Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros februārī pievienoti divdesmit trīs Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Lai projekta iesniedzējs varētu pretendēt uz finansējuma saņemšanu kā pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija, jāizpildās šādiem kumulatīviem kritērijiem: 1) tam ir jābūt reģistrētam zinātnisko institūciju reģistrā; 2) tam ir jāveic ar saimniecisko darbību nesaistītas pamatdarbības (neatkarīga pētniecība vai pētniecības rezultātu izplatīšana); 3) tam ir jāatbilst pētniecības organizācijas definīcijai Eiropas Komisijas 2014.gada 17.jūnija Regulas (ES) Nr. 651/2014, ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108.pantu, 2.panta 83.punkta izpratnē.

Pētniecības un zināšanu izplatīšanas organizācija var veikt arī citas darbības, tostarp izglītības pakalpojumu sniegšanu par maksu, taču šīm darbībām ir jābūt sekundārām un pakārtotām pētniecībai. Lai noteiktu, vai organizācijas galvenais mērķis ir pētniecība, ir jāvērtē visi apstākļi, kuriem varētu būt nozīme minētā noteikšanā kopsakarā, tostarp institūcijas statūtos noteiktie mērķi, faktiski īstenotā pētniecības darbība un tās rezultātu izplatīšana, kā arī ieņēmumu struktūra. Ieņēmumu struktūra pati par sevi nevar būt izšķirošs kritērijs pētniecības organizācijas statusa noteikšanā, tomēr tā tāpat var būt būtisks novērtējuma elements.

Tēze:
Neregulētajos iepirkumos Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 59.panta regulējuma par nepamatoti lēta piedāvājuma pārbaudi piemērošana nav obligāta.
Nepamatoti lēta piedāvājuma pārbaudes procedūra uz neregulētajiem iepirkumiem ir attiecināma tikai tiktāl, ciktāl šajos iepirkumos ir jānodrošina publiskā iepirkuma pamatprincipu ievērošana. Proti, rīkojot neregulētu iepirkumu, ir būtiski ievērot un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 2.pantā noteiktos mērķus un nodrošināt to ievērošanu.

Pasūtītāja lēmumam, ar kuru pretendenta piedāvājums atzīts par nepamatoti lētu, ir jābūt objektīvi pamatotam, turklāt atraidītajam pretendentam ir jābūt tiesībām to pārsūdzēt. Tādējādi pretendenta tiesību aizsardzība pret patvaļīgu pasūtītāja rīcību tiek nodrošināta tiesas kontroles ceļā, dodot iespēju visus savus iebildumus par piedāvātās cenas izvērtējumu pamatot, tostarp norādot arī apsvērumus, kas būtu ietverti skaidrojumā. Tiesai tad ir pamats izvērtēt šos iebildumus kopsakarā ar pasūtītāja viedokli par tiem. Tādā veidā arī neregulētajā iepirkumā tiek nodrošināta efektīva pretendenta tiesību aizsardzība un līdzsvars starp pasūtītāja rīcības brīvību un patvaļas aizliegumu, vienlaikus ievērojot pārskatāmības principu.

Tēze:
Izmeklēšanas cietumā ir nepieciešams nodrošināt tādu kārtību, kas ļauj sasniegt gan apcietinājuma piemērošanas mērķus, gan arī ļauj nodrošināt gan ieslodzīto, gan cietuma darbinieku drošību un tiesību ievērošanu. Iepriekšminēto mērķu sasniegšanai ir svarīgi uzturēt efektīvu kārtības un kontroles sistēmu ieslodzījuma vietā.

Atbilstoši Apcietinājumā turēšanas kārtības likumam sodu piemērošana apcietinātajiem ir viens no režīma nodrošināšanas pasākumiem izmeklēšanas cietumā, kas kalpo iepriekšminētajiem mērķiem. Prasība pakļauties tādam lēmumam par soda uzlikšanu, kas ir paziņots apcietinātajam un tātad stājies spēkā, ir likumīga prasība.

Tādējādi apcietinātajam ir jāpakļaujas uzliktajam sodam arī tad, ja apcietinātais nepiekrīt soda uzlikšanai. Savas tiesības apcietinātais var aizsargāt, apstrīdot un pārsūdzot lēmumu par soda uzlikšanu, kā arī prasot atlīdzinājumu, ja izrādās, ka pārsūdzētais lēmums bija prettiesisks.

Tēze:
Likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 47.panta piektās daļas mērķis ir paredzēt kompensācijas mehānismu tām personām, kuras savulaik ir zaudējušas personiskajā īpašumā esošu māju par labu sabiedrības vajadzībām.

Minētajā normā noteiktajai kompensācijai ir jābūt taisnīgai atlīdzībai par atsavināto  īpašumu, proti, personai piešķirtajam īpašumam (kompensācijai) ir jābūt līdzvērtīgam tam īpašumam, kas personai tika atsavināts.  Tiesību normas mērķa sasniegšanai ir pieļaujams, ka persona var bez atlīdzības saņemt īpašumā arī vairākus dzīvokļus.

Tēzes:
Kritēriji, kam jāizpildās, lai persona varētu pretendēt uz valsts atbalstu par dīkstāvi

Lai varētu pretendēt uz atbalstu par dīkstāvi, ir jāizpildās diviem kumulatīviem kritērijiem – gan kritērijam par ieņēmumu samazinājumu konkrētā apmērā, gan kritērijam par cēloņsakarības esību starp šo ieņēmumu samazinājumu un saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Tādējādi personai, kura vēlas saņemt valsts atbalstu par dīkstāvi, ir pienākums sniegt pamatojumu, kas ļauj secināt, ka tās ieņēmumu samazinājums izriet no noteiktajiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem, nevis citiem, ar ārkārtējo situāciju nesaistītiem apstākļiem. Proti, nepieciešams konstatēt, ka ieņēmumi atbalsta mēnesī personai samazinājušies tādu saimnieciskās darbības ierobežojumu dēļ, kuri noteikti tiesību aktos un saistīti ar epidemioloģiskās drošības pasākumiem Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai. Ar vispārēju teorētisku cēloņsakarību starp valstī noteiktajiem ierobežojumiem un ieņēmumu kritumu nepietiek.

Iestādes pienākums katrā konkrētajā gadījumā vērtēt personas sniegto pamatojumu pabalsta par dīkstāvi sakarā ar valstī noteiktajiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanai piešķiršanai

Iestādei, lemjot par to, vai personai pienākas atbalsts par dīkstāvi, jebkurā gadījumā ir jāvērtē personas sniegtais pamatojums ieņēmumu samazinājuma saistībai ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem un faktiskie apstākļi to kopsakarā. Proti, vai un kādā mērā normatīvajos aktos noteiktie ierobežojumi faktiski ietekmēja personas iespēju gūt ieņēmumus, vai šis ieņēmumu samazinājums ir cēloniski saistāms ar šiem ierobežojumiem un vai personas saimnieciskā darbība bija pakļauta šiem apstākļiem tādā intensitātē, kas rada tiesisku pamatu atbalsta par dīkstāvi piešķiršanai. Tas ir katra individuālā gadījuma faktisko apstākļu un pierādījumu vērtēšanas jautājums.

Tēzes:
Teleoloģiskās redukcijas piemērošanas nosacījumi

Secinājums (un analīze) par to, ka tiesību normas izpausme ir nepilnīga, pārāk plaša vai ka likumdevējs savu gribu par konkrēto jautājumu nav tieši noformulējis, taču ir pietiekams pamats uzskatīt, ka atbilstoši likuma plānam būtu konkrēto jautājumu noregulējis citādi, proti, konstatējams aizklāts (slēpts) likuma robs, ir neatņemams nosacījums teleoloģiskās redukcijas piemērošanai. Šī analīze ir objektīva un balstās uz tiesību normas un tiesiskās situācijas juridisku novērtējumu.

Tikai strikti ievērojot nosacījumus un ietvaru, kuros ir pieļaujama teleoloģiskā redukcija, ir iespējams nodrošināt varas dalīšanas principu un tiesas spriešanas funkcijas, kuru tiesām paredz Latvijas Republikas Satversmes 82.pants, īstenošanu. Lai nepārsniegtu šo principu un teleoloģiskās redukcijas pieļaujamības ietvaru, ir jāpatur prātā, ka tikai likumdevēja ziņā ir vērtēt, vai likuma regulējums atbilst pašreizējiem politiskajiem mērķiem un sabiedrības gaidām, un grozīt regulējumu, lai nodrošinātu, ka šie mērķi vai gaidas tiek sasniegti. Tiesai, īstenojot tiesas spriešanas funkciju un izlemjot tai nodotu lietu, kas ietekmē personu un institūciju tiesības un pienākumus, nav kompetences politiski vērtēt to, vai pašreizējais vai kāds cits hipotētisks regulējums būtu atbilstošāks vai efektīvāks, lai sasniegtu noteiktos politiskos mērķus vai sabiedrības gaidas, un ar juridiskajām metodēm tiesiskajā sistēmā ieviest savu redzējumu par to, kas regulējumā uzlabojams.

Saeimas Juridiskā biroja atzinums kā tiesību palīgavots

Saeimas Juridiskajam birojam kā Saeimas juridiskajam dienestam, kurš sniedz juridisku atbalstu Saeimai juridiskās tehnikas un kodifikācijas jautājumos, nav piešķirtas tiesības sniegt vispārsaistošu (citiem obligātu) likumdevēja gribas skaidrojumu vai tiesību normu interpretāciju. Juridiskā biroja atzinums var būt nozīmīgs tiesību palīgavots, bet tikai gadījumā, ja tas precīzi atspoguļo likumdevēja gribu un debates likumdošanas procesā. Ja ir konstatējams, ka Saeimas Juridiskā biroja viedokli neapstiprina tiesību normu izstrādes (sagatavošanas) materiāli, priekšroka dodama likumdevēja gribai, kas atvasināma no tiesību normu izstrādes (sagatavošanas) materiālu kopuma, nevis Saeimas Juridiskā biroja viedoklim. Ne mainīgie politiskie apstākļi vai sabiedrības gaidas, pat ja to ietvaros ir iespējams izkristalizēt noteiktu skatījumu un piedāvāt risinājumu regulējuma uzlabošanai, ne likuma neefektīgums, ja vien likumu vispār ir iespējams piemērot, nepieļauj tiesai vai kādai citai institūcijai, kas nav apveltīta ar likumdošanas tiesībām, grozīt likumu. Pretējā gadījumā tiktu apdraudēts ne vien varas dalīšanas princips, bet arī tiesu varas misija un tiesas spriešanas funkcija, kurā ietilpst norobežošanās no likumdošanas politiskā procesa ar mērķi nodrošināt gan lietas dalībniekiem, gan ikvienai trešajai personai pārliecību par to, ka tiesa īsteno objektīvu un neitrālu attieksmi tiesas spriešanas funkcijas izpildē, proti, ir neatkarīga un padota vienīgi likumam un tiesībām.

Neizpildītu saistību nodokļu jomā veidu nošķiršana

Starp likuma „Par nodokļiem un nodevām” 7.4 panta 1. un 2. punktā minētajiem veidiem, kas dod pamatu atzīt, ka nodokļu maksātājam pastāv neizpildītas saistības nodokļu jomā, ir būtiskas atšķirības. Proti, tikai minētās normas 2.punktā ir iekļauta atsauce uz nodokļu parādu. Tas nozīmē, ka neizpildītas nodokļu saistības ir plašāks jēdziens nekā nodokļu parāds, kas ir tikai viens no neizpildītu saistību nodokļu jomā veidiem. Pienākuma iesniegt nodokļu deklarāciju (likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 3.punkts) nepildīšana ir cits neizpildītu saistību nodokļu jomā veids. Šis pienākums ir nodalāms un neitrāls pret jautājumu par to, vai nodokļu maksātājam faktiski ir vai nav nodokļu parāds, jo parāda esību vai neesību var noskaidrot tikai pēc nodokļu deklarācijas iesniegšanas.

Pretendentu izslēgšanas pienākums

Pretendenta izslēgšana, pamatojoties uz Publisko iepirkumu likuma 42.panta pirmo daļu, ir pasūtītāja kompetence un pienākums.

Pasūtītājam nav kompetences un tas arī nevar iepirkuma procedūras ietvaros izmeklēt iemeslus, kādēļ pretendents vai tā patiesais labuma guvējs ir vai nav iesniedzis nodokļu deklarāciju. Pasūtītājam nav iespēju veikt izziņu un vērtējumu, kas nepieciešama, lai pārbaudītu, vai konkrētajā gadījumā deklarācija nav iesniegta kļūdas vai neuzmanības dēļ un to, kāds ir šā pienākuma neizpildes plašākais konteksts un mērķis, lai izdarītu secinājumu par to, vai deklarācijas neiesniegšana ir „negodprātīga” vai „manipulatīva” rīcība.

Tēzes:
Pieaicinātās personas (amicus curiae) viedokļa sniegšana

Tieši tiesa, nevis kāds cits lietas dalībnieks vai potenciālā pieaicinātā persona pati nosaka jautājumus, par kuriem ir sniedzams viedoklis. Attiecīgi: ja kāda persona vēršas ar lūgumu atļaut tai sniegt pieaicinātās personas viedokli tiesai, tai būtu jāiesniedz attiecīgs lūgums, pamatojot savu interesi viedokļa sniegšanā un zinātību (lietpratīgumu) lietā izskatāmajos jautājumos, nevis jau sagatavots viedoklis.

Apstākļu noskaidrošana un vērtēšana lietās par politiski represētās personas statusa piešķiršanu

1. Tiesa, izlemjot jautājumu par politiski represētās personas statusa piešķiršanu, iespēju robežās ņem vērā īpašos sociālos un vēsturiskos apstākļus, kādos izsūtītās ģimenes atradās izsūtījumā vai nometinājumā.

Šādās lietās uzmanība veltāma tam, lai pārliecinātos, cik vien tas iespējams, ka persona patiešām faktiski tikusi noņemta no speckomandantūras uzskaites tad, kad tas fiksēts attiecīgajos dokumentos, un tai bijusi reāla iespēja brīvi rīkoties, tostarp atstāt nometinājuma vietu, saņemt vajadzīgos dokumentus un atgriezties Latvijā. Proti, būtu jāizslēdz saprātīgas šaubas par to, vai konkrētajā gadījumā dokumentos fiksētais personām reāli ļāvis īstenot savas tiesības un nav pastāvējuši kādi vērā ņemami neformāli okupācijas varas iestāžu likti šķēršļi tam.

2. Lai arī šādās lietās pašai personai ir pienākums pierādīt konkrētu faktu esību, neskaidrību vai nepietiekamu pierādījumu gadījumā jau no kompetentās iestādes sagaidāma aktīvāka pozīcija un ieinteresētāka attieksme personas situācijas noskaidrošanā. Arī tiesa nav ierobežota tikai ar likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 3.panta otrajā daļā minētajiem pierādījumiem, un objektīvās izmeklēšanas princips uzliek tiesai par pienākumu pašai iegūt pierādījumus, ja dalībnieku iesniegtie nav pietiekami.

Tēze:
Pašnodarbinātajam, kurš grāmatvedību kārto vienkāršā ieraksta sistēmā, gada ienākumu deklarācijā ir jānorāda tieši tās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, kuras attiecas uz konkrēto taksācijas gadu, neatkarīgi no to faktiskā samaksas brīža. Minēto iemaksu norādīšana deklarācijā neatbilstoši taksācijas gadam, par kuru tās ir veiktas, būtu pretrunā ar šo iemaksu kā attaisnoto izdevumu jēgu. Kases princips šajā gadījumā nav piemērojams, jo no tiesību normām izriet pienākums deklarācijā norādīt iemaksas par pareizo taksācijas periodu.

Tēzes:
Atklātuma princips kā vispārējs administratīvo lietu izskatīšanas pamatprincips

Atklātuma princips un no tā izrietošais tiesas sprieduma publiskuma princips ir vispārējs lietu izskatīšanas pamatprincips, kas nosaka, ka visās Latvijas Republikas tiesās lietas tiek izskatītas atklāti. Līdz ar to lietu izskatīšana slēgtā procesā pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos.

Senāts, izskatot lietu kasācijas kārtībā, nepārbauda lietas faktiskos apstākļus, bet gan tiesību normu piemērošanas pareizību. Šā iemesla dēļ kasācijas instances tiesas spriedumā nav nepieciešams detalizēti izklāstīt informāciju par lietas apstākļiem, tostarp pieteicēja norādīto ierobežotas pieejamības informāciju. Minētā informācija spriedumā tiek atspoguļota vispārīgā veidā. Līdz ar to tas vien, ka lietas materiālos ir arī ierobežotas pieejamības informācija, nav pietiekams pamats konkrētajā lietā atkāpties no atklātuma principa kā vispārēja administratīvo lietu izskatīšanas pamatprincipa.

Tiesas pieņemto lēmumu pārsūdzība

Administratīvā procesa likuma 315.panta pirmā un otrajā daļā nostiprināts vispārīgs uz procesuālo ekonomiju vērsts princips, ka blakus sūdzības kārtībā jeb atsevišķi no tiesas sprieduma pārsūdzami tikai likumā tieši noteiktie tiesas lēmumi. Iebildumi par pārējām procesuālajām darbībām lietas izskatīšanas gaitā un pieņemtajiem lēmumiem jāizsaka apelācijas vai kasācijas sūdzībā, ar kuru tiek pārsūdzēts attiecīgais tiesas spriedums. Taču tas nenozīmē, ka procesa dalībniekiem ir tiesības iebilst pret ikvienu zemākas instances tiesas pieņemtu nepārsūdzamu lēmumu.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 317.panta ceturtajā daļā nostiprinātajam principam tiesas pieņemto lēmumu pārsūdzība izriet no tiesas sprieduma pārsūdzības. Proti, ja nav pārsūdzams spriedums lietā, nav pārsūdzami arī tiesas pieņemtie lēmumi, un šis princips attiecināms arī uz sūdzības kārtībā izskatāmajām lietām. Tādējādi, ja tiesa lietu izskatījusi sūdzības kārtībā, tiesas pieņemtais nepārsūdzamais lēmums, pat ja tas iekļauts tiesas spriedumā, nevar tikt pārskatīts augstākas instances tiesā, jo sūdzības kārtībā izskatāmajām lietām paredzēta izskatīšanu tikai vienā tiesu instancē.

Tiesa nevar argumentēt spriedumu ar tādiem apstākļiem, par kuriem lietas dalībniekiem nav dota iespēja izteikties

Tiesa patstāvīgi izvērtē pārsūdzēto administratīvo aktu vai tiesību normās noteikto priekšnoteikumu izpildīšanos prasījuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu ietvaros un ir brīva sprieduma argumentēšanā, tomēr Administratīvā procesa likuma 247.panta trešā daļa liedz tiesai spriedumu argumentēt ar tādiem apstākļiem, par kuriem lietas dalībniekiem nav dota iespēja paust apsvērumus un izteikt iebildumus, jo īpaši, ja šāds apstāklis ir vienīgais vai izšķirošais apstāklis, ar ko pamatots tiesas spriedums.

Tēze:
Lietā piemērojamo tiesību normu izvērtēšana ir tiesas pienākums. Ar šo pienākumu nesavienojama būtu situācija, kurā tiesa piemērotu regulējumu kādam notikumam, kuru ar šo regulējumu nemaz nav paredzēts aptvert, tikai tādēļ, ka neviens no lietas dalībniekiem tiešiem vārdiem nav to apšaubījis.

Tēze:
Atlīdzinājums personai tiek noteikts par tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārumu, savukārt atlīdzinājuma veids un apmērs ir atkarīgs no iestādes prettiesiskās rīcības radītajām objektīvi konstatējamām neērtībām vai reālām sekām un seku rakstura (novēršamas vai nenovēršamas), proti, nemantiskā kaitējuma smagumam ir nozīme, lemjot par atlīdzinājuma apmēru. Atlīdzinājums – atvainošanās un atlīdzinājums naudā – piemērojams tad, ja stāvokļa, kāds pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas, atjaunošana nav iespējama vai, ievērojot aizskarto tiesību būtiskumu, nav uzskatāma par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.

Secinājums, ka nemantiskais kaitējums nav smags, pats par sevi neizslēdz iespēju noteikt atlīdzinājumu naudā.

Noraidot prasījumu par atlīdzinājuma noteikšanu naudā, tiesai jāpamato, kāpēc konkrētajā gadījumā atbilstīgs atlīdzinājums ir cita veida atlīdzinājums.

Tēze:
Medicīniskās konfidencialitātes princips ietver prasību cietuma amatpersonai atrasties ārpus ārsta un ieslodzītās personas sarunas dzirdamības robežas, lai ievērotu privātuma īpašo nozīmi medicīnisko izmeklējumu laikā un veidotu uzticību starp ārstu un pacientu.

Atsevišķos gadījumos, kad pastāv objektīvs pamats, no medicīniskās konfidencialitātes principa var notikt atkāpes. Lemjot par nepieciešamību ierobežot medicīnisko konfidencialitāti, parasti vajadzētu izvērtēt, vai ieslodzītais ievēro cietuma režīmu, vai viņš ir impulsīvs, manipulējošs, vardarbīgs, agresīvs, vai spēj uzbrukt citiem vai nodarīt sev kaitējumu.

Tēzes:
Tiesības uz datu par sodāmību dzēšanu

Dati par sodāmību (arī ziņas par personai par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem) ir sensitīvi dati. To apstrāde var radīt īpaši smagu iejaukšanos personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, un tāpēc datu subjektam ir jānodrošina lielāka aizsardzība šādu datu apstrādes gadījumā.

Tiesības uz oficiālajā izdevumā publicēto datu dzēšanu

Oficiālās publikācijas nemainīgums ir būtiska sabiedrības interese un tāpēc lēmumu par oficiālajā izdevumā publicēto datu dzēšanu var pieņemt, tikai rūpīgi izvērtējot gan skartās sabiedrības intereses, gan arī datu subjekta tiesību uz privāto dzīvi aizskārumu. Tomēr oficiālās publikācijas nemainīgums nav absolūta vērtība un nevar vienmēr automātiski atzīt, ka šī vērtība ir būtiskāka nekā personas tiesības uz privāto dzīvi. Oficiālo publikāciju mērķis un saturs ir dažāds un arī publicētie dati ir dažāda veida. Līdz ar to arī katrā konkrētā gadījumā ir rūpīgi jāizvērtē skartās intereses un tās rūpīgi jālīdzsvaro.

Tēze:
No Ministru kabineta 2021.gada 16.novembra noteikumu Nr. 753 „Valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu noteikumi” 12.punkta secināms, ka gadījumā, ja prēmija tiek izmaksāta laikā, kad persona atrodas grūtniecības atvaļinājumā un saņem maternitātes pabalstu, šī prēmija netiek iekļauta algotā darbā aprēķinātās apdrošināšanas iemaksu algas summā.

Šādā gadījumā prēmija netiek ņemta vērā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā nevis tāpēc, ka tā nebūtu atzīstama par personas algotā darbā gūtu ienākumu, bet gan tāpēc, ka tā ir izmaksāta laikā, kad persona ir bijusi grūtniecības atvaļinājumā un saņēmusi maternitātes pabalstu. Tiesības uz maternitātes pabalstu ir tad, ja persona neierodas darbā un negūst algotā darbā ienākumus.

Vienlaikus ir pieļauts izņēmums un tiesības uz maternitātes pabalstu nav ierobežotas, ja grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā reģistrētie ienākumi ir tostarp prēmija, nevis ienākumi, kas saistīti ar tiešu nodarbinātību šajā periodā. Tas saistīts ar to, ka prēmija personai var tikt izmaksāta par iepriekšējo nostrādāto periodu.

Tēze:
Pašvaldības administrācijas rīcība, ar kuru kārtējā nodokļa samaksai saņemtie naudas līdzekļi tiek novirzīti nekustamā īpašuma nodokļa parāda un ar to saistītās nokavējuma naudas segšanai, ir uz administratīvā akta piespiedu izpildi vērsta darbība, kuras tiesiskums tiesā pārbaudāms Administratīvā procesa likuma 363.pantā paredzētajā kārtībā.

Tēze:
Tiesas kontroles apjoms attiecībā uz rīcības brīvības izmantošanu ir ierobežots, jo tiesas funkcija ir kontrolēt valsts pārvaldes darbības tiesiskumu, nevis valsts pārvaldes vietā pieņemt lēmumu par lietderību un lemt par soda naudas apmēra noteikšanu vai tās piemērošanas nepieciešamību.

Piemērojot Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu, tiesa atceltā administratīvā akta vietā var uzdot Patērētāju tiesību aizsardzības centram (iestādei) atkārtoti lemt par administratīvā akta izdošanu, taču nenosakot to, vai ir izdodams administratīvais akts par naudas soda uzlikšanu un tā apmēru, jo iestādei pašai ir rīcības brīvība vērtēt, vai soda nauda vispār konkrētajā gadījumā ir piemērojama par Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma pārkāpumu.

Taču tas vien, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centram ir rīcības brīvība soda naudas uzlikšanā un tās apmēra noteikšanā par Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma pārkāpumiem, pats par sevi nenozīmē, ka tiesa pati nekad nevarētu uzdot tam izdot administratīvo aktu par soda naudas piemērošanu. Šāda iespēja pastāv, ja attiecīgas pārbaudes rezultātā nāktos secināt, ka iestādes rīcības brīvība ir samazināta līdz nullei un tiesisks var būt tikai viens risinājums. Tāpat tiesa varētu uzdot iestādei izdot administratīvo aktu par soda naudas piemērošanu situācijā, kad administratīvajā aktā būtu iespējams pietiekami skaidri nošķirt iestādes izdarītos lietderības apsvērumus attiecībā uz uzliekamo tiesiskā pienākuma veidu no lietderības apsvērumiem, kas attiecas uz soda naudas apmēru, kā arī nošķirt lietderības apsvērumus par piemērojamā tiesiskā pienākuma veidu attiecībā uz katru pieļauto pārkāpumu.

Tēze:
Noskaidrojot apdrošināšanas periodu, kas dod tiesības uz vecuma pensiju ar atvieglotiem noteikumiem par speciālo stāžu, priekšroka dodama tieši Ražotņu, nozaru, cehu, profesiju un amatu sarakstam Nr. 1, kas apstiprināts ar PSRS Ministru Padomes 1956.gada 22.augusta lēmumu Nr. 1173 un PSRS Ministru padomes Valsts darba un darba algas jautājumu komitejas un Vissavienības arodbiedrību Centrālās padomes 1976.gada 2.aprīļa skaidrojumam Nr. 5/8 „Kārtība, kādā piemērojami ar PSRS Ministru padomes 1956.gada 22.augusta lēmumu Nr. 1173 apstiprinātie ražotņu, cehu, profesiju un amatu saraksti, darbs kuros dod tiesības uz valsts pensiju ar atvieglotiem noteikumiem un atvieglotos apmēros”, jo tiem ir normatīvā akta spēks. Minētais skaidrojums bija neatņemama minētā saraksta sastāvdaļa, tam bija normatīvā akta spēks un tas bija viens no valsts un sabiedrisko organizāciju vadošo orgānu kopīgi pieņemtajiem aktiem.

Savukārt citiem ministriju, institūciju vai to nodaļu skaidrojumiem un norādījumiem normatīvā akta saistošā spēka nebija, tāpēc tie ir izmantojami tikai kā palīglīdzekļi un situācijā, ja tie ierobežo minētajā sarakstā un skaidrojumā  paredzētās personas tiesības, nav piemērojami.

Tēze:
Būvniecības likuma 21.panta otrajā daļā  noteikts vispārīgs aizliegums ekspluatēt būvi līdz tam brīdim, kad tā tiks nodota ekspluatācijā. Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu būves lietošanas drošumu, proti, novērstu cilvēku drošības apdraudējumu būves lietošanas gaitā. Iekams kompetentā iestāde nav likumā noteiktajā kārtībā pieņēmusi būvi ekspluatācijā, nevar būt pārliecība, ka būve patiešām ir droša. Tādēļ Būvniecības likuma 21.panta otrā daļa attiecas uz ikvienu personu neatkarīgi no tā, vai attiecīgā persona ir konkrētā būvniecības procesa dalībniece.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)