Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūnijā pievienoti deviņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Piemērojot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta ,,c” apakšpunktu, ir būtiski noskaidrot ne tikai formālo brīdi, līdz kuram uzņēmuma amatpersona ir pildījusi savus amata pienākumus, bet arī to, vai amata pienākumu pildīšanas pārtraukšanas nolūks nav saistīts ar vēlmi izvairīties no pienākumu pildīšanas un/vai no atbildības par šo pienākumu nepildīšanu, kas noskaidrojams, visaptveroši un savstarpējā kopsakarā novērtējot visus lietas apstākļus.

Tēzes:
1. Lai nodrošinātu Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 13.oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes direktīvu 96/61/EK mērķu sasniegšanu attiecībā uz vides aizsardzību, likuma „Par piesārņojumu” 19.panta ceturtās daļas princips attiecībā uz iekārtu jaudas summēšanu cilvēku veselības un vides aizsardzības interesēs ir piemērojams arī attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju.

2. Iekārtu jaudas ir summējamas, ja piesārņojošas darbības tiek veiktas tajā pašā stacionāri tehniskajā vienībā vai tajā pašā teritorijā.

Nav nozīmes tam, vai katrai iekārtai ir sava atsevišķa dūmvada konstrukcija. Svarīgi ņemt vērā, ka tie atrodas viens otram pietiekami tuvu, lai varētu saprātīgi uzskatīt, ka pa tiem izplūdes gāzes un putekļi tiek izvadīti atmosfērā tādējādi, lai to jaudas būtu jāsummē vides aizsardzības interesēs.

Ņemot vērā kurināmā sadedzināšanas iekārtu specifiku un emisijas atļaujas mērķi attiecībā uz vides aizsardzības interesēm, izšķiroša nozīme ir jāpiešķir tam, vai visi operatori turpina piesārņot vienu ģeogrāfisko teritoriju, nevis tam, vai operatora iekārtas var atzīt par vienu iekārtu. Iekārtu neatkarības pakāpes vērtēšanas nepieciešamība attiecībā uz kurināmā sadedzināšanas iekārtām, kuru izmeši tiešā veidā piesārņo atmosfēru, ir tiešā veidā saistīti ar to, vai iekārtas piesārņo vienu un to pašu ģeogrāfisko teritoriju. Proti, ir jāpiešķir nozīme tam, vai operatoru iekārtu saražotie izmeši piesārņo vienu un to pašu vietu. „Tā pati vieta” nozīmē atrašanos tajā pašā ģeogrāfiskajā teritorijā. Šāda jēdziena „teritorija” izpratne jaudu summēšanas principa piemērošanai izskatāmajā gadījumā ir atbilstošākā, lai sasniegtu augstu vides aizsardzības līmeni (novērstu bīstamas klimata pārmaiņas).

Tēzes:
1. Tiesiskajās attiecībās, kas skar amatpersonu darba samaksas un ar tiem saistīto termiņu jautājumus, ir piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu prasības. Atlaišanas pabalsts ietilpst darba samaksā, un tāpēc uz to attiecināms divu gadu noilguma termiņš.

2. Tiesību būtība demokrātiskā valstī ir nodrošināt taisnīguma prasībām atbilstošu kārtību sabiedrības locekļu attiecībās, tostarp attiecībās ar valsti. Tāpēc no valsts puses ir pretēji tiesiskajai noteiktībai un tiesiskajai paļāvībai ļaut personai, kura sasniegusi pensijas vecumu, turpināt pildīt amata pienākumus uz noteiktu termiņu, jo tas attiecīgajā brīdī bija valsts interesēs, bet pēc šī termiņa beigām atbrīvot personu no ierēdņa amata, nevis pensionēšanās vecuma sasniegšanas dēļ (kas gan šādā situācijā būtu loģiski un kas paredz atlaišanas pabalsta izmaksu), bet gan termiņa izbeigšanās dēļ (kas šāda pabalsta izmaksu neparedz).

Valsts pārvaldes iestādei tiesiskais regulējums ir jāpiemēro pēc tā jēgas, nevis formāli, kā arī jāspēj atzīt savas kļūdas, proti, to, ka iestāde piemērojusi nepareizo civildienesta attiecību izbeigšanas pamatojumu. Atzīstot savu kļūdu, valsts pārvaldes iestādei arī jādara viss, lai novērstu personai nelabvēlīgās sekas.

Tēzes:
1. No atbalsta saņēmēja kā darbu pasūtītāja tiek sagaidīts, ka tas kā rūpīgs saimnieks izvērtē cenu piedāvājumus arī par atsevišķām pozīcijām, neraugoties uz to, ka par veikto darbu lielākoties tiks samaksāts no sabiedrības kopīgās naudas. Tāpēc atbalsta saņēmēja attieksme darbu veicēja izvēles procesā nevar būt pavirša vai formāla, jo publiskā iepirkuma procedūrā pieļautās kļūdas (arī gluži cilvēciskās kļūdas) var radīt nopietnas sekas.

2. Tiesiskās drošības dēļ arī attiecībā uz iespējami prettiesiskiem administratīvajiem aktiem darbojas spēkā esības prezumpcija. Administratīvā akta, pat ja tas ir prettiesisks, spēkā esība balstās uz apsvērumu, ka katram valsts lēmumam no valsts funkcionēšanas viedokļa ir jāpaliek spēkā, kamēr strīdus gadījumā par to neizlemj kompetenta iestāde. Tāpēc tad, kad adresāts ir paziņojis savas šaubas par administratīvā akta spēkā esību, iestādei ir jāapstiprina spēkā esība vai jāatzīst spēkā neesība. Kamēr iestāde to nedara, akts ir spēkā esošs. Ja iestāde kavē atbildes termiņu vai neatbild vispār, tas ir procesuāls pārkāpums, taču šis pārkāpums nerada citas sekas kā vien to, ka adresātam tiek dots ilgāks laiks administratīvā akta apstrīdēšanai.

Tēzes:
1. Ja apstrīdēšanas iesniegums atbilst formālajām pazīmēm, kā arī satur argumentus, par kuru pamatotību var spriest, tikai pārbaudot iesniegumu pēc būtības, tas tiek izskatīts pēc būtības.

Ja apstrīdēšanas iesniegums tiek izskatīts pēc būtības un izrādās nepamatots, iesnieguma iesniedzējam nav atmaksājams iemaksātais depozīts.

2. Atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 70.panta piektās daļas 1.punktam Iepirkumu uzraudzības birojs atmaksā depozītu iesniedzējam, ja iesniedzējs ir atsaucis iesniegumu līdz tā izskatīšanai komisijā, pamatojoties uz to, ka pasūtītājs ir novērsis iesniegumā minētos pārkāpumus. Lai Iepirkumu uzraudzības birojam būtu tiesības atmaksāt samaksāto depozītu iesnieguma iesniedzējam, pasūtītājam ir jāatzīst pārkāpumi, kas pieļauti iepirkuma procedūrā un kurus iesnieguma iesniedzējs ir norādījis iesniegumā, kā arī jānovērš tie, pirms Iepirkumu uzraudzības birojs ir izskatījis iesniegumu un pieņēmis lēmumu. Tādējādi depozīta atmaksa iesnieguma atsaukšanas gadījumā ir tieši atkarīga no pasūtītāja subjektīvās attieksmes pret iesniegumā.

Tēze:
1. Uzskats, ka jēdziena „vidi degradējoša būve” saturu var piepildīt vienīgi likumdošanas ceļā, proti, izdodot pašvaldības saistošos noteikumus, ir nepamatots. Tiesību doktrīnā atzīts, ka atklāts tiesību jēdziens ar saturu jāpiepilda likuma piemērotājam, analizējot konkrētās normas tekstu un konkrēto gadījumu. Citiem vārdiem, tas ir sava veida deleģējums, ar kuru likumdevējs likuma piemērotājam atļauj likuma normu saprātīgi konkretizēt.

Līdz ar to iestādei un tiesai, piemērojot likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta 1.4daļu, katrā konkrētajā gadījumā ir jāveic jēdziena „vidi degradējoša būve” satura konkretizācija. Turklāt jēdziens „vidi degradējoša būve”, lai arī ir nenoteiktais tiesību jēdziens, tomēr ir tāds jēdziens, kura būtība saprātīgam cilvēkam ir pietiekami skaidra.

Tēzes:
1. Personas politiķa statuss prasa lielāku toleranci pret sabiedrības interesi uzzināt dažādus, arī privāta rakstura, datus. Tomēr politiķim ir privātā dzīves daļa, kuru tas leģitīmi var neizpaust plašākai sabiedrībai, ja to nevēlas. Tāpat politiķa tolerance nav bezizmēra, sabiedrībai (arī žurnālistiem) ir jānorāda iemesls (jeb leģitīms mērķis), kāpēc viena vai otra privātās dzīves fakta atklāšana sabiedrībai ir nozīmīga. Iemesls nevar būt vienīgi „plika” ziņkāre. Satversmes 96.panta piemērošanas kontekstā arguments, ka par politiķi ir jāzina viss, arī liecina par ziņkāri, tomēr šāda veida interese netiek konstitucionāli aizsargāta.

Fakts, ka politiķis kādreiz ir teicis nepatiesību, pats par sevi ir būtisks, un tā atklāšana var tikt uzskatīta par leģitīmu sabiedrības interesi.

2. Informācija par iespējamu vārda vai uzvārda maiņu ir ļoti personiski dati, kuru atklāšanai sabiedrības interesēs nepieciešams dziļāks pamatojums. Interese varētu būt uzskatāma par sabiedriski nozīmīgu, ja iespējamā iepriekšējā vārda vai uzvārda izpaušana ir būtiska, lai sabiedrība uzzinātu, piemēram, par kādu politiķa rīcību, par kuru sabiedrībai ir svarīgi zināt, jo tā raksturo attiecīgo politiķi (kas ir nozīmīgi tās sabiedriski politiskajai darbībai) vai identificē viņu kādas rīcības kontekstā. Šādā gadījumā var runāt par to, ka sabiedrības interese zināt kādas sabiedriski vai politiski zināmas personas, iespējams, iepriekšējo vārdu vai uzvārdu, ir lielāka, nekā attiecīgās personas tiesības attiecīgās ziņas neizpaust.

Tēze:
Procesa dalībniekam nevajadzētu procesuālajos dokumentos paust negatīvās emocijas un ietvert rupjus apvainojumus iestādē un tiesā strādājošām personām. Lai arī cik emocionāli smaga var būt tiesvedība, tomēr attiecībās ar citiem cilvēkiem, tostarp iestādēs un tiesās strādājošajiem, procesa dalībniekiem ir jāsaglabā neitrāli cieņpilna attieksme.

Tēzes:
Vecāku tiesības noteikt bērna uzturu un šo tiesību robežas

1. Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, proti, vecākiem ir tiesības un pienākums uzturēt bērnu, t.i., nodrošināt ēdināšanu, apģērbu, mājokli un veselības aprūpi, kā arī bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu. Tādējādi vecāku tiesību un pienākumu apjomā ietilpst arī tiesības noteikt bērna uzturu. Turklāt uzturam jābūt atbilstošam, proti, tādam, kas nodrošina bērna pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību.

2. No tiesību viedokļa jautājumu par veģetāru uzturu var apsvērt tiesību uz privāto dzīvi un cilvēka apziņas brīvības kontekstā, tāpēc būtiski ir konkrētās lietas apstākļi, lai identificētu piemērojamo tiesību attiecīgās lietas kontekstā.

Tikai veģetāra uztura nodrošināšana skolā

Būtiskākais noteikums bērna ēdināšanā ir tāds, ka noteiktā laika posmā (dienā) uzņemtajā uzturā ir jāietilpst konkrētam ēdiena enerģijas (kcal) un uzturvielu (olbaltumvielas, tauki, ogļhidrāti) daudzumam, sasniedzot mērķi nodrošināt organisma pilnvērtīgu attīstību (kā fizisku, tā garīgu). No šāda skatupunkta uzlūkojot jautājumu par gaļas vai zivs lietošanu, nevar automātiski iegūt apstiprinošu atbildi par šo produktu lietošanas obligātumu, ja vien netiek pierādīts, ka tikai ar šiem produktiem ir iespējams izpildīt minētos kritērijus – nodrošināt organisma attīstībai nepieciešamo daudzumu enerģijas un uzturvielu.

Lai arī 2012.gada 13.marta Ministru kabineta noteikumu Nr.172 „Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem” 2.pielikuma 7.1.apakšpunkts tiešā tekstā paredz gaļas un zivs obligātu lietošanu izglītības iestādē, normas tiesiskums apsverams tiesību uz privāto un ģimenes dzīves gaismā, tāpēc bez vērtējuma par veģetāra uztura veidošanu un tā ietekmi uz bērna organismu nav iespējams izdarīt pilnvērtīgu slēdzienu par lēmuma, ar kuru konstatēta gaļas un zivs nelietošana izglītības iestādē, tiesiskumu.

Tēze:
Ieraksts Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā pats par sevi neatņem transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, proti, šāda darbība neietekmē personai jau esošo tiesību apjomu. Līdz ar to secināms, ka transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizlieguma ierakstīšana Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā būtībā ir vērsta uz faktisku seku radīšanu – nodrošināt, ka konkrēta persona vairs nepiedalās ceļu satiksmē, tai atturoties no attiecīgas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas. Tātad iestādes darbības pamatā ir griba radīt personai faktiska rakstura sekas, līdz ar to, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 89.panta pirmajai daļai tā ir atzīstama par faktisko rīcību.

Tēze:
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa objekts ir ienākumi, un likumdevējs vispārīgi ir uzskaitījis to avotus. No uzskaitīto avotu būtības redzams, ka ar nodokli apliekamā objekta raksturojošā pazīme ir ienākumu gūšana. Turklāt bez tieši noteiktajiem normā paredzēts, ka ar nodokli apliek ienākumus arī no citiem ienākumu avotiem, tādējādi uzskaitījumu noteiktā ziņā atstājot atvērtu. Tomēr, ievērojot uzskaitīto avotu – alga, ienākums no saimnieciskās darbības, no kapitāla un tā pieauguma, patentmaksa un ienākums no mikrouzņēmumu darbības – būtību un apliekamā objekta ienākumu gūšanas raksturu, arī ar citiem ienākumu gūšanas avotiem ir saprotami normā tieši noteiktajiem pēc būtības radniecīgi, vai pielīdzināmi maksājumi, proti, tādi, kuriem ir ienākumu gūšanas raksturs. Šādā ziņā likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta pirmajā daļā noteiktais uzskaitījums ir noslēgts.

Tēze:
Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta otrās daļas 3.1punkts interpretējams tādējādi, ka normā lietotais jēdziens „valsts” aptver arī atvasinātas publisko tiesību juridiskas personas.

Tēzes:
Inženierbūves nolietojuma procents

Būvju kadastrālās uzmērīšanas noteikumu kontekstā ir nošķiramas divas vērtības, kas attiecas uz inženierbūves nolietojumu – aprēķinātais inženierbūves nolietojuma procents un pieņemtais inženierbūves nolietojuma procents

Būves nolietojuma procenta aprēķinā izmantojamie elementi ir tādi, kas patiesi raksturo konkrēto objektu, proti, būves tips un lietošanas ilgums, kas savukārt ietver ziņas par laiku, kad būve pieņemta ekspluatācijā, kad veikta būves rekonstrukcija vai renovācija. Šādas ziņas par būvi parasti vislabāk ir zināmas objekta īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam. Tādēļ ir loģiski pamatots tiesību normās noteiktais kadastra subjekta pienākums šādu datu izmaiņu gadījumā ierosināt kadastra datu aktualizāciju.

Normās noteiktais pieņēmums par nolietojuma procentu pēc būtības ir vienīgi fikcija, kas atkarīga no likumdevēja gribas un ieskata par to, kur novelkama robeža, pēc kuras aprēķinātā reālā nolietojuma pakāpe vairs netiek ņemta vērā. Pieņemtā nolietojuma procenta izmaiņas var nebūt saistītas ar objekta faktiskām izmaiņām dabā vai ar objekta tiesiskā statusa izmaiņām. Turklāt no tiesību normām neizriet jebkādi nosacījumi, kas nekustamā īpašuma objekta īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem varētu ļaut secināt, vai, kādos gadījumos un cik bieži pieņēmums par būves nolietojuma procentu varētu mainīties (līdz šim tas mainīts vienu reizi).

Tiesību normās ietvertais pieņēmums par nolietojuma procentu nevar tikt uzskatīts par kadastra objektu raksturojošiem datiem. Attiecīgi uz tā izmaiņām nevar attiecināt tādas pašas tiesiskās sekas, kādas attiecas uz objektu raksturojošo datu izmaiņām, proti, kadastra subjekta pienākumu ierosināt kadastra datu aktualizēšanu.

Pienākumu sadalījums starp privātpersonu un Valsts zemes dienestu, aktualizējot kadastra datus Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā

1. Ja mainās kadastra objektu raksturojošie dati (notiek izmaiņas kadastra objektā), objekta īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam ir pienākums vērsties Valsts zemes dienestā ar ierosinājumu par kadastra datu aktualizēšanu, savukārt Valsts zemes dienestam – aktualizēt kadastra datus Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā.

2. Gadījumā, kad mainās tiesību normā noteiktais pieņemtais inženierbūves nolietojuma procents, pēc analoģijas ir piemērojams regulējums par kadastrālo vērtību bāzes izmaiņām un Valsts zemes dienesta rīcību šo izmaiņu gadījumā. Kadastrālās vērtības bāzes izmaiņas, līdzīgi kā pieņēmums par nolietojuma procentu, nav saistītas ar reālām tiesiskām vai faktiskām izmaiņām kadastra objektā, bet gan ir tieši atkarīgas no valsts institūciju izšķiršanās.

Līdz ar to Valsts zemes dienestam, mainoties tiesību normā noteiktajam pieņēmumam par inženierbūves nolietojuma procentu, ir pienākums pašam reģistrēt izmaiņas Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā un atbilstoši tām veikt objekta kadastrālās vērtības pārrēķinu.

Tēze:
Situācijā, kurā nekustamajā īpašumā atrodas ūdensapgādes komunikācijas, kuru aizsardzībai Aizsargjoslu likums ir izvirzījis virkni ierobežojumu, no šā likuma izrietošās prasības jaunas būvniecības gadījumā respektējamas neatkarīgi no tā, vai attiecīgie aprobežojumi ir ierakstīti zemesgrāmatā vai attēloti teritorijas plānojumā.

Tēze:
Valsts vides dienestam un valsts vides inspektoriem ir kompetence katrā konkrētā gadījumā izvērtēt, vai tiek ievēroti normatīvie akti atkritumu apsaimniekošanas jomā. Šī kompetence ietver arī tiesības (pienākumu) novērtēt, vai konkrētas vielas vai priekšmeti, kas atrodas personas valdījumā (tātad – arī īpašumā), ir uzskatāmi par atkritumiem.

Apstāklis, ka konkrētie priekšmeti vai vielas ir citas privātpersonas īpašumā un persona no tām nevēlas atbrīvoties, acīmredzami nevar liegt Valsts vides dienestam atzīt šos priekšmetus vai vielas par atkritumiem, ja vien tie atbilst likumā noteiktajai atkritumu definīcijai (kas savukārt ir noskaidrojams, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus).

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)