gan Eiropas Savienības tiesām – mums nebūtu tāda Eiropas Savienība, kāda tā ir šobrīd.
Process nav vienkāršs, tiesību sistēma nav vienkārša. Nacionālajam tiesnesim tas ir īpaši sarežģīti, jo paralēli ir vairākas sistēmas, kas jāņem vērā un jārespektē. Bet kurš ir teicis, ka tiesnesim XXI gadsimtā būs viegla dzīve? Taču viss ir risināmas, šķēršļi novēršami gan menedžmenta līmenī, nodrošinot tiesu darbību organizatoriski un ar atbilstošiem resursiem, gan apmācību līmenī. Tādā veidā mēs varam tiesu līdzīgo līmeni sasniegt visā Eiropas Savienībā, kas arī ir pamats savstarpējai uzticēšanās, kas arī ir Eiropas Savienības pamatā. Protams, ja ir patiesa GRIBA to darīt.
QR
