Administratīvais process iestādē

22.12.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-963/2022

Sporta likumā nav noteikta iestāde, kuras padotībā ir biedrība „Latvijas Olimpiskā komiteja”. Tomēr tas nenozīmē, ka tālab nav iestādes, kas kontrolētu (un kurai būtu jākontrolē) komitejas darbība deleģētā valsts pārvaldes uzdevuma izpildē. Apstākļos, kad deleģējumu ietverošajā normatīvajā aktā nav norādes par padotību, nepieciešams noskaidrot, kuras valsts pārvaldes iestādes atbildībā pēc būtības ir konkrētā valsts pārvaldes funkcija. Valsts pārvaldes funkcijas sporta nozarē pilda Izglītības un zinātnes ministrija. Tā kā sporta joma (ciktāl tajā ir publisko tiesību elements) ir šīs ministrijas pārziņā, tad Izglītības un zinātnes ministrija ir atzīstama par augstāku iestādi, kurā ir apstrīdami komitejas izdotie administratīvie akti, lai tiktu ievērota lietu ārpustiesas izskatīšanas kārtība.

Lejupielādēt

28.04.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-734/2022

Ir nepieciešams nošķirt datu subjekta tiesības uz sūdzības izskatīšanu pēc būtības un atbildes saņemšanu par lietas virzību no Datu valsts inspekcijas veiktā administratīvā procesa pret datu pārzini. Šie ir divi atsevišķi procesi, un inspekcija administratīvo procesu vai administratīvā pārkāpuma procesu pret datu pārzini uzsāk tikai tad, kad tai kļūst zināmi fakti. Šādus faktus inspekcija iegūst, veicot pārbaudi un iegūstot nepieciešamo informāciju, kas savukārt dod pamatu uzsākt administratīvo procesu. Ja uzskatītu, ka katrai datu subjekta sūdzībai par datu pārziņa veikto datu apstrādi būtu jārezultējas administratīvajā procesā pret datu pārzini, tas būtu gan nelietderīgi, gan neatbilstoši Administratīvā procesa likuma 57.pantam, kas paredz administratīvās lietas ierosināšanu tikai pēc lietas ierosināšanai nepieciešamo faktu konstatēšanas. Lēmumu par lietas ierosināšanu var pieņemt tikai tad, kad ievāktas pietiekamas ziņas, lai izvērtētu, vai personas datu apstrādes pārkāpums vispār ir noticis, un šī pārkāpuma raksturu. Tātad lēmuma pieņemšanas termiņš ir skaitāms nevis no iesniedzēja sūdzības iesniegšanas brīža, bet gan no personas datu apstrādes pārkāpuma atklāšanas brīža, proti, kad ir pabeigta attiecīga pārbaude un apstākļu noskaidrošana un tiek konstatēts, ka persona tiešām ir izdarījusi personas datu apstrādes pārkāpumu.

Lejupielādēt

01.02.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-564/2022

1. Ar ārēju normatīvo aktu Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojam kā privātpersonai ir deleģēts valsts pārvaldes uzdevums – nodrošināt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmas sekmīgu darbību. Tāpēc Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs, pildot tam deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu, ir atzīstams par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē. 2. Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā, ar kuru Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojam ir deleģēts konkrēts valsts pārvaldes uzdevums, tiešā tekstā nav noteikta iestāde, kuras padotībā atrodas birojs un kurā ir apstrīdami biroja izdotie administratīvie akti. Ņemot vērā, ka Finanšu ministrija ir tā iestāde, kuras pārziņā ir sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jautājums, Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja administratīvie akti ir apstrīdami Finanšu ministrijā.

Lejupielādēt

15.02.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-556/2022

Apstrīdēšanas procesā iestāde nedrīkst pasliktināt sūdzības iesniedzēja stāvokli saistībā ar aprēķināto soda naudu. Iestāde, labojot kļūdas zemākas iestādes lēmumā par pienākumu samaksāt papildu nodokli, nedrīkst palielināt soda naudu. Proti, ja kopumā vai kādā daļā nodoklis tiek aprēķināts no jauna, tad soda naudu, kas noteikta ar sākotnējo lēmumu, nepārrēķina.

Lejupielādēt

30.08.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-359/2022

Primāri tieši atlīdzības pieprasītāja ziņā ir norādīt veselības aprūpes pakalpojumus, kas, viņaprāt, ir cēloniskā sakarā ar nodarīto kaitējumu. Tomēr pastāv gadījumi, kad kaitējuma cēlonis nav acīmredzams un viegli izsecināms. Jāņem vērā, ka personas rīcībā var būt mazāks informācijas apjoms, nekā tas tiek iegūts lietas izskatīšanas laikā Veselības inspekcijā vai tiesā. Turklāt no pacienta nav sagaidāms tāds speciālo zināšanu apjoms, kāds ir speciālistiem, kas veic medicīnisko dokumentu ekspertīzi. Veidojot Ārstniecības riska fondu, tika ņemts vērā, ka lietu izskatīšana administratīvajā procesā pacientam ir vienkāršāka un prasa mazāku pacienta iesaistīšanos. Tādējādi uz atlīdzības prasījuma iesniegumu nedrīkst raudzīties formāli. Iestādei iesniegums ir jāaplūko kontekstā ar norādīto kaitējumu un mērķi, kādu iesniedzējs ir vēlējies sasniegt, turklāt iestādei arī pēc iespējas jādod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumi un ieteikumi, lai sasniegtu taisnīgu lietas iznākumu. Proti, situācijās, kad iesniegumā norādītais ārstniecības periods neaptver visu laika posmu, kurā kaitējums varētu būt radies, iestādei ir pienākums procesa dalībniekam dot ieteikumu norādīt plašāku veselības aprūpes posmu. Savukārt atlīdzības pieprasītāja ziņā ir izvēlēties, vai sekot iestādes ieteikumam, vienlaikus piekrītot personas datu apstrādei par minēto periodu, apzinoties citas no Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” izrietošās konsekvences, kā arī sniedzot papildu informāciju, ja tas ir nepieciešams.

Lejupielādēt

31.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-6/2022

1. Nenoteikto tiesību jēdzienu piepildīšana ar saturu ir tipisks tiesas uzdevums, ko tiesa īsteno, izskatot gan administratīvās lietas, gan civillietas, gan krimināllietas. Līdz ar to parasti tiesa var pilnībā pārbaudīt, kā iestāde ir piepildījusi nenoteikto tiesību jēdzienu ar saturu un vai ir pareizi veikusi subsumpciju. 2. Tiesa nevar pati pēc saviem ieskatiem izlemt, vai iestādei ir vai nav novērtējuma brīvība. Novērtējuma brīvības gadījumā nepastāv pilnīga tiesas kontrole par to, kā iestāde nenoteikto tiesību jēdzienu piepildījusi ar saturu un kā veikusi subsumpciju, proti, ir sašaurināts tiesas kontroles apjoms pār izpildvaras lēmumiem un darbībām. Šā iemesla dēļ novērtējuma brīvības esība konstatējama tikai izņēmuma gadījumos. 3. Lai vispār būtu pamats runāt par iespējamu novērtējuma brīvību, ir jākonstatē, ka konkrētajā gadījumā iestādei ir jāpiemēro tiesību norma, kurā tiesisko apstākļu aprakstīšanai ir izmantoti nenoteiktie tiesību jēdzieni, kas katrā konkrētajā gadījumā iestādei ir jāpiepilda ar saturu. Taču nenoteikto tiesību jēdzienu izmantošana piemērojamā tiesību normā pati par sevi nav pietiekama, lai atzītu, ka iestādei ir novērtējuma brīvība. Lai atzītu, ka iestādei ir novērtējuma brīvība, ir arī jākonstatē, ka no tiesību normas pietiekami skaidri izriet likumdevēja griba paredzēt iestādei novērtējuma brīvību un ka novērtējuma brīvības noteikšanai pastāv objektīvi iemesli. 4. Par objektīviem iemesliem piešķirt iestādei novērtējuma brīvību ir atzīstami šādi apstākļi: a. ir jāveic novērtējums neatkārtojamai situācijai, ko nevar rekonstruēt tiesas procesā; b. ir nepieciešams veikt novērtējumu, kas ir balstīts uz personīgo pieredzi vai kam ir nepieciešams konkrētā gadījuma salīdzinājums ar citiem gadījumiem, proti, novērtējums ir atkarīgs arī no citu personu snieguma, zināšanām u. tml.; c. iestādes veiktā novērtējuma aizstāšana ar tiesas novērtējumu ir izslēgta lietas rakstura dēļ; d. administratīvā akta izdošanai ir nepieciešams komplekss novērtējums, kas ir balstīts uz nejuridiskiem standartiem vai politiskām vērtībām, un tas ir nodrošināts ar atbilstošu procesuālu vai institucionālu organizāciju, proti, lēmumu pieņem koleģiāla institūcija, kas sastāv, piemēram, no dažādu specialitāšu ekspertiem vai sabiedrības grupu pārstāvjiem. 2. Tiesību normās, kas regulē invaliditātes grupas noteikšanu, ir lietoti nenoteiktie tiesību jēdzieni. Tomēr nepastāv objektīvi iemesli novērtējuma brīvības atzīšanai un tiesas kontroles apjoma sašaurināšanai. Arī to tiesību normu, kas noteic iestādes kompetenci invaliditātes noteikšanā, teksts neliek domāt, ka likumdevējs būtu vēlējies iestādei šo jautājumu vērtēšanai piešķirt novērtējuma brīvību. Līdz ar to Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai nav novērtējuma brīvības, pieņemot lēmumu, vai personai vispār ir nosakāma invaliditāte un, ja ir nosakāma, kādas grupas invaliditāte personai ir.

Lejupielādēt

12.11.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1314/2021

1. Informācijas, kas nepieciešama administratīvā akta izdošanai, trūkums var būt pamats atteikumam izdot personas prasīto administratīvo aktu, nevis pamats iesnieguma neizlemšanai no iestādes puses. 2. Ievērojot privātpersonas tiesību ievērošanas principu, iestādes reaģēšana uz privātpersonas iesniegumu nepiemērotā veidā, atstājot tā izlemšanu bez konkrēta un skaidri saprotama rezultāta, var būt pamats iestādes atbildi uzskatīt par atteikumu izdot administratīvo aktu. Šādā gadījumā pieteikuma iesniegšanas termiņš nosakāms atbilstoši Administratīvā procesa likuma 188.panta trešajai daļai.

Lejupielādēt

22.06.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-692/2021

Patērētājam ir tiesības iesniegt Patērētāju tiesību aizsardzības centram iesniegumu palīdzības saņemšanai strīdu risināšanai ar pakalpojuma sniedzēju, norādot arī uz iespējamu patērētāju tiesību pārkāpumu, un attiecīgi patērētājam ir tiesības saņemt uz iesniegumu atbildi. Tomēr patērētājam nav tiesību prasīt, lai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs veiktu konkrētas darbības (pieņemtu noteikta satura saistošus lēmumus) attiecībā uz iespējamo pārkāpuma izdarītāju.

Lejupielādēt

22.01.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-626/2021

Gadījumā, kad iestāde iesniegumu nav saņēmusi vispār un iesniedzējam par to ir bijis zināms, ir pamatoti sagaidīt, ka iesniedzējs atkārtoti vēršas iestādē ar iesniegumu, tādējādi ievērojot lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtību. Izņēmums varētu būt gadījumā, ja ir konstatējams, ka iestāde negodprātīgi ir atteikusies iesniegumu saņemt, tādējādi atsakoties no iespējas atrisināt strīdu bez tiesas iesaistīšanās.

Lejupielādēt

12.08.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-490/2021

Iestādes pieļauta kļūda lēmuma pamatojumā var tikt vērtēta kā procesuāls pārkāpums. Prasījums par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu papildu prasījumam par administratīvo aktu ir pieļaujams tikai tad, ja persona ir pamatojusi, ka konkrētais iestādes pieļautais procesuālais pārkāpums pats par sevi ir radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Šādā gadījumā pieteikuma izskatīšanas rezultātā tiesa, neatkarīgi no tā, vai tā apmierina vai neapmierina personas prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, sprieduma rezolutīvajā daļā var konstatēt iestādes pieļautu procesuālo pārkāpumu. Šādos izņēmuma gadījumos ir svarīgi, lai personas norādītais aizskārums ir iestādes pieļautā procesuālā pārkāpuma patstāvīgi radītās sekas, nevis pārsūdzētā galīgā administratīvā akta radītās sekas.

Lejupielādēt

24.09.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-233/2021

Personai, kura uzskata, ka iepirkuma procedūras ietvaros ir pieļauts pārkāpums, ir tiesības par to sūdzēties likumā noteiktajā sūdzību iesniegšanas termiņā Iepirkumu uzraudzības birojā, uzreiz norādot uz konkrēto pārkāpumu un apstākļiem, kuru dēļ ir pamats šo pārkāpumu konstatēt. Iepirkumu uzraudzības birojs ir saistīts ar sūdzībā norādīto pārkāpuma pamatu – apstākļiem par noteiktā veidā izpaudušos pārkāpumu. Tas nozīmē, ka Iepirkumu uzraudzības birojam (un secīgi – tiesai) ir jāpārbauda tikai tādi iespējamie pārkāpumi, uz kuriem ir norādīts personas sūdzībā. Iespējamie pārkāpumi, uz kuriem pirmo reizi ir norādīts tikai tiesvedības gaitā, varētu tikt pārbaudīti vienīgi tad, ja persona no tās neatkarīgu apstākļu dēļ par attiecīgajiem pārkāpumiem uzzināja vai varēja uzzināt tikai pēc sūdzības iesniegšanas Iepirkumu uzraudzības birojam.

Lejupielādēt

23.09.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-138/2021

Iestādei ir jāpamato nelabvēlīgs administratīvais akts, jo īpaši sodoša rakstura. Tomēr no iestādes nevar prasīt, lai lēmumā jau sākotnēji būtu ietverti pretargumenti visiem iebildumiem, kuri attīstās tikai tiesvedības gaitā, tostarp par apstākļiem, kurus tikai tiesas procesā sāk apsvērt kā būtiskus. Proti, tiesa uzsākot jauna apstākļa noskaidrošanu nevar apstāties pie kāda viena apsvēruma, kas ir par labu pieteicējam, un liegt iestādei uz to atbildēt tikai tāpēc, ka tāda pamatojuma nebija lēmumā. Tiesai arī nevajadzētu izvirzīt nesamērīgas prasības administratīvā akta pamatošanai – pamatojuma uzdevums ir padarīt skaidrus administratīvā akta adresātam tam uzliktos pienākumus uz izskaidrot šāda pienākuma tiesisko un faktisko pamatu, tādējādi dodot iespēju personai aizsargāt savas tiesības, nevis liegt iestādei tiesas procesā pateikt jebko citu, kā to, kas tiešā tekstā minēts administratīvajā aktā. Administratīvā procesa likuma 250.panta otrajā daļā noteiktais ļauj tiesai pārbaudīt argumentus un pierādījumus par sniegtā pamatojuma pareizību.

Lejupielādēt

27.10.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-107/2021

1. Lauku atbalsta dienestam, iekļaujot vietējās rīcības grupas, kas izvērtē projekta atbilstību vietējās attīstības stratēģijai, atzinumu administratīvā akta pamatojumā, ir jāpārbauda tā atbilstība tiesību normām. Dienesta kompetencē neietilpst pārvērtēt tikai tādus rīcības grupas sniegtus vērtējumus, kuri izdarīti rīcības grupai piešķirtās novērtējuma brīvības ietvaros. Dienesta norobežošanās no atzinuma pamatojuma pārbaudes var novest pie tā, ka administratīvajā aktā trūkst atteikuma pamatā esošo tiesību normu uzskaitījuma un novērtējuma, attiecīgi administratīvais akts kļūst saturiski nepilnīgs. 2. Vietējās rīcības grupai nav kompetences atbilstības kritērija vērtēšanas procesā izvirzīt papildu noteikumus, kas ierobežo dalību konkursā, tostarp tai ir jāievēro arī tiesiskais regulējums attiecībā uz pieļaujamo pretendenta juridisko formu. Proti, rīcības grupa nevar paredzēt citus pretendentu izslēgšanas kritērijus saistībā ar pretendenta juridisko formu kā tikai tos, kas jau ir ietverti tiesību normās.

Lejupielādēt

04.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-100/2021

Ieskaits ir saistību izbeigšanas veids privāttiesiskajās attiecībās, un ar to komerctiesiskās apgrozības dalībnieki var norēķināties par savstarpēji pretēji vērstiem prasījumiem, taču tas nav pieļaujams attiecībā uz nodokļu prasījumiem. Ieskaita veikšanai ir vajadzīgs parādnieka skaidri izteikts priekšlikums segt viņa parādu ar konkrēti norādītu pretprasījumu. Proti, iniciatīvai veikt ieskaitu jānāk no paša parādnieka. Likums „Par nodokļiem un nodevām” nepieļauj ieskaita piemērošanu attiecībā uz nodokļu maksājumiem un nepiešķir iestādei tiesības vienpersoniski pieņemt lēmumu par nodokļu pārmaksas novirzīšanu nodokļu parāda, kas izveidojies līdz maksātnespējas pasludināšanai, segšanai.

Lejupielādēt

31.08.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-97/2021

Atsevišķu dokumenta rekvizītu iespējamā neesība vai citi trūkumi institūcijas lēmuma noformēšanā ne vienmēr nozīmē, ka šis lēmums ir prettiesisks arī saturiski.

Lejupielādēt

31.08.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-97/2021

Lai arī klātienes sēdes ir tradicionāli ierasts koleģiālu institūciju lēmumu pieņemšanas veids, jo tas nodrošina visiem koleģiālās institūcijas locekļiem vienlīdzīgas iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā, kā arī parasti nodrošina ātru un efektīvu iespēju apspriest konkrēto jautājumu, un arī nobalsot par to, tomēr sēdes iespējams organizēt arī attālināti vai rakstveida procesā. Nepastāvot attiecīgam regulējumam, koleģiālās institūcijas pašas var noteikt sev tādu darba organizāciju, kādu tās uzskata par piemērotu dotā uzdevuma izpildei, ciktāl tiek ievērots no šādas koleģiālas institūcijas būtības izrietošais princips par visu institūcijas locekļu līdztiesīgu piedalīšanos šīs institūcijas darbā.

Lejupielādēt

10.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-70/2021

Dubultās sodīšanas aizliegums, kas nostiprināts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.protokola 4.pantā, neaizliedz divu paralēlu procesu norisi līdz pat to noslēgumam, taču tas prasa, lai tiktu pārliecinoši pierādīts, ka attiecīgie paralēlie procesi ir pietiekami cieši saistīti gan pēc būtības, gan arī norises laika. Lai noteiktu to, vai paralēlie procesi ir pietiekami cieši saistīti pēc būtības, jāvērtē: vai abu procesu mērķi ir savstarpēji papildinoši; vai procesu dualitāte ir apstrīdētās rīcības paredzamās sekas; vai procesi ir veikti tā, lai pēc iespējas izvairītos no pārklāšanās pierādījumu vākšanā un novērtēšanā; vai sankcijas, kuras piemērotas lietā, kurā nolēmums kļūst galīgs vispirms, tiek ņemtas vērā arī otrajā lietā, lai neuzliktu attiecīgajai personai pārmērīgu sankciju slogu. Prasība par procesu saistību norises laikā nozīmē, ka to saistībai laikā jābūt pietiekami tuvai, lai pasargātu personu no nenoteiktības, no pārāk ilga procesa un no tā, lai tiesas process netiktu novilcināts. Tomēr tas nenozīmē, ka abiem procesiem jānotiek vienlaikus no sākuma līdz galam – tie var notikt arī pakāpeniski.

Lejupielādēt

22.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-436/2020

No Administratīvā procesa likuma 98.panta trešās daļas 2.punkta un 100.panta 5.punkta izriet, ka būtiska uzziņas institūtu raksturojošā pazīme ir konkrētība – proti, personai iesniegumā par uzziņu ir jānorāda konkrēts jautājums, atbilde uz kuru ir atkarīga no personas aprakstīto faktu juridiska vērtējuma, bet iestādei uzziņā ir jāietver atbilde uz šo jautājumu. Šis aspekts ir attiecināms arī gadījumiem, kad kompetentā iestāde savu atbildi sniegusi ne tikai uzziņas, bet arī kādā citā formā. Proti, jo konkrētāku jautājumu persona uzdod iestādei un jo konkrētu atbildi personai sniedz iestāde, jo vairāk ir aizsargājama personas paļāvība uz iestādes doto apsolījumu par konkrētu tiesisko seku iestāšanos nākotnē.

Lejupielādēt

21.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-401/2020

Neesot tiesību normai, kas paredz privātpersonai tiesības noteikt maksu par administratīvā akta izdošanu, nav konstatējamas arī tiesības ietvert to administratīvā aktā kā ierobežojošu nosacījumu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 68.panta otrajā daļā ietverto rīcības brīvību lemt par administratīvā akta izdošanu vai tā saturu, kā arī lai panāktu administratīvā akta atbilstību tiesību normām.

Lejupielādēt

25.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-143/2020

Personai apstrīdēšanas iesniegumā jāspēj skaidri definēt savu tiesisko interesi, norādot konkrēti, ko tā sagaida no augstākas iestādes. Attiecīgi Administratīvā procesa likuma 78.pants atspoguļo pieturas punktus, pēc kuriem personai būtu jāvadās, sastādot apstrīdēšanas iesniegumu. Vienlaikus minēto prasību ievērošana nav pašmērķīga. Norma ir vērsta uz to, lai augstākai iestādei, saņemot apstrīdēšanas iesniegumu, ir saprotams, kurš administratīvais akts un kādā apjomā ir jāpārbauda. Administratīvā procesa likums neizvirza īpašus priekšnoteikumus attiecībā uz apstrīdēšanas iesnieguma formu. Līdz ar to atsevišķas, konkrētas lūguma daļas par administratīvā akta atcelšanu neesība iesniegumā, pati par sevi nevar liecināt par to, ka persona nav apstrīdējusi administratīvo aktu (pilnībā vai daļā). Par šāda lūguma esību var liecināt iesnieguma saturs, kas katrā konkrētajā gadījumā ir jānovērtē.

Lejupielādēt

11.06.2020. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-66/2020

Ar tiesībām Administratīvā procesa likuma 98.panta izpratnē jāsaprot ne tikai tiesības rīkoties noteiktā veidā, bet arī tiesiskie pienākumi, kas iesniegumā par uzziņu norādītajos apstākļos personai tiek uzlikti saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kā arī to, kāda būs iestādes rīcība attiecīgajā konkrētajā tiesiskajā situācijā. Ar uzziņu personai tiek darīts zināms, kā konkrēto faktisko situāciju no tiesību viedokļa vērtē iestāde. Šīs tiesības īstenošanas rezultātā persona var plānot savu rīcību, nebaidoties, vai pati ir pareizi sapratusi tiesību normas.

Lejupielādēt

18.10.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1533/2019

Lietas iepriekšēja ārpustiesas izskatīšana Administratīvā procesa likumā paredzēta kā obligāta pirmstiesas procedūra, un pieteikuma pieņemšana un izskatīšana tiesā vispārīgi nav pieļaujama, ja strīdus jautājumu ir paredzēts nodot, bet tas nav nodots izskatīšanai iestādē. Vienlaikus jāņem vērā, ka lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtības ievērošana kā priekšnoteikums pieteikuma izskatīšanai tiesā nav pašmērķīgs. Tālab, lemjot par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas gadījumā, ja šis nosacījums nav ievērots, ir apsverama šāda lēmuma lietderība un samērīgums funkciju, kuras pilda ārpustiesas procedūra, gaismā. Izņēmuma gadījumos kādu īpašu apstākļu dēļ var būt pieļaujams izdarīt izņēmumu un privātpersonas tiesību ievērošanas principa, kā arī procesuālās ekonomijas principa nodrošināšanas nolūkā atkāpties no obligātās prasības parastā kārtībā ievērot lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību.

Lejupielādēt

10.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-359/2019

1. Klientu apkalpošanas centri tiek veidoti, lai atvieglotu personu iespēju vērsties ar iesniegumiem un saņemt vēlamo, nevis, lai to sarežģītu. Tas nozīmē, ka klientu apkalpošanas centra funkcijām attiecībā uz iesniedzēju nebūtu jāaprobežojas tikai ar papīra un pildspalvas izsniegšanu un viņa uzrakstītā iesnieguma paņemšanu un reģistrēšanu. Administratīvā procesa likuma 56.panta piektajā daļā noteikts, ka iestāde pēc iespējas sniedz iesniedzējam nepieciešamo informāciju vai cita veida palīdzību jautājuma sekmīgai atrisināšanai atbilstoši iesniedzēja interesēm. Ja iesniegumu pieņem klientu apkalpošanas centrs, tam iespēju robežās šis pienākums jāpilda. 2. Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas, kas paredz, ka valsts pārvalde pakalpojumus pēc iespējas sniedz viena klientu apkalpošanas centra ietvaros, piemērojot tās kontekstā ar Administratīvā procesa likuma normu, kas paredz personas tiesības vērties tieši tajā iestādē, no kuras tiek sagaidīta konkrētā rīcība, pamatmērķis ir atvieglot privātpersonu iespēju vērsties ar iesniegumiem un saņemt no iestādēm vēlamo. Vienlaikus likumdevējs ir arī vēlējies procesa efektivizēšanas nolūkā veicināt vai vismaz pieļāvis, ka iestāde iesniedzēju, kurš vērsies kompetentajā iestādē procesa ierosināšanas stadijā, iesnieguma noformēšanai var novirzīt uz klientu apkalpošanas centru.

Lejupielādēt

22.02.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-161/2019

Iestādes pieļauts procesuālais pārkāpums, nepieņemot lēmumu par administratīvā akta izdošanas termiņa pagarināšanu, pēc savas būtības ir formāls, un šāda pārkāpuma konstatēšana pati par sevi nesniedz atbildi uz jautājumu, vai iestāde ir vilcinājusies ar administratīvā akta izdošanu. Šādu pārkāpumu iestāde var pieļaut arī tad, ja pēc būtības administratīvā akta izdošanas termiņš ir bijis saprātīgs, proti, ir bijuši objektīvi iemesli administratīvā akta izdošanas termiņa pagarināšanai, taču iestāde lēmumu par termiņa pagarināšanu nav pieņēmusi.

Lejupielādēt

10.06.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1040/2016

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta astotajā daļā un Administratīvā procesa likuma 59.panta otrajā daļā noteiktais pienākums iestādei lēmuma pieņemšanā nepieciešamo informāciju, kas nav administratīvā procesa dalībnieku rīcībā un ir citas institūcijas rīcībā, no minētās institūcijas iegūt pašai attiecas uz jau radītu informāciju, kas jau atrodas šīs institūcijas rīcībā. Tādējādi šajā pienākumā nevar ietilpt vēl neizdotas atļaujas pieprasīšana tās izdošanā kompetentajai iestādei.

Lejupielādēt

14.09.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-461/2016

Objektivitāte Administratīvā procesa likuma 37.pantā nozīmē, ka iestādes pārstāvis nevar publiskot secinājumus par faktiem vispār pirms lietas izmeklēšanas uzsākšanas vai faktu noskaidrošanas. Taču objektivitāte nenozīmē, ka iestādi pārstāvošai amatpersonai būtu jāatturas no iestādes viedokļa paušanas, pie kāda tā nonākusi faktu pārbaudes ceļā. Pretējā gadījumā arī adresāta uzklausīšana pirms viņam nelabvēlīga administratīvā akta izdošanas nebūtu iespējama, ja iestādes pārstāvjiem būtu liegts informēt adresātu par gaidāmo nolēmumu, nolēmuma pamatojumu un nolēmuma eventuālajām sekām.

Lejupielādēt

13.08.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1023/2015

Dokumentu paziņošanas procesa būtisks princips ir adresāta līdzdarbības (sadarbības) pienākums dokumenta paziņošanā. Sadarbības pienākums izpaužas kā pienākums: 1) pieņemt iestādes paziņoto dokumentu; 2) paziņot savu adresi (tās izmaiņas) iestādei 3) būt sasniedzamam iestādei paziņotajā adresē; 4) būt atbildīgam par sadarbību ar savu pārstāvi vai adresē esošo personu dokumenta nodošanā. Lai piešķirtu adresāta sadarbības pienākumam maksimālu ietekmi, iestādei nebūtu jāpieprasa no adresāta vajadzība, kādēļ tas izvēlējies citu adresi, t.i., ja adresāts iesniegumā ir norādījis adresi saziņai, pietiek pieņemt, ka adresāts tur būs sastopams un adreses izvēle ir objektīvi pamatota.

Lejupielādēt

25.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-848/2015

1. Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.262 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” 63.punktā lietotais jēdziens „brīdinājuma saņemšana” ir saprotams juridiskā nozīmē, un sistēmiski tā saturu tuvāk paskaidro Paziņošanas likums (Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.262 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” 63.punkts). 2. Paziņošanas likums noteic dokumenta saņemšanas prezumpciju, ka dokuments, kas paziņots kā ierakstīts pasta sūtījums, ir paziņots septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Šo prezumpciju adresāts var atspēkot, norādot objektīvus iemeslus, kas bijuši par šķērsli dokumenta saņemšanai. Dokumenta paziņošanā spēkā ir adresāta līdzdarbības princips. Tas nozīmē, ka pašam adresātam ir pienākums līdzdarboties dokumentu apritē, piemēram, nodrošinot faktisku sasniedzamību norādītajā adresē, rūpējoties par savas pasta kastītes kārtību, rūpējoties par dokumentu saņemošo personālu. Līdzdarbības pienākuma neizpildīšanas gadījumā adresāts, iespējams, var izvairīties no dokumenta faktiskas saņemšanas, bet nevar izvairīties no dokumenta saņemšanas tiesiskā nozīmē (Paziņošanas likuma 8.panta trešā daļa un 3.panta piektā daļa).

Lejupielādēt

08.06.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-642/2015

Termiņa nokavējuma gadījumā likumdevējs nav aizliedzis iestādei izdot administratīvo aktu. Izdošanas termiņa kavējuma dēļ administratīvais akts kļūst apstrīdams vai pārsūdzams tiesā. Tādā gadījumā ir vērtējams, kāda ir procesuālā pārkāpuma ietekme uz adresāta tiesībām. Procesuālo darbību termiņa kavējuma, ko pieļāvusi iestāde, gadījumā, tiesa vērtē kavēšanās pamatojumu un var to arī attaisnot.

Lejupielādēt

28.12.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-380/2015

1. Gadījumā, kad ir sniegtas ziņas par likumpārkāpumu valsts iestāžu vai tiesu darbībā, ir apsverams, vai tās iegūtas un sniegtas, izpildot pienākumu, kas izriet no iestādes dota uzdevuma, pilnvarojuma, darba līguma vai dienesta tiesiskajām attiecībām, vai tomēr ziņas iegūtas nejauši, pildot citus iestādes dotos uzdevumus, un konkrētā fiziskā persona šīs ziņas iestādei sniegusi pēc savas iniciatīvas. Tādējādi, ja vien likumpārkāpumu atklāšana nav iestādes darbinieka, amatpersonas vai pilnvarotās personas tiešais pienākums, un likumpārkāpums nav likumsakarīgi izrietošs vai sagaidāms no tā notikuma, kurā konkrētā fiziskā persona pilnvarota piedalīties iestādes darbinieka, amatpersonas vai pilnvarotās personas statusā, tad nevar uzskatīt, ka ziņas par likumpārkāpumu ir ieguvusi un sniegusi pati iestāde, bet gan šī konkrētā fiziskā persona. Tas atbilst arī trauksmes cēlāja būtībai, proti, tā ir persona, kura pēc savas iniciatīvas, balstoties uz savu iekšējo tiesisko apziņu un taisnīguma izjūtu, neraugoties uz iestādes pilnvarojuma vai doto uzdevumu apjomu, nolemj ziņot par novērotajiem likumpārkāpumiem. 2. Aizsargājama informācija, kas identificē ziņotāju, var būt ne tikai tāda, kas tieši norāda uz identitāti (vārds, uzvārds, nosaukums), bet arī tāda, no kuras identitāte ir izsecināma noteiktajos apstākļos.

Lejupielādēt

06.05.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2015

Lai arī Imigrācijas likumā termiņuzturēšanās atļaujas pieprasīšanas pamati ir savstarpēji nošķirti – humāni apsvērumi un starptautisko tiesību normas –, to satura noskaidrošana un savstarpējā nošķiršana privātpersonai ir pietiekami sarežģīta, tādēļ Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, kas ir kompetentā iestāde abos gadījumos, ir nevis strikti jāpieturas pie personas norādītā likumiskā pamata, bet gan atbilstoši privātpersonas tiesību ievērošanas principam jāizvērtē apstākļi pēc būtības. Tādējādi iestādei ir jāapsver abi likumiskie pamati un atbilstoši Administratīvā procesa likuma 59.pantam pēc iespējas jādod personai norādījumi un ieteikumi, lai panāktu tiesisku un taisnīgu lēmuma pieņemšanu.

Lejupielādēt

17.01.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-229/2014

Iestādes procesuālajam lēmumam par iesnieguma atstāšanu bez virzības likumdevējs nav paredzējis speciālu pārsūdzības regulējumu. Tādējādi šāds lēmums ir pārsūdzams, ja skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Iestādes lēmums atstāt bez virzības Valsts valodas likuma prasībām neatbilstošu iesniegumu ir pārsūdzams, ja persona objektīvi nespēj izpildīt minētās prasības un ja tādējādi tai tiek liegta savu tiesību īstenošana.

Lejupielādēt

12.03.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-156/2014

1. Darba tiesiskās attiecības ir privāttiesiskas attiecības. Vienlaikus darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā ir paredzēta valsts uzraudzība un kontrole, ko īsteno valsts pārvaldes iestāde - Darba inspekcija. Darba inspekcijas izdoti administratīvie akti ir pārsūdzami tiesā administratīvā procesa kārtībā. Šādā pašā kārtībā veicama kontrole pār inspekcijas nepamatotu atteikšanos izdot administratīvo aktu. 2. Valsts uzraudzības nepieciešamība privāttiesiskajās attiecībās parasti tiek atzīta atsevišķos gadījumos, ņemot vērā iespējamo pušu ,,spēku" nevienlīdzību. Tās ietvaros valstij ir jāspēj ātri un efektīvi novērst ,,vājākās" puses tiesību vai tiesisko interešu pārkāpumu. ievērojot darba tiesisko attiecību privāttiesisko raksturu, valsts pārvaldes iestāde drīkst iejaukties tikai tiktāl, ciktāl darbinieka tiesības skaidri izriet no tiesību normām. 3. Darbinieku pārstāvjiem ir tiesību normās noteikta tiesība savlaicīgi, pienācīgā veidā un apjomā saņemt no darba devēja informāciju par uzņēmuma pašreizējo ekonomisko un sociālo stāvokli un iespējamām tā izmaiņām. Tādējādi attiecīgā darbinieku tiesība skaidri izriet no tiesību normām. 4. Jēdzieni „savlaicīgi”, „pienācīgā veidā un apjomā”, „pašreizējais ekonomiskais un sociālais stāvoklis” ir atklātie juridiskie jēdzieni, kuru saturs noskaidrojams tiesību normu interpretācijas ceļā. Tiesību normu interpretācija un piemērošana ir jebkura tiesību akta, tostarp administratīvā akta, izdošanas sastāvdaļa. Tādēļ tā pati par sevi nekvalificē attiecīgo jautājumu par tādu tiesību strīdu, kurš nav pakļauts Darba inspekcijas izlemšanas kompetencei, un neierobežo Darba inspekciju izdot darba devējam saistošu administratīvo aktu, ja tas nav ievērojis tiesību normās noteiktās darbinieku pārstāvju tiesības saņemt informāciju.

Lejupielādēt

27.09.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-958/2013

1. Izziņa ir dokuments, kurā apliecināts kāds fakts. Izziņu privātpersona parasti pieprasa, lai uzrādītu to citai personai. Izziņā sniegtās ziņas bieži ietekmē personas iespēju saņemt kādu labvēlīgu administratīvo aktu vai piedalīties citā procesā (piemēram, izziņa par trūcīgas personas statusu ietekmē personas iespēju panākt valsts nodevas samazināšanu) (Administratīvā procesa likuma 91.panta trešā daļa). 2. Uzziņa ir dokuments, kurā pēc privātpersonas lūguma sniegts iestādes skaidrojums par privātpersonas tiesībām un pienākumiem konkrētā tiesiskajā situācijā. Uzziņas institūts sakņojas Latvijas Republikas Satversmes 90.pantā, atbilstoši kuram ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Ar uzziņu personai tiek darīts zināms, kā konkrēto faktisko situāciju no tiesību viedokļa vērtē iestāde, proti, ar to tiek sniegts viedoklis, nevis informācija par faktiem (Administratīvā procesa likuma 98. un turpmākie panti (9.nodaļa), Latvijas Republikas Satversmes 90.pants).

Lejupielādēt

23.08.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-659/2013

1. Ministrs ir politiska amatpersona un primāri ir ministrijas politiskais vadītājs. Taču viņam ir arī tiesības pārņemt savā kompetencē savas ministrijas amatpersonas lietu, tādā gadījumā pakļaujoties noteikumiem, kas attiecas uz pārvaldes amatpersonām un administratīvo procesu. Šīs tiesības ir domātas kā izņēmuma tiesības. Ministrs tās var izmantot, lai varētu efektīvi vadīt savu ministriju (it sevišķi ņemot vērā to, ka viņš ir politiski atbildīgs par savas ministrijas darbu kopumā un katras savas amatpersonas darbību), kā arī tādēļ, ka atsevišķos gadījumos administratīvajam aktam, kaut gan tas ir juridisks, nevis politisks akts, plašākā kontekstā var būt politiska nozīme (it sevišķi tad, ja tiesību norma pieļauj plašu rīcības brīvību administratīvā akta izdošanā un/vai saturā), kuru ministrs grib izmantot atbilstoši saviem (tiesiskajiem un leģitīmajiem) politiskiem priekšstatiem (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 19.panta ceturtā daļa). 2. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37.panta ceturtā daļa ierobežo vienīgi pārvaldes amatpersonu, bet ne ministra (politiskas amatpersonas) pilnvaru pārņemšanas tiesības. Uz ministru attiecināms vienīgi minētā likuma 37.panta piektajā daļā noteiktais pilnvaru pārņemšanas tiesību ierobežojums (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37.panta ceturtā un piektā daļa).

Lejupielādēt

16.10.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-191/2013 un senatoru Veronikas Krūmiņas, Daces Mitas, Līvijas Slicas un Jāņa Neimaņa atsevišķās domas

Ūdens resursu lietošanas atļauju process ir vērsts uz ūdens resursu kā vides sastāvdaļas lietošanas kontroli, nevis uz privātpersonu savstarpēju mantiska rakstura interešu saskaņošanu. Tomēr, ja publiski tiesiskās interesēs dibinātā atļaujas izsniegšanas procesā ir paredzēts noskaidrot (tātad arī pārbaudīt un ņemt vērā) kādu no privātajām tiesībām izrietošu apstākli, tad no šā apstākļa noskaidrošanas ir atkarīgs arī iestādes lēmuma tiesiskums.

Lejupielādēt

13.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-210/2011

1.Noteikums, ka administratīvais akts zaudē spēku ar izpildi, attiecas uz tādiem administratīvajiem aktiem, kuri paredz kādas atsevišķas tiesiskas vai faktiskas darbības (vai to kopuma) izpildi. Tomēr pastāv arī administratīvie akti ar ilgstošu iedarbību, kuri nodibina kādu tiesisko attiecību, kura ir spēkā tik ilgi, kamēr ir spēkā administratīvais akts, ar kuru šī attiecība nodibināta. Uz ilgstošo administratīvo aktu pamata var tikt veiktas atsevišķas darbības, taču tās nav uzskatāmas par administratīvā akta izpildi tādā nozīmē, ka to veikšana nozīmētu administratīvā akta spēka zaudēšanu. 2.Likuma „Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 14.panta septītās daļas izpratnē nepārprotams pierādījums ir tāds pierādījums, kas neatstāj dažādas interpretācijas iespējas, proti, kuru nevar pārprast, kura saturs ir viennozīmīgs. Tas ir tāds pierādījums, kas pats par sevi ir pietiekams, lai persona bez speciālām zināšanām parakstu ekspertīzes jautājumos varētu konstatēt faktu, ka paraksts ir viltots. Kategorisks eksperta atzinums ir tieši šāds pierādījums. 3.Par ekspertu Administratīvā procesa likuma 59.panta, kas regulē informācijas iegūšanu iestādē, otrās daļas izpratnē uzskatāms lietpratējs, kas labi pārzina kādu tehnisku, ekonomisku, medicīnisku vai citu jomu un var sniegt kvalitatīvu vērtējumu vai atzinumu kādā jautājumā. Eksperta viedokļa noskaidrošana šā panta izpratnē nav pakļauta formālajām prasībām, kādas paredzētas tiesas procesā (178.-182.pants). 4.Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 81.panta pirmajai daļai augstāka iestāde izskata lietu vēlreiz pēc būtības. Saskaņā ar panta otrās daļas 2. un 4.punktu augstāka iestāde var citastarp atcelt administratīvo aktu un izdot satura ziņā citādu administratīvo aktu. Atbilstoši panta piektajai daļai administratīvais akts apstrīdēšanas procesā iegūst savu galīgo noformējumu tādā veidā, kādā tas noformēts lēmumā par apstrīdēto administratīvo aktu. Tādējādi apstrīdēšana ir tā paša administratīvā procesa turpinājums nākamajā stadijā. Apstrīdēšanas procesā netiek izdots jauns administratīvais akts, bet apstiprināts vai mainīts sākotnējā administratīvā akta formulējums. Tāpēc apstrīdēšanas procesā nevar runāt par vairākiem administratīvajiem aktiem, bet tikai par vienu administratīvo aktu dažādās procesa stadijās. Attiecīgi augstākas iestādes kompetence izlemt lietu un izdot administratīvo aktu apstrīdēšanas stadijā ir tāda pati kā sākotnēji zemākai iestādei (izņemot, ja padotība tiek īstenota pārraudzības formā).

Lejupielādēt

31.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2011

1. Personas vārds ir būtiska personas identitātes sastāvdaļa un tāpēc ietilpst tiesību uz privātās dzīves aizsardzību tvērumā. Līdz ar to likuma „Par policiju” 6.panta trešā daļa ir attiecināma uz gadījumu, kad policijas darbinieks atklāj plašākai sabiedrībai personas vārdu, kas kļuvis zināms saistībā ar dienesta pienākumu veikšanu. Minētās normas kontekstā nav nozīmes, kam tieši informācija tiek sniegta. Būtiski, ka informācija kļuvusi zināma ārpus policijas iestādēm. 2. Ne likuma „Par policiju” 6.panta trešā daļa, ne arī vispārējais regulējums Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 4.punktā nav absolūts. Citiem vārdiem, var būt gadījumi, kad arī ierobežotas pieejamības informāciju var izpaust, ja tam ir leģitīms mērķis un sabiedrības interese iegūt šo informāciju ir lielāka nekā personas tiesības uz attiecīgās informācijas neizpaušanu. 3. Tiesības tikt uzklausītam, kas iekļaujas taisnīgas tiesas jēdzienā un izriet no tiesiskā taisnīguma principa, citastarp nozīmē procesa dalībnieka iespēju izteikt savu viedokli par visiem jautājumiem, faktiem un tiesību normām pirms tiesas nolēmuma pieņemšanas. Taču tiesības tikt uzklausītam nav izprotamas tādējādi, ka tiesai pieteikums noteikti ir jāapmierina un pieteicēja paustais viedoklis viennozīmīgi jāpieņem par pamatotu. Šis secinājums attiecas arī uz augstākas iestādes lēmumu. Respektīvi, sakarā ar apstrīdēšanas iesniegumu augstāka iestāde izskata lietu pēc būtības. Personas viedoklis tiek uzklausīts un apsvērts, bet tas nenozīmē, ka iestādei šim viedoklim ir jāpiekrīt. 4. Administratīvā procesa likuma 67.panta otrās daļas 4.punktā ietvertā prasība rakstveidā izdotajā administratīvajā aktā ietvert arī administratīvā procesa dalībnieku viedokļus un argumentus nepieciešama, lai procesa dalībnieks redzētu, ka viņa viedoklis un argumenti ir izvērtēti. Taču administratīvajā aktā ir jānorāda tikai tie argumenti, kuriem ir nozīme lietā, proti, kuri ir būtiski un kuri spēj ietekmēt attiecīgo tiesisko situāciju

Lejupielādēt

04.11.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-502/2010

1. Augstāka iestāde, izskatot apstrīdēšanas iesniegumu par zemākas iestādes lēmumu, var pieņemt vienu no šādiem lēmumiem: atstāt lēmumu negrozītu; atcelt lēmumu; atcelt lēmumu kādā daļā; izdot satura ziņā citādu administratīvo aktu. Ja augstāka iestāde atceļ zemākas iestādes lēmumu, izlemtā jautājuma nosūtīšana zemākai iestādei atkārtotai izskatīšanai nav paredzēta. 2. Zemākai iestādei, no augstākas iestādes saņemot atkārtotai izskatīšanai jau vienreiz zemākā iestādē izlemtu jautājumu, ir labi jāpārzina tiesību normās noteiktais process un jāapzinās, ka augstākas iestādes lēmums neatbilst tiesību normām. Tomēr zemākai iestādei ir jārespektē augstākas iestādes lēmums un tas jāpilda ar mērķi labot procesa defektu atbilstoši tiesību normu jēgai.

Lejupielādēt

18.06.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-289/2010

1. Likumdevējs ir noteicis konkrētas nozīmes vietas, kurās azartspēles nav organizējamas vispār. Papildus tam likumdevējs ir noteicis pašvaldību tiesības atteikt atļaujas izsniegšanu azartspēļu organizēšanai vai atcelt jau iepriekš izsniegtu atļauju arī likumā tieši neparedzētos gadījumos, ja azartspēļu organizēšana konkrētā vietā rada būtisku valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu. Jēdziens „būtiskas valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses” ir nenoteiktais jeb atklātais tiesību jēdziens, kas iestādei, lemjot par atļaujas izsniegšanu, jāpiepilda ar saturu. 2. Likumdevējs, nododot pašvaldības kompetencē jautājuma izlemšanu par azartspēļu organizēšanas atļaujas izsniegšanu, ir apzinājies sabiedrības atšķirīgo attieksmi pret azartspēlēm un azartspēļu negatīvo ietekmi un vēlējās līdzsvarot to personu intereses, kuri piedāvā azartspēļu pakalpojumus un apzināti tos izmanto, ar tās sabiedrības daļas interesēm, kurai šādi pakalpojumi nav pieņemami un ir viņu intereses aizskaroši. Likumdevējs īpaši vēlējies aizsargāt to sabiedrības daļu, kura nevajadzīgi un negatīvi varētu tikt ietekmēta, ja konkrētā vietā atrastos azartspēļu vieta. Vienlaikus likumdevējs tomēr nav vēlējies azartspēļu pakalpojumus izskaust pavisam. 3. Pašvaldībai, lemjot par azartspēļu organizēšanas atļaušanu, sabiedrības intereses jāvērtē, aplūkojot konkrētu azartspēļu organizēšanas vietu un ievērojot likumdevēja mērķi. Pašvaldību uzdevums ir likumdevēja iezīmētos virzienus precizēt atbilstoši vietējiem apstākļiem, lēmumu pieņemšanā ievērojot samērīguma principu. Pašvaldības ierobežojoša lēmuma apsvērumiem ir jābūt konkrētās vietas apstākļos pietiekami precīzi pamatotiem, nevis vispārīgiem. 4. Vērtējot sabiedrības interešu aizskāruma esību un būtiskumu, pašvaldībai jāraugās, lai pakalpojuma sniegšanas ierobežojumi nesniegtos tiktāl, ka pakalpojumu sniegšanas iespēja, pamatojot ar vispārīgu vērtību aizsardzību, attiecīgajā administratīvajā teritorijā faktiski tiek izslēgta. 5. Azartspēļu organizēšanas atļaujas izsniegšanas kontekstā vērtējot konkrētu vietu, jāņem vērā, ka pilsētas daļā ar lielu sabiedrības aktivitāti un intensīvu garāmgājēju plūsmu var pieaugt tādu azartspēļu zālē nokļuvušo personu skaits, kurām tur nemaz nav bijis nolūka doties. Izvērtējot konkrētas vietas tuvējo apkārtni, jāņem arī vērā, ka azartspēļu un kultūras vai izglītības iestāžu piedāvātās vērtības nav saderīgas. 6. Pašvaldībai, lemjot par atļauju organizēt azartspēles galvaspilsētā, jāņem vērā, ka galvaspilsētai ir raksturīga bieza apdzīvotība un liels dažādu publisko, tostarp kultūras un izglītības iestāžu, blīvums, jo īpaši pilsētas centrālajā daļā. Jo lielāks ir teritorijas noslogojums ar apbūvi un jo īpaši dažādu publisko iestāžu apbūvi, jo mazākas prasības attiecībā uz dažāda rakstura iestāžu attālumu būtu izvirzāmas, vērtējot, vai viena iestāde ietekmē otras lietotājus. Proti, intensīvi apbūvētā un apdzīvotā teritorijā atsevišķu objektu asociatīvā ietekme uz apkārtējo vidi ir šaurāka. 7. Azartspēļu organizēšanas atļaujas izsniegšanas kontekstā vērtējot konkrētu pilsētas vietu, citstarp vērtējams arī teritorijas plānojums, kas dod iespēju izvērtēt pilsētas ilgtermiņa mērķus pilsētas teritorijas attīstībā.

Lejupielādēt

17.03.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-237/2010

1. Tiesību normas noteic, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu persona pilda līdz 50 gadu vecumam. Pēc šā vecuma sasniegšanas iestādei ir rīcības brīvība izlemt, vai un uz cik ilgu laiku attiecīgā persona var turpināt dienestu. Tādējādi noteikta vecuma sasniegšana ir apstāklis, kas pats par sevi dod iespēju dienesta attiecības izbeigt, ja vien iestāde nesaskata konkrētajā gadījumā pieļaujamību (personas spējas) un nepieciešamību dienesta attiecību turpināšanai. 2. Iestādes rīcības brīvība, izlemjot jautājumu par iespēju pagarināt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonas dienesta pildīšanas laiku, ir ļoti plaša. Proti, personas palikšana dienestā pēc 50 gadu vecuma ir atkarīga ne tikai no personas fiziskā stāvokļa un profesionālajām iemaņām, bet ir saistīta ar konkrētās personas nepieciešamību dienestam. Nepieciešamība dienestam ir atklātais tiesību jēdziens, kas iestādei ir jāpiepilda ar saturu. Proti, iestādei ir iespējas izvērtēt plašu apstākļu kopumu katrā konkrētā gadījumā, izsverot attiecīgās personas nepieciešamību attiecīgajā amatā, struktūrvienībā, kā arī iestādē vispār. 3. Ar tiesību normām iestādei piešķirta plaša rīcības brīvība nenozīmē iestādes tiesības pieņemt patvaļīgu lēmumu (patvaļas aizlieguma princips). Tādējādi, ja tiesa, vērtējot tādu iestāde lēmumu, kura izdošanai iestādei piešķirta plaša rīcības brīvība, secina, ka lietā konstatētie fakti ir pretrunā ar iestādes norādīto pamatojumu, tiesai var būt pamats atzinumam, ka iestādes lēmums bijis patvaļīgs. Tiesa nevar principiāli norobežoties no kontroles pār iestādes apsvērumu tiesiskumu tikai tāpēc, ka iestādes rīcības brīvība ir ļoti plaša.

Lejupielādēt

22.03.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-58/2010

1. Patvaļas aizlieguma princips pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Tā kā valsts rīcības attaisnojums tiek atspoguļots pamatojumā, tad patvaļas aizlieguma princips ir cieši saistīts ar pamatojuma principu. Tiesai, pārbaudot iestādes lēmumu, ir jāvērtē, vai iestāde ir izvērtējusi visus jautājuma izšķiršanai būtiskos faktus un vai iestādes lēmuma pamatojumā norādītais ir balstīts uz ar šādiem faktiem un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem. 2. Tas, ka tiesā atbildētāja pusē nav bijusi pieaicināta tieši tā iestāde, kuras izdoto lēmumu pieteicējs pārsūdzējis, ne vienmēr būtu vērtējams kā būtisks procesuāls pārkāpums, kas pats par sevi ir pamats tiesas sprieduma atcelšanai. To, vai šāda tiesas rīcība varēja vai nevarēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā.

Lejupielādēt

20.11.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-825/2009

1. Lēmums, ar kuru pagarināts administratīvā akta izdošanas termiņš, ir pārsūdzams sūdzības kārtībā vienā tiesu instancē. 2. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums ietver speciālu regulējumu, atbilstoši kuram lēmums pagarināt iesnieguma par atlīdzinājumu izskatīšanas termiņu lietā par atlīdzinājumu nav ne apstrīdams, ne pārsūdzams.

Lejupielādēt

24.03.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-350/2009

Personai, vēršoties iestādē ar apstrīdēšanas iesniegumu, sava griba ir jāizsaka pietiekami skaidri. Personas norāde, ka iestādes lēmumam nepiekrīt, pati par sevi nenozīmē, ka persona līdz ar to lūdz šā lēmuma atcelšanu. Arī mutvārdos vēršoties ar apstrīdēšanas iesniegumu, personai griba jāpauž tik nepārprotami un skaidri, lai iestādei būtu pamats to noformēt rakstveidā (Administratīvā procesa likuma 78.pants).

Lejupielādēt

08.06.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-76/2009

1. Iestādei, izskatot lietu par nodokļa uzrēķinu, ir jāiegūst visa informācija, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu, tādējādi panākot tiesisku, taisnīgu un efektīvu lietas izskatīšanu. 2. Akcīzes nodoklis alkoholiskajiem dzērieniem un soda nauda piedzenami no personas, kuras valdījumā ir alkoholiskie dzērieni, ar kuriem veiktas nelikumīgas darbības, vai no personas, kas veica nelikumīgās darbības ar tiem, ja netiek konstatēts alkoholisko dzērienu valdītājs. 3. Administratīvā pārkāpuma lietā par ar akcīzes nodokli apliekamo preču aprites noteikumu pārkāpšanu konstatētie apstākļi nav vienīgie pierādījumi lietā par akcīzes nodokļa un soda naudas uzrēķinu. Administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtajā lēmumā, kas ir izpildīts, nodibinātiem faktiem nav prejudiciāla nozīme, izskatot jautājumu par akcīzes nodokļa un soda naudas uzrēķinu. 4. Apstāklis, ka persona nav pārsūdzējusi tai nelabvēlīgu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un ir samaksājusi administratīvo sodu, automātiski nozīmē, ka persona ir piekritusi attiecīgajam lēmumam. Šāda personas rīcība tiesai jāvērtē kopsakarā ar pārējiem pierādījumiem lietā.

Lejupielādēt

16.03.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-30/2009

1. Likuma atrunas princips ierobežo jebkura nelabvēlīga administratīvā akta izdošanu, neesot Satversmes, likuma vai starptautisko tiesību normu pilnvarojumam. 2. Likuma atrunas princips attiecas uz publisko pārvaldi, ja tā iejaucas privātpersonas tiesību sfērā un ierobežo tās brīvības vai īpašumu, proti, ja iestāde uzliek privātpersonai pienākumu vai apgrūtinājumu. Analoģija šajā gadījumā nav pieļaujama.

Lejupielādēt

03.12.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-539/2007

1. Viens no priekšnoteikumiem pieteikuma iesniegšanai tiesā ir tas, ka persona ir ievērojusi lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību, proti, pirms vēršanās ar pieteikumu tiesā pieteicējam ir pienākums administratīvo aktu apstrīdēt augstākā iestādē. Tādējādi valsts pārvaldei tiek dota iespēja viena pārvaldes procesa ietvaros novērst kļūdas, ja tādas pieļāvusi zemāka iestāde. 2. Administratīvā akta apstrīdēšanas iesniegumā cita starp jābūt norādītam, kādā apjomā persona administratīvo aktu apstrīd. Tā ir tikai paša procesa dalībnieka izvēle, vai iestādes lēmumu apstrīdēt kopumā vai tikai kādā daļā. 3. Pienākums ievērot likumā noteikto ārpustiesas izskatīšanas kārtību ir privātpersonai, un par šā pienākuma izpildi nevar liecināt tikai augstākās iestādes lēmuma lemjošā daļa. Proti, lai konstatētu, vai persona iestādes lēmumu bija apstrīdējusi pilnībā vai daļā, nepietiek ar augstākās iestādes lēmuma rezolutīvās daļas izvērtēšanu - lēmuma rezolutīvā daļa jāskatās kopsakarā ar šā lēmuma saturu, kā arī jāņem vērā apstrīdēšanas iesniegumā norādītais. 4. Ja pieteicējs iestādes lēmumu apstrīdējis daļā, neapstrīdētajā daļā attiecīgais lēmums stājas spēkā, un pēc apstrīdēšanas stadijas iziešanas persona var pārsūdzēt lēmumu tikai tajā daļā, attiecībā uz kuru bija vērsts apstrīdēšanas iesniegums. 5. Ja privātpersona ir izpildījusi likumā noteikto pienākumu, proti, pirms vēršanās ar pieteikumu tiesā ir apstrīdējusi likumā noteiktā termiņā administratīvo aktu augstākā iestādē, bet iestāde, kļūdaini atteikusies no lietas izskatīšanas pēc būtības vēlreiz, nav pamata ierobežot personas tiesības uz tiesas aizsardzību.

Lejupielādēt

03.10.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-376/2007

1. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā ir konstitucionālā līmenī aizsargātas cilvēktiesības. Bezdarbnieku sociālo palīdzību regulējošo tiesību normu mērķis ir panākt, ka bezdarbnieki saņem atbalstu un rod iespēju atsākt strādāt. 2. Tiesību normas, kas regulē bezdarbnieka statusa zaudēšanu, jāinterpretē kopsakarā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma mērķi, kā arī Latvijas Republikas Satversmē garantētajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā. Tādējādi kaut arī Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma norma noteic, ka bezdarbnieka pienākumu nepildīšana bez attaisnojoša iemesla (tātad arī nepaziņošana par dzīvesvietas maiņu) ir pamats bezdarbnieka statusa zaudēšanai, šī tiesību norma interpretējama tādējādi, ka tā neizslēdz iestādes pienākumu nodrošināt, lai pieņemtais lēmums būtu samērīgs – proti, netiek izslēgta lietderības apsvērumu izdarīšana. 3. Gadījumā, ja persona pēc būtības joprojām atbilst bezdarbnieka statusa iegūšanai nepieciešamajiem kritērijiem, bezdarbnieka statusa atņemšana, neizdarot lietderības apsvērumus, būtu pretēja tiesību uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā saturam. Tādējādi, lai atņemtu bezdarbnieka statusu tāpēc, ka persona bez attaisnojoša iemesla nav pildījusi bezdarbnieka pienākumus, jāizvērtē šādas atņemšanas nepieciešamība, vajadzība un atbilstība. Turklāt jāņem vērā, ka atbilstoši samērīguma principam būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu. Ņemot vērā, ka tiesībām uz bezdarbnieka pabalstu ir konstitucionālo tiesību rangs, bezdarbnieka statusa atņemšana uzskatāma par būtisku privātpersonas tiesību ierobežojumu. Tādējādi, lai attaisnotu bezdarbnieka statusa atņemšanu, nepieciešams konstatēt nozīmīgu sabiedrības labumu, kas ar to ir iegūts, vai vismaz sabiedrības interešu kaitējumu, kas nodarīts ar bezdarbnieka pienākumu nepildīšanu. 4. Apelācijas instances mērķis galvenokārt ir novērst tās iespējamās nepilnības un kļūdas, ko var būt pieļāvusi pirmās instances tiesa. Tāpēc apelācijas instances tiesa nevar lietu skatīt atrauti no tā, ko konstatējusi un secinājusi pirmās instances tiesa. Apelācijas instances tiesai ir svarīgi motivēt savu no pirmās instances tiesas atšķirīgo viedokli arī tādēļ, lai novērstu iespējamo neizpratni, kāpēc viens un tas pats strīds dažādās tiesu instancēs izlemts pretēji. Līdz ar to nav pieļaujams, ka apelācijas instances tiesa apstākļos, kuros tā izspriež lietu savādāk kā pirmās instances tiesa, nesniedz nekādus argumentus, kas sasauktos ar tiem argumentiem, uz kuru pamata pirmās instances tiesa izspriedusi lietu.

Lejupielādēt

21.09.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-367/2007

1. Administratīvā akta pamatojuma princips noteic personas tiesības zināt, kāds ir tai izdotā nelabvēlīgā administratīvā akta pamatojums. Administratīvā akta pamatojums ļauj personai saprast, ka iestāde nav rīkojusies patvaļīgi un ka administratīvais akts ir pareizs, kā arī secināt, vai to apstrīdēt un pārsūdzēt. Pienākums administratīvajā aktā sniegt šādu pamatojumu pienācīgā kārtā, proti, lai tas personai arī bez speciālām zināšanām būtu saprotams, ir iestādei. Administratīvā akta pamatojumu plašākā nozīmē veido faktisko un tiesisko apstākļu izklāsts, tostarp piemēroto tiesību normu norāde, kā arī lietderības apsvērumi, ja tādi bija jāizdara. 2. Ja no lēmuma par nodokļu parāda piedziņu nav saprotams, uz kāda tiesiska pamata ir radies nodokļu parāds, un nav iespējams secināt, kāpēc parāda summas kopsumma ir tieši tāda, kāda tā norādīta šajā lēmumā, tas uzskatāms par būtisku procesuālo pārkāpumu, jo liedz lēmuma adresātam izprast, kāpēc attiecībā uz viņu izdots konkrētā satura administratīvais akts. 3. Lēmumā norādītās nodokļu parāda summas apmēra pamatojums var izpausties arī kā atsauce uz kādu citu adresātam paziņotu dokumentu, kurā summas atšifrējums norādīts. Minētais īpaši attiecināms uz Valsts ieņēmumu dienesta lēmumiem par nodokļu parāda bezstrīdus piedziņu, kuros pieļaujama atsauce uz lēmumu par nodokļu parāda uzrēķinu. 4. Administratīvā procesa likuma 85.pantā paredzētie ierobežojumi administratīvā akta atcelšanai attiecas uz administratīvo procesu iestādē, kad iestāde pēc savas iniciatīvas lemj par administratīvā akta atcelšanu. Tie nekādā veidā neierobežo tiesas tiesības atcelt administratīvo aktu, ja tiesa to atzīst par prettiesisku.

Lejupielādēt

14.06.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-255/2007

1. Brīvajos (tostarp daļēji brīvajos) administratīvajos aktos to pamatojumā ir jānorāda lietderības apsvērumi. Pamatojumam jābūt tādam, lai būtu skaidrs, vai iestāde ir izmantojusi savu rīcības brīvību, vai ir ievērojusi rīcības brīvības robežas un vai tās lēmums ir samērīgs un adekvāts. 2. Nacionālās radio un televīzijas padomes lēmums par konkursa apraides atļaujas saņemšanai rezultātiem nav obligātais administratīvais akts. Tas pēc būtības ir izvēles lēmums, kurā iestāde pilnā mērā izmanto savu rīcības brīvību. 3. Koleģiāla lēmuma gadījumā, lēmuma pieņemšanas instruments var būt balsošana. Tomēr tas, ar kāda instrumenta palīdzību tiek pieņemts lēmums, nevar ierobežot lēmuma saturu. Proti, veids, kādā tiek pieņemts lēmums, neatbrīvo no pienākuma izdarīt lietderības apsvērumus un norādīt tos lēmumā.

Lejupielādēt

07.06.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-238/2007

1. Ja personai ir tiesības uz pārmaksāto nodokļu atmaksu, bet iestādes kļūdas un vilcināšanās dēļ lēmums par atmaksu tiek pieņemts tad, kad mainījušies faktiskie apstākļi un formālu apsvērumu dēļ privātpersona tiesības uz nodokļu atmaksu ir zaudējusi, iestādei ir pienākums, pieņemot lēmumu, ņemt vērā tos apsvērumus, kas tai būtu bijuši jāņem vērā tad, ja tā būtu atmaksas pieprasījumu izskatījusi nekļūdoties un savlaicīgi. Minētais secinājums izriet gan no tiesiskās paļāvības principa, kas paredz, ka iestādes kļūda nedrīkst privātpersonai radīt nelabvēlīgas sekas, gan no labas pārvaldības un taisnīguma principa. 2. Taisnīguma princips ir fundamentāls vispārējais tiesību princips. Atbilstoši objektīvai izpratnei par taisnīgumu ikviens saņem to, kas viņam pienākas. Tādējādi situācijā, kad secināms, ka valsts rīcība attiecībā pret privātpersonu bijusi netaisnīga, atzīstams, ka ir pārkāpts taisnīguma princips. 3. Valsts pārvaldei savā darbībā ir jāievēro labas pārvaldības princips, kas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. Iestādes nepamatota vilcināšanās un kļūdas privātpersonai adresēta lēmuma pieņemšanā cita starpā vērtējamas kā labas pārvaldības principa pārkāpums. 4. Valsts pārvaldei ir jāievēro tiesiskās paļāvības princips. Personas paļāvība uz iestādes izteikumu, rīcību vai apsolījumu ir šīs personas subjektīvā attieksme, kuru veido pamatota cerība vai pārliecība par iestādes attieksmi, konkrētās darbības izpildi vai notikuma iestāšanos nākotnē. Tādēļ katrā atsevišķā gadījumā jāpārbauda šīs subjektīvās attieksmes esamība vai neesamība konkrēto lietas apstākļu ietvaros. Lai noskaidrotu, vai tiesiskā paļāvība ir vai nav, jāatbild uz trīs jautājumiem: 1) vai bija kaut kas, uz ko varēja paļauties (skaidrs iestādes izteikums), 2) vai attiecīgā persona tiešām uz to paļāvās, 3) vai attiecīgā personas paļāvība ir aizsardzības vērta. 5. Likumdevēja mērķis, nosakot, ka pārmaksātās nodokļu summas nav atmaksājamas nodokļu maksātājiem, pret kuriem vai kuru amatpersonām ierosināta krimināllieta par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas varētu ietekmēt nodokļu apmēra noteikšanu, ir bijis aizkavēt iespējami nepamatotu naudas summu izmaksu no valsts budžeta, ja radies pamats aizdomām par noziedzīgām darbībām, kas ietekmējušas nodokļu nomaksu un kuras var būt tieši saistītas ar konkrēto nodokļu maksātāju. Krimināllietas ierosināšana ir pietiekams pamats, lai rastos pamats aizdomām par noziedzīgām darbībām, kas ietekmējušas nodokļu nomaksu, ja attiecīgais nodokļu maksātājs ar tām ir tieši saistīts. Tomēr minētā tiesību norma nav interpretējama tādējādi, ka pamats atteikumam atmaksāt nodokļa pārmaksu ir jebkura ar nodokļa maksātāju saistīta krimināllieta. Pamats atteikumam būtu tikai tāda krimināllieta, kas ir saistīta ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas var ietekmēt nodokļu apmēra noteikšanu. Šo saistību (vai tās pietiekami ticamu iespējamību) iestādei, atsakot nodokļu atmaksu, ir jākonstatē.

Lejupielādēt

08.03.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-120/2007

1. Apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) norādei administratīvajā aktā ir īpašs mērķis – informēt administratīvā akta adresātu un citas personas, kuras skar izdotais administratīvais akts, par viņu tiesībām turpināt uzsākto administratīvo procesu un pārbaudīt izdotā administratīvā akta tiesiskumu. Tādējādi, apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) norādei ir jābūt pietiekami skaidrai, lai persona to varētu saprast un atbilstoši izdarīt izvēli par savu turpmāko rīcību. 2. Norāde, dodot atsauci uz konkrētu tiesību normu, kas noteic apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) kārtību un termiņus, ne vienmēr atzīstama par pietiekamu, lai informētu privātpersonu par tās tiesībām administratīvajā procesā. Labas pārvaldības principam un privātpersonas tiesību ievērošanas principam atbilstošāks risinājums būtu konkrēta termiņa un kārtības norādīšana administratīvajā aktā. Tomēr, lai izlemtu, vai administratīvajā aktā ietvertā apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) norāde ir pietiekami skaidra, tiesai katrā konkrētā gadījumā jānoskaidro, vai privātpersona ir sapratusi vai, ievērojot pienācīgu rūpību, būtu varējusi saprast šīs norādes būtību. 3. Juridiskai personai, kas ir nodokļu maksātājs, adresētā administratīvajā aktā ietverta apstrīdēšanas iespēju norāde, dodot atsauci uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 37.1 panta otro daļu, var tikt atzīta kā pietiekami skaidra, lai persona, ievērojot pienācīgu rūpību, varētu to saprast un rīkoties atbilstoši tajā ietvertajam regulējumam.

Lejupielādēt

08.03.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-89/2007

1. Latvijas valstij ir pienākums nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā. Šādu līdzsvaru ne vienmēr spēj panākt likumdevējs, pieņemot tiesību normas, tāpēc pienākums ievērot līdzsvaru gulstas arī uz tiesību piemērotāju, kas izvērtē katru gadījumu individuāli. Līdz ar to iestādei, izdodot jebkura veida administratīvo aktu, tostarp obligāto administratīvo aktu, ir jāvērtē, vai tas nesamērīgi neierobežo personas pamattiesības. 2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka lēmums par personas iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta, ir obligātais administratīvais akts, kura izdošanas tiesiskais pamats ir noteikts Imigrācijas likuma 61.pantā.

Lejupielādēt

29.01.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-64/2007

1. Ja administratīvais akts adresātam sūtīts pa pastu, likumdevējs ļauj piemērot pieņēmumu (prezumpciju), ka tas adresātam paziņots (padarīts pieejams) septītajā dienā pēc nodošanas pastā. Šo pieņēmumu adresāts var atspēkot, minot ticamus iemeslus, kāpēc sūtītais administratīvais akts tomēr nav saņemts. Ar „ticamu iemeslu” nav saprotams ikviens iemesls, kāpēc persona nav saņēmusi sūtījumu, bet gan tikai tādi iemesli, kas ticami apliecina sūtījuma nesaņemšanu neatkarīgi no personas gribas un darbībām. Tādējādi pie ticamiem iemesliem nav pieskaitāmas tādas situācijas, ja paša adresāta rīcība, neizpildot likumā viņam noteiktus pienākumus, ir radījusi šķēršļus administratīvā akta, kas sūtīts ar ierakstītu pasta sūtījumu, saņemšanai(Administratīvā procesa likuma 70.panta otrā daļa). 2. Apstāklis, ka persona nav saņēmusi lēmumu, ko iestāde ir nosūtījusi uz personas deklarēto dzīvesvietu, nenozīmē, ka lēmums nestājas spēkā. Gadījumā, ja persona pati nav pienācīgi izpildījusi savu pienākumu deklarēt savu patieso dzīvesvietu un nav nodrošinājusi, ka attiecībās ar valsti ir sasniedzama, sūtījumu nesaņemšana nav uzskatāma par tādu „ticamu iemeslu”, kas ļauj atspēkot administratīvā akta paziņošanas prezumpciju (Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1., 4. un 8.pants, Administratīvā procesa likuma 70.panta otrā daļa). 3. Gadījumos, kad pastāv šaubas par to, vai pieļaujams paļauties uz paziņošanas prezumpciju, piemēram, sūtījums atsūtīts atpakaļ iestādei ar norādi, ka adresāts norādītajā adresē nav sastopams, nepieciešams noskaidrot visus konkrētās lietas apstākļus, tostarp, vai adresāts ir paziņojis pastam vai pašvaldībai, attiecīgām valsts iestādēm, ka viņš ir prombūtnē no deklarētās dzīvesvietas, kur viņš faktiski sastopams un uz kurieni nosūtāma deklarētajā dzīvesvietā saņemtā korespondence; vai administratīvais process iestādē ierosināts pēc personas iesnieguma vai iestādes iniciatīvas un vai personai par to bija zināms vai tai vajadzēja un tā varēja zināt par ierosināto administratīvo procesu; cik būtiskas personai ir administratīvā akta radītās sekas un vai tās ir neatgriezeniskas vai labojamas, un jāizvērtē, vai adresāts pats, negodprātīgi rīkojoties, nav radījis šķēršļus administratīvā akta saņemšanai.No minēto apstākļu izvērtējuma ir atkarīgs tas, vai atzīstams, ka adresāts pa pastu sūtīto lēmumu nav saņēmis ticamu un no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ(Administratīvā procesa likuma 70.panta daļa).

Lejupielādēt

14.11.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-432/2006

1. Nepilnības administratīvā akta pamatojumā, skatot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, var tikt uzskatīts gan par tik būtisku procesuālu pārkāpumu, ka tā dēļ administratīvais akts ir atceļams, gan par tādu pārkāpumu, kurš norādāms kā administratīvā akta trūkums, bet kurš pats par sevi nerada tādas tiesiskās sekas kā administratīvā akta atcelšana. Tas izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā. 2. Par galvenajiem kritērijiem izmantojami divi apstākļi: 1) vai saprātīgs administratīvā akta adresāts no attiecīgā administratīvā akta pamatojuma varēja saprast, kāpēc attiecībā uz viņu izdots konkrētā satura administratīvais akts; 2) vai tiesa, pārbaudot attiecīgā administratīvā akta tiesiskumu, balstoties uz tā pamatojumu, var secināt, ka pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu. 3. Ja Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā par pievienotās vērtības nodokļa uzrēķinu un soda naudu nav norādīts, kāpēc Valsts ieņēmumu dienests, izvērtējot nodokļu maksātāja sniegto ziņu patiesumu, ar nodokli apliekamā darījuma vērtības noteikšanai izmantoja vienu no iespējamām metodēm, nepamatojot, kāpēc izmantota tā un ne cita metode, šādu pamatojuma trūkumu, katrā konkrētā gadījumā izvērtējot, var arī atzīt par tik būtisku, lai būtu pamats lēmuma atcelšanai.

Lejupielādēt

03.05.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-229/2005

Administratīvā procesa likuma 70.panta izpratnē „ticami iemesli” ir tādi objektīvi no personas neatkarīgi apstākļi, kuru dēļ iesniedzējam būtu bijis liegts saņemt likumā noteiktajā kārtībā nosūtīto lēmumu, nevis jebkuri apstākļi, kuri apliecina adresāta prombūtni no tās dzīvesvietas, kuru viņš paziņojis kā savu dzīvesvietu. Šā likuma 56. panta pirmajā daļā ir ietverts personas pienākums paziņot iestādei savu dzīvesvietas adresi, kurā viņa sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti.

Lejupielādēt

07.06.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-171/2005

1. Kaut arī Administratīvā procesa likuma 72.pants expressis verbis paredz tikai pārrakstīšanās vai matemātiskā aprēķina kļūdu labošanu, nebūtu saprātīgi Administratīvā procesa likumā noteiktās procesuālās garantijas tulkot tādējādi, ka iestāde pati nevar labot citas kļūdas gadījumā, ja kļūdu labošana neietekmē administratīvo aktu pēc būtības. Ņemot vērā valsts pārvaldes efektivitātes un procesuālās ekonomijas principu, ir pieļaujams, ka gadījumā, ja pienākumu vai tiesību loks nemainās, iestāde izdara labojumu, papildinot sākotnējo lēmumu. 2. Procesa dalībnieku uzklausīšanas pienākums attiecas tikai uz tiem apstākļiem, no kuriem ir atkarīga lēmuma pieņemšana. Gadījumā, ja lietas izskatīšanas gaitā jauni apstākļi, kas varētu ietekmēt lietas izskatīšanu, nav parādījušies, iestādei nav pienākums personu papildus uzklausīt. 3.Administratīvā akta adresātu ir vēlams uzklausīt ne tikai par faktiem, bet arī tiesību jautājumiem, jo, lai veiktu subsumpciju, svarīgas ir abas premisas – fakti un tiesību normas interpretācija, tāpēc iestādei būtu jābūt ieinteresētai noskaidrot arī ieinteresēto personu viedokli par tiesību normas interpretāciju. Tomēr, tā kā tiesību normu interpretācija ir iestādes kā normas piemērotāja neatņemams pienākums, adresāta neuzklausīšanu par tiesību jautājumu nevar uzskatīt par tik būtisku procesuālu pārkāpumu, lai tā dēļ atceltu administratīvo aktu.

Lejupielādēt

15.03.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-59/2005

1. Vērtējot procesuālo tiesību normu pārkāpumus un to ietekmi uz procesa rezultātu, ir jānoskaidro, vai šis pārkāpums varēja ietekmēt administratīvā akta saturu. Ja pārkāpums varēja to ietekmēt, tas uzskatāms par būtisku. 2.Ja procesuālais pārkāpums ir tik nozīmīgs, ka varēja ietekmēt administratīvā akta saturu, tiesa šādu administratīvo aktu var atcelt, nevērtējot materiālo tiesību normu ievērošanu. 3.Ja netika pārbaudīti argumenti, kas tieši bija attiecināmi uz konkrēto lietu un to pārbaude varēja izmainīt administratīvā akta saturu, vai vismaz to pārbaude netika atspoguļota iestādes lēmumā, šis pārkāpums ir uzskatāms par būtisku. 4.Ja netiek uzklausīti argumenti, kas attiecas uz lietu, tiek pārkāpts arī administratīvā akta pamatojuma princips, jo iestāde nepamato, kāpēc attiecīgie argumenti netiek ņemti vērā.

Lejupielādēt

08.02.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-18/2005

Iestāde administratīvo aktu var pamatot ar faktiem, par kuriem informāciju sniegušas citas valsts pārvaldes iestādes.

Lejupielādēt

07.09.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-120/2004

Ja valsts pārvaldes iestāde, pieņemot lēmumu, nav ievērojusi procesuālā taisnīguma principu, tad uzskatāms, ka tā savu rīcības brīvību ir izmantojusi kļūdaini un tādējādi lēmums ir prettiesisks.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Administratīvais process iestādē