Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūlijā pievienoti divdesmit pieci Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Likuma „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” 3.panta pirmās daļas 10.punkta interpretācija

2. Likuma „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” 3.panta pirmās daļas 10.punkts neierobežo nostrādāto laiku citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās ar darbu tikai Latvijas teritorijā.

Lai pareizi izprastu minētā likuma 3.panta pirmās daļas 10.punktā minēto nostrādāto laiku, izmantojamas tās tiesību normas, kas regulē pensiju un darba tiesību jautājumus, jo strīdus tiesību norma attiecas gan uz pensijas piešķiršanu, gan saistīta ar personas darba perioda noteikšanu.

Apdrošināšanas stāža definīcija, kas ir norādīta Ministru kabineta 2010.gada 21.decembra noteikumu Nr. 1157 „Kārtība, kādā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm aprēķina, piešķir un izmaksā izdienas pensijas” 11.2.apakšpunktā, ir gandrīz identiska ar likuma „Par valsts pensijām” 1.panta 1.punktā ietverto, tad situācijā, kad pastāv strīds tieši par nostrādāto laiku ārpus dienesta attiecībām, uz  nostrādāto laiku ir jāraugās tāpat kā uz apdrošināšanas stāžu, ko ņem vērā, vērtējot tiesības uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju.

2. Tas, ka likumdevējs noteicis izdienas stāžā ieskaitīt arī dienējušās personas nostrādāto laiku, nenozīmē, ka tas tiek pielīdzināts dienestam iekšlietu sistēmā. Nostrādātā laika ieskaitīšana izdienas stāžā vērtējama kā likumdevēja noteikts papildu labums tām personām, kas iekšlietu sistēmā nodienējušas vismaz 10 gadus, proti, ka tad tiek ņemts vērā arī personas ārpus dienesta nostrādātais laiks.

Sociālā nodrošinājuma koordinācija starp Latvijas Republiku un Apvienoto Karalisti

Attiecības starp Latviju un Apvienoto Karalisti sociālā nodrošinājuma koordināciju šobrīd regulē Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes noslēgtais līgums par Tirdzniecības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses un tajā ietvertais Protokols par sociālā nodrošinājuma koordināciju.

Iekšlietu ministrijas sistēmas darbinieka izdienas stāža pielīdzināšana, ja darbs veikts citā valstī; nodarbinātība Apvienotajā Karalistē

Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm tiesības ieskaitīt izdienas stāžā nostrādāto laiku citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās uz nodarbinātību citās valstīs attiecas, ja tā paredzēts sociālā nodrošinājuma koordināciju regulējošos tiesību aktos.

Ja nostrādātais laiks citās iestādēs, pie komersantiem un organizācijās bijis Apvienotajā Karalistē, tad, piemērojot Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes noslēgto līgumu par Tirdzniecības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses un tajā ietverto Protokolu par sociālā nodrošinājuma koordināciju, Iekšlietu ministrijas sistēmas darbinieku ar speciālajām dienesta pakāpēm  izdienas pensijai tiek piešķirts priekšlaicīgas pensijas raksturs jeb tā tiek vērtēta kā vecuma pabalsts un tādējādi uz to attiecas minētā Protokola par sociālā nodrošinājuma koordināciju SSC.7.panta noteikumi par periodu summēšanu.

Izdienas pensijas piešķiršanas mērķis un nolūks

Izdienas pensijas ir vērstas uz to, lai, iestājoties noteiktiem apstākļiem, nodrošinātu ar iztikas līdzekļiem personas, kuru darbs saistīts ar profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties jau pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas.

Pat ja izdienas pensijas saņēmējs kā darba ņēmējs izbeidz vai pārtrauc profesionālās darbības veikšanu līdz vecumam, kad viņam tiks piešķirta vecuma pensija, tomēr izdienas pensija nav saistīta nedz ar situāciju darba tirgū ekonomikas krīzes kontekstā, nedz ar uzņēmuma ekonomisko stāvokli, bet vienīgi ar darba veidu, kas ir īpašs un tiek veikts īpašos apstākļos. Likumā „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” nav minēts mērķis atbrīvot dienesta vietas jaunāku personu labā. Tādējādi, lai gan izdienas pensijas jēdzienā var saskatīt pazīmes, kas atbilst gan „pirmspensijas pabalsta”, gan „priekšlaicīgas pensijas/priekšlaicīga vecuma pabalsta” pazīmēm, tomēr izdienas pensija vairāk atbilst priekšlaicīgas pensijas raksturam.

Izdienas pensiju piešķiršana balstās uz pieņēmumu, ka persona, noteiktu laiku veicot attiecīgā dienesta pienākumus, jau pienācīgā mērā ir izpildījusi savu pienākumu pret sabiedrību un viņai vairs nav pienākuma turpināt pildīt dienestu vai vispār būt nodarbinātai, tāpēc izdienas pensiju viņa var saņemt līdz pat vecuma pensijas piešķiršanai. Izdienas pensija arī nevar tikt saistīta ar nodarbinātības politikas mērķiem vai citiem pirmspensijas pabalstiem raksturīgajiem aspektiem, proti, ekonomikas krīzes, pārstrukturēšanas, atlaišanas un racionalizācijas kontekstu.

Tēze:
Projektu iesniegumu konkurss, kurš ir vērsts uz atbalstu esošo apkures katlu nomaiņu, ir arī sasaistīts ar noteiktu nekustamo īpašumu. Tāpēc portatīvās sildierīces (dabasgāzes apkures kamīns), ar kuru nav iespējams apkurināt visu apdzīvojamo platību un kuru var izmantot jebkurā citā vietā, nomaiņu nav pamata atzīt par attiecināmām izmaksām.

Tēze:
Nodibinājuma „Akadēmiskās informācijas centrs” izziņa par to, kādam Latvijā izsniedzamam izglītības dokumentam vai Latvijā piešķiramam grādam, vai Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūras līmenim atbilst vai ir pielīdzināms ārvalstī izsniegtais izglītības dokuments, ir uzskatāma par konstatējošu administratīvo aktu, kura tiesiskums ir atsevišķi pārbaudāms administratīvajā tiesā.

Šāda izziņa pati par sevi attiecībā uz tās adresātu rada patstāvīgas tiesiskas sekas, jo atbilstoši pašreizējam tiesiskajam regulējumam augstskolas iespējas atkāpties no izziņā konstatētā, lemjot par izglītības dokumenta atzīšanu, ir šauras. Centra izziņā konstatētais par izglītības dokumentu atzīšanu šādos apstākļos iegūst galīga noregulējuma raksturu, kuru pēc tam (lai gan tiesību normas vēl pieļautu šādu iespēju) pārskatīt vairs nevar.

Tēzes:
1. Nepamatots kriminālprocess nav uzskatāms par apstākli, kas pats par sevi rada personai nemantisko kaitējumu. Vienlaikus atlīdzināmu nemantisko kaitējumu var radīt darbības, ko iestāde, prokuratūra vai tiesa veikusi nepamatotā kriminālprocesā. Vērtējot to, vai noticis personas tiesību aizskārums, ko radījušas vairākas kriminālprocesā veiktās darbības pret personu, tās nevar vērtēt atsevišķi – ir jāvērtē to kumulatīvā ietekme.

2. Nosakot atlīdzināma nemantiskā kaitējuma esību un apmēru, tiesai argumentēti jāpamato, kādēļ tā uzskatīja šādu atlīdzinājumu par atbilstīgu. Pamatojumam ir jāparāda, ka tiesa ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskus apstākļus un balstījusies uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem.

3. Ja personai ar iestādes nepamatotu rīcību nodarīts būtisks tiesību aizskārums, tad nemantiskā kaitējuma esība būtu prezumējama. Attiecīgi arī lietās par kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma procesā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu būtu piemērojams judikatūrā attīstītais princips par nemantiskā kaitējuma esības prezumēšanu būtiska tiesību aizskāruma gadījumā, kas pēcāk atspoguļots arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.panta trešajā daļā.

4. Ievērojot, ka nemantiskais kaitējums var tikt nodarīts, aizskarot tādas nemateriālas vērtības kā gods un cieņa, tiesai šāda aizskāruma esības un būtiskuma izvērtējumā nebūtu jāpieprasa, lai tas tiktu pierādīts ar pierādījumiem, kuru iegūšanu nebūtu adekvāti sagaidīt no aizskartās personas. Līdz ar to tiesas dzīvē gūtā pieredze un saprātīgs situācijas novērtējums iegūst īpašu nozīmi, novērtējot iespējamā aizskāruma esību pēc personas paskaidrojumiem un saprātīgi sagaidāmiem pierādījumiem, kas tieši vai netieši varētu liecināt par goda un cieņas aizskārumu.

Tēze:
Vides tiesību mērķis ir aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, nevis tikai dabu (floru un faunu), un tālabad Vides aizsardzības likuma 9.pantra trešajā daļā likumdevējs ir izšķīries piešķirt ikvienam sabiedrības loceklim tiesības vērsties tiesā vides aizsardzības nolūkā, pat ja netiek skartas viņa paša subjektīvās tiesības.

Trokšņa emisija ir vidi ietekmējošs faktors, un trokšņa emisiju ierobežojošie normatīvi ir noteikti, lai nodrošinātu cilvēku dzīvei labvēlīgu vidi. Arī tas ir vides tiesību jautājums, kura dēļ personām ir tiesības vērsties tiesā ar mērķi aizsargāt vispārīgas sabiedrības (neprecizētu personu) intereses dzīvot labvēlīgā vidē.

Tēze:
Ievērojot Satversmes 91. un 92. panta normas, tiesības uz atlīdzinājumu rodas arī gadījumos, kad persona tiek būtiski individuāli skarta ar kādu valsts pārvaldes iestādes tiesisku darbību, ja tai iepretim citām personām jāpacieš acīmredzami nesamērīgs un tādēļ netaisnīgs tās tiesību ierobežojums, proti, ja atlīdzinājuma nepiešķiršana, liekot zaudējumu ciest konkrētai personai, būtu acīmredzami netaisnīga (īpašā upura situācija). Tas nozīmē, ka atsevišķos gadījumos, ņemot vērā taisnīguma apsvērumus, būtu jālemj par iespējamā zaudējuma atlīdzināšanu personai arī tad, ja iestādes rīcība atbilst tiesību normām un nav konstatējams prettiesiskums.

Ja personai kaitējums nodarīts ar policijas tiesisku darbību (piemēram, ēkas durvju uzlaušana, lai kriminālprocesā veiktu aizturēšanu un kratīšanu), pieteiktais prasījums par kaitējuma atlīdzinājumu var tikt skatīts kā prasījums par atlīdzinājumu īpašā upura dēļ.

Tēzes:
1. Īpaši aizsargājamu biotopu veidi ir norādīti ārējos normatīvajos aktos, un šo biotopu konstatēšana dabā notiek, balstoties uz speciālistu un ekspertu zināšanām, veicot situācijas dabā izvērtējumu. Par to tiek sastādīta biotopa anketa un noteiktos gadījumos arī atzinums, un uz to, kā arī citu tiesību normās norādīto datu avotu pamata tiek veikts ieraksts informācijas sistēmā, kam parasti ir tikai datu vienkopus glabāšanas un informatīva nozīme. Biotops parasti netiek noteikts (konstatēta tā pastāvēšana noteiktā teritorijā) ar kādu iestādes lēmumu vai tieši ar ierakstu informācijas sistēmā. Tādēļ, lai atzītu, ka biotopa noteikšana un reģistrēšana informācijas sistēmā ir atsevišķi pārsūdzama administratīvā procesa kārtībā (vai nu kā faktiskā rīcība, vai nu kā administratīvais akts), būtu jāsecina, ka tā personai pati par sevi rada kādas sekas – vai nu faktiskas, vai nu tiesiskas.

2. Attiecībā uz tiesisku seku iespējamību jāvērtē, vai īpaši aizsargājama biotopa noteikšana un reģistrēšana pati par sevi (neatkarīgi no citiem procesiem un to ietvaros pieņemtiem lēmumiem) privātpersonai piešķir kādas tiesības vai uzliek kādus pienākumus. Parasti biotopa konstatēšana dabā (un līdz ar to reģistrēšana informācijas sistēmā) pati par sevi privātpersonai, uz kuras īpašumā (lietošanā) esošās zemes konstatēts biotops, nerada konkrētas tiesiskas sekas. Šādas sekas rodas tikai tad, ja uz konkrēto situāciju attiecas normatīvais akts, no kura automātiski izriet kādi pietiekami konkrēti pienākumi vai tiesības, un tad no īpaši aizsargājama biotopa pastāvēšanas fakta izrietošo juridisko saistību rašanās brīdis var būt atkarīgs no attiecīgajā normatīvajā aktā ietvertajiem nosacījumiem, tostarp no ieraksta veikšanas informācijas sistēmā. Tādējādi biotopa rašanās un pastāvēšana dabā kā faktisks dabas apstāklis ir nošķirama no biotopa juridiskas aizsardzības un no konkrētu tiesisku seku, tostarp papildu pienākumu vai aizliegumu, rašanās personai. Tas katrā konkrētajā gadījumā vērtējams atbilstoši piemērojamam tiesiskajam regulējumam.

3. Vispārīgā gadījumā saistībā ar īpaši aizsargājama biotopa noteikšanu (konstatēšanu dabā) un reģistrēšanu informācijas sistēmā nav pamata runāt arī par iestādes faktisko rīcību (ja vien, apsekojot teritoriju dabā biotopa noteikšanai, privātpersonai netiek radītas kādas patstāvīgas faktiskas sekas, piemēram, nodarīti kādi bojājumi īpašumam u.tml.). Proti, nav pamata uzskatīt, ka īpaši aizsargājama biotopa konstatēšana un reģistrēšana pati par sevi būtu vērsta uz kādu faktisko seku radīšanu privātpersonai (kad persona tiek ietekmēta citādā veidā, nevis pieņemot tiesību aktu).

Tēze:
Situācijā, kad Valsts vides dienests ir konstatējis nelikumīgu derīgo izrakteņu ieguvi konkrētā īpašumā, un nav ziņu par kādas citas personas iesaisti, par atbildīgo zemes dzīļu izmantotāju primāri uzskatāms tieši zemes īpašnieks. Tomēr, ja zemes īpašnieks iesniedz ticamus un pārbaudāmus pierādījumus tam, ka ieguvi bez īpašnieka ziņas ir veikusi cita persona (piemēram, prettiesiski iekļūstot īpašumā vai pārkāpjot kādas vienošanās uzņemtās saistības), iestādei un tiesai šie pierādījumi ir jāvērtē. Vērtējot šādus pierādījumus, izšķiroša nozīme var būt arī saskanīgu netiešo pierādījumu kopumam, kas to savstarpējā kopsakarā ļauj atzīt, ka ar pietiekamu augstu ticamības pakāpi atbildīgā par zemes dzīļu izmantošanu ir tieši konkrētā persona.

Tēzes:
Sabiedrības izslēgšana no komercreģistra bez likvidācijas un šajā procesā pieņemto lēmumu kontrole tiesā

Sabiedrības izslēgšana no komercreģistra bez likvidācijas ietver divus secīgus posmus.

Pirmajā posmā Uzņēmumu reģistrs pieņem lēmumu par sabiedrības darbības izbeigšanu. Šis lēmums ir administratīvais akts, un to privātpersona var apstrīdēt un pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā. Tādā gadījumā tiesa var pārbaudīt šā lēmuma tiesiskumu un lemt arī par tā atcelšanu. Savukārt, ja pirmais lēmums netiek apstrīdēts vai pārsūdzēts, tas atbilstoši Komerclikuma 314.1panta trešajai daļai stājas spēkā viena mēneša laikā pēc tā paziņošanas sabiedrībai. Līdz ar šā lēmuma izpildi, t.i., ar attiecīga ieraksta izdarīšanu komercreģistrā, sabiedrības darbības izbeigšanas posms noslēdzas. Tad, kad šis lēmums ir kļuvis neapstrīdams, tas, ievērojot tiesiskās noteiktības un tiesiskās stabilitātes principus, vairs nav pārskatāms.

Otrajā (likvidācijas) posmā, ja neviena sabiedrības likvidācijā ieinteresētā persona neiesniedz komercreģistra iestādei pieteikumu par likvidatora iecelšanu un sabiedrībai nav pasludināts maksātnespējas process, sabiedrības likvidācija nenotiek un komercreģistra iestāde pieņem lēmumu par sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra. Arī šis lēmums ir administratīvais akts, un to privātpersona var apstrīdēt un pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā. Šajā posmā Uzņēmumu reģistra galvenajam valsts notāram vairs nav jāvērtē pirmais lēmums, kurš ir kļuvis neapstrīdams. Ieraksts komercreģistrā izdarāms tajā pašā dienā, kad pieņemts lēmums par ieraksta izdarīšanu. Šāds lēmums līdz ar tā izpildi ir zaudējis spēku, bet to var apstrīdēt Uzņēmumu reģistra galvenajam valsts notāram, un šā lēmuma apstrīdēšana vai Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību. Tiesā ir iespējama vienīgi Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra lēmuma tiesiskuma kontrole (JUDIKATŪRAS MAIŅA).

Pienākuma atklāt patiesos labuma guvējus pārkāpuma izvērtējums saistībā ar sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma pārejas noteikumu 49.punkta regulējums ir ieviests visas sabiedrības interešu nodrošināšanai. Ar minētā likuma pārejas noteikumu 49.punktu valsts ir izveidojusi nediskriminējošu regulējumu, kas attiecas uz visām kapitālsabiedrībām, kuras nav izpildījušas likumā noteikto pienākumu likumā noteiktajā termiņā paziņot par tās patiesajiem labuma guvējiem.

Ja persona ilgstoši nav izpildījusi likumā noteikto pienākumu sniegt Uzņēmumu reģistram ziņas par sabiedrības patiesajiem labuma guvējiem, sabiedrības darbības izbeigšana un izslēgšana no komercreģistra ir tieši tādas sekas, kādas likumdevējs šādai bezdarbībai ir paredzējis un seku iestāšanās ir bijusi atkarīga tieši no pašas personas rīcības. Arī fakts, ka manta, kas palikusi pēc sabiedrības izslēgšanas no komercreģistra, ir piekritusi valstij kā bezmantinieku manta, pats par sevi nav pamats, lai tāpēc izdarītu atkāpes no likumā paredzētajām tiesiskajām sekām. Vērtējumu par tiesisko seku samērīgumu nemaina arī tas, vai sabiedrība faktiski veica saimniecisko darbību un vai ir konstatējama izvairīšanās atklāt sabiedrības patiesos labuma guvējus. Šie apstākļi paši par sevi nedod pamatu secinājumam, ka konkrētajā gadījumā likumā paredzēto seku piemērošana radījusi nesamērīgu rezultātu (JUDIKATŪRAS MAIŅA).

Šāda Uzņēmumu reģistra lēmuma kontrolē tiesā vispirms vērtējams, vai bija iestājušies lēmuma pieņemšanas priekšnoteikumi. Jāvērtē arī tas, vai nepastāv Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma pārejas noteikumu 41.punktā paredzētie apstākļi. Lai konstatētu, ka sabiedrībai nebija pienākuma atsevišķi iesniegt ziņas par patiesajiem labuma guvējiem, ir nepieciešams noskaidrot, vai tieši Uzņēmumu reģistra rīcībā bija tādas ziņas, kas atbilda minētā likuma pārejas noteikumu 41.punktā paredzētajiem priekšnoteikumiem.

Sabiedrības dalībnieka statusa un patiesā labuma guvēja statusa nošķiršana

Atsevišķi definētais patiesā labuma guvēja jēdziens tiesību normās un pienākums paziņot patiesos labuma guvējus nozīmē, ka sabiedrības dalībnieka statuss pats par sevi nav pielīdzināms patiesā labuma guvēja statusam (tas nav automātiski viens un tas pats).

Tēze:
Atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 42.panta otrās daļas 2.punktam un likuma „Par nodokļiem un nodevām” 7.4panta 1.punktam pretendenta izslēgšanas no iepirkuma procedūras iemesls – neizpildītas saistības nodokļu jomā sakarā ar neiesniegtu nodokļu deklarāciju – ir konstatējams tad, ja pastāv šādu apstākļu kopums:

1) personai piedāvājumu iesniegšanas termiņa pēdējā dienā vai dienā, kad pieņemts lēmums par iespējamu iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ir neiesniegta nodokļu deklarācija;

2) sakarā ar to, ka attiecīgās nodokļu deklarācijas iesniegšanas termiņa kavējums pārsniedz 15 dienas, informācija par to, ka konkrētajai personai attiecīgajā datumā nebija iesniegta kāda no nodokļu deklarācijām, kurai bija jābūt iesniegtai, ir publiskota Valsts ieņēmumu dienesta publiskojamo datu bāzē un līdz ar to ir pieejama EIS e-izziņu apakšsistēmā. Tas, ka publiskotā informācija par neiesniegtu nodokļu deklarāciju neietver ziņas par to, kura tieši deklarācija nav iesniegta un tās iesniegšanas termiņu, nav šķērslis atzīt, ka personai attiecīgajos datumos bija neizpildītas saistības nodokļu jomā.

Tēze:
Kamēr krimināllietā nav stājies spēkā galīgais nolēmums, ar kuru tiktu konstatēta personas vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tiesas secinājumi, kuros personas darbības kvalificētas kā tādas, kas saistītas ar kukuļa pieņemšanu, neatbilst nevainīguma prezumpcijas prasībām.

Tēzes:

1. Fizisko personu reģistra likums pieļauj, ka ziņas par diplomātiskās pārstāvniecības darbinieka ģimenes locekli (bērnu) Fizisko personu reģistrā var iekļaut gan uz likuma 4.panta pirmās daļas 2.punkta „g” apakšpunkta pamata, gan arī uz cita likumā noteiktā pamata.

2. Fizisko personu reģistrā var vērsties gan vecāks, kuram ir diplomātiskās pārstāvniecības darbinieka statuss, gan otrs vecāks, ja tam nav pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības.

Tēze:
Pagaidu aizsardzība būtībā ir galvenais un parasti vienīgais instruments, kā nepieļaut publisko iepirkumu principu faktisku pārkāpšanu.

Arī situācijā, kad ir izpildīta būtiska darbu daļa, publisko iepirkumu tiesiska norise ir tik būtiska interese, kas līguma izpildes apturēšanu atsver pat ierobežotas efektivitātes apstākļos. Tā ir pasūtītājas atbildība – pareizi organizēt iepirkumus un novērst sekas, ko rada iespējamie pārkāpumi tās norisē.

Tēze:
Ar pievienotās vērtības nodokli neapliek preču piegādes un pakalpojumus ar sociālās labklājības mērķi – bērnu un jauniešu tiesību aizsardzība, proti, tie ir atbrīvojumi sabiedrības interesēs, lai veicinātu sabiedrības labklājībai svarīgu pakalpojumu un preču pieejamību.

Ja sabiedriskā labuma organizācija par maksu organizē sporta (tenisa) nodarbības bērniem, nav saskatāms īpašais bērnu un jauniešu aizsardzības elements, kas to nošķirtu no parastas pakalpojumu sniegšanas.

Tēze:
Ja tiesvedību lietā ir izbeigusi Administratīvā rajona tiesa, savukārt Senāts tiesas lēmumu ir atstājis negrozītu, tad Administratīvā procesa likuma 354.panta pirmās daļas izpratnē par tiesu, ar kuras nolēmumu ir pabeigta konkrētās lietas izskatīšana, ir uzskatāma Administratīvā rajona tiesa. Līdz ar to personas pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem jāskata Administratīvajai rajona tiesai.

Tēzes:
Alternatīviem līdzekļiem leģitīmā mērķa sasniegšanai ir jābūt tiesiskiem

Administratīvā akta vajadzība ir viens no elementiem, kas jānovērtē, lai iestāde pareizi izmantotu savu rīcības brīvību. Līdz ar to arī citiem alternatīviem līdzekļiem, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmo mērķi, jābūt tiesiskiem. Tādējādi iestāde, rīcības brīvības ietvaros lemjot par administratīvā akta izdošanu, ir tiesīga apsvērt tikai tādus rīcības modeļus, kas ir tiesiski iespējami.

Lai arī mediju un sabiedrības pievērstai uzmanībai personai varētu būt arī preventīva nozīme, lai atturētu citas personas no plaģiātisma bakalaura darbā un veicinātu akadēmiskā godīguma ievērošanu, pienākumam vai tiesībām izplatīt attiecīgu informāciju būtu jāizriet no tiesību normām. Ja šāda pienākuma nav, tad augstskolai leģitīmā mērķa (lai neatkārtotos līdzīgi gadījumi un tiktu nodrošināts akadēmiskais godīgums) sasniegšanai šāds personas tiesību mazāk ierobežojošs līdzeklis nebija jāapsver. Attiecīgi, ja informācija sabiedrībā par to, ka personas bakalaura darbs ir plaģiāts, bija izplatījusies citā veidā, tā nebija saistoša augstskolai, lai to apsvērtu kā alternatīvu, personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli kā administratīvā akta atcelšanu.

Izdodamā administratīvā akta samērīguma vērtēšana

Iestādes rīcības brīvība Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkta piemērošanai primāri attiecas uz to, vai administratīvo aktu izdot vai neizdot. Kaut arī administratīvā akta izdošanas gadījumā tiesību norma paredz, kādu administratīvo aktu iestādei jāizdod, tā tomēr neliedz vērtēt, vai šāds administratīvais akts būs samērīgs (atbilstošs), salīdzinot personas tiesību ierobežojumu ar sabiedrības ieguvumu. Samērīguma vērtējumu šaurākā nozīmē jeb atbilstību administratīvā akta izdošanā tieši paredz Administratīvā procesa likuma 66.panta pirmās daļas 4.punkts.

Termiņa nozīme lietderības apsvērumu izdarīšanā, lemjot par adresātam labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanu 

Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punkts nenoteic termiņu, kādā var tikt atcelts adresātam labvēlīgs prettiesisks administratīvais akts, kura izdošana panākta ar paša adresāta prettiesiskām darbībām. Tādējādi iestāde drīkst izmantot savas pilnvaras un atcelt administratīvo aktu saprātīgā termiņā. Tomēr lēmuma pieņemšanas termiņam var būt nozīme administratīvā akta atbilstības vērtējumā. Proti, termiņam ir nozīme lietderības apsvērumu izdarīšanā kopumā, lai secinātu, vai tad, kad jālemj par labvēlīgā prettiesiskā administratīvā akta atcelšanu, šāds lēmums pieņemšanas brīdī ir nepieciešams, lai sasniegtu tiesisku un leģitīmu mērķi, aizsargātu nozīmīgas sabiedrības intereses. Nav izslēgts, ka var būt situācijas, kad prettiesiskā labvēlīgā akta atcelšanai nav jēgas, jo atceļošā lēmuma pieņemšanas brīdī tas nesasniegtu nekādus leģitīmus mērķus vai sabiedrības intereses būtu maznozīmīgas.

Akadēmiskā godīguma principa būtība un lēmuma par bakalaura grāda atcelšanu vērtēšana

1. Akadēmiskā godīguma princips aizsargā būtiskas sabiedrības intereses. Tas garantē sabiedrības paļāvību tam, ka izsniegtais diploms nodrošina noteiktu zināšanu līmeņa apguvi. Secīgi visas sabiedrības interesēm atbilstoši ir tas, ka šo principu ievēro gan studējošais, gan augstskola (tostarp atbilstoši reaģējot uz pārkāpumu).

Akadēmiskais godīgums kā princips, kaut arī pastāvēja jau iepriekš (augstskolu iekšējos noteikumos), šobrīd ir nostiprināts arī likumā. Par šā principa neievērošanu paredzētas būtiskas sekas studējošajam. Ja augstskola nereaģētu vispār vai nereaģētu pienācīgi uz personas pieļauto pārkāpumu, tas sabiedrībā tas radītu iespaidu, ka plaģiātu var pieļaut un nopietnu seku tam nebūs, to, ka augstskolas piešķirtajam grādam nevar ticēt, kā arī tiktu grauta konkrētās augstskolas reputācija. Tādējādi arī pēc ilgāka laika sabiedrības interesēs ir tas, ka uz akadēmiskā godīguma pārkāpumiem tiek pienācīgi reaģēts.

2. Vērtējot bakalaura grāda atcelšanu lielāka nozīme būtu piešķirama tieši studējošā darbību raksturam pašam par sevi, nevis tam, cik nozīmīgs ir izstrādātā darba pienesums kādā zinātnes jomā. Pretējā gadījumā varētu nonākt pie atšķirīgas attieksmes līdzīgos gadījumos. Turklāt maģistra grāds nevar pilnībā aizstāt negodprātīgi iegūtu bakalaura grādu un neietekmēt sabiedrības paļāvību, ka universitātes izsniegtajam diplomam var ticēt un ka tas apliecina noteiktu zināšanu un prasmju apguves līmeni.

3. Tādējādi strīda par bakalaura grāda atcelšanu gadījumā tiesai ir jāapsver, vai lēmuma par bakalaura grāda atcelšanu nepieņemšana neradītu pretēju efektu - neradītu sabiedrībā iespaidu, ka akadēmiskais godīgums nav tiesiski aizsargājama interese, un precedentu, ka plaģiātu drīkst pieļaut un nopietnas sekas tam nebūs. Kā arī tas, vai ar bakalaura grāda atcelšanas lēmumu radītās tiesiskās sekas personai rada tādu tiesību ierobežojumu, kas acīmredzami ir nesamērīgs ar sabiedrības interešu ieguvumu.

Tēze:
Administratīvā tiesa var atkāpties no tiesību normā paredzētu imperatīvu tiesisko seku piemērošanas tikai tad, ja izskatāmais gadījums ir netipisks un pastāv individuāli apstākļi, kas to būtiski atšķir no tiesību normā regulētajiem tipveida gadījumiem.

Ja šādi netipiski apstākļi nepastāv, tiesa nevar atteikties piemērot tiesību normu, izvairoties no tās konstitucionalitātes pārbaudes Satversmes tiesā. Ja tiesa uzskata, ka lietas iznākums ir netaisnīgs, tas pienācīgi pārbaudāms Administratīvā procesa likuma 104.pantā noteiktajā kārtībā.

Tēze:
Administratīvā procesa kārtībā nav pārsūdzama procesa virzītāja rīcība, advokātu padomei sniegtajā informācijā norādot, ka zvērināts advokāts tiek turēts aizdomās par tāda tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas ir saistīts ar zvērināta advokāta profesionālo darbību. Proti, advokātu padomei, izdodot administratīvo aktu par zvērināta advokāta atstādināšanu no profesionālo pienākumu pildīšanas, pašai ir jānoskaidro, jāpārbauda un jānovērtē katras konkrētās lietas apstākļi. Tādējādi iebildumi par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja rīcību, sniedzot advokātu padomei konkrēta satura informāciju, ir vērtējami, pārbaudot konkrēto administratīvo procesu noslēdzošo administratīvo aktu – advokātu padomes lēmumu par zvērināta advokāta atstādināšanu no profesionālo pienākumu pildīšanas.

Tēze:
Administratīvajā tiesā ir pieļaujams pieteikums par iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu atzīšanu arī apstākļos, kad persona studijas uzsāk no jauna. Tas, vai pieteicējam ir tiesības uz iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu atzīšanu minētajos apstākļos, ir pieteikuma pamatotības jautājums, proti, izlemjams lietā pēc būtības.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)